Ārpolitiskajā dienestā piecu valstu sešās pilsētās

Par tautskolotāju un diplomātu Kārli Studentu

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Diplomāta profesija vienā ziņā ir līdzīga virsnieka dienestam, proti — kā vienam, tā otram bieži jāmaina darba atrašanās vieta un līdz ar to arī dzīvesvieta. Kārlis Students nebija šajā ziņā izņēmums — no Latvijas brīvvalsts diplomātiskajā dienestā pavadītajiem 18 gadiem tikai seši bija nostrādāti Rīgā. Pārējais laiks aizritēja, darbojoties Latvijas pārstāvniecībās Londonā, Maskavā, Ļeņingradā, Helsinkos un Breslavā.

Kārlis Students bija vidzemnieks. Pasaulē nācis 1885. gada 27. martā Valkas apriņķa Ērģemes pagastā. Pabeidzis Kreiļa privātskolu Valkā un vietējo dzelzceļa paraugskolu, viņš, kā daudzi latviešu jaunekļi, nolēma kļūt par tautskolotāju, ar šo mērķi 1905. gadā absolvējot Baltijas skolotāju semināru, kas arī atradās Valkā. Un tāpat kā daudzi latviešu pedagogi, strādājot Mazsalacas pagasta Raganas skolā, viņš piedalījās Piektā gada revolūcijā — sapulču rīkošanā, ieroču atņemšanā cara kalpiem, revolucionārās literatūras izplatīšanā un citās akcijās. Soda ekspedīcija gribēja dumpīgo skolmeistaru apcietināt, bet viņš jau bija gabalā. Kopš 1908. gada K.Students dzīvoja Anglijā, kur strādāja savā specialitātē — par skolotāju, kā arī rakstīja vietējā krievu presē, bet, pats galvenais, perfekti apguva angļu valodu, kas lieti noderēja pēc atgriešanās dzimtenē 1914. gadā.

Arī K.Studentam bija jāuzvelk pelēkais karavīra šinelis. Dienēt un karot vajadzēja kā Latvijā, tā Somijā un Kronštatē. Līdztekus tam K.Students pabeidza Ziemeļfrontes praporščiku skolu Gatčinā.

Taču cara armija nebija viņa armija. Viņa armija bija pulkveža Jāņa Baloža brigāde, kurā K.Students iestājās brīvprātīgi 1919. gada 3. jūnijā. Tā kā viņš brīvi runāja angliski, no tā paša gada jūlija viņam vajadzēja dienēt nacionālās armijas virspavēlnieka štāba operatīvajā daļā kā sakaru virsniekam ar Lielbritānijas politisko misiju Baltijas valstīs (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570. fonds, 14.apr., 1452. lieta, 117.lp.; turpmāk — LVVA).

Karā kā jau karā. Sākoties Bermonta uzbrukumam Rīgai 1919. gada rudenī un, ko tur slēpt, arī zināmai panikai pilsētas aizstāvju vidū, angļu konsuls kapteinis Djūhersts un K.Students apturēja Jēkaba ielā karavīru grupas bēgšanu. Brīvības cīņas, iegūstot kapteiņa pakāpi, viņam beidzās tikai pēc demobilizēšanās 1921. gada janvārī.

Atkal angļu zemē

Kārļa Studenta diplomāta karjera sākās Rīgā ļoti, ļoti pieticīgi — ar ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1922. gada 13. februāra pavēli viņu iecēla par Ārlietu ministrijas politiski ekonomiskā departamenta kancelejas otrās šķiras sekretāra v.i. (min. lieta, 117.lp.). Taču jādomā, ka darbs gāja no rokas, jo jau tā paša gada 25. jūlijā ministrs paaugstināja K.Studentu par pirmās šķiras ierēdni.

Nākamais lēciens K.Studenta diplomāta karjerā bija ļoti straujš — ar ārlietu ministra Ludviga Sējas 1924. gada 24. oktobra pavēli viņu pārcēla darbā uz Londonu par sūtniecības pirmo sekretāru, skaitot no 1. novembra (min. lieta, 117.lp.). Tas bija liels paaugstinājums — šis amats atradās otrajā vietā aiz sūtņa posteņa. Pirmajam sekretāram vajadzēja aizvietot savu šefu komandējumu, slimības u.tml. gadījumos. To kā Londonā, tā citās pilsētās, kur nācās strādāt, ne vienreiz vien darīja arī K.Students.

Latvijas sūtnis Anglijā Fridrihs Vesmanis 1927. gada 4. jūlijā rakstīja ārlietu ministram Fēliksam Cielēnam, ka K.Students, viņam neesot, septiņus mēnešus pildījis sūtņa pienākumus. Kopš 1. aprīļa pirmais sekretārs ģenerālkonsula E.Bīriņa komandējuma laikā veica arī viņa uzdevumus. Kā bijušais virsnieks K.Students prasmīgi risināja Latvijas kara resora iepirkuma lietas. Viņš kopā ar ģenerāli J.Ruškevicu veda sarunas par Latvijas parādu kārtošanu un panāca to ievērojamu samazināšanu. F.Vesmanis atzīmēja, ka K.Studenta raksti, kas propagandē Latviju, ievietoti dažādos informatīvos izdevumos un specializētos britu žurnālos. Sūtņa vērtējumā, “visos viņam uzticētos darbos Studenta kungs izrādījis rūpību un uzcītību”. F.Vesmanis lūdza paaugstināt viņu nākamajā diplomātiskajā rangā (min. lieta, 64.lp.).

Darbs austrumu virzienā

1928. gadu aizvadījis pirmā sekretāra amatā Latvijas sūtniecībā Maskavā, K.Students 1929. gada 3. februārī atgriezās Rīgā, kur ar ārlietu ministra Antona Baloža 1929. gada 14. janvāra pavēli viņam tika uzdota ministrijas austrumu nodaļas pagaidu vadība (min. lieta, 113. lp.). Austrumi tolaik nozīmēja pirmām kārtām Padomju savienību jeb Krieviju, kā pēc veca ieraduma nereti joprojām dēvēja lielo kaimiņvalsti.

Šajā laikā — 1928. gada 27. augustā — Parīzē bija parakstīts Briāna–Keloga pakts, kas noraidīja karu kā politisku mērķu sasniegšanas līdzekli. PSRS aicināja papildināt to ar t.s. Ļitvinova protokolu, ar kuru valstis, kas to vēlētos, ratificētu minēto paktu. K.Students izturējās skeptiski pret šo ideju, 1929. gada 8. februārī rakstot ārlietu ministram A.Balodim: “Ir pilnīgi dabīgi, ka Ļitvinova protokolu (..) nevar uzskatīt kā nopietni izteiktu vēlēšanos pēc patiesa miera. Lielinieciskums, kura galamērķis paliek joprojām pasaules revolūcija, nevar tiekties pēc patiesa nodrošināta miera ar pilsonisko pasauli (..). Ļitvinova priekšlikumam ir vairāk demonstratīva nozīme: a) lai iespaidotu savā ziņā naivos amerikāņus, ar kuriem patlaban tiek vestas sarunas par dažāda veida kredītiem (..), b) lai izsauktu Baltijas valstīs un Vakareiropā politisko spēku saviļņojumu un lai redzētu, kā šie politiskie spēki un faktori reaģē uz Ļitvinova miera protokola demonstrāciju, novērojot reizē, kā šajā situācijā politiskie faktori nogrupējas un kā varētu viņus pārgrupēt, skaldīt un izmantot, c) lai nodrošinātu (..) PSRS rietumu robežas, tā radot sev iespēju brīvāk rīkoties austrumos (..), d) lai nākošās Tautu Savienības sapulcēs varētu ar patosu deklarēt savu miermīlību un pastāvēt uz pilsoniskās pasaules sekmīgu atbruņošanos, noskaņojot ar šiem demagoģiskiem paņēmieniem darba ļaužu masas naidīgā garā pret pilsonisko iekārtu, e) lai Kominterns drošāk un sekmīgāk caur saviem aģentiem varētu attīstīt ārdošo darbību kā pie mums, tā arī citu Baltijas valstu iekšējā dzīvē.” (Andersons E. Latvijas vēsture 1920–1940. Ārpolitika. I. — Stokholma, 1982. — 105.–106.lpp.)

Latvija tomēr nevarēja sevi nostādīt miera pretinieka lomā, un tā 1929. gada 21. februārī kopā ar Igauniju, Poliju, Rumāniju un PSRS parakstīja Ļitvinova protokolu. Latvijas vārdā to izdarīja sūtnis Maskavā Kārlis Ozols.

Kā austrumu speciālistu ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 1930. gada 30. aprīļa pavēli K.Studentu iecēla par Latvijas vicekonsulu un ģenerālkonsula p.v.i. Ļeņingradā (LVVA, min. lieta, 113.lp.). Viņš gan aizbrauca uz jauno darbavietu, taču saslima un bija spiests atgriezties Rīgā.

Tā kā pēc izveseļošanās vieta revolūcijas šūpulī jau bija aizņemta, H.Celmiņš 1930. gada 2. februārī izdeva pavēli pārcelt K.Studentu darbā par pirmo sekretāru Latvijas sūtniecībā Helsinkos (min. lieta, 113.lp.). Strādājot Somijas galvaspilsētā, viņam vajadzēja tiešāk vai netiešāk piedalīties vairāku svarīgu starptautisku dokumentu izstrādāšanā un parakstīšanā, kā arī augstu amatpersonu vizīšu organizēšanā. Vispirms tie bija Latvijas ārlietu ministru apmeklējumi. 1934. gada 17. un 18. janvārī Helsinkos viesojās Voldemārs Salnais, piedaloties Ārlietu ministrijas Baltijas nodaļas vadītājam J.Vīgrabam un ģenerālsekretāram V.Munteram. Abu valstu diplomāti nolēma apmainīties ar informāciju par politisko darbību un savstarpējiem sakariem, kā arī saimnieciskajiem kontaktiem. Vienojās vismaz reizi gadā rīkot Latvijas un Somijas ārlietu ministru konferences un izveidot abu zemju preses antanti (tāda gan netika nodibināta — R.T.). Apspriedes dalībnieki nolēma paplašināt militāro iestāžu sadarbību. Draudzību pasvītrojot, pēc tam Igauniju un Somiju apmeklēja visa Latvijas kara flote, cik nu liela tā bija — “Virsaitis”, “Viesturs”, “Imanta”, “Ronis”, “Spīdola”, “Varonis” un admirāļa jahta “Auseklis”. Latvijas kara jūrnieku uzņemšanā savs darāmais, protams, bija arī K.Studentam.

Tāpat kā ārlietu ministra Vilhelma Muntera viesošanās sagatavošanā un norisē Helsinkos no 1937. gada 12. līdz 16. aprīlim V.Munters un viņa kolēģis Eino Holsti nolēma turpināt Latvijas un Somijas sadarbību politikas, ekonomikas un kultūras laukā. Somi bija ieinteresēti būvēt celulozes fabriku Ventspilī (tāda netika uzcelta), bet V.Munters savukārt apsolīja novērst dažus muitas šķēršļus tirdzniecībā ar Somiju.

1937. gada septembrī K.Students atgriezās darbā Ārlietu ministrijā Rīgā. Nostrādājis tur nepilnus divus gadus, 1939. gada 13. jūnijā viņš saņēma V.Muntera pavēli (min. lieta, 114.lp.) doties darbā par pirmo sekretāru Latvijas goda konsulātā Breslavā (tag. Vroclava Polijā) Vācijā. No turienes K.Students, pavadījis vēl dažus mēnešus savā resorā Rīgā, 1940. gada aprīlī aizgāja pensijā, saņemot mēnesī pieklājīgu summu — 250 latus un 34 santīmus.

Kārlis Students bija viens no tiem retajiem latviešu diplomātiem, kas izturēja padomju okupācijas režīma represijas un atgriezās dzimtenē. 1964. gadā viņš aizgāja pa veļu taku.