Vakar, 12.februārī, pēc darba vizītes Amerikā atgriezās Valsts prezidente

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” 12.02.2002.

Vakar, 12. februārī, lidostā “Rīga” preses konferencē Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, tikko iznākusi no lidmašīnas, ekskluzīvi visus sagaidītājus informēja par savu vizīti ASV:

— Politiski svarīgākās bija tikšanās Vašingtonā. Latvijas prezidente jau divreiz tikusi uzņemta Baltajā namā pie viceprezidenta Čeinija. Tā ir izcilas labvēlības zīme. Man bija padziļināta saruna ar ASV valsts sekretāru Pauela kungu. Viņam kopš septembra ir ļoti saspringts darba grafiks un ļoti smagi dienaskārtības jautājumi. Tāpēc mūsu sarunu, kā arī to, ka tā bija tik draudzīga, varam uzskatīt par lielu ieguvumu Latvijai. Soltleiksitijā man iznāca divās tikšanās sarokoties ar ASV prezidentu Bušu. Viņš apliecināja savu personīgo atbalstu Latvijas dalībai NATO. Nekas nav mainījies kopš mūsu pēdējās tikšanās pagājušā gada aprīlī. Tieši otrādi, es domāju, viņa apņēmība ir vēl stingrāka. Viņš, kā arī citi mani sarunu biedri uzsvēra: mēs nedrīkstam domāt, ka mums jau ir brīvbiļete uz NATO un viss jau nokārtots. Mums mūsu darbs ir jāturpina visās frontēs, ieskaitot demokrātijas nostiprināšanu. Kamēr mēs darīsim to, kas mums ir darāms, attieksme būs ļoti labvēlīga. Dažs labs no Amerikas senatoriem, kas vēl pagājušajā gadā nebija pārliecināts, vai Baltijas valstis ir jāiekļauj nākamajā NATO paplašināšanas kārtā, savas domas ir mainījis. Atbalstītāju pulks ir krietni paplašinājies. Taču darbam ir jāturpinās, tā ir politiska cīņa, ir jāpārliecina liels skaits cilvēku, sevišķi senatori. Mana vizīte Vašingtonā palīdzēja šo darbu pavirzīt uz priekšu. Tas turpinās diendienā un ir ļoti būtisks un svarīgs. Latvija ir ieguvusi daudz jaunu draugu, pateicoties gan manām kā prezidentes aktivitātēm, gan mūsu sportistu klātbūtnei Soltleiksitijā.

ASV ir ļoti sirsnīga un labvēlīga attieksme pret Latviju, kas nu jau ir iezīmējusies kartē. Es pēdējā rītā pirms aizbraukšanas viesojos vietējā amerikāņu skolā, kur mazi, jauki amerikāņu bērniņi jau kopš augusta bija mācījušies par Latviju, jo Soltleiksitijā katra skola mācās par kādu no olimpiādē pārstāvētajām valstīm. Tas ir ļoti jauks žests, audzinot jauno paaudzi iedziļināties citu zemju īpatnībās. Man viesojoties šajā skolā, uz skatuves bija mazo bērniņu koris, kas latviski nodziedāja “Dievs, svētī Latviju”, pēc tam arī Amerikas himnu.

Kad amerikāņi dzied himnu, viņi liek roku uz sirds, tā viņi darīja, arī dziedot Latvijas himnu. Tajā brīdī es biju ļoti neērtā diplomātiskā situācijā, jo mēs Latvijā tā nedarām.

Man bija jāizšķiras, vai likt roku uz sirds vai ne. Es domāju — darīšu tā, kā dara Latvijā.

Tad V.Vīķe–Freiberga atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

— Kas jums nākas grūtāk — pārliecināt amerikāņu sabiedrību, ka līdz Prāgas sammitam Latvija būs gatava iestājai NATO, vai pārliecināt Latvijas sabiedrību, ka jāizdara grozījumi vēlēšanu likumā?

— Šodien es teiktu, ka man ar amerikāņiem veicas vieglāk.

— Vai ASV būs tikpat pozitīva attieksme pret Latvijas dalību NATO, ja netiks grozīts vēlēšanu likums?

— Nē. Tas man tika skaidri un gaiši pateikts. Man līdz šim nav izdevies Latvijas sabiedrībai ieskaidrot, kā amerikāņi tās lietas uztver. Jautājums ir ļoti vienkāršs. NATO paplašināsies, lai iekļautu sevī tādas valstis, kas kaut ko aliansei dod. Vai nu tām ir svarīgs militārais pienesums, vai tas ir kādā citā aliansei būtiskā jomā. Es esmu centusies visiem spēkiem visus, kam ir kas sakāms lēmumu pieņemšanā, pārliecināt, ka Baltijas valstu iekļaušana nākamā paplašināšanās raundā būs ieguvums aliansei. Tādēļ, ka tiks paplašināta drošības josla, to pašu vērtību josla, ko pārstāv tagadējās NATO dalībvalstis. Tas nozīmē, ka mums ir tādas pašas vērtības kā viņiem. Mēs nākam ar savu pienesumu. Jūs paplašināt areālu, kam ir tās pašas vērtības, kuras jums ir dārgas, kurām jūs ticat. Es esmu ar sausu muti skaidrojusi, kāds ir mūsu pagātnes mantojums, ar ko mums jātiek galā. Viņi to saprot, bet arī sagaida, lai mēs nepaliktu iestrēguši savā pagātnē. Viņi sagaida, lai mēs pārvarētu savu pagātni, ietu uz priekšu un pievienotos tam nāciju lokam, kas ir gatavs darīt savus mājas darbus, sakārtot savu likumdošanu, lai atbilstu tai izpratnei, kāda valda aliansē.

Ja izrādās, ka mēs esam tik smagi traumēti un ievainoti, ka nespējam līdz tam līmenim pacelties, nespējam nākt ar savu pienesumu demokrātijas nostiprināšanā un cilvēcisko vērtību līmenī, tad viņi teiks: ziniet, ļoti žēl tās nabaga Latvijas. Acīmredzot tā nav spējusi pārdzīvot savu pagātni, tai ir smagas problēmas. Lai tad tā ar savām problēmām strādā. Tad, kad Latvija būs gatava, tā varēs atkal nākt un klauvēt pie mūsu durvīm, šobrīd laikam jau ne. Tur nav nekādu atlaižu.

No kandidātvalstīm tiek sagaidīta labas gribas un apņēmības parādīšana. Es kā prezidente varu apliecināt, ka man tāda griba ir, es esmu gatava strādāt sešpadsmit, astoņpadsmit stundas dienā, lai parādītu, ka Latvijai ir apņēmība, ka tā ir gatava un atrisinās savas problēmas.

Jautājums: cik vēl Latvijā ir atbildīgas personas, kas ir gatavas darīt to pašu?

Tas ir jautājums, ko amerikāņi vēros un skatīsies. Mums ir jāparāda, ka mēs cenšamies. Ne viņiem censties, ne mēs viņus mācām, jo ne jau mēs esam tā pasaules lielvara, kas stādīs savus noteikumus. Mēs esam tie, kam ir nepieciešama drošība, mums tā ir vajadzīga gan fiziski savas suverenitātes aizstāvēšanai, gan lai radītu investīciju klimatu. Es Hjūstonā guvu ļoti pozitīvu atsauksmi no ļaudīm, kas būtu ieinteresēti šajā reģionā, kam šķiet simpātiska tāda Latvija. Bet viņi mūs labprāt redzētu zem zināma drošības lietussarga, kāds ir, piemēram, NATO. Viņi pagaidīs līdz novembrim, kāds būs lēmums Prāgā. Tad mums varētu nākt lielākas investīcijas.

— Kāda būs jūsu tālākā rīcība vēlēšanu likuma kontekstā?

— Es domāju, ir pienācis laiks, lai koalīcijas partijas nāktu ar savām iniciatīvām un rosību. Es esmu pietiekami daudz darījusi. Tagad es gaidīšu, kāda ir viņu reakcija, kādi ir priekšlikumi, lai lietu virzītu tālāk. Esmu gatava nākt klajā ar jaunu likumprojektu. Ne jau prezidenta rokās ir jauna likuma pieņemšana. Likumu pieņem Saeimā. Atbildība gulstas uz Saeimu, valdību un koalīciju veidojošām partijām. Opozīciju vēl varētu saprast, ka viņi atturas. Ja mums ir valdība, kas deklarējusi, ka tās uzdevums ir virzība uz ES un NATO... Ja viņi šajā situācijā kā strausi bāž galvu smiltīs, sakot: no mums jau neko neprasa, tad viņu rokās ir tas, kas notiek ar mūsu izredzēm un vēsturi. Tā tad ir viņu atbildība.

— Kā jūs komentētu Eiropas Komisijas piedāvātos kvotu ierobežojumus lauksaimniekiem?

— Tas ir pirmais debatēm piedāvātais variants, kas jāapspriež pašām ES dalībvalstīm. Protams, paplašināšanās process vissmagākais ir tieši lauksaimniecības jomā. Katrai jaunai valstij pievienojoties, tā ir bijusi grūti risināma lieta. Konsensu panākt ir bijis ļoti grūti. Piešķirot tos pašus pabalstus, kādi ir ES dalībvalstīm, nekādi tos nemainot, ieskaitot Poliju, kur 20% iedzīvotāju nodarbojas ar lauksaimniecību, bet dažiem no viņiem ir tikai trīs hektāri zemes... Kur Eiropas Savienība ņems tos lielos finansu resursus, lai subsidētu lauksaimniecību? Aritmētika pierāda, ka tas diez vai būs iespējams. Jautājums: kā tos risināt? Subsīdijas zemniekiem bieži tiek dotas, lai tie neražotu kaut ko tādu, kā jau ir par daudz. Latvijai ļoti draudīgas un bīstamas ir produkcijas kvotas. Piemēram, mēs esam sākuši attīstīties piensaimniecībā. Te ir nopietna problēma, kādas kvotas Latvijai tiek atvēlētas, te būs ļoti jācīnās. Visām kandidātvalstīm nav vienota viedokļa.

— Vai tas, ka jūs esat atgriezusies Latvijā, neietekmēs Latvijas un Vācijas hokeja spēles rezultātu?

— Pēdējā vakarā es aizgāju pie Latvijas hokeja faniem, kas bija izkrāsojušies kā Amerikas indiāņi sarkanbaltsarkanās krāsās. Viena no viņu domām bija, ka varbūt prezidentes klātbūtne nesa laimi iepriekšējos hokeja mačos. Man piedāvāja mainīt biļeti. Es teicu, ka mēs no tālienes jutīsim līdzi tikpat karsti. Daudziem pēc spēles ar Slovākiju balsis jau bija izkliegtas.

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore