No indivīda visatļautības uz kopīgu atbildību

Vaira Paegle, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas viceprezidente

Runa “Terorisma apkarošana un cilvēktiesību respektēšana” Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā 2002. gada 24. janvārī Strasbūrā

Cienījamie kolēģi!

Pieņēmums, ka individuālo tiesību nekad nevar būt par daudz un ka morālā pārliecināšana ir piemērots veids šo tiesību garantēšanai, tika aprakts Ņujorkas Pasaules tirdzniecības centra drupās 11.septembrī. Mēs, dzimuši gadsimtā, kas radīja Staļinu un Hitleru, esam pieredzējuši individuālo tiesību pārkāpumus genocīda un totalitārās apspiešanas veidā, un mums ir jāpārdomā sarežģītais jautājums par to, kādas tiesības kad un kādos apstākļos būtu jāierobežo.

Politiskajā filozofijā nav “cietāka rieksta” par dažādo indivīda brīvību un sabiedrības kopējo interešu saskaņošanas problēmu. Tas ir jautājums, kurš mulsināja Džonu Loku un Tomasu Džefersonu un kura risinājums nav rasts jau kopš aukstā kara beigām. Tagad šī problēma atdzimst kā Fēnikss no Dvīņu torņu pelniem.

Šodienas diskusiju dalībnieki uzsvērs vai nu indivīda, vai arī, gluži pretēji, sabiedrības un vairākuma varas pārākumu. Lai gan es šaubos, vai spēsim rast noteiktu risinājumu, mēs tomēr varam izmantot šo reto apskaidrības brīdi, lai atzītu pāris no jauna atklātas senas patiesības, kas ļautu mums akcentēt savu kā Eiropas sirdsapziņas un indivīda un vairākuma tiesību savstarpējās cīņas galvenā arbitra lomu.

Pirmkārt, mums ir jāatzīst, ka nacionālas valsts jēdziens nav zudis un ka tas vēl arvien veido globālās kārtības pamatus. 11.septembris parādīja, ka cilvēki apdraudētas drošības gadījumos vēršas pie savu pilsētu un nacionālajām valdībam, nevis pie kādas attālas starptautiskās organizācijas, kuras rīcību nosaka abstraktas vērtības. Mums ir jārespektē šāda izvēle un jābūt daudz iejūtīgākiem pret mūsu dalībvalstu nacionālajām interesēm.

Otrkārt, daži politiskie teorētiķi ir izvirzījuši koncepciju, kurā apgalvots, ka neierobežota individuālo tiesību paplašināšana agrāk vai vēlak novedīs pie vispārējas interešu harmonijas.

Starptautiskajā līmenī šāda pieeja radītu interešu un varas līdzsvaru, tādējādi saglabājot arī starptautisko mieru. 11.septembris parādīja, ka globālā riska sabiedrībā neierobežota individuālo interešu īstenošana rada konfliktus, kas ir tik nežēlīgi, ka draud ar VISU — indivīda, sabiedrības un nacionālo interešu iznīcību. Šodien mēs saskaramies ar ārpus likuma esošiem kaujiniekiem, kas nerespektē ne cilvēktiesības un likuma varu, ne kara pamatnoteikumus. Un ne veselais saprāts, ne starptautiskie likumi nepieprasa, lai cīņā iesaistītās nācijas attiecinātu uz tiem nevainības prezumpciju. Tieši šie kaujinieki, nevis civiltiesību ierobežojumi, ir īstais drauds brīvībai un demokrātijai.

Treškārt, mums ir jāpārorientē sava domāšana, kas indivīda brīvību uztver kā vienīgo neapšaubāmo vērtību. Indivīda tiesības nav absolūtas, un tām nav nozīmes, ja tām līdzi nenāk atbilstoša apjoma pienākumi. Tādas cilvēktiesības kā tiesības uz dzīvību ir neatņemamas, taču pārlieku liels individuālisms, kas izmantots, lai nodarītu ļaunu citiem, ir jāierobežo, ja šādus ierobežojumus ir iespējams attaisnot ar vitālām sabiedrības interesēm. Savos centienos arvien paplašināt tiesību jēdzienu mēs tomēr nedrīkstam mazināt tā pamatvērtību un aizmirst, ka arī vairākumam ir tiesības. Par tiesību paplašināšanu ir jāmaksā sava cena. Dažreiz tā nozīmē brīvprātīgas saskarsmes aizstāšanu ar iebiedēšanu un spēku. Tā liek neapmierinātajām grupām izmantot likumus, lai panāktu izmaiņas, tā vietā lai izmantotu pārliecināšanu un izglītību, lai mainītu uzskatus. Šāda tendence novājina pilsonisko sabiedrību, rada valsts aparāta varas pieaugumu un rezultātā ierobežo mūsu brīvību.

Tomass Džefersons savā inaugurācijas runā teica, ka vairākuma gribai jābūt noteicošajai, taču, lai tā būtu taisnīga, tai jābūt saprātīgai, t.i., tai jābūt balstītai uz morāles standartiem. Ja ir slikti pārkāpt jebkādas individuālās tiesības, tad vienlīdz slikti ir īstenot šīs indivīda tiesības, ignorējot vairākuma tiesības uz dzīvību, brīvību un tieksmi pēc laimes.

Asamblejai nevajadzētu nodarboties ar konfliktu radīšanu starp indivīda un sabiedrības interesēm, bet gan ar tādu sistēmu izveidi un ieviešanu, kas vislabāk piemērotas indivīda un sabiedrības interešu harmonijas nodrošināšanai. To var panākt ar mērķtiecīgu sadarbību un taisnīgu pārvaldi, kas kalpo kopējām interesēm.

Tas nozīmē terminu precīzu definēšanu, nepieļaujot t.s. cilvēktiesību speciālistu manipulācijas, kas bezatbildīgi jauc cilvēktiesību jēdzienu ar pamattiesībām, indivīda, grupas un civiltiesībām, kā arī tiesībām uz suverenitāti.

Tas nozīmē pārskatīt un attiecīgi uzlabot visas tās politiskās nostādnes, kas apdraud līdzsvaru starp indivīda tiesībām un sabiedriskajiem pienākumiem.

Tas nozīmē gādāt par to, lai jaunās politiskās nostādnes tiktu piemērotas taisnīgi, atturoties no problēmu politizēšanas un dubultstandartu izmantošanas gadījumos, kad sarunu galda vienā pusē ir mazās valstis, bet otrā — lielās. Pretējā gadījumā mēs riskējam zaudēt savu ticamību kā tiesības aizstāvoša organizācija un mazinām savu efektivitāti šo tiesību nodrošināšanā, kā arī kavējam konfliktu risināšanu.

Tiesību harmonizācija laikā, kad tiek apkarots terorisms, ir morāls jautājums, un asamblejai uz to ir jāatbild racionāli, nevis politiski. Es esmu pārliecināta, ka mēs spējam pieņemt šo izaicinājumu un aizsākt vēsturiskas pārmaiņas no indivīda visatļautības uz kolektīvu atbildību.