ATSAUCĒ IETVERT:
Par mūsu spēka avotu un nākamajiem desmit gadiem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.02.2002., Nr. 26 https://www.vestnesis.lv/ta/id/58895
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Par mūsu spēka avotu un nākamajiem desmit gadiem
Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš:
Savulaik VDK propagandas avīze “Dzimtenes Balss” mani sauca gan par CIP, gan Izraēlas, gan sarkanās Ķīnas aģentu. CIP – to es vēl saprastu, tomēr – Amerikā dzīvojis, amerikāņu pase; arī par Ķīnu skaidrs – trimdas sociāldemokrātu avīzē “Brīvība” biju aprakstījis Padomju Savienības un Ķīnas konfliktu, ieņemot pretkrievisku pozīciju. Nu, bet Izraēlas aģents? Kur tas rauts? Vēlāk savā “čekas” lietā izlasīju, ka esot bijis arī zviedru aģents. Vareni! Tāpēc nodomāju – nebūtu nemaz tik slikti, ja patiešām būtu tāds latvietis, kurš piemānītu četru pasaules lielvalstu specdienestus. Tādam līdzinieka Rietumos nav bijis. Tur tāda filma sanāktu!
Domāju, ka mēs vēl atgriezīsimies pie tām izjūtām, kādas bija Atmodas un “Baltijas ceļa” laikā – kā ar nevardarbīgām metodēm uzvarēt. Tas bija mūsu spēka avots, ar to mēs, baltieši, esam pozitīvi iegājuši vēsturē. Negatīva pasaules attieksme sākās pēc 1991. gada – korupcijas, organizētās noziedzības un pilsoņu tiesību skandālu dēļ.
Nākamajos desmit gados jāceļas Latvijas labklājības līmenim un tautai beidzot jāgūst kāds labums no tā saucamās privatizācijas. Mūsu vislielākais vājums ir korumpētība, kas vistiešākajā veidā apdraud mūsu visu pensijas, māsiņu un skolotāju algas, bērnu pabalstus... Es ceru, ka Repšes faktors nospēlēs zināmu lomu. Vienmēr esmu bijis daudzskaitlīgo partejisko grupējumu pretinieks, bet šoreiz domāju – cik labi, ka nāk viena līdaka, kas to dīķi sapurinās!
“RĪGAS BALSS”