Par jaunu kārtību zāļu tirgū

Šā gada 27.februārī Ministru kabinets akceptēja “Zāļu ievešanas, izvešanas un izplatīšanas noteikumus”, kuru 73.punktā noteikts, ka aptiekai jānodrošina, lai recepte pēc recepšu zāļu izsniegšanas paliktu aptiekā un tiktu tur uzglabāta vienu gadu. Līdz šim aptiekās bija jāpatur vien stingrās uzskaites receptes vai receptes, pret kurām izsniedz zāles par diferencētu samaksu. Līdz ar to daudzi recepšu medikamenti aptiekās tika izsniegti bez receptēm, tāpat cilvēkiem bija iespēja recepti izmantot atkārtoti, kas, ņemot vērā straujo narkomānijas un toksikomānijas izplatību Latvijā, ne vienmēr tika darīts veselības uzlabošanas nolūkos. Jaunie Ministru kabineta noteikumi ļaus stingrāk kontrolēt aptieku darbu un uzraudzīt recepšu medikamentu apriti.

Taču Latvijas sabiedrībā šie noteikumi izraisījuši asus protestus vēl pirms to stāšanās spēkā, jo cilvēki uzskata, ka tādējādi tiks sarežģīta zāļu saņemšanas procedūra un ierobežotas tiesības izvēlēties aptiekā medikamentus. Īpaši noraizējušies ir tie, kam medikamenti jālieto regulāri. Tāpat cilvēki ir norūpējušies, ka pret receptēm tiks izsniegtas lētākās zāles, bet bez receptēm varēs iegādāties vien krietni dārgākus preparātus. Lai noskaidrotu visus par un pret un kliedētu dažu labu maldīgu priekšstatu, Labklājības ministrija (LM) piektdien, 23.martā, rīkoja preses konferenci par jaunajiem Ministru kabineta “Zāļu ievešanas, izvešanas un izplatīšanas noteikumiem”, kurā piedalījās LM Farmācijas departamenta direktors Juris Bundulis, Valsts zāļu aģentūras ģenerāldirektors Jānis Ozoliņš, Pasaules veselības organizācijas (PVO) Latvijas pārstāvniecības vadītāja Aiga Rūrāne, Narkoloģijas centra direktora vietniece medicīnas jautājumos Aija Pelne, Latvijas Ārstu biedrības prezidents Viesturs Boka un kā eksperts bija aicināts Jānis Polis, remantadīna autors.

Preses konferencē atkārtoti tika uzsvērts, ka strīdīgie Ministru kabineta noteikumi nenosaka zāļu dalījumu recepšu un bezrecepšu medikamentos no jauna.

Šāds dalījums ir pastāvējis jau iepriekš un dokumentēts vairākos citos normatīvajos aktos — Farmācijas likumā, Ārstniecības likumā, likumā “Par narkotisko un psihotropo vielu likumīgās aprites kārtību”, vairākos Ministru kabineta noteikumos. Problēma slēpjas apstāklī, cik iedzīvotāji bijuši informēti par to, ka viens vai otrs plaši izplatīts medikaments patiesībā ir saņemams tikai pret recepti, un cik konsekventi aptiekās ievērota prasība recepšu medikamentus izsniegt tikai pret receptēm. Sava tiesa vainas jāuzņemas arī ārstiem, kas ne vienmēr zāļu iegādei izrakstījuši recepti. Bieži vien pacients tikai mutiski informēts par nepieciešamo zāļu iegādi vai zāļu nosaukums uzrakstīts uz piezīmju lapiņas.

Pret to, ka pamatotu, piemērotu, drošu un efektīvu zāļu izvēli pilnībā var nodrošināt tikai speciālists ārsts, šķiet, reti kurš iebildīs. Taču cilvēki ir nepatīkami pārsteigti, uzzinājuši, ka, piemēram, analgīns, kas gadu desmitiem lietots kā populārs pretsāpju medikaments, patiesībā ir recepšu medikaments. Un, ja vēl aptiekā tā vietā kā bezrecepšu medikamentu piedāvā daudz dārgāku preparātu, speciālistu viedoklis par tā daudzajām blakusparādībām un fakts, ka, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs analgīns vispār ir aizliegts, diez vai atradīs daudzas dzirdīgas ausis Latvijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai maciņi samērā plāni. Labklājības ministrijas un citu atbildīgo institūciju pārstāvji šādas bažas kliedē ar faktu, ka Latvijā piedāvāto bezrecepšu reģistrēto zāļu klāsts ir pietiekami plašs un daudzveidīgs, tostarp arī cenu izvēles ziņā. No 4730 reģistrētajām zālēm 31 procents (1462 medikamenti) ir bezrecepšu zāles, tajā skaitā 94 pretsāpju līdzekļi, kuru cenas svārstās no dažiem santīmiem līdz vairākiem latiem (pēc LM piedāvātās informācijas — no 7 santīmiem līdz 2,5 latiem), aptuveni 80 vitamīni, 40 pretklepus un pretsaaukstēšanās līdzekļi, 31 miega un sedatīvais līdzeklis, 16 preparāti rīkles un balsenes slimību ārstēšanai, 4 pretiekaisuma, pretreimatisma līdzekļi, 18 deguna gļotādas tūsku mazinošie un citi līdzekļi, 10 pretcaurejas zāles, 12 gremošanu veicinoši medikamenti. Visu šo zāļu cenas tāpat svārstās no dažiem santīmiem līdz vairākiem latiem. Tā ka bažas par to, ka aptiekās varēs iegādāties tikai dārgus bezrecepšu medikamentus, īsti kritiku neiztur.

Turklāt, kā tika uzsvērts preses konferencē, ja zāles tiek kvalificētas kā recepšu medikaments, tad tas darīts galvenokārt tādēļ, lai pasargātu pacientu no zāļu lietošanas izraisītām blakusparādībām, kas vairāk vai mazāk nopietnas ir lielākajai daļai zāļu. Kvalificēti izvērtēt pacienta veselības stāvokli un zāļu iespējamo nevēlamo blakusiedarbību var tikai ārsts. Pacientam savukārt par jebkuru problēmu, kas saistīta ar medikamentu iedarbību, jāziņo savam ārstam vai farmaceitam. Kārtību, kādā notiek zāļu blakusparādību uzskaitīšana un izvērtēšana, nosaka īpaši Ministru kabineta noteikumi, kas pieņemti šī gada 3.martā.

Taču pat tiem cilvēkiem, kas rūpes par savu veselību uztic ārstiem un neiebilst pret zāļu iegādi pret receptēm, jaunā kārtība sagādā ne mazumu problēmu. Pirmkārt, rindas pie primārās aprūpes ārstiem. Šodien daža laba ģimenes ārsta aprūpē ir pat 3000 pacientu, pierakstīties vizītei iespējams tikai nedēļu vai vairāk uz priekšu, bet slimība, kā zināms, negaida. Un ko darīt gadījumā, ja zāles jālieto regulāri, gadu vai vairākus pēc kārtas? Iegādājoties vienu zāļu iepakojumu, recepte jāatdod aptiekā, tātad atkārtoti jāiet pie ārsta, jāmaksā par vizīti, lai tikai saņemtu recepti kārtējai zāļu devai.

LM speciālisti skaidro, ka ārstam ir iespējas uz vienas receptes izrakstīt visu ārstēšanās kursam nepieciešamo medikamentu daudzumu — kaut vai gadam. Bet tādā gadījumā aktuāls ir jautājums — cik daudzi cilvēki var atļauties iegādāties zāles uzreiz visam gadam? Kā risinājums tiek piedāvāta iespēja receptē norādīto zāļu daudzumu izpirkt pa daļām vienā noteiktā aptiekā, proti, cilvēks iegādājas vienu vai vairākus zāļu iepakojumus, cik nu tobrīd rocība ļauj, un recepti, protams, patur aptieka. Tad, kad iegādātās zāles ir izlietotas, pacientam ir jādodas uz to pašu aptieku, kur viņš zāles pircis pirmoreiz, un farmaceits pēc tās pašas receptes, kura aptiekā ir jāglabā veselu gadu, izsniegs atlikušo zāļu devu. Šādi iespējams rīkoties vairākkārt. To, ka šāda kārtība nav visai ērta, atzīst arī LM speciālisti, tāpēc tiek izstrādāts LM rīkojuma projekts, kurā būs uzskaitītas konkrētas slimību diagnozes un konkrēti medikamenti, kurus varēs izrakstīt par pašreiz noteikto maksimumu ilgākam ārstēšanās kursam. Līdz ar jauno Ministru kabineta noteikumu stāšanos spēkā maksimālais receptes derīguma termiņš tiks pagarināts no diviem mēnešiem līdz trim. Iepriekš uz vienas receptes varēja izrakstīt medikamentu devu mēnesi ilgam ārstēšanās kursam, taču līdz ar jauno kārtību — trīs mēnešus ilgam kursam.

Vai jaunie “Zāļu ievešanas, izvešanas un izplatīšanas noteikumi” stāsies spēkā ar šā gada 1.aprīli vai 1.maiju, tas vēl nav skaidri zināms. Ministru kabinets ir uzdevis LM steidzami iesniegt Valsts kancelejā projektu par atsevišķu noteikumos minēto normu spēkā stāšanās termiņa atlikšanu. Šis laiks paredzēts galvenokārt sabiedrības informēšanai un jaunās kārtības izskaidrošanai. Neapstrīdami ir skaidrs, ka ar veselību spēlēties nedrīkst un pašārstēšanās jāaizstāj ar uzticēšanos mediķiem. Tāpat ir skaidrs, ka zāles nav parasta patēriņa prece, kuras izvēle būtu atstājama tikai pircēja ziņā. Apsveicama ir arī pastiprinātas kontroles kārtības ieviešana medikamentu apritē. Taču nav noliedzams, ka daudzkārt cilvēkiem aiziet uz aptieku ir vienkāršāk un lētāk, nekā doties vizītē pie ārsta, un ne jau tikai subjektīvu faktoru pēc. Tāpēc, sakārtojot vienu veselības aprūpes jomu, svarīgi neatstāt tālu atpakaļ arī citas, ne tikai ar veselību saistītas nozares, pretējā gadījumā kārtības ieviešana var radīt papildu neērtības un līdz ar to vairāk vai mazāk pamatotu sabiedrības neapmierinātību.

Šāds dalījums ir pastāvējis jau iepriekš un dokumentēts vairākos citos normatīvajos aktos — Farmācijas likumā, Ārstniecības likumā, likumā “Par narkotisko un psihotropo vielu likumīgās aprites kārtību”, vairākos Ministru kabineta noteikumos. Problēma slēpjas apstāklī, cik iedzīvotāji bijuši informēti par to, ka viens vai otrs plaši izplatīts medikaments patiesībā ir saņemams tikai pret recepti, un cik konsekventi aptiekās ievērota prasība recepšu medikamentus izsniegt tikai pret receptēm. Sava tiesa vainas jāuzņemas arī ārstiem, kas ne vienmēr zāļu iegādei izrakstījuši recepti. Bieži vien pacients tikai mutiski informēts par nepieciešamo zāļu iegādi vai zāļu nosaukums uzrakstīts uz piezīmju lapiņas.

Pret to, ka pamatotu, piemērotu, drošu un efektīvu zāļu izvēli pilnībā var nodrošināt tikai speciālists ārsts, šķiet, reti kurš iebildīs. Taču cilvēki ir nepatīkami pārsteigti, uzzinājuši, ka, piemēram, analgīns, kas gadu desmitiem lietots kā populārs pretsāpju medikaments, patiesībā ir recepšu medikaments. Un, ja vēl aptiekā tā vietā kā bezrecepšu medikamentu piedāvā daudz dārgāku preparātu, speciālistu viedoklis par tā daudzajām blakusparādībām un fakts, ka, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs analgīns vispār ir aizliegts, diez vai atradīs daudzas dzirdīgas ausis Latvijas sabiedrībā, kuras lielākajai daļai maciņi samērā plāni. Labklājības ministrijas un citu atbildīgo institūciju pārstāvji šādas bažas kliedē ar faktu, ka Latvijā piedāvāto bezrecepšu reģistrēto zāļu klāsts ir pietiekami plašs un daudzveidīgs, tostarp arī cenu izvēles ziņā. No 4730 reģistrētajām zālēm 31 procents (1462 medikamenti) ir bezrecepšu zāles, tajā skaitā 94 pretsāpju līdzekļi, kuru cenas svārstās no dažiem santīmiem līdz vairākiem latiem (pēc LM piedāvātās informācijas — no 7 santīmiem līdz 2,5 latiem), aptuveni 80 vitamīni, 40 pretklepus un pretsaaukstēšanās līdzekļi, 31 miega un sedatīvais līdzeklis, 16 preparāti rīkles un balsenes slimību ārstēšanai, 4 pretiekaisuma, pretreimatisma līdzekļi, 18 deguna gļotādas tūsku mazinošie un citi līdzekļi, 10 pretcaurejas zāles, 12 gremošanu veicinoši medikamenti. Visu šo zāļu cenas tāpat svārstās no dažiem santīmiem līdz vairākiem latiem. Tā ka bažas par to, ka aptiekās varēs iegādāties tikai dārgus bezrecepšu medikamentus, īsti kritiku neiztur.

Turklāt, kā tika uzsvērts preses konferencē, ja zāles tiek kvalificētas kā recepšu medikaments, tad tas darīts galvenokārt tādēļ, lai pasargātu pacientu no zāļu lietošanas izraisītām blakusparādībām, kas vairāk vai mazāk nopietnas ir lielākajai daļai zāļu. Kvalificēti izvērtēt pacienta veselības stāvokli un zāļu iespējamo nevēlamo blakusiedarbību var tikai ārsts. Pacientam savukārt par jebkuru problēmu, kas saistīta ar medikamentu iedarbību, jāziņo savam ārstam vai farmaceitam. Kārtību, kādā notiek zāļu blakusparādību uzskaitīšana un izvērtēšana, nosaka īpaši Ministru kabineta noteikumi, kas pieņemti šī gada 3.martā.

Taču pat tiem cilvēkiem, kas rūpes par savu veselību uztic ārstiem un neiebilst pret zāļu iegādi pret receptēm, jaunā kārtība sagādā ne mazumu problēmu. Pirmkārt, rindas pie primārās aprūpes ārstiem. Šodien daža laba ģimenes ārsta aprūpē ir pat 3000 pacientu, pierakstīties vizītei iespējams tikai nedēļu vai vairāk uz priekšu, bet slimība, kā zināms, negaida. Un ko darīt gadījumā, ja zāles jālieto regulāri, gadu vai vairākus pēc kārtas? Iegādājoties vienu zāļu iepakojumu, recepte jāatdod aptiekā, tātad atkārtoti jāiet pie ārsta, jāmaksā par vizīti, lai tikai saņemtu recepti kārtējai zāļu devai.

LM speciālisti skaidro, ka ārstam ir iespējas uz vienas receptes izrakstīt visu ārstēšanās kursam nepieciešamo medikamentu daudzumu — kaut vai gadam. Bet tādā gadījumā aktuāls ir jautājums — cik daudzi cilvēki var atļauties iegādāties zāles uzreiz visam gadam? Kā risinājums tiek piedāvāta iespēja receptē norādīto zāļu daudzumu izpirkt pa daļām vienā noteiktā aptiekā, proti, cilvēks iegādājas vienu vai vairākus zāļu iepakojumus, cik nu tobrīd rocība ļauj, un recepti, protams, patur aptieka. Tad, kad iegādātās zāles ir izlietotas, pacientam ir jādodas uz to pašu aptieku, kur viņš zāles pircis pirmoreiz, un farmaceits pēc tās pašas receptes, kura aptiekā ir jāglabā veselu gadu, izsniegs atlikušo zāļu devu. Šādi iespējams rīkoties vairākkārt. To, ka šāda kārtība nav visai ērta, atzīst arī LM speciālisti, tāpēc tiek izstrādāts LM rīkojuma projekts, kurā būs uzskaitītas konkrētas slimību diagnozes un konkrēti medikamenti, kurus varēs izrakstīt par pašreiz noteikto maksimumu ilgākam ārstēšanās kursam. Līdz ar jauno Ministru kabineta noteikumu stāšanos spēkā maksimālais receptes derīguma termiņš tiks pagarināts no diviem mēnešiem līdz trim. Iepriekš uz vienas receptes varēja izrakstīt medikamentu devu mēnesi ilgam ārstēšanās kursam, taču līdz ar jauno kārtību — trīs mēnešus ilgam kursam.

Vai jaunie “Zāļu ievešanas, izvešanas un izplatīšanas noteikumi” stāsies spēkā ar šā gada 1.aprīli vai 1.maiju, tas vēl nav skaidri zināms. Ministru kabinets ir uzdevis LM steidzami iesniegt Valsts kancelejā projektu par atsevišķu noteikumos minēto normu spēkā stāšanās termiņa atlikšanu. Šis laiks paredzēts galvenokārt sabiedrības informēšanai un jaunās kārtības izskaidrošanai. Neapstrīdami ir skaidrs, ka ar veselību spēlēties nedrīkst un pašārstēšanās jāaizstāj ar uzticēšanos mediķiem. Tāpat ir skaidrs, ka zāles nav parasta patēriņa prece, kuras izvēle būtu atstājama tikai pircēja ziņā. Apsveicama ir arī pastiprinātas kontroles kārtības ieviešana medikamentu apritē. Taču nav noliedzams, ka daudzkārt cilvēkiem aiziet uz aptieku ir vienkāršāk un lētāk, nekā doties vizītē pie ārsta, un ne jau tikai subjektīvu faktoru pēc. Tāpēc, sakārtojot vienu veselības aprūpes jomu, svarīgi neatstāt tālu atpakaļ arī citas, ne tikai ar veselību saistītas nozares, pretējā gadījumā kārtības ieviešana var radīt papildu neērtības un līdz ar to vairāk vai mazāk pamatotu sabiedrības neapmierinātību.

Liena Pilsētniece, “LV”