Kā tas sākās. 1941. gadā.

Par piecsimt traģēdijām piecsimt Latvijas ģimenēs

Dr. oec. Visvaldis Pirksts — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Krišus Saulīte, Juris Pirksts, Marija Pirksta, Ida Ķezbere, Matilde Bernarde, Anna Pirksta. Vecamtēvam pie rokas Visvaldis Pirksts, viņa tēvamāsas M.Bernardes rokās Dzidra Pirksta. 1939.gada uzņēmums

Mašīnu un zirgu iznomāšanas punkts jeb MZPI. Dzīvē šim burtu sakopojumam bija gaužām skarba izcelsme. Pirms 60 gadiem — 1941. gada 14. martā — Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome pieņēma lēmumu Nr.359 “Par valsts fondā ieskaitāmo muižnieku, lielsaimnieku un kulaku lauksaimniecību saraksta apstiprināšanu”. Dokumentā bija divi punkti:

1) apstiprināt pievienoto sarakstu par valsts fondā ieskaitāmajām muižnieku, lielsaimnieku un kulaku lauksaimniecībām ar visām dzīvojamām un saimniecības ēkām, lauksaimniecības mašīnām un inventāru, transportlīdzekļiem, aizjūgiem, darba un produktīvajiem lopiem un jaunlopiem;

2) uzlikt par pienākumu Zemkopības Tautas komisariātam nekavējoties pieņemt 1.p. minētās saimniecības, lai organizētu tajās zirgu-mašīnu iznomāšanas punktus pie MTS.

Lēmumu parakstījis Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs V. Lācis un padomes lietu pārvaldnieks A. Sakss.

Pielikumā nosaukta 461 saimniecība un minēti to īpašnieku uzvārdi un vārdi.

Acīmredzot šim lēmumam sekoja arī kādi papildinājumi, jo dokumenti liecina, ka līdz 1941. gada 1. jūnijam izveidoti 502 mašīnu-zirgu iznomāšanas punkti. Pēc 1940. gada 29. jūlijā pieņemtā Likuma par zemi, kas visus zemes īpašniekus padarīja par lietotājiem, bet saimniecību lielumu ierobežoja līdz 30 hektāriem, 1941. gada 14. marta lēmums bija sāpīgs trieciens nosauktajām ģimenēm, jo tika atņemta ne vien zeme, bet arī dzīvojamās un saimniecības ēkas, darba un produktīvie lopi un jaunlopi, lauksaimniecības mašīnas un inventārs, transportlīdzekļi un aizjūgi.

Šo nelaimīgo sarakstā bija arī Tukuma apriņķa Zantes pagasta Mežmuižnieku māju saimnieks Krišus Saulīte, mans vectēvs.

Piedzimu šajās mājās, un, kamēr sevi atceros, esmu atradies pie vectēva labās rokas. Abi gādājām par jauno maizi — es vilku svītras laukā, lai vectēvs zinātu, kur sēt. Abi vācām apiņus alus brūvēšanai — es ar kārtīgu pinekli zem padusēm un ap kājām rāpos apiņu apvītajos alkšņos, kas bija atzaroti tā, ka tikai pašā cekulā zaļoja daži zari, rāvu smaržojošos čemus un bāzu tos pār plecu pārmestajā kulītē, bet vectēvs stāvēja pie stumbra un sekoja, lai kaut kas ļauns neatgadītos. Abi cirtām zarus nozāģētajām eglēm (arī man bija savs cirvītis) un vilkām tos uz ugunskuru. Es tolaik vēl skolā negāju, tādēļ dažreiz kāds kaimiņš vectēvam pārmeta puikas mocīšanu. Tādās reizēs vecais mežmuižnieks kļuva pikts, lika runātājam turēt muti, pastāvēt pie ratiem un nejaukties jaunā saimnieka audzināšanā.

Diemžēl es nekļuvu par Mežmuižnieku saimnieku. 1939. gadā prom uz fāterlandi brauca daudzi Zantes pagastā dzīvojošie vācieši. Viņu mājas palika tukšas, un zemes gaidīja jaunus aprūpētājus. Kaut gan Mežmuižniekos mūsu ģimenei klājās ļoti labi, mani vecāki izteica vēlēšanos iegūt “savu kaktiņu, savu stūrīti zemes”. Viņu lūgums tika ievērots, un 1940. gada 8. maijā mēs pārcēlāmies uz netālu esošo Birznieku māju, kur apsaimniekojām 20,6 ha zemes.

Tolaik viss šķita jauki, taču tagad jāatzīst, ka tā bija liela kļūda. Mežmuižnieki bija salīdzinoši neliela lielsaimniecība — aizņēma 44,1 hektāru, no tiem aramzeme bija tikai 29,8 hektāri. Pēdējais algotais strādnieks Mežmuižniekos bija mans tēvs, kurš jau 1929. gadā kļuva par saimnieka ģimenes locekli. Tādā pašā statusā bija vecmammas brāļa sieva Ida Ķezbere, kas palīdzēja mājas darbos. Būtībā vienīgi zemes platība atbilda kulaku saimniecību kategorijai un māju nosaukumam bija fonētiska saskare ar muižniekiem. Uzskatu, ka, nemainoties ģimenes sastāvam, melnajā sarakstā būtu iekļuvusi kāda no tām saimniecībām, kuru platība pārsniedza simt hektārus un kurās algoja vairākus kalpus un kalpones.

Mums, aizejot uz Birzniekiem, stāvoklis krasi mainījās, jo arī jau minētā Ida Ķezbere vēlējās dzīvot pie mums. Lai darbus padarītu, Mežmuižniekos nācās nolīgt kalpu ģimeni. Uz dzīvi šajās mājās pārcēlās saimnieka dēls Mārtiņš Saulīte, bijušās aizsargu organizācijas priekšnieks. Nu jau bija vairāki punkti, uz kuru pamata pagasta varas vīri iekļāva Mežmuižniekus minētajā sarakstā, kuru Vilis Lācis parakstīja 14. martā.

Pēc nedēļas, 21. martā, komisija, kurā ietilpa Zantes pagasta pagaidu izpildu komitejas priekšsēdētājs Kārlis Zellis, locekļi Jānis Lakstīgala un Vladimirs Batarevskis, ieradās Mežmuižniekos un stājās pie darba. Uzskaitīja zirgus, govis, aitas, cūkas un putnus, pārtikas un lopbarības krājumus. Apskatīja ēkas un novērtēja to stāvokli. Inventarizēja lauksaimniecības tehniku, transporta līdzekļus, kokmateriālus, arī sadzīves inventāru.

Krišus Saulīte šo darbošanos bija uztvēris kā jaunās varas pārstāvju pārbaudi par viņa saimniekošanas spējām. Kad akts bija uzrakstīts un varas vīri aicināja Mežmuižnieku saimnieku to parakstīt, vecais patriarhs saprata, ka tiek padzīts no mājām, kuras vēl cara laikā bija rentējis no barona un izmaksāšanu pabeidzis 1927. gadā, ka piedevām viņam tiek atņemta visa sakrātā manta, rokas sētuvi un maizes abru ieskaitot. Tas nu bijis par daudz. Tā vietā, lai ņemtu spalvaskātu un atzītu vardarbību, 73 gadus vecais sirmgalvis patriecis trīs spēcīgus tēvaiņus no savas mājas. Vēlāk vectēvs stāstīja, ka pieticis ar krietnu uzbrēcienu, lai varas pārstāvji laistos lapās, jo viņi labi zinājuši, ka jaunības dienās Krišus Saulīte divatā ar savu brāli Jēkabu — Lekužu saimnieku — Tukumā izdzenājuši visus Zeilerta kroga apmeklētājus.

Diemžēl uzvara bija īslaicīga. Jau nākamajā dienā — 22. martā — komisija ieradās atkal, un šoreiz līdzi bija divi vīri ar šautenēm. Vecajam vīram nācās atzīt pārspēku un parakstīt vakardienas aktu. Varas vīri pat necentās slēpt savu iepriekšējo neveiksmi — viņi “21.” pārlaboja par “22.” un pierakstīja “labotam ticēt”. To apliecināja akta oriģināls, kuru 1941. gada jūnija pēdējās dienās, kad iepriekšējie varas vīri bija aizmukuši, mans brālēns Ilgonis Saulītis atrada pamestajā pagastmājā. Izrādījās, ka 1941. gada 22. martā rakstīti vēl vairāki papīri. Vienā no tiem Krišum Saulītem nācies apliecināt, ka “atstājot savas Zantes pagasta Mežmuižnieku mājas, izraugos jauno dzīves vietu pie sava znota Jura Pirksta Zantes pagasta Birzniekos”. Kāds cits liecināja, ka komisija nodeva Krišum Saulītem personīgā īpašumā un lietošanā sekojošas mantas, kuras atļauj pārvest uz Zantes pagasta Birzniekiem: mēbeles — 1 gultu, 2 krēslus, 1 drēbju skapi, 1 sienas skapi, 1 sienas pulksteni; veļu un apģērbus, cik ir nepieciešami vienai personai un kurus ir jau lietojis Krišus Saulīte; traukus un nepieciešamos virtuves piederumus vienai personai; pārtikas līdzekļus: rudzu miltus — 120 kg, kviešu miltus — 30 kg, putraimus — 24 kg, sālītu cūkgaļu — 48 kg, kartupeļus — 12 pūru, kas atrodas vienā stirpā, kuru sala dēļ nav iespējams atrakt un tā atstājama siltākam laikam. (Lūk, cik auksts bija 1941.gada pavasaris — V.P. )

Vēl bija akts, kurā Irlavas rajona veterinārārsts Jānis Kleķeris novērtējis un MZIP vadītājs Roberts Klāsons pieņēmis saimniecības darba un produktīvos lopus.

Līdz ar Krišu Saulīti uz Birzniekiem pārnāca arī viņa dēls Mārtiņš, kas bija mans krusttēvs. Pāris mēnešos sirmgalvis kaut cik iedzīvojās jaunajā vietā, atrada darbu savām čaklajām rokām, taču tad sekoja vēl briesmīgāks trieciens — 14. jūnijā arī Birzniekos ieradās bruņoti vīri un aizveda Mārtiņu Saulīti. Es atceros, ka torīt migla bija tik blīva, ka šķita mitrām plaukstām glāstām seju. “Māte Latvija raud par saviem bērniem,” teica vectēvs (no pagasta aizveda vēl trīs ģimenes).

Pēc pāris nedēļām pa Saldus-Tukuma ceļu cauri Zantes pagastam izbrauca trīs vācu tanketes, un Krišus Saulīte atkal varēja atgriezties Mežmuižniekos. Viņš centās atjaunot izpostīto saimniecību, taču, ļaunā vēža pieveikts, 1943. gada rudenī aizgāja veļu valstī. Tā viņš neredzēja, ka 1945. gada maijā Mežmuižniekos atkal organizēja MZIP, ka atkal uzskaitīja ēkas, lopus un inventāru. Tikai nebija saimnieka, jo mans brālēns Ilgonis Saulītis jau bija ceļā uz Intlagu, no kura atgriezās pēc divpadsmit gadiem.

Šīs rindas rakstu Krišus Saulītes un citu 1941. gada 14. marta lēmuma skarto ģimeņu gaišajai piemiņai.

Un te cauri 60 gariem gadiem — dokuments:

Akts

Sakarā ar Tautas Komisariāta 1941.g. 14.marta lēmumu Nr.359, komisija, sastāvoša no Zantes pagasta pagaidu izpildu komitejas priekšsēdētāja Kārļa Zeļļa un locekļiem Jāņa Lakstīgalas, Vladimira Batarevska, ieradās 1941.g. 22.martā mašīnu–zirgu punkta nozīmētā mājā Zantes pagasta “Mežmuižniekos” un uzaicināja mājas īpašnieku Krišu Saulīti izteikt savu vēlēšanos, kur viņš turpmāk grib palikt, vai nodarboties ar zemkopību, iestāties fabrikā, vai aiziet pie radiniekiem u.t.t.

Mājas īpašnieks rakstiski iesniedza paziņojumu, ka viņš vēlas aiziet pie savas meitas Zantes “Birzniekos”, par ko tiek sastādīts mantu saraksts, kādas atļauj līdzi vest. Mājas īpašnieks Krišus Saulīte iepriekš paskaidro, ka uz “Mežmuižnieku” mājām gulstas parāds /vekselis/ L.P.S.R. Lauksaimniecības bankas Zantes nodaļā par Rbļ.1000,– /Rbļ. viens tūstots/ kuŗu iesniedzis Krišus Saulīte. Bez tam nav skaidrs cik parādu gulstas uz “Mežmuižniekiem” Valsts zemes bankā sakarā ar parādu pārjaunošanu un strīpošanu. Pagasta izpildu komitejā un pārējās organizācijās parādu nav. Pēc tam komisija stājas pie mantu uzņemšanas.

Zirgi: zirgu pases Nr.10704., Nr.10705., Nr.10706.

Pārbaudot ērzeli, pases Nr.10706, ir kastrēts. Pārējie ir kā uzrādīts pasēs.

Govis:

1. Govs “Neļķe” Nr.2, brūna, 13 gadi

2. Govs “Cerīne” Nr.3, sarkanraiba, 12 gadi

3. Govs “Zīle” Nr.14, sarkanraiba, 3 gadi

4. Govs “Ārija” Nr.1, brūna, 11 gadi

5. Govs “Zvaigzne” Nr.15., sarkanraiba, 9 gadi

6. Govs “Krone” Nr.12., brūna, 10 gadi

Teles:

1. Tele “Daile”, brūna, 1,5 gadi

2. Tele “Rota”, brūna, 1 gadu

3. Tele “Ziedaļa”, sarkanraiba, 4 mēn.veca

Bullis:

1. Bullis “Dubins”, brūns, 1 gadu vecs

2. Bullis “Lizums”, brūns, 2 mēn.vecs

Aitas:

Viens teķis — balts

četras aitas — baltas

Seši jēri — balti

Cūkas:

Piecas cūkas 6 mēn.vecas.

Putni:

Piecas vistas un viens gailis.

Lopbarības bietes: 100 /viens simts/ pūru.

Kartupeļi: septiņdesmit pūru.

Rupjā lopbarība 11000 kg /vienpadsmit tūkstoši/.

Istabas ēkā atrodas:

Divas koka gultas. Viens zāgis 4 pēdu. Pienmašīna. Kārstuve. Divi cirvji. Ratu skāres un četri riteņi. Viens katls 3 spaiņu, viens 6 spaiņu un viens 1 spaiņa tilpuma. Viens cementa riņķis, viena lejkanna. Divas lielās un divas mazās transporta kannas. Seši spaiņi. 50 litr.alus muca ar krānu. Viena koka kaste. Viena maizes abra. Trīs koka mucas. Viena baļļa. Divi karoga kāti. Viens karogs. Viena gaļas vanna. Sāls 53 kgr. 8 kg cūkgaļa.

Kūts ēkā atrodas:

Divas mēslu dakšas. Viens ūdens kubls. Sakņu smalcināmā sile ar kapli. četras govju kastes ar četrām silēm. Ūdens muca. Vienas kamanas. Divas ragavas. Divi vienjūgu rati — dzelzasu. Viena ore izjaukta. Viens spīļarkls. Viena vāte. Trīs darba rīki /aizjūgi/.

Divi braucamie rīki /aizjūgi/. Vienas širas /vecas/. Trīs loki. Divas grožas. Viena koka labības kaste. četri maisiņi cementa. Astoņi maisiņi /papīra/ superfosfāta 500 kg. Divas kulbas. Viens drēģis. Divas lāpstas.

Pagalmā:

Būvkoki 25 gab. 6–collu 25 pēdas gari

27 gab. 3–collu 21 pēdas gari

10 gab. 1,5–collu 24 pēdas gari

8 stabiņi jumta šindēļi 600 gab.katrā

5 cementa riņķi. Malkas šķūnī malka 1,3 kub.asis.

1 pelu kurvis.

Labības šķūnī:

Labības pļāvējs “Sveciā”, Zāles pļāvējs “Cormiks”. Viens zirga grābeklis, 1 labības mērs, 1 koka liekšķe, 3 cik–cak ecēšas, koka ecēšas, divas 2 divjūga brakas, 1 kokasu rati, 1 trīszaru dakšas, 1 šķīvju rullis. Kokmateriāls: 10 gab, 2,5 collu biezas 25 p. garas

14 gab. 1,5 collu biezas 25 p. garas

1 arkls divjūgu. Auzas 2600 kg.

Klētī /kūts ēkā/:

Jājamie sedli.

Labība: kvieši — 270 kg

rudzi — 650 kg

mieži — 1320 kg

auzas — 90 kg

rudzu milti — 40 kg

kviešu milti I labuma — 160 kg

kviešu milti II labuma — 105 kg

putraimi — 10 kg

4 koka kastes, 2 alus mucas, 3 tīnes, 3 izkaptis, 2 pļaujmašīnu izkaptis. Klijas 300 kg lopbarības rauši. 5 tukši maisi. 1 sētuve.

Uz kūtsaugšas un klētī atrodas 35 kbm. kūdras.

“Mežmuižnieku” mājās atrodas šādas ēkas:

1. dzīvojamā ēka, koka, apmierinošā stāvoklī,

2. dzīvojamā ēka, koka, apmierinošā stāvoklī /strādn.dzīvokļi/,

3. kūts–klēts, mūra ar koka jumtu, apmierinošā stāvoklī,

4. labības šķūnis — kalte, mūra ar koka jumtu, apmierinošā stāvoklī.

5. pirts, koka, apmierinošā stāvoklī.

6. malkas šķūnis, koka, apmierinošā stāvoklī.

Vairāk nekādas mantas “Mežmuižnieku” mājas pārņemtās telpās neatrodas.

Mantas nodeva: K.Saulīte

Mantas pieņēma: K.Zellis, J.Lakstīgala, V.Batarevskis

Minētās mantas nodod: mašīnu–zirgu punkta pārzinim.

Šinī aktā ievestā 1 govs “Neļķe” Nr.2 brūna, 13 g.veca 1941.g. janvāra mēnesī pārdota māju strādniekam — jaunajam darba zemniekam Alfredam Augstmanim, dzīv.Zantes pag. “Mežmuižniekos”, kamdēļ tā no akta ir izslēdzama.

Komisijas locekļi: K.Zellis, V.Batarevskis