Mēs esam nopietni. Saistībās un prasībās

Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim” vakar, 26.martā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Nupat jūs atgriezāties no savas kārtējās ārzemju vizītes.

— Jā, no 19. līdz 22. martam es biju Dienvidslāvijā, kā arī Bosnijā un Hercegovinā, divās ļoti interesantās valstīs.

—Vēl nesen Bosnija un Hercegovina, bet pēc tam Dienvidslāvija piederēja pie planētas karstajiem punktiem.

—Jā, jums taisnība. Taču vispirms es gribu pateikt par manas delegācijas sastāvu. Tas bija ļoti būtisks politisks signāls. Latvija ne tikai vārdos ir apliecinājusi, ka kontinuitāte ir viens no svarīgākajiem principiem Eiropas Padomes (EP) darbībā. Prezidēšana katrai valstij ilgst tikai sešus mēnešus, tāpēc prezidējošajai valstij ir ļoti svarīgi sadarboties ar iepriekšējo EP prezidējošo valsti — mums tā ir Itālija, kas jau ir ļoti daudz izdarījusi — un jau šodien veidot labas attiecības ar nākamajām prezidējošajām valstīm.

Tāpēc man līdzi šajā braucienā bija arī trīs nākamo EP prezidējošo valstu — Lihtenšteinas, Lietuvas un Luksemburgas — vēstnieki Strasbūrā, kas bija oficiāli iekļauti manā delegācijā, kā arī Vācijas vēstnieks, kurš vienlaikus ir priekšsēdētājs arī speciālajai Eiropas Padomes grupai par demokrātiju un stabilitāti. Grupai, kura ir daudzējādi atbildīga par EP paplašināšanās procesu. Gan Dienvidslāvija, gan Bosnija un Hercegovina nākotnē grib kļūt par Eiropas Padomes dalībvalstīm. Protams, tas vēl nenotiks Latvijas prezidentūras laikā, jo mūsu prezidentūra beidzas 10. maijā. Bet tas noteikti notiks. Katrā ziņā mēs uz to ceram. Jo tas būs pozitīvs signāls, ka notikumi Balkānu reģionā attīstās pozitīvi. Ka Balkānu reģiona valstis iet demokrātiskas sabiedrības un tirgus ekonomikas izveidošanas ceļu.

Šajā braucienā manai delegācijai bija uzdevums pirmkārt stiprināt dialogu ar jaunievēlēto Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas vadību. Tālāk — apzināties jomas un veidus, kurās Latvijas prezidentūra un arī nākamās EP prezidentūras varētu sniegt atbalstu demokratizācijas procesiem Dienvidslāvijā, kā arī savākt nepieciešamo informāciju, jo man tuvākajā laikā atkal būs jāsniedz ziņojums Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā. Mans uzdevums abās šajās valstīs bija arī paust visu Eiropas Padomes dalībvalstu consensus nostāju, kas Dienvidslāvijai un Bosnijai un Hercegovinai vēl jāizdara, lai Eiropas Padome varētu secināt, ka tās ir gatavas iestāties šajā organizācijā. Būtībā runa bija par plašāku jautājumu loku, kas attiecas ne tikai uz Dienvidslāvijas un Eiropas Padomes attiecībām, bet arī uz Dienvidslāvijas attiecībām ar Eiropu kopumā.

Pirmā tikšanās, kad ierados Dienvidslāvijā, bija kopējā EDSO un Eiropas Padomes birojā. Šis birojs atrodas zem viena jumta, tā apstiprinot dažādu starptautisko organizāciju sadarbību pozitīvo procesu sekmēšanā Dienvidslāvijā, un tur piedalījās arī ANO un Eiropas Savienības (ES) pārstāvji. Pavisam Dienvidslāvijā un Bosnijā un Hercegovinā man bija vairāk nekā divdesmit dažādas tikšanās, arī ar Dienvidslāvijas prezidentu Koštunicu, un to laikā man vajadzēja paust EP viedokli arī par nepieciešamību Dienvidslāvijai sadarboties ar Hāgas starptautisko tribunālu.

— Kā Dienvidslāvija un pats prezidents Koštunica raugās uz sadarbību ar Hāgas tribunālu?

— Kopumā viņi uz to raugās pozitīvi. Taču dažādām amatpersonām bija atšķirīgs viedoklis, kad runājām par tempiem.

Piemēram, Koštunicas kungs uzskata, ka amerikāņu prasība noteikt 31. martu par datumu, kad jāizlemj par kara noziegumos apsūdzēto personu izdošanu, varētu novest Dienvidslāvijas jauno valdību strupceļā. Taču Dienvidslāvijas valdība pret šo nepieciešamību izturas katrā ziņā pozitīvi.

— Kāda ir Dienvidslāvijas sabiedrības attieksme pret bijušā Dienvidslāvijas līdera Miloševiča izdošanu tiesāšanai par kara noziegumiem? Kā zināms, Miloševičs pašlaik atrodas mājas arestā, taču Dienvidslāvijas sabiedrībā joprojām ir dažādi viedokļi par viņa tiesāšanas nepieciešamību.

— Miloševičs ir viens no kara noziegumos apsūdzētajiem. Es nedomāju, ka EP pozīcija, tai skaitā arī Latvijas pozīcija, šajā jautājumā varētu mainīties, ka Miloševičs varētu tikt izslēgts no tiesājamo personu saraksta.

Dienvidslāvijas sabiedrība pašlaik atrodas pārejas periodā. Lielākā problēma šai sabiedrībai ir milzīgais bezdarbs, kas sasniedzis četrdesmit procentus. Skaidri redzama ekonomisko reformu nepieciešamība. Ja ekonomika neattīstīsies sekmīgi, varētu tikt traucēta arī turpmākā politiskā procesa attīstība. Dienvidslāvijas sabiedrība joprojām ir pietiekami politizēta, un interese par bijušā politiskā līdera Miloševiča turpmāko likteni ir tiešām liela. Jums taisnība, viedokļi ir dažādi. Taču man ļoti svarīgs bija fakts, ka nevalstiskās organizācijas ir pētījušas šo sabiedrības attieksmi. Pētījumu veica tā pati firma, kas savā laikā paredzēja Koštunicas uzvaru prezidenta vēlēšanās, kas daudziem tolaik likās pilnīgi neiespējama. Šī firma ir secinājusi, ka šobrīd jau lielākā daļa Dienvidslāvijas iedzīvotāju atbalsta Miloševiča tiesāšanu. Daļa vēl nav izlēmusi savu attieksmi, bet vairāk nekā 40 procenti ir par tiesāšanu, un tas ir vairāk nekā to, kuri iebilst.

Dienvidslāvijas sabiedrība aizvien vairāk saprot, ka šāda tiesāšana ir normāls demokratizācijas procesa elements. Es uzsveru, ka runa ir par Miloševiča tiesāšanu, nevis par viņa pasludināšanu par vainīgu vai nevainīgu jau pirms tiesas. Ir vajadzīga tiesa, lai noteiktu, vai viņš ir vai nav vainīgs. Tieši šāda attieksme Latvijā ir pret kara noziegumos apsūdzētajiem Kalēju un Kononovu. Tādai pašai vajadzētu Krievijā būt attieksmei pret personām, kas apsūdzētas par kara noziegumiem Čečenijā. Un tādai attieksmei jābūt arī Dienvidslāvijā.

— Vai Dienvidslāvijā un pēc tam Bosnijā un Hercegovinā jūs apspriedāt arī pašreizējo situāciju Maķedonijā?

— Jā, kaut arī Eiropas Padome tieši nevar ietekmēt situāciju Maķedonijā, jo EP nav tāda mehānisma, šī situācija tika daudzkārt pārrunāta. Šobrīd, kad notiek mūsu intervija, pats svarīgākais ir Maķedonijas varas iestāžu un militāro spēku kapacitāte. Spēja aktīvi darboties, cīnoties pret albāņu militārajām vienībām un teroristiem. Ja šī spēja būs pietiekami liela un ja viņi saņems pietiekami lielu starptautiskās sabiedrības un NATO valstu atbalstu, varam cerēt uz pozitīvu risinājumu. Ilglaicīga spriedze uz Maķedonijas robežas varētu radīt konfliktu Maķedonijas sabiedrībā, kas pēc etniskā sastāva ir sadalīta, un tas varētu novest pie jauna nopietna konflikta. Daži analītiķi jau runā par jauna Balkānu kara iespēju. Šis jautājums manas vizītes laikā tika pārrunāts visās tikšanās reizēs gan Dienvidslāvijā, gan Bosnijā un Hercegovinā. Jo šis reģions ir ļoti saistīts, ģeogrāfiski šīs valstis ir ļoti cieši savijušās.

— Ministra kungs, kopš Latvija kļuvusi Eiropas Padomes prezidējošā valsts, jūsu vizīšu skaits jūtami pieaudzis.

— Jā, Latvijai kā atbildīgai starptautiskās sabiedrības loceklei ir jāpilda starptautiskie pienākumi, ko mums uzliek Latvijas līdzdalība starptautiskās organizācijās. Eiropas Padome, kurā ir apvienoti vairāk nekā astoņsimt miljoni iedzīvotāju, tagad plešas no Armēnijas un Azerbaidžānas, Gruzijas un Krievijas Eiropas austrumos līdz Spānijai, Portugālei un Lielbritānijai rietumos. Eiropas Padome aptver visu ģeogrāfisko Eiropu. Mēs ļoti nopietni pildām savus prezidentūras pienākumus un, godīgi sakot, jau tagad esam dzirdējuši uzslavas par to, kā Latvija īsteno savu prezidentūru. Izmantojot izdevību, es gribu ar jūsu laikraksta starpniecību pateikt par to paldies mūsu valsts pastāvīgajam pārstāvim Eiropas Padomē Georgam Andrejevam.

Jūs jautājāt par maniem braucieniem. Jā, mans ārzemju braucienu kalendārs šajā pusgadā ir savādāks. Daudz intensīvāks. Bet iestrādes, kas rodas tagad Eiropas Padomē, mēs turpmāk izmantosim arī divpusējo attiecību veidošanā. Jo nebūtu nopietni neizmantot mūsu prezidentūru arī divpusējo attiecību veidošanā.

Tipisks piemērs bija mans pirmais šī gada ārzemju brauciens, kad no 2. līdz 5. janvārim es uzturējos Armēnijā un Azerbaidžānā. Bija ļoti svarīgi apmeklēt šīs divas valstis, jo tās viena uz otru raugās ar zināmu politisku “greizsirdību”. Ne velti daudzi mūsu kolēģi Eiropas Padomē uzskatīja, un tāds bija arī Latvijas viedoklis, ka abas šīs valstis Eiropas Padomē jāuzņem vienlaikus. Manas vizītes mērķis bija iegūt nepieciešamo papildu informāciju un pārliecināt to valstu pārstāvjus, kuri bija skeptiski noskaņoti par šo valstu uzņemšanu Eiropas Padomē. Tāpēc manā delegācijā bija arī vairāku citu valstu vēstnieki, kuri paši uz vietas varēja pārliecināties par situāciju Armēnijā un Azerbaidžānā.

Nākamā vizīte bija 18. un 19. janvārī Krievijā, Maskavā, kur bez daudzpusējām attiecībām un informācijas vākšanas par situāciju Čečenijā man bija arī divpusēja tikšanās ar Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu. Pilnīgi atsevišķa tikšanās, jo šādās daudzpusējās vizītēs, kurās es pārstāvu Eiropas Padomi, divpusējais aspekts ir ļoti strikti jānodala. To nedrīkst jaukt. Bet, protams, pašreizējais statuss mums palīdz. Tieši tādēļ es janvārī varēju ierasties Maskavā un arī nodot informāciju, ka Latvijas Valsts prezidente ir gatava tikties ar Krievijas prezidentu. Kā zināms, šī tikšanās arī notika.

Nākamais brauciens bija uz Strasbūru, kad pirms EP Parlamentārās asamblejas sesijas notika Armēnijas un Azerbaidžānas uzņemšana Eiropas Padomē. Strasbūrā bija ieradusies arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, viņa uzstājās ar runu un atbildēja uz deputātu jautājumiem. Arī man sesijā pēc Armēnijas un Azerbaidžānas uzņemšanas nācās atbildēt uz jautājumiem. Bet tie bija visdažādākie, gan par Kipru, gan par Gibraltāru. Pēc tam pie mums Latvijā — tas ir ļoti būtiski — notika starptautiskais seminārs “Eiropas cilvēktiesību konvencija un tās tiesu prakses piemērošana nacionālajās tiesu instancēs un valsts pārvaldē”. Pie mums bija ieradies arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents Lucius Vilthābers. Un tikai pēc tam man bija divpusēja vizīte Horvātijā, kurā es pārstāvēju Latviju kā mūsu valsts ārlietu ministrs. Bet, kaut arī tā bija divpusējā vizīte, kas nav saistīta ar Latvijas prezidēšanu Eiropas Padomē, man tomēr nācās runāt arī par Eiropas Padomes lietām. Jo Horvātija ir Eiropas Padomes dalībvalsts, un šīs valsts politiķiem un ārlietu ministrijas darbiniekiem ir liela un nopietna informācija par situāciju Balkānu reģionā kopumā. Un man bija ļoti vērtīgi dzirdēt šo informāciju pirms šī brauciena uz Dienvidslāviju un tūlīt pēc tam arī Bosniju un Hercegovinu.

— Latvijas prezidentūrai atlicis apmēram pusotrs mēnesis. Kas mūsu valstij vēl jāpaveic šajā laikā?

— Priekšā vēl ir divas ļoti būtiskas tikšanās starptautisko organizāciju sadarbības ietvaros. Pirmā būs Eiropas Padomes un Eiropas Savienības pārstāvju tikšanās Strasbūrā. Tad 11. aprīlī notiks Eiropas Padomes un EDSO tikšanās Bukarestē. Latvijā 17. un 18. aprīlī notiks Eiropas Padomes kolokvijs “Eiropas identitāte”, ko mūsu valsts rīko sadarbībā ar nākamajām EP prezidējošajām valstīm, vispirms jau Lihtenšteinu. 19. un 20. aprīlī Rīgā notiks starptautiskā konference “Mazās valodas 21. gadsimta Eiropā”. Pēc tam būs Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas aprīļa sesija Strasbūrā, kurā es ziņošu arī par šo braucienu uz Balkāniem. 3. un 4. maijā Rīgā notiks starptautiskā konference “Vietējā demokrātija 21. gadsimta sākumā”, uz kuru apsolījis ierasties arī Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Valters Švimmers. Bet 10. maijā sāksies Eiropas Padomes Ministru komitejas sēde Strasbūrā, kurā Latvijas prezidentūrai būs noslēguma sesija, un 11.maijā pēc darba pusdienām es varēšu nodot “biroja atslēgu”, kā tas tradicionāli notiek, nākamajai prezidentūrai.

— Vai Latvija saņems arī savas prezidentūras vērtējumu?

— Oficiāli gan nevienam nav tiesību mūs vērtēt, un oficiāla vērtējuma nebūs. Bet kuluāros mēs, protams, dzirdēsim viedokļus par Latvijas prezidentūru, un, ņemot vērā, cik mēs pamatoti rīkojamies kā EP prezidējošā valsts, man jau tagad ir cerība, ka vērtējums būs pozitīvs.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”