Zemkopības ministrs Atis Slakteris:

Kā teicis Cicerons, labs ir tas, kas ir godīgs. Politiskā situācija ir tāda, ka rudenī ir vēlēšanas. Un lauksaimniekiem, zemniekiem, lauku cilvēkiem draugu būs arvien vairāk. Būs vilki, kas ieģērbsies jēru ādās, un tanī pašā laikā paliek praktiskie darbi, kas ir darāmi.

Līdz šim Zemkopības ministrija ir spējusi sadarbībā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi skarbās diskusijās un debatēs izveidot pamatotu, izanalizētu lauksaimniecības sarunu oficiālo pozīciju sarunām ar Eiropas Savienību. Tā ir apstiprināta valdībā un iesniegta Eiropas Savienībā. Eiropas Savienība pašlaik gatavo savu pozīciju. Tas ir tikai normāli. Taču arī Eiropas Savienības valstīs, lielās valstīs, tādās kā Francija, Vācija, šogad ir gaidāmas vēlēšanas. Un piedāvātais dokuments lielā mērā atspoguļo vēlmi izdabāt viņu, nevis Latvijas vēlētājam.

Tajā pašā laikā, ja piedāvātajā dokumentā paskatāmies konkrētus skaitļus (un konkrētu skaitļu ir daudz, kopā ņemot pie 100 lappusēm) Zemkopības ministrija ir parēķinājusi pesimistiskos, optimistiskos, optimālos scenārijus, tādā pozīcijā, kādu iesniedzām, tādā, kādu vēlētos redzēt pašreizējā Eiropas Komisija.

No Saeimas stenogrammas ārkārtas sēdē 2002. gada 13. februārī

Vissliktākā varianta gadījumā, ja šodien ieviestu tos mehānismus, ko piedāvā Eiropas Savienība, un Latvija necīnītos ne par vienu punktu, atbalsts laukiem un lauksaimniekiem pieaugtu būtiski. Tiešajos maksājumos konkrēti tas izskatītos šādi: šodien tiešie maksājumi lauksaimniekiem ir 9,2 miljoni latu, un pēc tās formulas ar 25% būtu 13 miljoni ar pusīti. Bet Zemkopības ministrija un ministrs Atis Slakteris nevar piekrist tādam principam un nevar paskaidrot lauksaimniekiem, kā desmit gadu garā nākotnē, vienlīdzīgi konkurējot ar pārējo veco dalībvalstu zemniekiem, varēs darboties Latvijas zemnieki, ja viņiem atbalsts būs tikai ceturtā daļa jeb četrreiz mazāks.

Tāpēc tāda pieeja, ka atbalsts varētu būt nevienlīdzīgs, nav pieņemama, un es arī to nekad neatbalstīšu. Taču laiks ir mainījies. 1939. gadā tika noslēgts Molotova–Ribentropa pakts un pasaules lielvaras Latvijas likteni izlēma, ar mums nekonsultējoties, bet pārējās lielvaras, klusu ciešot, to pieņēma, bet tagad ir citi laiki. Ar mums runā tās pašas lielvaras, mēs esam vieni no sarunu partneriem, un mums daudz kas pienākas, mēs pratīsim paprasīt tā, kā to prasām zivsaimniecības sadaļā par Rīgas jūras līci, un beigu beigās mēs to arī panāksim.

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

Sarunās līdz šim vienmēr Latvijas delegācija, kurā ir pārstāvēti visu ministriju pārstāvji, ir vadījusies pēc sarunu kvalitātes visās 23 slēgtajās sadaļās. Un pats būtiskākais, vienīgais un izšķirošais ir bijis — vislabākie noteikumi Latvijas iedzīvotājiem pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Bet par to drusku vēlāk.

Tātad iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO nav Valsts prezidentes Vairas Vīķes—Freibergas, premjerministra Andra Bērziņa, mana vai Ārlietu ministrijas ideja. Par to nobalsoja Latvijas pilsoņu ievēlēta Saeima, un mums vienīgā iespēja un vienīgais uzdevums ir pildīt šo Saeimas, tātad — Latvijas pilsoņu uzdevumu. Kas attiecas uz Eiropas Savienību, tad es kā ārlietu ministrs uzskatu, ka mūsu uzdevums ir iestāties Eiropas Savienībā un Latvijai ir jābūt Eiropas Savienības valstij — tā ir pamatnacionālā interese, kas vieno visus mūs, tā ir labklājība un drošība Latvijai. Tajā pašā laikā, kā es jau teicu, mums ir jāiestājas kopumā pēc vislabvēlīgākajiem noteikumiem. Šinī sakarā sarunu vedēji smagi strādā, lai Latvijas iedzīvotājiem šie noteikumi būtu maksimāli izdevīgi.

No Saeimas stenogrammas ārkārtas sēdē 2002. gada 13. februārī

Es nevaru piekrist, ka nenotiek konsultācijas ar sociālajiem partneriem. Konsultācijas notiek un pirmkārt ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi. Starp citu, šodien Slaktera kungs un Ķestera kungs tikās ar šo padomi, runāja ļoti konstruktīvi. Un viņi arī pašreizējo situāciju uztver ļoti reālistiski un ļoti konstruktīvi.

Nākamais. Tās nav tikai konsultācijas. Kā jūs zināt, jebkura no šīm sadaļām, kas ir slēgta un kas tiks slēgta, tiek apstiprināta Eiropas lietu komisijā, kur ir gan pozīcija, gan opozīcija. Visi jūs tur esat pārstāvēti. Un es esmu ļoti pateicīgs un vēlreiz gribu pateikt paldies visiem, gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem, kas strādā Eiropas lietu komisijā, jo šī sadarbība ar Eiropas lietu komisiju ir ļoti konstruktīva.

Nākamais, kas liecina par to, ka mēs tiešām esam daudz ko panākuši šinīs sadaļās. Es nosaukšu tikai divus piemērus. Pirmais ir zivsaimniecība, kur Latvijas zvejnieki zvejos Rīgas jūras līcī tāpat kā līdz šim, citi nebrauks tur un nezvejos, jo runa ir par ekosistēmas saglabāšanu. Tās bija ļoti grūtas sarunas. Un tie, kas patiesi interesējas par Eiropas Savienību vai par noteikumiem un tradīcijām tur, ne tikai var iedomāties, bet zina, cik grūtas šīs sarunas bija ne tikai mums, bet arī eiropiešiem jutīgajā jautājumā (atcerieties visus strīdus, kādi ir bijuši par zveju jūrā dažādām pašreizējām Eiropas Savienības valstīm). Otrais ir vide, kur, pateicoties rūpīgam darbam, ir piešķirts vairāk pārejas periodu nekā mūsu kaimiņiem. Atkal — es absolūti nelepojos ar pārejas periodiem, bet pārejas periodi ir neizbēgama vajadzība, lai mūsu cilvēki, mūsu biznesa cilvēki varētu konkurēt tajā pašā Eiropā ar savu preci, pretējā gadījumā izmaksas izrādītos pārāk augstas. Cīnoties pret šīm pārāk augstajām izmaksām, mēs bijām spiesti prasīt pārejas periodus un cīnīties par tiem. Mēs to panācām. Tikai vienai valstij — lielajai Polijai — ir par vienu pārejas periodu vairāk.

Tagad par brīvo kapitāla kustību jeb par zemes pārdošanu. Jā, tas ir pietiekami būtisks jautājums, bet ne tāds, kā to redz opozīcija. 1996.gadā Saeima pieņēma grozījumus likumā, kur strikti tika noteikta pašreizējā kārtība. Tieši tādēļ arī sarunās delegācija balstījās uz pastāvošo likumdošanu. Es pasvītroju vēlreiz: viņi neko neizdomāja, neuzspieda. Tā nebija Ārlietu ministrijas vai valdības iniciatīva, bija likumdevēju lēmums Saeimā. Un šis lēmums mums ir obligāts. Un, balstoties uz šo lēmumu, mēs vedam sarunas. Man liekas, ka pareizi darījām, man liekas, ka Saeima 1996.gadā pareizi darīja, jo pa šo laiku izpārdots, kā jūs to sakāt, ir 2% Latvijas zemes, apmēram 2% Latvijas zemes. Tā ir tiesa! Un ja runā par Latvijas drošību (par to es nupat diskutēju ar saviem kolēģiem no Tautas partijas), es personīgi uzskatu — ja šis procents būtu nedaudz lielāks, tas mūsu drošībai par sliktu nenāktu. Šo zemi jau nepacels un neaizvedīs prom. Diskusija ir par citu, nevis diviem, trim, pieciem vai desmit procentiem. Diskusija ir pavisam par ko citu, tas ir, kāds ir mūsu uzdevums laukos. Mūsu uzdevums ir nodrošināt Latvijas zemniekiem izdevīgus pirkšanas nosacījumus, lai mūsu zemnieki, ja grib, var nopirkt šo zemi, nevis kāds cits tikai tādēļ, ka mūsu zemniekiem nav naudas. Un šajā gadījumā Ministru prezidents jau ir izveidojis (jūs šeit runājāt no tribīnes, ka to vajag izdarīt) darba grupu ar savu rīkojumu. Lūdzu, iesniedziet šos priekšlikumus Ministru prezidenta izveidotajā darba grupā. Ticiet man, ja kāds no šiem priekšlikumiem būs sakarīgs, ja kāds no šiem priekšlikumiem būs vērā ņemams, lai palīdzētu zemniekiem, un ja to varēs izdarīt, tas tiks ņemts vērā.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 13.februārī, notika Saeimas ārkārtas sēde par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību: sēdes laikā — Ministru prezidents Andris Bērziņš, zemkopības ministrs Atis Slakteris un ārlietu ministrs Indulis Bērziņš (augšējos attēlos). Vakar notika arī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) sēdes dalībnieku tikšanās ar zemkopības ministru par Eiropas Komisijas priekšlikumiem lauksaimniecības politikā: sarunu laikā — Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs, LOSP priekšsēdētāja vietnieks Valters Bruss; zemkopības ministrs Atis Slakteris, ministrijas valsts sekretārs Aivars Lapiņš un Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, iestāšanās ES sarunu vadītājs Andris Ķesteris (apakšējos attēlos) Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Bet atcerēsimies vēl dažas lietas. Jūs te piesaucāt Poliju un Čehiju. Problēma jau šinīs valstīs ir tādēļ, ka blakus ir bagātā Vācija, kur ir iespējams, pārbraucot robežu, nopērkot zemi, dzīvot un braukt pāri robežai uz otru pusi. Latvijai tādas situācijas nav, vai tas mums patīk vai nepatīk. Nu nebrauks Baltkrievijas iedzīvotāji izpirkt mūsu zemi. Tas arī ir skaidrs. Igaunijā šādu ierobežojumu nav.

Un tagad es gribētu griezties pie sociāldemokrātiem. Nu pamācieties no Lietuvas sociāldemokrātiem, viņiem ir lieli panākumi. Viņu valdība, jūsu partijas brāļi un māsas, šobrīd ir ierosinājuši un jau pieņēmuši pirmajā lasījumā grozījumus konstitucionālā likumā par to, ka ir jāatver šis zemes tirgus. Tāda ir Lietuvas valdības pozīcija, tāda ir Brazauska pozīcija. Un man liekas, ka šī pozīcija ir pilnīgi pareiza, jo tā īstenībā veicina Lietuvas, Latvijas gadījumā — Latvijas, drošību.

Un vēl tikai divas ļoti nopietnas lietas, kas jau te tika minētas, bet varbūt nepietiekami nopietni akcentētas. Pasaules tirdzniecības organizācija, kur mums ir savas saistības un — vēl būtiskāk — investīciju aizsardzības līgumi. Ja mēs šobrīd tiešām mainītu kaut ko šajā likumdošanā, mums būtu jāsāk sarunas par visu šo līgumu izmaiņām. Tas ir absurds! Latvija pierādītu sevi kā neuzticamu partneri. Kāpēc mēs neuzticamies vienai bankai vai kādai firmai vai neuzticamies savam kaimiņam? Tāpēc, ka viņš maina savu viedokli. Ja Latvija 1996.gadā pieņēma lēmumu, ja šis lēmums šajos gados nav apdraudējis Latvijas nacionālās intereses, zeme nav izpirkta, šobrīd mainīt šo lēmumu tikai tādēļ, ka tuvojas vēlēšanas, tikai tādēļ, ka ir iedomātas bailes, ir pilnīgi nepamatoti. Pilnīgi nepamatoti!

Tālāk. Par ko mēs īstenībā šodien runājam? Par ko mēs diskutējam? Īstenībā mēs diskutējam par Eiropas Komisijas priekšlikumiem dalībvalstīm. Un, godīgi sakot, šie priekšlikumi tiek diskutēti divējādi. No vienas puses, mēs, kandidātvalstis, uzskatām, ka tie ir negodīgi, jo nav līdzvērtīgi dalībvalstīm un kandidātvalstīm. Jā, tas ir pareizi. Tam var piekrist. No otras puses, ir kandidātvalstis, kuras uzskata, ka vienkārši nevajag neko dot šajos tiešajos maksājumos, vajag atbalstīt attīstību, nevis dot šajos tiešajos maksājumos kandidātvalstīm, jo tas ir pārāk dārgi un tas var apdraudēt dalībvalstu zemniekus.

Un ir vēl viena kategorija. ... Par to runāja Vācijas ārlietu ministrs Fišera kungs šeit, Latvijā. 2% no kopējā Eiropas Savienības budžeta tiek tērēti izglītībai, apmēram 50% lauksaimniecībai. Nu salīdziniet šos skaitļus! Bez tam var ilgi strīdēties, ka ASV tehnoloģiju ziņā ir priekšā Eiropai, un domāt par to, kas tad ir jāizdara, lai mēs tur varētu būt bruņojumā līdzīgi, piemēram, cīnoties pret terorismu, jo mēs esam Eiropas daļa un būsim Eiropas Savienības daļa, arī kā NATO valstis, bet nekas jau nebūs, ja šī nauda, lielā Eiropas nauda mērķtiecīgi netiks tērēta attīstībai. Bet tā ir eiropiešu problēma. Tā kļūs par mūsu problēmu tad, kad mēs referendumā nobalsosim “par” un iestāsimies.

Es vienmēr esmu teicis arī no šīs tribīnes, bet es gribu vēlreiz uzsvērt to — jā, es tiešām uzskatu, ka varam pabeigt šīs sarunas, varam pabeigt tās ar godu, varam pabeigt, aizstāvot savas pozīcijas, līdz šī gada beigām un iestāties Eiropas Savienībā, ja Eiropas Savienība būs gatava. Nu paskatieties — daudzi pētniecības institūti, arī atsevišķi politiķi izsakās ne tik precīzi, kā to runāja Eiropas Komisija: 2004.gada 1.janvāris. Viņi saka: ap 2004.gadu, nesakot — 2005.gads. Bet izskan šīs baumas pēdiņās, tādas norādes uz to, ka zināmu apstākļu dēļ šo paplašināšanos varētu arī atlikt. Tāpēc tieši mums pašiem ir ļoti būtiski strādāt uz to, lai šī paplašināšanās notiktu, lai vismaz mēs nebūtu šis kavējošais faktors. Panākt sarunās var tikai to, ko var panākt. Starp citu, te tika minēts, ka tāpat kā Višegradas valstu vadītāji un ārlietu ministri diskutē, tieši tāpat tas notiek Latvijā. Aizvakar es pārrunāju šo jautājumu ar Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministriem. Mēs vienojāmies, ka, tiekoties premjerministriem, bet iepriekš zemkopības ministriem, par šo jautājumu diskutēsim un mēģināsim panākt pēc iespējas līdzīgu pozīciju. Visur, sevišķi šajā procentā, tiešajos maksājumos.

Bet vienā vietā mums būs grūti to panākt, tās ir kvotas. Un šajā gadījumā es gribu akcentēt to, ko jau teica Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, atgriežoties no Amerikas Savienotajām Valstīm: ka tieši kvotas ir lielākā problēma. Un mēs cīnīsimies par to palielināšanu, lai tādā veidā veicinātu mūsu ražošanu. Tur mums tiešām ir jācīnās. Tā ir tā joma, kur ir jādara viss iespējamais, tāpat kā arī citās jomās. Ticiet man! Kā liberālas partijas pārstāvis es visvairāk, varētu pat teikt, neciešu kaut kāda veida speciālu diskrimināciju. Ja vieniem maksā vairāk nekā otriem, bet visas ir Savienības dalībvalstis, tā ir zināma veida diskriminācija. Bet mēs stājamies iekšā, un noteikumus nosaka dalībvalstis. Un pēc tam mums visiem kopā būs jāizvērtē — “par” vai “pret”.

Īstenībā diskusija ir vajadzīga par diviem jautājumiem jeb par divām pozīcijām. Pirmā pozīcija — mēs iestājamies Eiropas Savienībā, un šinī sakarā ļoti daudz tiek runāts par to, ko tas mums dos. Arī šodien Slaktera kungs mēģināja uzzīmēt to ainu, kāda tā būs tad, ja mēs iestāsimies. Pie noteikumiem, kuri šobrīd tiek apspriesti, bet kuri vēl nav mums uzstādīti. Atkārtoju vēlreiz — tie vēl nav mums uzstādītie noteikumi. Varbūt tie būs sliktāki, varbūt labāki. Un tad par tiem mēs jau diskutēsim, mēs tad runāsim ar Eiropas Savienību. Katra atsevišķa valsts, un, protams, Baltijai vajadzētu turēties kopā. Tātad par to tiek runāts daudz. Kritiķi parasti saka: nē, tas mums nepatīk. Nav pietiekami daudz, tas ir par maz, vajadzētu vairāk, nē, tas tiešām ir par maz! Visi grib vairāk. Tas ir pilnīgi loģiski. Bet netiek diskutēta otra iespēja — ja mēs neiestājamies. Tie, kas kliedz pret, nesaka, kas būs, ja mēs neiestāsimies. Pareizāk sakot, ko mēs ne tikai neiegūsim, par ko šeit runāja jau mans kolēģis no valdības Slaktera kungs, bet kas mums tiks atņemts. Tā pati SAPARD nauda... Latviešiem ir tāda īpašība — ja ir kas labs, nekad paldies nevajag teikt, par to nevajag priecāties, to vispār nevajag pieminēt. Tas pats par sevi, ja ir labs. Ja ir slikts, tad vajag celt lielu troksni. Varbūt arī pareiza īpašība. Bet šajā gadījumā mēs zaudēsim to pašu SAPARD naudu, par kuru šobrīd visi tik daudz ir priecājušies un priecājas.

Tātad, cienījamie parlamentārieši un arī ārpusparlamentārā opozīcija, kas pēdējā laikā ir kļuvusi ļoti aktīva un skaļa. Principā pastāv ticējums, ka cilvēks dara muļķības tad, kad viņš ir iemīlējies. Saka, ka politiķi dara muļķības arī tad, kad tuvojas vēlēšanas. Latvijā šobrīd ir 2002.gads. Es neticu maģiskiem skaitļiem, lai kā tos arī lasītu. Bet es zinu, ka šis gads ir izšķirošs Latvijas drošībai un Latvijas nākotnei. Mēs nedrīkstam atļauties darīt nekādas muļķības. Jo visu partiju programmās, kas šeit sēž, ir ierakstīta Eiropas Savienība. Tātad mums visiem kopā ir jādara viss, lai iekļūtu Eiropas Savienībā. Šajā sakarā es aicinu jūs uz konstruktīvu darbu. Ir premjera izveidotā darba grupa. Iesniedziet, lūdzu, tur savus priekšlikumus! Un es ceru, ka pozīcija atbalstīs šo loģisko priekšlikumu, gan “Tēvzemei un Brīvībai”, gan Tautas partija, gan cienījamais “Latvijas ceļš”, mani kolēģi.

Vakar, 13.februārī, Saeimas ārkārtas sēdē par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību: Ministru prezidents Andris Bērziņš, deputāts Andris Šķēle; Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns, ārlietu ministrs Indulis Bērziņš; Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Kārlis Leiškalns; Saeimas sekretāre Silvija Dreimane, Saeimas budžeta un finansu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Vents Balodis un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

30. janvārī publiskotais Eiropas Komisijas (EK) priekšlikums par Eiropas Savienības (ES) pozīciju sarunu sadaļā “Lauksaimniecība” izraisīja satraukumu ne vien lauksaimnieku vidū, bet saviļņošanos visā sabiedrībā. EK pašreizējais priekšlikums nenodrošina Latvijas lauksaimniecībai attīstības iespējas un vienlīdzīgus konkurences nosacījumus vienotā ES tirgū. Galvenie jautājumi, kas satrauc lauksaimniekus, ir ražošanas kvotu apjoms, tiešie maksājumi un atbalsta maksājumi lauksaimniecības attīstībai. Lai uzklausītu Zemkopības ministrijas viedokli par dokumentu, 13. februārī Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP) uz sēdi aicināja zemkopības ministru Ati Slakteri.

Kā atzina A. Slakteris, atbalsts lauksaimniekiem palielinātos pat ar pašreiz EK formulētajiem

nosacījumiem. Bet dokuments nedod atbildi uz jautājumu, kā vienā tirgū varēs darboties lauksaimnieki, kur vieniem būs par 75% mazāks atbalsts nekā otriem. Uz šo jautājumu nespēj atbildēt neviens. Zemkopības ministrs pauda pārliecību, ka, virzoties uz ES un runājot par konkrētām lietām, Latvija panāks, lai spēles noteikumi būtu vienādi un saprotami visiem.

Šis ir vēlēšanu gads ne tikai Latvijā, bet arī Francijā un Vācijā, kas lielā mērā ir ES politikas noteicēja, atgādināja A. Slakteris. Tas dokuments, ko piedāvājusi EK, ir vairāk orientēts uz vēlētājiem pašā ES. Šo dokumentu negatīvi vērtē kandidātvalstis, bet arī dalībvalstis pilnībā neatbalsta dokumentā paustos priekšlikumus. Tas ir tikai starta laukums sarunām. Bet trases mietiņi ir nosprausti skarbi, tur nav domāts par Latvijas lauksaimniekiem, sacīja A. Slakteris.

Zemkopības ministrijas pozīcija diskusijās ir izkristalizēta un definēta, valdībā tā ir apstiprināta, pašlaik savu pozīciju formē ES. Nekādi atkāpšanās ceļi vai robežas nav apspriestas, un pašlaik nav arī iemesla to darīt. Latvijas valsts pilnīgi noteikti pastāvēs uz to, ka noteikumiem jābūt vienlīdzīgiem, uzsvēra A. Slakteris. Skaidrs, ka pārejas periods tiks noteikts, bet tas nevar būt tik ilgs kā desmit gadu.

EK dokumentā ražošanas kvotu noteikšanai par atskaites sistēmu ir ņemts laika posms no 1995. līdz 1999. gadam. Šobrīd visās pamatpozīcijās Latvijas lauksaimnieki ražo un realizē vairāk nekā minēts dokumentā. Tomēr A. Slakteris šinī apstāklī saskata priekšrocību: jo sliktāks un nekorektāks ir piedāvājums, jo vieglāk to būs apgāzt. Viņš ieteica šo dokumentu neuztvert pārāk jūtīgi, jo tas ir EK priekšlikuma projekts dalībvalstīm, kam līdz apstiprināšanai vēl tāls ceļš.

LOSP priekšsēdētājs Jānis Bērziņš pauda domu, ka politikā tāpat kā šahā katrs gājiens tiek izdarīts ar tālredzīgu domu un tas, ka EK nākusi klajā ar priekšlikumu projektu, nozīmē, ka tā gaida kandidātvalstu reakciju. Tam pilnīgi piekrita zemkopības ministrs un informēja klātesošos, ka februāra beigās plānota Baltijas valstu zemkopības ministru tikšanās Rīgā, lai vienotos par kopējo pozīciju.

Katrs solis ES virzienā finansiāli lauksaimniekiem ir izdevīgs, jo pat tad, ja tiešajos maksājumos jaunās dalībvalstis sākotnēji saņemtu 25% no ES līmeņa, atbalsts lauku attīstībai pieaugtu vairākkārt salīdzinājumā ar pašreizējo. Neraugoties uz to, nevaram piekrist nevienlīdzīgiem noteikumiem, ir jāpanāk maksimālais izdevīgums valstij, uzsvēra A. Slakteris. Viņš norādīja, ka ES viedoklis laika gaitā ir mainījies: 1999. gadā ES pauda uzskatu, ka tiešie maksājumi jaunuzņemtajām dalībvalstīm nepienākas vispār, šogad izteikts priekšlikums par to, ka tiešos maksājumus varētu veikt 25% apmērā, un nākotnē, iespējams, varēs panākt vēl vairāk. A. Slakteris pauda uzskatu, ka desmit gadu pārejas periods ir nosaukts tikai politiski, jo 2007. gadā jau jābūt jaunajam ES budžetam, un tad jau Latvija kā pilntiesīga dalībvalsts varēs spriest par kopējo politiku. Pagaidām konkrēti par iespējamo līdzekļu apjomu var spriest tikai pašreizējā ES budžeta ietvaros — līdz 2006. gadam.

Latvijas Lauku atbalsta asociācijas pārstāve Ieva Rutkovska izvirzīja jautājumu, kā gan Latvija varēs aizstāvēt piena ražošanas kvotas, ja liela daļa valstī saražotā piena neatbilst kvalitātes un nekaitīguma prasībām. Kur saimniekiem rast finansējumu fermu sakārtošanai tā, lai saražotā produkcija būtu konkurētspējīga kopējā tirgū? Lauksaimniece uzsvēra, ka ne SAPARD, ne valsts subsīdijas, ne jaunā kredītpolitika, kas tika izstrādāta īpaši lauksaimnieku atbalstam, nedod iespēju piena ražošanu modernizēt fermās, kur ir mazāk nekā piecpadsmit govju. I. Rutkovska uzsvēra, ka ne jau govju skaitam, bet gan izslauktā piena daudzumam un kvalitātei būtu jābūt par atskaites kritērijiem atbalsta saņemšanā.

A. Slakteris piekrita, ka kvalitātes prasības valstī ir jāpaaugstina, vienlaikus atrodot finansējumu, lai atbalstītu piensaimniekus, kuri vēlas modernizēt ražošanu. Kā lielu atbalstu lauksaimniekiem kopumā zemkopības ministrs minēja iespēju saņemt ilgtermiņa kredītu ar likmi septiņi procenti gadā. A. Slakteris uzsvēra, ka katram piensaimniekam, kurš vēlas ieguldīt līdzekļus modernizācijā, jāorientējas uz mērogu, kas būs konkurētspējīgs nākotnes Eiropā. Lai tehnoloģijas atmaksātos, govju skaitam fermā ir jābūt vēl lielākam, nekā prasa ES, piešķirot SAPARD līdzekļus.

Latvijas Jauno zemnieku kluba viceprezidents Vladimirs Godunovs vērsa uzmanību uz to, ka ES ir izvirzījusi stingrākus noteikumus piena nozarei tāpēc, lai novērstu kandidātvalstu uzmanību no citām nozarēm, piemēram, graudkopības, eļļas augu audzēšanas, ko būtu iespējams attīstīt daudz ātrāk. Cīnoties par piena nozares attīstīšanu valstī, tiek iztērēts daudz vairāk spēka un līdzekļu, nekā būtu nepieciešams tad, ja atbalstītu nozares, kas nākotnē attīstītos straujāk, sacīja V. Godunovs.

Kā atgādināja A. Slakteris, Lauku attīstības plānā ir definētas prioritārās nozares, un piensaimniecība ir minēta pirmā, bet nav tāda sadalījuma, kas noteiktu, cik līdzekļu būtu jāiegulda katras nozares attīstībai. Šobrīd visvairāk projektu pieteikumu SAPARD ir saņemts tieši no augkopības nozares pārstāvjiem. Bet piena ražošanai tik liela vērība valstī tiek veltīta tālab, ka piena produkti ir tie, ko mēs jau esam iemācījušies eksportēt uz ES. Piena pārstrādē ir sasniegts augsts līmenis un uzkrāta bagāta pieredze. Ar gandarījumu A. Slakteris atzīmēja arī to, ka šogad lauksaimnieki ir apvienojušies kooperācijā un tādējādi raduši iespēju eksportēt graudaugus un eļļas augus uz ES.

Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Pēteris Kalniņš, rezumējot nesenās sarunas ar Igaunijas un Lietuvas lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, pauda bažas par valsts politiķiem — kāds būs viņu lēmums tad, ja ES piedāvās sešas vai astoņas reizes lielākus tiešos maksājumus nevis lauksaimniecībai, bet laukiem, sakot — neražojiet!

Tāda Latvija, kur nebūs lauksaimniecības, ne jums, ne man nav pieņemama, apliecināja A. Slakteris. Tas tā nevar būt un nebūs.

Atbildot uz Zemnieku saeimas vadītāja Valtera Brusa jautājumu par iestāšanās ES sarunu sadaļas “Lauksaimniecība” laika grafikiem, sarunu vadītājs Andris Ķesteris uzsvēra, ka ir jāsagaida konkrēts EK izstrādāts pozīcijas projekts, kurā būs precizēti aprēķini. Oficiālas pozīcijas no dalībvalstīm būs tikai pēc tam, kad būs gatavi individuālie pozīciju projekti, ko EK ir solījusi marta beigās.

Latvijas principiālā nostāja ir fiksēta pašreizējā valdības akceptētajā projektā. Par tajā ietvertajām nostādnēm pirms tam tika diskutēts LOSP. A. Ķesteris, pretēji zemkopības ministram, EK priekšlikumu par ES pozīciju lauksaimniecības sarunām ar kandidātvalstīm uzskata par ļoti nopietnu dokumentu. EK viltīgā kārtā ir publiskojusi tikai vispārējās nostādnes, lai parādītu, ka paplašināšanās process ierakstīsies Berlīnē noteiktajā budžeta rāmī, un demonstrējusi principus, pēc kādiem kandidātvalstis saņems naudu.

Šaubīgas šajā priekšlikumā ir kvotas kā principiāls ražošanas nosacījums. Nevar runāt par lauksaimniecības restrukturizāciju, ja netiek dota iespēja attīstīties, atzina A. Ķesteris.

Runājot par desmit gadu pārejas periodu tiešajiem maksājumiem, nosacījums šķiet dīvains, jo šis periods iestiepjas nākamajā ES budžetā, kurš tiek pieņemts uz septiņiem gadiem un kurā ir paredzēts, ka būs stājusies spēkā jaunā lauksaimniecības politika, norādīja A. Ķesteris. Šī iemesla dēļ Nīderlande un Zviedrija ļoti kritizē EK priekšlikumu sniegt jaunajām dalībvalstīm atbalstu tiešo maksājumu veidā.

Kā nozīmīgu notikumu A. Ķesteris minēja februāra nogalē gaidāmo Baltijas valstu zemkopības ministru tikšanos, jo nebūs tā, ka Latvijai tiks piemēroti kaut kādi individuālie finansu nosacījumi. Visām kandidātvalstīm tie būs vienādi, tāpēc savstarpēja koordinācija iegūs daudz lielāku lomu nekā līdzšinējās sarunās, kur katra kandidātvalsts sekmīgi gāja savu ceļu.

Lai varētu pretendēt uz līdzekļu saņemšanu pēc iestājas ES, līdz šā gada beigām jābūt gatavam Latvijas attīstības plānam, kurā jāietver visu nozaru attīstības projekti ar konkrēti norādītu nepieciešamo finansējumu, uzsvēra A. Ķesteris.

Sarunu sadaļu “Lauksaimniecība” teorētiski ir iespējams noslēgt līdz 8. Saeimas vēlēšanām, tomēr diez vai tas notiks pirms Vācijas parlamenta vēlēšanām, piebilda Latvijas iestāšanās ES sarunu vadītājs.

Vakar, 13.februārī, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) sēdes dalībnieku tikšanās laikā ar zemkopības ministru: Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācijas valdes priekšsēdētājs Jūlijs Beļavnieks un valdes loceklis Jānis Zvaigzne; Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Jānis Bērziņš, zemkopības ministrs Atis Slakteris; Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājs Pēteris Kalniņš Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Marika Līdaka,  “LV” tautsaimniecības redaktore