Par kultūrpolitiku un tautas potenciālu

Komponists Jānis Lūsēns:

Kopumā runājot par nopietno mūziku Latvijā, jāatzīst, ka tās profesionālais līmenis ir ļoti augsts – gan komponistu, gan izpildītāju ziņā. Valsts kultūrpolitikas uzdevums būtu šos māksliniekus atbalstīt. Piemēram, mūsu Radio koris ir viens no vadošajiem kolektīviem Eiropā. To saku ne tikai es, bet arī Pēteris Vasks, Arturs Maskats un citi komponisti. Arī Operā katrs iestudējums ir notikums.

Man ļoti patīk Imanta Ziedoņa doma par kultūras inventarizācijas nepieciešamību Latvijā, izšķirojot, kas mums ir prioritārs, kas – otršķirīgs, veidojot Latvijas tēlu profesionālā līmenī. Šajās lietās pēdējo desmit gadu laikā nav nekādas skaidrības. Un visi, kas šajā virzienā darbojas, dara to uz savu galvu.

To nevar izdarīt viens cilvēks. Piemēram, Rīgas astoņsimtgadei veltītie dziesmu svētki bija spilgts apliecinājums tam, ka latviešu dziedāšanas tradīcija iet līdzi laikam un var būt citāda, nekā esam iedomājušies. Lūk, kultūras inventarizāciju veiks šie jaunie cilvēki, kuru profesionālais līmenis ir augsts un kuri prot izvērtēt. Tikai mākslinieku kopums spēs noteikt prioritātes, un ierēdņu uzdevums ir tās akceptēt, finansiāli dodot zaļo gaismu.

Dzīvoju dzimtenē, kas man ir ļoti tuva. Nekur citur nespēju sevi iedomāties. Man vienīgi žēl tautas, kas iecentrējusies politiskajās kaislībās. Īpaši – Rīgā, jo laukos ir pavisam cita pasaule, tur slēpjas viss tautas potenciāls, ģimenes tradīcijas. Visi kopā dara dažādas lietas – apkopj laukus, stāda zemenes un kartupeļus… Smīkņāju par koncertu “Daudz laimes!” televīzijā, kas ir visai banāls, tajā pašā laikā pieķeru sevi pie domas – tas ir fantastiski! Lūk, kaimiņi grib apsveikt kaimiņus jubilejā, sanāk kopā un spriež, kā to varētu izdarīt. Un izdomā pasūtīt televīzijā dziesmu. Sirsnīgi.

“RĪGAS BALSS”