Par mūsu valstiskuma pastāvēšanu un neatgriezeniskumu

Foto: A.F.I.

Latvijas Universitātes asociētais profesors Antonijs Zunda:

Pašreizējais gads ieies Latvijas vēsturē kā kārtējo Saeimas vēlēšanu un līdz ar to arī politisko kaislību un pretimstāvēšanas gads. Kaut arī jaunajā gadā aizvadīts tikai pirmais mēnesis, daudzas pazīmes liecina, ka tas būs pietiekami skaļš un skarbs.

Sevi cenšas pieteikt jauni politiskie spēki, šķeļas vecās partijas, uz politiskās skatuves mēģina izlauzties jauni līderi, cerot nomainīt iepriekšējos. Šo procesu centrā kā galvenie izvirzās iekšpolitiskās attīstības jautājumi: valsts valodas politika, privatizācija, pensijas, cīņa ar noziedzību, valdības un atsevišķu politiķu darbības novērtējums u. c. Tomēr pietiekama uzmanība tiks pievērsta arī ārpolitikas problēmām, jo tieši šogad Latvija cer saņemt ielūgumu iestāties NATO, kā arī pabeigt iestāšanās sarunas ar ES.

Jāatzīst, ka līdzšinējais Latvijas ceļš uz ES bijis visumā veiksmīgs. Bet lielai eiforijai nav nekāda pamata, jo atlikušās sarunu sadaļas ir ļoti sarežģītas. Latvijai vēl jāpanāk tās nacionālajām interesēm atbilstoša vienošanās par budžetu, lauksaimniecības politiku, reģionālajiem un strukturālajiem fondiem. Gada beigās jābūt spējīgai ieviest visus ES likumus un tiesiskos aktus, ievērot visus savienības noteiktos kritērijus.

Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš paziņojis, ka viņš gatavojas sākt pārrunas ar citu kandidātvalstu, vispirms Igaunijas un Lietuvas, ārlietu ministriem, lai izstrādātu kopīgu pozīciju turpmākajās sarunās ar ES. Īpaši neapmierināta ir Polija, kuras lauksaimniecības sektorā no 39 miljoniem iedzīvotāju ir nodarbināti gandrīz 20% iedzīvotāju. Gaidāmajās sarunās ar ES iezīmējas trīs galvenās problēmas: ražošanas kvotas, kā arī tiešie un atbalsta maksājumi lauksaimniecībai. Latvija vēlas panākt tādas kvotas, kas nodrošinātu mūsu lauksaimniecībai attīstības iespējas nākotnē. Savukārt no tiešajiem un atbalsta maksājumiem atkarīgas nozares modernizācijas iespējas un iespējas konkurēt ES tirgū. Latvijai absolūti nepieņemams ir desmit gadu ilgais pārejas periods, kurā pastāvētu nevienlīdzība ES kopējās lauksaimniecības politikas realizācijā starp jaunajām un vecajām valstīm. Jācer, ka ES ieklausīsies kandidātvalstu neapmierinātībā un sapratīs, ka uz šādiem principiem nevar tikt veidota jaunā un paplašinātā savienība.

Cerīga situācija veidojas jautājumā par Latvijas uzņemšanu NATO nākamajā paplašināšanas kārtā. Jau iepriekšējā gada beigās daudzas pazīmes liecināja, ka Latviju sāk uzskatīt par reālu kandidātvalsti. Līdzīgi signāli parādās arī šogad. Visbūtiskāko atbalstu mūsu valstij sniedz ASV. Prezidents Dž. Bušs skaidri noraida jebkādus Krievijas iebildumus. Ir skaidrs, ka lēmuma drīzāka pieņemšana par Baltijas valstīm ieviesīs noteiktību un stabilitāti ne tikai reģionā, bet galarezultātā palīdzēs veidot arī konstruktīvākas attiecības ar Krieviju.

Tomēr šāds labvēlīgs ārējais fons vēl negarantē mūsu valsts ārpolitisko prioritāšu simtprocentīgu piepildīšanos. Dalība NATO izvirza ne tikai militāros un politiskos standartus, bet arī zināmu demokrātijas principu ievērošanu.

Aplūkojot Latvijas šāgada iekšpolitiskās un ārpolitiskās aktualitātes, jākonstatē, ka mūs gaida gan cerības, gan sarežģījumi. Nekas šajā pasaulē nenotiek tāpat vien, tāpēc ka mēs to vēlamies, par visu jāmaksā noteikta cena. Latvija nevar, izejot no savas smagās vēstures, cerēt uz automātiski pozitīvu lēmumu visos jautājumos. Mums vēl ir daudz un smagi jāstrādā, lai nodrošinātu sava valstiskuma pastāvēšanas neatgriezeniskumu.

“NEATKARĪGĀ RĪTA AVĪZE”