Ceļu uz cerīgu nākotni arvien iezīmē cilvēki

Petrs Vaitiekūns, Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā, — “Latvijas Vēstnesim”

— Klāt jūsu valsts svētku diena — 1918. gada 16. februārī Viļņā kopā sanāca Lietuvas padome, divdesmit sabiedrības pārstāvju, un paziņoja, ka tiek atjaunota Lietuvas valsts. No šā vēsturiskā brīža jau aizritējuši 84 gadi, laika gaitā mainījušās paaudzes, likteņa svaru kausos ne reizi vien ir bijusi arī Lietuvas valsts neatkarība un tās liktenis. Tie divdesmit vīri toreiz lika pamatus mūsdienu Lietuvai. Kas, jūsuprāt, ir pats būtiskākais, ko valstī ir izdevies paveikt pēdējos desmit gados pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas un komunistiskās impērijas sabrukuma?

— Pats būtiskākais — mierīgā ceļā atjaunojām savu valstiskumu. Mēs neprovocējām savus pretiniekus, bet arī nepadevāmies viņu provokācijām.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Un tas liecina, ka mums ļoti sekmīgi ir izdevies atjaunot pilsonisko sabiedrību, kas pati attīstās un pilnveidojas.

Sekmīgi veikta valsts tautsaimniecības pārveide uz tirgus ekonomikas pamatiem. Ar panākumiem noritējusi privatizācija, veiksmīgi piesaistītas ārvalstu investīcijas. Ir nodrošināta politiskā stabilitāte un tas, ka mūsu valsts, mūsu sabiedrība ir prognozējama. Ir panākta Baltijas valstu vienotība — tā ir politiska vienība, ko pazīst, ievēro un ciena mūsu draugi gan rietumos, gan austrumos. Mēs sekmīgi un nemitīgi atkal pievēršamies eiropeiskām vērtībām. Kā izteicies Vācijas ārlietu ministrs Joška Fišers, mēs jau būtībā esam abu klubu — Eiropas Savienības un NATO — biedri. Turklāt Lietuva ir visu kanditātvalstu iestājai NATO līderis. Tas ir mūsu visu kopīgs panākums.

Mums ir labas attiecības ar kaimiņzemēm. Baltijas valstīs varas maiņas starp pozīciju un opozīciju notiek demokrātiskā ceļā, tas nav destabilizējošs, noārdošs, bet gan civilizēts process.

Man ir bijušas sarunas ar daudziem gan Lietuvā, gan Latvijā. Esmu ievērojis, ka aizvien vairāk ir cilvēku, kas lepojas ar savu zemi, ar to, ka mēs ceļam mūsdienīgu, modernu valsti. Un esmu sastapies ar daudziem Lietuvas un Latvijas patriotiem. Viņi ir dažādu tautību — lietuvieši, latvieši, krievi, ebreji, baltkrievi, ukraiņi, poļi. Bet viņi visi ir Lietuvas un Latvijas patrioti. Un tas paver ceļu uz cerīgu nākotni.

Viss, ko es nosaucu, tikai iezīmē attīstības galvenās līnijas, par šo jautājumu varētu runāt arī ilgi un daudz izvērstāk.

Kas ir bijis pats galvenais? Tas, ka Baltijas valstu veiksme nav valdību vai varas nopelns. Jo tā ir gūta ar visas sabiedrības, ar visu cilvēku kopīgiem spēkiem. Ar visu cilvēku, kas dzīvo Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, pūliņiem — viņu prāts un izturētība radīja apstākļus tautu panākumiem. Jo pati galvenā vērtība katrā valstī ir cilvēki. Un viņi bija tie, kas neļāva nonākt pie varas visāda veida avantūristiem, populistiem un brīnumdarītājiem, kuri solīja visu sasniegt uzreiz, tagad un vienā rāvienā.

— Lietuviešu rakstnieks Justins Marcinkevičs “Dienasgrāmatā bez datumiem” piemin karali Žigimantu Augustu, kas 1552. gadā jāja uz reformatoru sapulci, bet Viļņas bīskaps pagrieza karaļa zirgu uz katoļu baznīcu. Dzejnieks prāto, ka varbūt tieši tālab visa Lietuvas attīstība turpmāk bija vienota ar katoļticību. Vai arī Lietuvas jaunāko laiku vēsturē ir bijuši mirkļi, kad viena cilvēka rīcība spēj grozīt un ietekmēt tautas likteni?

— Tas ir filozofisks jautājums. Gan — jā, gan — nē. Šāds jautājums ir radniecīgs vaicājumam: vai sniega lavīna, kas nogāzās no kalna, varēja arī nenogrūt? Tas nav zinātnisks jautājums, jo zinātne pētī tikai tās parādības un stāvokļus, ko ir iespējams atkārtot. Vēsturi atkārtot nav iespējams. Un mēs varam tikai prātot, cik lielā mērā notikumu attīstību un vēstures gaitu ietekmēja Ronalds Reigans, Mihails Gorbačovs, Boriss Jeļcins, Lehs Valensa, Vītauts Landsberģis, Aļģirds Brazausks, Valds Adamkus, Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe–Freiberga, Arnolds Rītels vai citi ievērojami politiķi. Spriest par to var, bet atbildi nezina neviens — šajā jautājumā patiesību noskaidrot nav iespējams. Es būšu piesardzīgs un atturēšos.

— Lietuva un Latvija. Ko vēl vajadzētu pilnveidot un padziļināt mūsu valstu un mūsu tautu visnotaļ labajās attiecībās? Kādas problēmas vajadzētu risināt vispirms?

— Tas varbūt ir pats svarīgākais jautājums, jo vērsts uz nākotni. Es tik tiešām mūsu valstu attiecības varu novērtēt kā ļoti labas. Kaut gan, protams, tās arvien var vēl uzlabot.

Vispirms vajadzētu ratificēt līgumu par Lietuvas un Latvijas jūras robežu un ekonomisko zonu, līdz šim tas Latvijā nav noticis. Ceru, ka tuvākajā nākotnē Latvijas Saeima šo dokumentu tomēr ratificēs. Tas būtu lietderīgi abām tautām un valstīm.

Kas vēl? Tiek gatavots projekts Lietuvas un Latvijas divpusējam līgumam par darbaspēka kustības liberalizāciju, lai darba meklētājiem Lietuvā un Latvijā būtu ērtāk un vieglāk šķērsot robežu un atrast darbu kaimiņvalstī.

Šajos gados esmu bijis liecinieks, kā ir uzlabojusies un attīstījusies infrastruktūra abpus abu valstu robežai. Robežas šķērsošanas punktos arvien retāk var redzēt rindas, tomēr tās joprojām ir. Un mēs vēl arvien esam tālu no mērķa — kopīgiem spēkiem ir jāpanāk, lai cilvēks, kas šķērso robežu, to gandrīz vai nemanītu, bet viņa pārvietošanās tomēr būtu noteikti fiksēta un kontrolēta. Tas ir mūsu uzdevums — nevis likvidēt robežu, bet gan padarīt kontroli nemanāmu.

Kāds fakts, ko uzzināju aizvadītajā nedēļā: gada laikā vairāk nekā divtūkstoš cilvēku robežšķērsošanas punktā Grenctāle–Saloči ir spiesti nonākt stresa stāvoklī. Viņi tiek izsēdināti no autobusiem un mašīnām tikai tādēļ, ka robežkontroles datoru sniegtās ziņas nav pilnīgas. Šie dati liecina, ka cilvēks ceļo ar it kā nederīgu pasi un kaut kas viņa dokumentos nav kārtībā. Tādējādi ceļotāji uz stundu vai divām tiek izsēdināti no satiksmes līdzekļa, uztraucas, zaudē braukšanas biļeti, laiku. Kad beigu beigās pārpratums noskaidrojas un izrādās, ka kļūme meklējama datorprogrammā, ka bijusi kāda sakritība datos ar pavisam citu personu, daudz kas jau ir zaudēts. Bet gada laikā šādas ķibeles piemeklē vairāk nekā divus tūkstošus cilvēku tikai vienā robežkontroles punktā... Es domāju, ka mēs varam daudz izdarīt, lai šādu tehnisku kļūmju būtu mazāk.

Ir vēl citas problēmas, kuru risināšanas ceļi tikai nupat sāk iezīmēties — Baltijas valstu energosistēmu apvienošana un pievienošanās rietumvalstu sistēmai vai nu caur Igauniju, vai arī caur Lietuvu un Poliju — iespējas ir dažādas.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Jums vēstnieka amatā Latvijā jau aizritējuši trīs gadi. Kas no šajā laikā paveiktā, uzzinātā, pieredzētā noteikti paliks atmiņā arī tad, ja darba pienākumi liks doties strādāt citur?

— Visupirms, protams, tie ir cilvēki, tas ir pats galvenais, viss pārējais pēc tam. Cilvēki, kas ir ļoti godprātīgi, toleranti, mīl savu zemi un darbu. Paliks prātā daudzās mēlēs runājošā Rīga, pilsētas augstais kultūras līmenis, arī tas sākotnēji atklājas cilvēkos, pēc tam ir apjaušams arī celtnēs, vecpilsētas — Rīgas vēsturiskā centra, kas ir neparasti pievilcīgs, valdzinājumā. No atmiņas neizbalēs arī Rīgas astoņsimtgades svētki, kas manī atstāja neaizmirstamus iespaidus.

Es uzskatu, ka mums, baltiem un citām ar mums dzīvojošām tautām, ir pamats lepoties. Jo mums ir savas valstis, ir mūsu galvaspilsētas Rīga un Viļņa, mums ir savas ledus hokeja un basketbola komandas. Un mēs šajā zemes stūrītī atkal atjaunojam Eiropu.

— Pērn Lietuvas tautsaimniecībā bijis ievērojams kāpums — iekšzemes kopprodukts pieaudzis par 7,9 procentiem. Turpretī dažu lielvalstu saimniecisko rosību ievērojami ir sašaurinājuši pērnā gada 11. septembra terora akti Ņujorkā. Kā, jūsuprāt, terorisms spēj iespaidot pasaules un arī Baltijas valstu attīstību?

— Man te ir jaunākie statistikas dati. Visstraujāk Lietuvā pērn attīstījusies rūpniecība, kas 2001. gadā ir spējusi kāpināt ražošanu gandrīz par 19 procentiem. Latvijā šajā tautsaimniecības nozarē ir 8 procentu pieaugums, bet Igaunijā — 7 procenti. Tiesa, jums iekšzemes kopprodukts kopumā ir augstāks nekā Lietuvai.

Vēl kāds interesants fakts: pērn visstraujāk pieaudzis Latvijas ražojumu eksports tieši uz Lietuvu — par 18 procentiem. Savukārt Lietuva savu preču eksportu Latvijā pagājušajā gadā palielinājusi par 28 procentiem. Mēs savstarpēji kļūstam par vissvarīgākajiem tirdzniecības partneriem ar visstraujākajiem eksporta pieauguma tempiem, lai gan absolūtajos rādītājos abām valstīm lielākie eksporta partneri ir citas zemes. Bet Latvijas uzņēmējiem vispievilcīgākā valsts ir Lietuva. Un otrādi.

Ļoti sekmīgi Lietuvā ienākusi Latvijas akciju sabiedrība “Dzintars”, tā atvērusi sešus veikalus. Arī akciju sabiedrība “Drogas” ar panākumiem apguvusi tirgu Lietuvā, atverot savus veikalus. Tāpat Lietuvā nostiprinājusies firma “Baltijas transporta apdrošināšana”. Olaines zāļu ražošanas uzņēmums nopircis radniecīgu firmu Lietuvā. Tāpat Lietuvas tirgū aizvien vairāk iespiežas Latvijas zivju pārstrādes uzņēmumi, kas atrodas Liepājas pusē.

Savukārt no Lietuvas uzņēmumiem Latvijā nostiprinās “Vilniaus prekyba”, kam jau tagad te ir 18 veikalu, arī koncerns SDA, kas ražo mēbeles, tāpat mēbeļu firma “Narbutas & Co”, apavu ražotājfirma TOPS un, protams, “Mažeikiu Nafta” un daudz, daudz citu.

Vēl, runājot par ekonomiskajiem sakariem, kāds neliels, bet konkrēts piemērs. Ir dzirdētas valodas, ka Lietuva savus piena produktus Latvijā pārdodot par krietni zemākām cenām nekā pati savās mājās. Te man ir čeks, kas saglabāts no pirkuma Lietuvā. Tas liecina, ka Latvijā ceptā vafeļu torte “Rebeka Moka”, kuras svars 350 gramu, Lietuvā maksā 76 santīmus. Savukārt Latvijā šo torti var nopirkt par 1,25 latiem. Tātad Lietuvā torte tiek tirgota par 40 procentiem lētāk. Man šķiet, šādus piemērus, kas liecina par savstarpēju konkurences cīņu, var sameklēt gan Latvijā, gan Lietuvā.

Protams, pērnā gada 11. septembra terora akti ASV ir nelabvēlīgi iespaidojuši gan visas pasaules, gan mūsu valstu ekonomikas attīstību. Tomēr es domāju, ka šo ietekmi nevajag pārspīlēt, negatīvais iespaids ir jūtams, bet tas nebūs izšķirošs.

— Kā Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 84. gadadiena tiks atzīmēta Latvijā, kur mīt arī vairāk nekā 32 tūkstoši lietuviešu?

— Lietuvas vēstniecības svinīgā pieņemšana Rīgas Latviešu biedrībā par godu valsts svētkiem notika jau 12. februārī. Bet 16. februārī svētki Rīgā sāksies desmitajā rīta stundā Sāpju Dievmātes baznīcā ar aizlūgumu, ko vadīs mācītājs no Kauņas Virginijus Veprausks, divpadsmitos dienā notiks ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, bet trijos pēcpusdienā Svētā Pētera baznīcā tiks atklāta Latvijā dzīvojošo lietuviešu mākslinieku izstāde, koncertu sniegs Kauņas koris “Kamertonas”.

Vēl jāpiemin, ka 14. februārī Rīgā Kristus baznīcā tika atklāta laikraksta “Lietuvos rytas” korespondenta Latvijā Valda Girgensona gleznojumu uz zīda izstāde.

Bet sarunas nobeigumā gribu sveikt visus “Latvijas Vēstneša “ lasītājus Lietuvas valstiskuma un neatkarības atjaunošanas svētkos.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors