Par Eiropas naudas ērtu, saskanīgu nosaukumu

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”

Eiropas jaunās naudas zīmēs rakstītais “euro” latviešu valodai būtu piemērojams apdomīgi — tā, lai nosaukums nebūtu gramatiski neskaidrs un pārprotams, nedz saknes vokālismā nevajadzīgi atšķirīgs no oriģināla eur–, ko laikam gan valodu vairumā negroza, vismaz rakstībā ne.

Domāju, derīgs paraugs mums Lietuvā, kur “euro” esot euras, kas lokāms tāpat kā leišu litas un kam latviski atbilst eurs (lokāms kā lats vai kā dzejiski atskanīgais etnonims neurs).

Tādējādi ikdienas praksē acīm-redzami mums ērtākais būtu eurs, nevis bieži skandinātais “eiro”.

Protams, jaunajam “euro” latviešu valodā ienākot, ir iespējami vēl daždažādi citi varianti — atkarībā no tam, vai saknē paturam eu– vai tā sagrozījumu ei– un vai aiz eur–/eir– gala zilbi beidzam ar –o (tad vārds nelokāms) vai ar –a, –e, –s (tad vārds lokāms).

Ienākuši nelokāmi citvalodu vārdi, ja tie ikdienā bieži un precīzi jālieto (piem., naudas nosaukumi līdz ar naudu pašu), ir fleksīvās valodās (kāda ir arī latviešu, leišu, latīņu u.c.) ļoti neērti. Jo nelokāmie, būdami gramatiski neizteiksmīgi, ir neskaidri un pārprotami skaitļa vai locījuma ziņā. Tie arī kontekstā spēj mulsināt (galotnes to novērš), tā ka jāsvārstās starp divām nozīmēm (“trūkst euro” — viena eura vai vairāku euru?) un pat starp trim (“maini euro” — vienu euru, vairākus eurus, jeb vai maini euros no citas valūtas?).

Bet naudas lietās jo sevišķi ir nepieciešama īsa un pilnīgi skaidra izteiksme. Tāpēc mums euro/eiro vietā ļoti vēlams lokāms vārds. Labākais manuprāt būtu eurs, kam bez lokāmības ir vēl citas izdevīgas īpašības, ar ko tas pārspēj, piem., sieviešu dzimtes variantus eura/eira. Tāpat kā pierastais lats arī eurs ir vīrieši dzimtes, un euram ir mazāk sakrītošu locījumu nekā eurai/eirai, tāpat mazāk burtiem pievienotu (bet modernas ātrsaziņas tekstos atbirstošu!) diakritisku zīmju. Proti, gaŗumzīme euram tikai vienā galotnē (-ā), bet eurai trijās (-ā, -ām, -ās).

Arī tas labi, ka euram saknē eu- tāpat kā naudas vārdam oriģinālā “euro” un tāpat kā kontinenta nosaukumam valodu vairumā, kur tas sākas Eu-. Diemžēl mums tajā nevajadzīgi savulaik ieviests Ei-, aptuveni sekojot vācu izrunai. Nevajadzīgi tāpēc, ka latviešiem izrunā divskanis eu nebūt nav svešs: runājam eu datīvos tev, sev. Vēl pagājušā gadsimta sākumā, piemēram, Endzelīns ir rakstījis Europa atbilstoši sengrieķu paraugam Eurōpē (darbu izlase, I 210, 211). Arī leišiem ir Europa, igauņiem Euroopa. Un nebūtu nemaz par ļaunu arī mums pie Eu- atgriezties, ja iekļausimies šā kontinenta valstu savienībā. Taču nebūs nelaime, ja mums samērā pareti un jau pasen lietojamai Eiropai blakus būs biežum bieži lietojams jaunulis eurs.