Mūsu attiecībām ir gaiša nākotne

Jans Kavans, Čehijas valdības priekšsēdētāja vietnieks un ārlietu ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Latviju un Čehiju gan vēsturiski, gan jo vairāk šodienas kontekstā vieno abpusēji sirsnīga un patiesa draudzība. Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas un Čehijas divpusējām attiecībām?

— Mūsu bagātīgās attiecības, kas joprojām attīstās, pēdējā desmitgadē atspoguļo arī mūsu valstu dinamisko attīstību un to, ka tiek izskaustas agrākās barjeras. Mums izdodas turpināt mūsu politisko, saimniecisko un kultūras sakaru tradīcijas, izmantojot cilvēku jaunās iespējas sadarbībai un kontaktiem visās dzīves jomās. Mūsu valstu pagātnē varam atrast daudzas vēsturiskās paralēles. Es labprāt minētu vispirms tās, kas arī mūsdienās nav zaudējušas aktualitāti.

Čehoslovākija un Latvija formāli radās 1918. gada rudenī tikai ar trīs nedēļu atstarpi kā daļa no revolucionārā procesa, kas satricināja visu Viduseiropas un Austrumeiropas toreizējo politisko, ekonomisko un sociālo struktūru. Taču kontakti starp čehiem un latviešiem attīstījās jau Pirmā pasaules kara beigās Sibīrijā 1918. gada rudenī, kad latviešu strēlnieku vienību formēšanās laikā svarīga loma bija viņu sadarbībai ar čehoslovāku leģionāriem. Divdesmitajos gados Čehoslovākija starp Latvijas tirdzniecības partneriem allaž bija no sestās līdz desmitajai vietai. Starpkaru posmā mūsu attiecībām bija augoša tendence, un, kā liecina to dienu prese, Latvijā neviena valsts nebija populārāka par Čehoslovākiju.

Cīņa par brīvību un demokrātiju abās zemēs turpinājās un izpaudās solidaritātē un savstarpējā atbalstā daudzos gadījumos, piemēram “Prāgas pavasara” laikā 1968. gadā. Esmu iepriecināts, ka mums ir izdevies šīs tradīcijas turpināt un ka tagad Latvija ir interesanta mūsu politiskā un ekonomiskā partnere.

— Latvijai ļoti nozīmīgs ir Čehijas viedoklis par mūsu centieniem iestāties NATO. Čehija arī sniegusi plašu palīdzību mūsu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Vai varam sagaidīt šīs palīdzības turpināšanos?

— Mēs ļoti augstu vērtējam Latvijas interesi par mūsu pieredzi, stājoties NATO, un arī praktisko un konkrēto sadarbību starp Latviju un Čehiju drošības jautājumos. Čehijas Republika aktīvi piedalījās Rīcības plāna dalībai NATO trešā cikla rudens daļas izvērtēšanā un turpinās sniegt padomus un veidot atgriezenisko saiti kandidātvalstīm, gatavojoties iespējamajai dalībai NATO nākotnē. Mēs pozitīvi vērtējam valsts aktīvo piedalīšanos reģionālajā un militārajā sadarbībā starp Baltijas un Ziemeļvalstīm, gatavojoties dalībai NATO. Latvija pierāda, ka tai ir adekvāti uzskati par eiroatlantiskajām vērtībām. Manuprāt, vienlaikus Latvijā ir nodrošināti stingri priekšnoteikumi savas ārlietu un drošības politikas kontinuitātes uzturēšanai. Jūsu panākumiem Rīcības plāna dalībai NATO trešajā ciklā mēs, starp citu, pieskaitām arī iedzīvotāju atbalstu iestājai NATO un sabiedrības informētības programmu par šo organizāciju. Arī straujo ekonomikas izaugsmi un banku sistēmas nostiprināšanos pēc spēcīgu ārzemju partneru ienākšanas mēs vērtējam ļoti pozitīvi. Nebūt ne pēdējā vietā jāmin, ka mēs augstu novērtējām Rīcības plāna dalībai NATO pirmā un otrā cikla īstenošanas izvērtējumu, ko līdz šim nav paveikusi neviena cita kandidātvalsts.

Mēs arī turpmāk esam gatavi palīdzēt Latvijas bruņotajiem spēkiem un atbalstīt tos centienos labi sagatavoties iestājai NATO. Janvāra beigās Prāgā notika divpusējās sarunas ar Latvijas bruņotajiem spēkiem, kuru laikā Latvijas puse augstu novērtēja Čehijas palīdzību. Sevišķi tika uzsvērta palīdzība Latvijas speciālistu apmācīšanā Čehijas augstskolās. Ja Latvijas puse izrādīs interesi, mēs esam gatavi arī turpmāk piešķirt Latvijas bruņoto spēku pārstāvjiem vietas Čehijas militārajās augstskolās. Runājot par dažu preču grupu un materiālu piegādi no Čehijas armijas liekajiem uzkrājumiem, mēs no jums gaidām sarakstu ar sīkāku specifikāciju.

— Ko Čehijai — jaunai NATO loceklei — nozīmēs šīs organizācijas dalībvalstu vadītāju Prāgas apspriede, ņemot vērā gan šī vēsturiskā notikuma politiskos, gan arī psiholoģiskos aspektus un to eventuālo ietekmi uz sabiedrības psiholoģisko noskaņojumu?

— Pievienojoties līgumam par kopīgo aizsardzību NATO ietvaros, Čehijas Republika 1999. gadā ieguva visaugstākās iespējamās garantijas savai drošībai. NATO un ar to saistītās transatlantiskās saites ir garantējušas un joprojām garantē Eiropai mierīgu un stabilu vidi, kurā attīstās Eiropas sadarbības un integrācijas ideja. Tā ir vislabākā garantija pret ārēju un iekšēju konfliktu draudiem. Tāpēc Čehijas Republikas interesēs ir, lai NATO paliktu kā funkcionējoša savienība un lai Eiropas un Amerikas sadarbība tālāk sekmīgi attīstītos.

Čehija ir vitāli ieinteresēta miera, stabilitātes un sadarbības uzturēšanā Viduseiropā un Austrumeiropā, tāpēc atbalsta NATO paplašināšanos. NATO augstākā līmeņa sanāksme Prāgā pirmoreiz vēsturē notiks aiz kādreizējā “dzelzs priekškara”, turklāt tajā pašā pilsētā, kur 1991. gadā galīgi tika likvidēta Varšavas līguma organizācija. Ar šo lēmumu NATO ir apstiprinājusi, ka politiskā atklātība domāta nopietni. Grūti iedomāties, ka NATO pēc visām pagājušo gadu deklarācijām tieši Prāgas galotņu sanāksmes laikā varētu nenolemt paplašināties.

Taču tā būs arī pirmā NATO sanāksme visaugstākajā līmenī pēc uzbrukuma ASV 2001. gada 11. septembrī un tam sekojušās kopīgā aizsardzība līguma 5. punkta aktivizēšanas. Tāpēc NATO un Krievijas sadarbība, cīņa pret starptautisko terorismu un aizsardzība pret masu iznīcināšanas līdzekļiem būs sanāksmes darba kārtības priekšplānā.

Lēmums rīkot augstāko sanāksmi Prāgā ir arī Čehijas Republikas kā jaunas, pilnvērtīgas NATO locekles sekmīgās integrācijas novērtējums. Tā ir uzticības izpausme, ko Prāga izpelnījusies kā jau pazīstama ievērojamu starptautiskas nozīmes pasākumu organizētāja. Un — nebūt ne pēdējā vietā — tā ir arī cieņas parādīšana sanāksmes mājastēvam — Čehijas Republikas prezidentam, kam drīz pēc sanāksmes beigsies pēdējais amata termiņš.

Prāgas galotņu sanāksme Čehijai ir liels un vienreizējs izaicinājums. Kopējā apjoma un rakstura ziņā, kā arī no organizatoriski tehniskā viedokļa runa ir par pasākumu, kādu nedz Prāga, nedz Čehijas Republika (nedz arī bijusī Čehoslovākija) līdz šim nav rīkojušas. Līdz šim vislielākais pasākums, kuru uzņēmās rīkot Prāga, bija EDSO ministru tikšanās 1992. gadā un gadskārtējā Starptautiskā valūtas fonda un Pasaules bankas sanāksme 2000. gadā. NATO sanāksmi bieži pielīdzina tieši aizpagājušā gada baņķieru un finansu ministru sanāksmei, taču arī šis salīdzinājums daudzējādā ziņā “pieklibo”, ja ņemam vērā, ka NATO augstākā sanāksme, starp citu, nozīmē gandrīz piecdesmit valstu prezidentu vai premjerministru klātbūtni, Amerikas prezidentu ieskaitot, tiešu NATO virspavēlnieku un citu militāro pārstāvju iesaistīšanos, sarunas par galvenajiem stratēģiskajiem un drošības jautājumiem, personu, ēku, transporta līdzekļu un informācijas obligāto aizsardzību, kā arī pasaules masu informācijas līdzekļu visaugstāko uzmanību.

— Abas mūsu valstis vēlas iestāties Eiropas Savienībā (ES). Kas mēs esam šajā virzībā — partneri vai sāncenši?

— Galvenais motīvs un galarezultāts mūsu centieniem kļūt par pilntiesīgiem ES locekļiem ir — pabeigt radīt tādu Eiropas veidolu, kuru vairs nekad nākotnē nešķērsotu nekādi dzelzs priekškari. Lai to nesadalītu nekādas jaunas līnijas, kā arī lai to neuzvandītu tikai ar grūtībām pārvaramas ekonomiskās labklājības atšķirības un pieeja brīvībai, cilvēktiesību respektēšanai un godpilnai dzīvei vispār. Tāds mērķis Čehijas Republikai un Latvijai nenoliedzami ir kopīgs, un tas patiešām mūs vairāk tuvina, nevis kaut jelkādā veidā nostāda pretējās lomās.

Mūsu zemes centieni pārvērst kandidēšanu uz ES par piederības realitāti nav iedomājami bez ieguldījuma, ko mēs starptautisko apvienību ietvaros dodam ar savām iniciatīvām un piedalīšanos militārajās miera uzturēšanas operācijās, ar kurām tiek pārvarētas un risinātas krīzes situācijas. Operācijās, kuras izriet no reģionālajiem un lokālajiem konfliktiem, ar kurām samazina un izskauž sekas pēc konfliktiem. Kā vienu šādu piemēru var minēt identisko un pozitīvo efektu, ko dod gan čehu, gan latviešu līdzdalība starptautisko miera uzturēšanas spēku misijā Bosnijā.

Runājot par jebkuras Viduseiropas un Austrumeiropas valsts izredzēm iestāties NATO, kā arī ES, Čehijas Republikas nostādne ir šāda: piederību abām integrējošajām grupām mēs neizprotam nedz kopsaistībā un ar nosacījumiem, nedz arī komplimentāri. Mēs neatbalstām alternatīvu, ka valsti, kura nekļūs par NATO locekli, kompensācijai vajadzētu uzņemt ES un otrādi. Tāpēc mēs atbalstām gan Latvijas pretendēšanu uz iestāšanos NATO, gan drīzu Latvijas pievienošanos ES. Tādējādi mūsu savstarpējās attiecības — ne vien divpusējā līmenī, bet arī mūsu kontaktos daudzpusējos forumos — es nevērtētu no pretstatītā partnerības un konkurences viedokļa, bet drīzāk redzētu kā kopīgu sabiedroto pozīciju.

Sarunās ar ES par mūsu dalības noteikumiem čehu stratēģija nedod priekšroku ātrumam uz kvalitātes rēķina. Manus vārdus neapstrīd arī divdesmit četras slēgtās sarunu sadaļas, kas mūsu kontā bija jau 2001. gada beigās, un mūsu sistemātiskā otrā vieta starp visām sarunas risinošajām kandidātvalstīm. Arī sarunas ar “piecpadsmitnieku” mēs nerisinām tā, ka tajās nebūtu iespējams pamanīt mūsu kompromisa izjūtu. Ļoti svarīgs elements, uz ko balstāmies sarunu laikā, tiek dēvēts par diferenciāciju, jo tāda pieeja vislabāk spēj ņemt vērā dalībnieku intereses, sagatavotību, dažādas specifiskās lietas un ierobežojumus. Dabiski, ikviena kandidātvalsts cenšas vienoties ar ES par vislabākajiem iestāšanās apstākļiem sev un saviem pilsoņiem, taču tas nenozīmē, ka tā darītu to par sliktu citiem kandidātiem. Piemēram, Čehijas Republika sarunās ar ES par sadaļu “Brīvā personu kustība” panāca ļoti izsvērtu vienošanos, kuru ES pēcāk kā paraugu piedāvāja arī citiem kandidātiem, kuri šo sarunu sadaļu bija slēguši pirms mums.

— Ko jūs uzskatāt par savas vizītes galveno mērķi?

— Es gribētu atgādināt, ka mana vizīte ir atbilde uz Latvijas ārlietu ministra Induļa Bērziņa vizīti Čehijas Republikā 2000. gada oktobrī. Līdztekus sarunām ar manu nozares partneri es tikšos arī ar Latvijas valsts augstākajām amatpersonām un aizsardzības ministru. Manas vizītes mērķis ir pārrunāt mūsu divpusējās attiecības un apmainīties ar viedokļiem par NATO paplašināšanās tematiku un pašreizējo attīstību ES. Aktuālo starptautiski politisko jautājumu izskatīšanas ietvaros es pievērsīšos arī teroristu uzbrukuma ASV sekām un demokrātiskās sabiedrības rīcībai cīņā pret terorismu. Tikšanos laikā mēs, protams, diskutēsim par nozīmīgo notikumu — NATO locekļu un partnervalstu augstāko amatpersonu tikšanos šā gada rudenī Prāgā. Es ticu, ka šī oficiālā vizīte veicinās tālāku Čehijas un Latvijas attiecību attīstību un padziļināšanos, savstarpējo viedokļu un pieredzes apmaiņu divpusējās un daudzpusējās sadarbības jomās.

— Ko vēl jūs ar “Latvijas Vēstneša” starpniecību vēlētos pateikt Latvijas sabiedrībai?

— Kā jau minēju, Eiropas un eiroatlantisko struktūru kontekstā mūs vieno ieinteresētība mūsu valstu drošībā, Eiropas drošībā, pasaules drošībā. Mūs vieno mūsu stingrās ārpolitiskās prioritātes — kopīgi dalīties atbildībā par vienotu un drošu Eiropu. Ar šīm kopīgi dalītajām vērtībām loģiski saistīti centieni panākt dinamiskākus un intensīvākus mūsu valstu saimnieciskos sakarus. Un tieši šeit, savstarpējās sadarbības ekonomikas dimensijā, ir labas perspektīvas mūsu interešu īstenošanā.

Latvijai Čehija ir nozīmīgs Viduseiropas krustceļš. Latvija Čehijai ir pievilcīga ar savām ostām, savām ekonomiskajām vajadzībām, interesi par čehu rūpniecības ražojumiem un sava tirgus ziemeļaustrumu dimensiju. Mūsu ekonomiskie sakari daudzsološi attīstās. Pēdējos divos gados tirdzniecības apgrozījums palielinājies par 43 procentiem, čehu eksports uz Latviju — par 32 procentiem. Latvijas eksports uz Čehiju ir dubultojies. Latvijas ārējos tirdznieciskajos sakaros Čehija ir piecpadsmitajā vietā, un līdztekus tradicionālajām preču grupām Latvijas tirgū izdodas atrast interesi arī par jauniem ražojumiem.

Mēs gatavojam virkni aktivitāšu ekonomisko sakaru paplašināšanai enerģētikas, apkārtējās vides, mašīnbūves tehnoloģiju un transporta jomā. Rīgā darbojas aģentūras “Czech Trade” pārstāvniecība, taču perspektīvu mūsu sakariem dod čehu un latviešu firmu reālā interese par savstarpējo sadarbību.

Attiecībām starp Čehiju un Latviju ir stingrs pamats — uzticība, partnerība un solidaritāte. Tām ir augoša nozīme no jaunveidojamās eiroatlantiskās telpas viedokļa. Globalizācijas procesam līdzi nāk arī lielākas diversifikācijas tendences. Šīs diversifikācijas piemērs var būt arī aktīvā mūsu galvaspilsētu Prāgas un Rīgas partnersadarbība. Prāgas vārds ir ielai un universālveikalam Rīgā. Rīga Prāgā rīkoja savas kultūras dienas. Perspektīvi attīstās arī kontakti starp pārējām abu valstu pilsētām. Intereses paplašināšanos un abu valstu tuvāku iepazīšanu noteikti veicinās arī lieliskā sadarbība starp mūsu valstu universitātēm. Latvijas Universitātē studentiem ir iespēja studēt čehu valodu, paplašinās stažēšanās apmaiņa starp Čehijas un Latvijas universitātēm. Kultūras sakaru tradīciju līdztekus lielajām izstādēm Latvijā, kas bija veltītas Alfonsa Muhas un Josefa Ladas daiļradei un latviešu tēlotājas mākslas plašajai reprezentācijai Čehijā, neapšaubāmi veicinās sadarbība, kas tiek gatavota starp mūsu nacionālajām operām. Esmu pārliecināts, ka mums ir iespējas izmantot šos priekšnosacījumus, lai mūsu valstis turpinātu tuvināties. Es gribu novēlēt, lai darbs, ko abas puses velta savstarpējo attiecību attīstībai un atbalstam, mums arī turpmāk sekmētos tikpat labi.

Par gaidāmo Čehijas valstsvīra vizīti

Svētdien, 17. februārī, mūsu valstī oficiālā divu dienu vizītē ieradīsies Čehijas Republikas valdības priekšsēdētāja vietnieks un ārlietu ministrs Jans Kavans (Jan Kavan).

Vizītes laikā augstais viesis tiksies ar Latvijas Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, Saeimas priekšsēdētāju Jāni Straumi, Ministru prezidentu Andri Bērziņu, ārlietu ministru Induli Bērziņu un aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski. Pirmdien J.Kavans Latvijas Universitātē nolasīs lekciju par Čehijas un Latvijas attiecībām Eiropas kontekstā. Vienlaikus Latvijas Universitātē notiks izstāde par Latvijas un Čehijas attiecību vēsturi 20. gadsimtā.

Viens no galvenajiem tematiem J.Kavana sarunās ar Latvijas valsts augstākajiem vadītājiem būs mūsu valsts stratēģiskais mērķis iestāties NATO un Latvijas sagatavošanās darbi pirms NATO dalībvalstu vadītāju Prāgas apspriedes. Čehijas vēstniecība J.Kavana vizītes priekšvakarā atkārtoti apliecinājusi, ka Čehija atbalsta Latvijas centienus iestāties šajā organizācijā. Latvijai var būt noderīgs ne vien Čehijas kā NATO dalībvalsts atbalsts Prāgas apspriedē, bet arī Čehijas pieredze, pašai vēl nesen gatavojoties iestājai NATO. Kā “Latvijas Vēstnesim” izteikušies vairāki čehu politiķi un diplomāti, īpaši nozīmīga viņu valstij bijusi pieredze, kas gūta jau pēc uzaicinājuma iestāties NATO.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors

Jans Kavans dzimis 1946. gada 17. oktobrī Čehoslovākijas diplomāta un anglietes ģimenē, līdz ar to viņam ir gan Čehijas pilsonība, gan Apvienotās Karalistes pavalstniecība. Sešdesmitajos gados aktīvi piedalījies čehu radikālo studentu kustībā un bijis Studentu savienības aktīvists. 1967. gadā iestājies Čehoslovākijas Komunistiskajā partijā, taču tajā pašā gadā no partijas izslēgts. Politisku motīvu dēļ izslēgts no universitātes, 1969. gadā emigrējis uz Lielbritāniju. 1979. gadā apsūdzēts par kaitējuma nodarīšanu Čehoslovākijas interesēm ārzemēs, atņemta Čehoslovākijas pilsonība. Dzīvodams trimdā, Ekonomikas un politisko zinātņu skolā apguvis starptautisko attiecību kursu, bet Oksfordas Svētā Antonija koledžā un Redinga universitātē studējis politoloģiju. No 1982. līdz 1990. gadam bijis Lielbritānijas Leiboristu partijas biedrs, bijis Čehijas Sociāldemokrātiskās partijas biedrs, arī Sociālistiskās internacionāles Viduseiropas un Austrumeiropas reģionālās komitejas vicepriekšsēdētājs. Būdams redaktora palīgs, rakstījis par politiskiem jautājumiem. No 1985. līdz 1990. gadam vadījis žurnāla “East European Reporter” Čehoslovākijas nodaļu un bijis Apvienotajā Karalistē izveidotā Austrumeiropas Kultūras fonda viceprezidents. No 1974. līdz 1990. gadam bijis arī Palaha ziņu aģentūras direktors. Pēc atgriešanās no trimdas kļuvis par Pilsoņu foruma centra padomes koordinatoru, ievēlēts Helsinku Pilsoņu padomes prezidijā un bijis Miera grupu informācijas centra sekretārs. Ievēlēts Federālajā asamblejā, kur no 1990. līdz 1992. gadam darbojies ārlietu komitejā. 1992. un 1993. gadā lasījis lekcijas Ņujorkas Adelfi universitātē un Amhersta koledžā Masačūsetsas štatā ASV. 1996. gadā ievēlēts Senātā. Pēc 1998. gada vēlēšanām bijis augstos amatos valdībā. Precējies, ģimenē ir četri bērni.