Nobeigums.

Sākums “LV” 12.02.2002., Nr.23

Tautsaimniecības globalizācija radikāli maina situāciju. No investīcijas piesaistošās valsts viedokļa svarīga ir nevis kopējā PV, bet tikai tā daļa, kura paliek valstī. Ielūkojoties PV shēmā, varam konstatēt, ka valstī paliek:

• darba izmaksas (strādājošo atalgojuma un ar to saistīto nodokļu summa), ja visi nodarbinātie ir valsts rezidenti. Ja nodarbinās arī citu valstu rezidentus, liela daļa to atalgojuma aizplūdīs uz ārzemēm un ieguvums būs mazāks,

• pārējie nodokļi. Šinī kategorijā ietilpst nekustamā īpašuma, dabas resursu un citi sīkie nodokļi, un

• var palikt daļa tīrā ienākuma uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā, ja investoriem nav piešķirta šī nodokļu atlaide, kā tas ir celulozes rūpnīcas gadījumā.

Ārējā investora īpašumā nonāk:

• kapitāla izmaksas amortizācijas atskaitījumu veidā, kuras, visticamāk, koncentrēsies tā kontos ārpus Latvijas, un

• tīrā ienākuma daļa, kas paliek pēc uzņēmuma ienākuma nodokļa nomaksas. Tā kā Latvijas nodokļu likumdošana paredz, ka, nosakot ar šo nodokli apliekamo ienākumu, no kopējā ienākuma jāatskaita divkārša amortizācijas summa un lielajiem investoriem tiek piešķirta nodokļa atlaide (40%, bet dažiem apsolīts 50% no kopējās ieguldījuma summas), pirmajos desmit darbības gados lielo investoru īpašumā paliks viss tīrais ienākums.

No teiktā izriet, ka valsts ieguvumu reāli nosaka nevis kopējā PV, bet tikai tā daļa, kas ieplūst iedzīvotāju kabatās un valsts un pašvaldību budžetos nodokļu veidā. Tā kā tā sauktie pārējie nodokļi veido nelielas summas, ārējo investīciju gadījumā būtiska nozīme PV sadalē ir darba un kapitāla izmaksu attiecībai. Kādas ir šīs attiecības Latvijas rūpniecībā un kādas būs celulozes nozarē?

Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes sastādītajās izmaksu un izlaides tabulās (par 1997.gadu) sniegtā informācija rāda, ka, pieņemot darba izmaksas par 1,0, kapitāla izmaksas bija:

Saskaņā ar informāciju, kas sniegta “Jaakko Pöyry Consulting AB” pētījumā, projektējamajā celulozes rūpnīcā darba un kapitāla izmaksu attiecība būs ne mazāka kā 1:10,8, kas 64 reizes pārsniegs vidējo Latvijas rūpniecībā. Faktiski šī attiecība būs vēl lielāka, jo minētajā pētījumā pieņemta ļoti augsta darba samaksa. Ir skaidrs, ka, piesaistot tiešo ārējo ieguldījumu vienu un to pašu summu dažādas kapitāla ietilpības ražotnēs, valsts ieguvumi būs atšķirīgi.

Neargumentēti risinājumi

Īpašu uzmanību pelna PV tīrā ienākuma sastāvdaļa. Normāli, realizējot visiem uzņēmumiem vienādu pieeju, tās daļa varētu ienākt valsts budžetā uzņēmuma ienākuma nodokļa veidā. Celulozes rūpnīcas gadījumā tā nebūs, jo Latvijas sarunu vedēji (FM) ir piekrituši atbrīvot uzņēmumu no ienākuma nodokļa par kopējo summu, kas veido 50% kopējo ieguldījumu. Ekonomiska pamatojuma šādam variantam nav un nevar būt, jo valsts iespējamais ieguvums no darba algas (nodarbinās ~ 300 cilvēku) un pārējiem nodokļiem ir pārāk niecīgs, lai kompensētu uzņēmuma nodokļa neieņemtās summas. Vienīgais aizbildinājums ir ES normatīvi, kuri šādas atlaides pieļauj. Tomēr jāteic, ka pieļaut nenozīmē obligāti izpildīt.

Realizējot minēto ienākuma nodokļa atlaidi, veidojas mehānisms, kas garantē investoriem iespēju palikt uzņēmuma īpašniekiem, faktiski neieguldot ne centa tā izveidē. Atšifrējums vienkāršs: akciju sabiedrības statūtkapitālā investori ieguldīs ne vairāk kā 50% kopējo investīciju summas, pārējo sedzot ar kredītiem, kurus iecerēts atdot no uzņēmuma peļņas apmēram 5 gadu laikā. Tas nozīmē, ka Latvija, atsakoties no uzņēmuma ienākuma nodokļa (attiecīgi samazinot budžeta ieņēmumus), pilnīgi kompensēs investoru pašu ieguldījumus.

Pašreizējās diskusijas celulozes rūpnīcas projekta īstenošanas jautājumā lielā mērā saistītas ar projekta virzītāju mēģinājumiem skaidrot tā lietderību, izmantojot situācijai nederīgu efektivitātes kritēriju. Ārējo investīciju gadījumā šim nolūkam neder kopējais PV un tai atbilstošs IKP pieaugums. Uzņēmuma lietderību precīzi var raksturot tikai tā pienesums valsts neto nacionālā ienākuma (NNI) palielināšanā vai tā vienkāršotais variants — iedzīvotāju ienākumu un konsolidētā valsts budžeta ieņēmumu pieaugumi

Novērtējot pēc pienesuma NNI palielināšanā, celulozes rūpnīcas loma ir nenozīmīga un reāli iespējamā variantā būs tikai ~ 0,2 — 0,3% salīdzinājumā ar 1,9 — 3,3% IKP pieaugumā.

Ieinteresētība un vienaldzība

Tas, ka Latvijā un ne tikai te nereti tiek noslēgti valstij neizdevīgi līgumi ar ārējiem investoriem, nav nekas jauns. Šis secinājums attiecas galvenokārt uz lielajiem objektiem. Mazie visus ar to ienākšanu un darbību saistītos jautājumus parasti kārto piekritīgajās zemāka līmeņa iestādēs, un te lielas problēmas nerodas.

Domājot par lielajiem investīciju objektiem, uzmanību saista līgumslēdzēju pušu atšķirīgais politiskais un ekonomiskais statuss. Lai gan runa ir par ārvalstu investīcijām, līgumus slēdz nevis valsts ar valsti, bet gan atsevišķa (parasti — liela) ekonomiski spēcīga privāta firma ar nelielu (turklāt vāji attīstītu) valsti.

Ārējā kapitāla īpašnieku un valstu, kurā tas tiek investēts, intereses nav identiskas. Pirmie ieinteresēti gūt maksimālu peļņu, otrie — nodrošināt savas ekonomikas straujāku attīstību. Šo valstu objektīvo mērķu sasniegšanu apgrūtina divi būtiski apstākļi.

Pirmais (nosacīti objektīvs) ir investīciju resursu ierobežotība. To ievērojot, kapitāla īpašnieki cenšas nodrošināt sev iespēju maksimāli ātri atpelnīt ieguldītos līdzekļus, pieprasot nodokļu un citus atvieglojumus, nodrošināt uz valsts rēķina objekta sekmīgai darbībai nepieciešamās infrastruktūras attīstību u.tml.

Otrais (nosacīti subjektīvs) ir sarunu vedēju un līgumu slēdzēju personīgo interešuaspekts. Investori vai to pilnvarotie pārstāvji rīkojas ar privāto kapitālu, un te izteikti dominē personīgā ieinteresētība.Valsts kā sarunu subjekts ir abstrakcija, tātad — rīcības nespējīga. Tās vietā un vārdā rīkojas (pieņem lēmumus, slēdz līgumus) varas krēslos sēdoši cilvēki (politiķi, ierēdņi). Tie rīkojas nevis ar personīgo mantu, bet ar publiskiem labumiem. No noslēgtā līguma valstiskā izdevīguma to personīgā labklājība nav atkarīga. Notiek samērā ātra politiķu un daļēji arī ierēdņu maiņa. Tā kā valsts intereses pārstāv kolektīva struktūra — sarunu vedēju grupa, kurā ietilpst savā pamatdarbā noslogoti, turklāt nereti apspriežamo problēmu vāji izprotoši cilvēki, personīgi neviens nav atbildīgs par valstij neizdevīgo nosacījumu akceptēšanu.

Vēl jāpiebilst, ka sabiedrības aktivitātes valsts institūciju darbības pārraudzībā attīstības valstīs ir ļoti vājas. Tas rada bāzi sarunu vedēju uzpirkšanai gan reāli, gan arī radot ilūzijas ieņemt labi atalgotus amatus jaunajā objektā.

Atšķirībā no valsts institūcijām investoriem ir gan pieredze, gan arī nepieciešamie finansu resursi, lai mērķtiecīgi ietekmētu ierēdņus un sabiedrisko domu un panāktu sev izdevīgu risinājumu. Aktivitātes ap celulozes rūpnīcas projektu to uzskatāmi apstiprina. Lai atceramies liela skaita žurnālistu, atsevišķu pašvaldību vadītāju, deputātu un citu darbinieku investoru apmaksātās mērķtiecīgās ekskursijas, speciāli orientētu informācijas materiālu izdošanu u.tml. Vērojama tieksme iesaistīt šajā darbā arī atsevišķas konsultāciju un pētniecības organizācijas.

Var jautāt: kādēļ es par to tik plaši stāstu?

Pirmkārt, lai parādītu, ka ekonomikas globalizācijas apstākļi prasa no valsts institūcijām jaunu, kvalificētāku pieeju, otrkārt, lai rosinātu ekonomikas problēmu pētniekus un valsts institūcijas aktīvāk pievērsties tautsaimniecības attīstības problēmu kvalificētai izpētei.

Šajā rakstā izmantotie daži celulozes rūpnīcas projekta materiāli apliecina, ka globālajā tirgus attiecību sistēmā nav iespējams panākt valsts ekonomikas sekmīgu attīstību bez laikmetam atbilstošas, zinātniski pamatotas ārējo investīciju piesaistes stratēģijas izstrādes.

Citas problēmas

Bez iepriekš analizētās ir arī daudzas citas aktuālas (diskutablas) problēmas, kuras objektīvi izstrādāt var tikai neatkarīgi kvalificēti pētnieki. Minēšu dažas.

Presē laiku pa laikam parādās dažādi viedokļi par Latvijas naudas kursa atbilstību valsts interesēm. Tiek izteikti kategoriski galēji apgalvojumi. Lai noskaidrotu kursa maiņas nepieciešamību, lietderību un iespējamās sekas, vajadzīgs nopietns darbs ne tikai Latvijas situācijas analīzē, bet arī starptautiskās pieredzes apkopošanā.

Otra ir jau sāktā nodokļu sistēmas izmaiņa. Pēdējā laikā pieņemtie grozījumi rada iespaidu, ka tie ir virzīti uz noteiktas grupas uzņēmēju interešu aizstāvību, bet ne ekonomikas attīstību. Ir acīmredzams, ka paredzētais uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes pazeminājums nav orientēts uz ražošanas izmaksu samazinājumu un uzņēmumu konkurētspējas palielināšanu. Ņemot vērā, ka liela daļa uzņēmumu pieder ārzemniekiem, jārēķinās, ka palielināsies naudas aizplūde no Latvijas, pasliktinot valsts maksājumu bilanci.

Neskaidra ir tā saukto mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta problēma. Jāteic, ka ikviena valdība savā programmas deklarācijā solīja šai grupai atbalstu. Paliek neskaidrs, kādēļ un kādas nozares uzņēmumi jāatbalsta. Vai tikai tādēļ, ka tie ir mazi? Kā šis atbalsts veicinās un ar kādiem nosacījumiem varētu veicināt valsts ekonomikas efektivitātes kāpumu?

Problemātisks ir jautājums par nodokļu atvieglojumiem jaunās tehnoloģijas ieviesējiem vai ražotājiem. Nav skaidrs, kāds ir šim atbalstam iztērēto (budžetā neieņemto) summu seguma avots. Vai un kādā mērā budžeta netiešais ieņēmumu pieaugums pārsniegs (vai vismaz sasniegs) atbalstam ziedotos līdzekļus, un vai vispār tāds būs?

Minētās, saprotams, neaptver visu to problēmu klāstu, kuru kvalificēta izpēte nepieciešama, lai īstenotu valsts interesēm atbilstošu ekonomisko politiku. Padziļinoties globalizācijas procesiem, šāda izpētes nozīme palielināsies.