“Neviens amats nav dots kā indulgence”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar, 14.februārī

— Sāksim ar politiskiem jautājumiem. Kad pagājušajā gadā no amata tika atcelts Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Jānis Naglis, toreiz politiķi kuluāros gandrīz atklāti runāja, ka lielie oligarhi ir sadalījuši ietekmes sfēras un ir izlemts vairāku amatpersonu liktenis; toreiz tika minēts “Latvijas krājbankas” prezidents Arnolds Laksa, kurš, kā zināms, amatu jau ir atstājis; nākamais tika minēts Rolands Tjarve, un, kā zināms, arī tāda iespēja varētu pastāvēt. Vai tiešām Latvijā tiek pārņemta vara vai notiek tāda klusa revolūcija?

Andris Bērziņš: — Es gribētu teikt — ir ļoti daudz dažādu mītu par to, ko var izdarīt tie vai citi cilvēki un kādas intereses. Katrā gadījumā es esmu pārliecināts, ka, teiksim, Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora amats nu nekādi nav saistīts ar kādiem oligarhiem.

— Tomēr tie uzvārdi parādās — tā taču nevarētu būt sakritība?

A.Bērziņš: — Nu, žurnālisti tos uzvārdus izplata un pēc tam tiražē.

— Mēs tos klausāmies politiķu aizkulisēs.

A.Bērziņš: — Kur ir tās politiķu aizkulises? Varbūt es arī varu aiziet paklausīties?

— Piemēram, uz Saeimu aizejiet paklausīties!

A.Bērziņš: — Es tur klausos, bet šādus uzvārdus neesmu dzirdējis — jāsaka godīgi. Varbūt es neesmu īstajās aizkulisēs.

— Interesanti, ka žurnālisti tos uzvārdus ir minējuši vēl rudenī un tie publiski pausti gan televīzijā, gan radio, tie uzvārdi patiešām arī eksistē, un šīs lietas notiek tieši tā, kā tika prognozēts vēl rudenī. Jūsuprāt — sakritība?

A.Bērziņš: — Es negribētu neko teikt. Pirmkārt, Laksas kungs pats uzrakstīja iesniegumu par aiziešanu no bankas priekšsēdētāja amata. Kas attiecas uz Jāni Nagli — nu, viņa rīcībā bija formāli pārkāpumi. Ja uz lietu skatās šādi, tad nevarētu teikt, ka tur būtu kāda cita ietekme, un pilnīgi autoritatīvi varu teikt, ka valdībā mums bija balsojums, kur Tautas partija un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK nobalsoja par Jāņa Nagļa atstādināšanu, savukārt “Latvijas ceļš” ļoti konsekventi balsoja par to, ka Jānim Naglim ir jāpaliek, jo mēs uzskatījām, lai arī ir formāli izdarīts pārkāpums, nekāds kaitējums valstij nav nodarīts, process bija ļoti atklāts, diskusija bija ļoti atklāta, ļoti konstruktīva un nevienam nevar liegt paust savu viedokli. Tātad demokrātija ir tāda, ka nevienam neviens amats nav dots kā indulgence uz ilgiem laikiem, katram ir jāstrādā, jāskatās, ko un kā viņš dara.

— Savdabīgi iznāk, ka pārkāpumi tiek atklāti tieši to cilvēku rīcībā, par kuriem presē iepriekš jau runā. Runājot par Tjarves kungu — tātad jūs sakāt, ka tur nav oligarhu intereses. Kā intereses tad tur ir, kāpēc runa par Tjarves kunga noņemšanu?

A.Bērziņš: — Tur vajadzētu tomēr sagaidīt Radio un televīzijas padomes viedokli, lai viņi visu paskaidro. Es neesmu kvalificēti iedziļinājies šajos jautājumos un labāk atturēšos no kādiem komentāriem, jo es varu atsaukties tikai uz dažiem rakstiem presē, kurus esmu lasījis, man nav nekādas pilnas informācijas, es domāju, ka Radio un televīzijas padome ļoti konkrēti izvērtēs visus jautājumus un konkrēti arī lems.

— Vai, jūsuprāt, politiķi mēģina ietekmēt šajā gadījumā situāciju, piemēram, Latvijas Televīzijā?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka politiķiem noteikti varētu būt vēlme ietekmēt situāciju gan Latvijas Televīzijā, gan Latvijas Radio, gan visos citos medijos, taču man liekas — mēs pa šiem desmit gadiem esam spēruši tik platu soli uz priekšu šajos jautājumos, ka, neraugoties uz to, ka kādam varbūt ir tāda vēlme, to izdarīt nevienam vairs nebūs pa spēkam.

— Jūsuprāt, šobrīd to vairs nevar izdarīt?

A.Bērziņš: — To vairs nevar izdarīt, tas ir jau noiets posms, mums nav iespējama nekāda atgriešanās pie autoritāras varas un informācijas plūsmu ierobežošanas kaut vai tādēļ, ka mums ir daudzi neatkarīgi mediji, kur katrs var paust savu viedokli.

— Ja runājam par sabiedriskajiem medijiem — tad Televīzijas un radio padomi ievēlē politiķi, un šie politiķi, ievēlētie cilvēki, izlemj, kas tad atradīsies Latvijas Televīzijas vai arī Latvijas Radio galvgalī. Varbūt ne tieši, bet pastarpināti jau noteikti.

A.Bērziņš: — Tas atkal ir ļoti labs jautājums. Ja tā nopietni paanalizējam, ar ko tad nodarbojas Radio un televīzijas padome, tad faktiski tā tikai daļēji ir izveidota, lai, teiksim, skatītos sabiedriskos medijus. Viņiem ir arī zināma regulatora funkcija, viņi tur dala laukus, pārklājumus, nosaka dažnedažādus tarifus, padome tika izveidota laikā, kad Latvijā vispār vēl nebija regulatoru, un droši vien jums ir taisnība — varbūt ir pienācis laiks apskatīties, uzmanīgi paanalizēt, varbūt vajadzētu šo daļu atdot tagad regulatoram, varbūt vajadzētu runāt par kādu citu padomi ar citām funkcijām, kura skatītu tikai tos jautājumus, kas ir saistīti ar valsts mediju darbību.

— Vai jūs varētu būt tas iniciators, piemēram?

A.Bērziņš: — Nu, ir jāapskatās. Šobrīd neviena ministra funkcijās tas nav, jo šī padome faktiski ir pilnīgi neatkarīga no visiem un un tai patīk būt neatkarīgai. Tā ir neatkarīga līdz tam brīdim, kamēr jānāk un jāpieprasa budžeta līdzekļi, tad, kad padomei ir vajadzīgas papildu asignācijas vai papildu budžets, tā saka: mēs labprāt gribētu būt zem kādas no ministrijām, jo tad būtu kāds, kas ietu mūsu vārdā un kaut ko prasītu.

— Es domāju, jums kā politiskam spēkam ir iespējas ierosināt likumdošanas izmaiņas, ierosināt diskusijas.

A.Bērziņš: — Šī ir tā diskusija, mēs nupat pirms kādas stundas runājām ar Valsts prezidenti apmēram šādā kontekstā, nu, jāpadomā par to.

— Un ko Valsts prezidente jums sacīja?

A.Bērziņš: — To vajadzētu pajautāt pašai Valsts prezidentei. Katrā gadījumā bija tādas lietas, kurām viņa piekrīt, — viņa piekrīt, ka valsts mediji, no budžeta finansētie mediji, nedrīkst dempingot tirgū, lai to nesabojātu.

— Viņa arī pauž bažas par situāciju Latvijas Televīzijā?

A.Bērziņš: — Tā tieši viņa man neteica par bažām. Protams, viņu interesē šie jautājumi.

— Vai jūs interesē šie jautājumi un vai jums ir bažas?

A.Bērziņš: — Protams, ka mani interesē.

— Jūs kaut kādā veidā mēģināsit šo interesi arī paust?

A.Bērziņš: — Es nemēģināšu nekādā veidā šo savu interesi paust un nemēģināšu nekādā veidā ietekmēt procesu, jo es uzskatu, ka Radio un televīzijas padomei ir jābūt neatkarīgai un ka medijiem ir jābūt neatkarīgiem.

— Tas nozīmē, ka tā sistēma tomēr varētu būt pārskatāma?

A.Bērziņš: — Šai sistēmai ir jādemonstrē, kā tā strādā, un jāsaka, ka līdz šim tā ir demonstrējusi, ka tā strādā pietiekami neatkarīgi, taču — nākotnē varētu skatīt arī jautājumus, kas ir saistīti ar šīs sistēmas pilnveidošanu un uzlabošanu.

— Runājot par ceturto uzvārdu, kurš arī varētu, iespējams, zaudēt amatu, vismaz presē ir minēts Kļaviņa kungs, kurš vada “Latvijas kuģniecību”. Man zvanīja Visvaldis Lācis un uzdeva pilnīgi citu jautājumu. Kļaviņa kunga alga sniedzas vairākos simtos tūkstošu latu gadā, vai situācijā, kāda šobrīd ir valstī, drīkst šādu milzīgu summu cilvēks saņemt algā valsts uzņēmumā?

A.Bērziņš: — Atkal gribu teikt — es neesmu speciāli skatījies, kāda ir alga Kļaviņa kungam. Kļaviņa kungs vada nopietnu uzņēmumu, Kļaviņa kunga alga, kā ir ziņojusi Privatizācijas aģentūra, kuras pārraudzībā kuģniecība atrodas, ir salāgota ar līdzīgu vadītāju algām attiecīgos līdzīga apjoma uzņēmumos, un man šeit nav nekādu citu komentāru.

— Lāča kungs salīdzināja ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, kurš saņem mazāk nekā šajā gadījumā Kļaviņa kungs.

A.Bērziņš: — Varbūt,vajadzēja salīdzināt ar kādas Amerikas Savienoto Valstu kuģošanas kompānijas prezidenta algām. Tātad arī tur šīs atšķirības ir, un lielas.

— Uzņēmēji saņem lielākas algas nekā valsts pārstāvji?

A.Bērziņš: — Uzņēmējiem ir lielas algas, un nekad neviena ierēdniecības darbinieka alga nevar būt pietuvināta vai saskaņojama, teiksim, ar uzņēmēju, sabiedrību vadītāju un to vietnieku algām — diemžēl.

— Kopš aizpagājušās reizes ir palicis viens jautājums, pie kura mēs nekādi neesam spējuši atgriezties, un tas ir jautājums par repatriāciju un ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu atgriešanos Latvijā — ko tad valsts dara, vai te ir kāda programma un vai nevajadzētu veicināt šo cilvēku atgriešanos?

A.Bērziņš: — Jā, tas bija tieši tāds jautājums, kuru man uzdeva viens no klausītājiem un uz kuru es esmu speciāli sagatavojis informāciju. Ja apskatāmies, kas ir noticis, tad ir divas kustības — viena ir uz Latviju, otra prom no Latvijas. No 1995. līdz 2001.gadam, ieskaitot tātad visu pagājušo gadu, repatriācijas ceļā uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ir pārcēlušies nedaudz vairāk kā 4200 cilvēku — 4218, un šo cilvēku skaits, kaut diezgan lēnām, tomēr pieaug. Tai pašā laikā no Latvijas apmēram tajā pašā laika periodā ir izbraukuši gandrīz divreiz vairāk.

— Droši vien iebrauc latvieši un izbrauc nelatvieši, kas varētu būt iespējams.

A.Bērziņš: — Ir ļoti dažādi, ir arī latvieši, kas izbrauc, pārceļas, apprecas; ir kādas konkrētas dzīves situācijas, un saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem tātad ir ļoti daudz latviešu vēl daudzās citās valstīs, piemēram, Savienotajās Valstīs dzīvo apmēram 100 tūkstoši latviešu; Krievijā — 40 tūkstoši, Austrālijā — 23 tūkstoši, Kanādā — 22 tūkstoši, 10 tūkstoši Lielbritānijā, 8 tūkstoši Vācijā, 4 tūkstoši Zviedrijā un tā tālāk. Es ar to gribu teikt, ka īpatsvars ir salīdzinoši mazs un atbilstoši šim skaitlim tad arī notiek visas aktivitātes un darbības, tādēļ radioklausītāji varbūt mazāk zina par to, kādā veidā valsts palīdz, vai tā vispār palīdz tiem cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties.

Visa likumdošana šajā jautājumā ir sakārtota, ir izveidots speciāls repatriācijas centrs pie Pilsonības un imigrācijas lietu pārvaldes, ir speciāls repatriācijas fonds, valsts katru gadu piešķir līdzekļus, piemēram, katru gadu šajā fondā tiek ieskaitīts 51 tūkstotis latu. Tā nav liela summa un tā tiek sadalīta apmēram šādi: 2001.gadā no šīs kopējās summas apmēram 23 tūkstoši ir samaksāti par ceļa izdevumiem cilvēkiem, kuri vēlas pārcelties uz šejieni; dažādos īpašos gadījumos, kad ir bijusi nepieciešama kāda palīdzība, ir samaksāti 18 tūkstoši, un, lai palīdzētu cilvēkiem iekārtoties darbā un sakārtot viņu sociālos jautājumus, ir izmaksāti vairāk nekā 9,5 tūkstoši latu. Tā ir programma, kas palīdz šiem cilvēkiem. Bez tam jāsaka, saskaņā ar likumu “Par sabiedrības integrāciju” viens no integrācijas mērķiem ir arī šo ieceļotāju sociālā integrācija sabiedrībā. Kā liecina pieredze, ļoti daudziem cilvēkiem, kuri iebrauc, faktiski ir jāsāk gandrīz vai ar ābeces patiesībām — ir jāsāk mācīties, ko nozīmē tirgus ekonomika, kāda ir likumdošana, kāda ir sociālās drošības sistēma — faktiski visas tās lietas, kas mums, šeit dzīvojošiem, liekas pašas par sevi saprotamas un pierastas; tas, par kā esamību mēs esam periodiski, pakāpeniski uzzinājuši, iepazinušies, — tas cilvēkam viss ir jāiemācās no jauna. Plus vēl nepieciešamība, teiksim, atsvaidzināt latviešu valodas zināšanas vai varbūt vispār no jauna pārmācīties; vēl varbūt ir nepieciešama zināma adaptācija šajā vidē, kur viņam ir jāpārkvalificējas, jāiegūst kāda jauna profesija vai atkal jāpalīdz atrast darbu — tātad ļoti daudzas dažādas lietas; bērniem dārziņus sameklēt, ja līdzi mazgadīgi bērni un tā tālāk, un šāda veida palīdzība varētu pieaugt. Ja šo cilvēku skaits pieaugs, tad, protams, valdība attiecīgi palielinās šos līdzekļus.

— Vai ir kāda reklāmas kampaņa, piemēram, Krievijas latviešiem, brauciet, brauciet!

A.Bērziņš: — Es nezinu, vai tur kāda īpaša reklāmas kampaņa ir vajadzīga. Man liekas, mēs visiem esam teikuši, ka visiem ir tiesības atgriezties; likumdošana atļauj latviešiem un lībiešiem vai to pēctečiem atgriezties Latvijā bez jebkādiem ierobežojumiem, viņiem nav jāmaksā ne par vīzām, ne par pārējo — valsts palīdz viņiem pārvest visu viņu iedzīvi, apmaksā viņu ceļa izdevumus, repatriācijas centram ir uzdevums saskaņot jautājumus ar pašvaldībām, sameklēt, lai viņiem būtu apdzīvojamā platība, lai pašvaldības nāktu pretim šiem cilvēkiem. Protams, es negribu ar to teikt, ka visi jautājumi tur ir atrisināti — noteikti katrā konkrētā gadījumā katra konkrēta cilvēka dzīve ir ļoti sarežģīta, taču kopējās tendences liecina, ka šie atgriešanās procesi Latvijā nebūt nav tik strauji, kā varbūt mums likās 90.gadu sākumā. Es pieņemu, ka varbūt pēc tam, kad Latvija būs iestājusies NATO un Eiropas Savienībā, šo repatriantu skaits varētu krietni palielināties. Teiksim, kādai daļai no tiem, kas ir emigrējuši uz Rietumiem, šodien varbūt nav vēl pilnīgas stabilitātes un pārliecības par to, ka Latvijā tik tiešām ilgākā laikā šī vieta būs droša, ka viņi droši var pārdot, teiksim, savas mājas Amerikā un braukt nopirkt šeit, ka neviens viņus pēc desmit gadiem nesūtīs atkal kaut kur projām un neatņems to māju. Tā ka tur ir ļoti daudz dažādu psiholoģiska rakstura problēmu, ar kurām ir jātiek skaidrībā.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā