Mums ir savi pamati gēnu medicīnai

Var jau būt, ka pēc nedaudz gadiem, apmeklējot ārstu, pacientam nāksies uzrādīt arī savu gēnu pasi. Patlaban tā vēl šķiet utopija, bet 21. gadsimts sevi pieteic arī ar jauniem atklājumiem bioloģijā. Un tālab gluži likumsakarīgi, ka 23. martā Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) savā pilnsapulcē Rīgā apsprieda ļoti būtisku mūsu visu nākotnes problēmu — “Latvijas iedzīvotāju genoma programmu”.

Ar ievadvārdiem pilnsapulci atklāja LZA prezidents Jānis Stradiņš ( skat. zemāk un 13.lpp. ), akadēmisko lekciju “Cilvēka genoma programma — 21. gs. izaicinājums pasaulei un Latvijai” nolasīja Ministru kabineta 2000. gada balvas zinātnē laureāts akadēmiķis Elmārs Grēns. Par genoma pētījumiem un medicīnu stāstīja Dr. habil. biol. Astrīda Krūmiņa. Ar nepieciešamās likumdošanas jautājumiem genoma programmas īstenošanai iepazīstināja Saeimas deputāts Dr. med. Romualds Ražuks, par valsts konkurētspēju, zinātni, budžetu un iespējām pārdomās dalījās Saeimas deputāts Andris Šķēle.

Diskusijā par izvirzīto problēmu loku iesaistījās akadēmiķi Vija Kluša, Jānis Freimanis, Ivars Kalviņš, kā arī Valsts Medicīniskās ģenētikas centra direktore Rita Lugovska, LZA goda doktors Ojārs Zanders un citi.

“LV” informācija

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Jānis Stradiņš:

Ievadruna LZA pilnsapulcē “Latvijas iedzīvotāju genoma programma” Rīgā 2001.gada 23.martā

Cienījamie pilnsapulces dalībnieki! Šī ir pirmā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) tematiskā pilnsapulce jaunajā, 21.gadsimtā, kuru tad nu sākam ar Latvijas iedzīvotāju genoma datu bankas projekta prezentāciju, faktiski tās pirmo publisko prezentāciju, lai rosinātu debates plašākā sabiedrībā.

20. gadsimts lielā mērā bija fizikas gadsimts, 21.gadsimts sākas kā bioloģijas vai informātikas gadsimts (gadsimta gaitā tas varētu pārtapt arī par sociālo un/vai humanitāro zinātņu gadsimtu un pat par sociālo tehnoloģiju gadsimtu, kas zina).

Taču tieši gadu tūkstoša mija, 2000.—2001.gads ieies pasaules zinātņu vēsturē ar sensacionālām ziņām par pamatvilcienos paveikto cilvēka genoma struktūras atšifrēšanu. Jau pērnajā vasarā ASV prezidents Bils Klintons un Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs nāca klajā ar politisku paziņojumu šajā lietā, bet nupat, 2001.gada februārī, publiskots Cilvēka genoma starptautiskās programmas pētījumu rezultātu darba variants. Tas ļauj sacīt, ka 95—98% no aptuveni 30 000 cilvēka gēniem ir identificēta struktūra. Par darba sarežģītību liecina tas, ka noteikta 3 miljardu nukleotīdu secība cilvēka DNS, bet par pētījumu izmaksām — tas, ka finansējums no ASV federālā budžeta cilvēka genoma programmai pārsniedz 13 miljardus ASV dolāru, bet no privātstruktūrām tas bijis vēl lielāks.

Darbu veikuši galvenokārt ASV un Lielbritānijas pētnieki, taču šis veikums ir visai cilvēcei, arī Latvijai, tādēļ šodien pilnsapulcē tiks aplūkotas tā iespējamās sekas medicīnai un citām jomām, atklājuma potenciālie lietojumi.

Iegansts, lai šādu apspriešanu rīkotu Zinātņu akadēmijā, ir tas, ka akadēmijas februāra gada sapulcē tradicionāli noklausāmies kādu akadēmisku lekciju, pēdējos gados tās bijušas Latvijas Republikas Ministru kabineta balvas laureāta lekcijas. Balvu 2000.gada novembrī saņēma mūsu kolēģis akadēmiķis Elmārs Grēns par veikumu molekulārajā bioloģijā un gēnu tehnoloģijā, par šīs nozares izveidošanu Latvijā, kam viņš veltījis sava mūža 35 gadus. Taču februāra pilnsapulcē notika ZA vadības vēlēšanas; izmantojot Ministru prezidenta klātieni, runājām arī par vispārējo situāciju Latvijas zinātnē, tādēļ akadēmisko lekciju darba kārtībā toreiz iekļaut nevarējām. Radās doma — lai noklausītos profesora E.Grēna akadēmisko lekciju, jārīko īpaša ZA pilnsapulce, kas būtu veltīta laureāta pēdējo gadu pamatinterešu objektam — cilvēka genoma programmas iespējamai pielietošanai Latvijas apstākļos — un kurā koreferātus un debašu ziņojumus sniegtu arī citi zinātnieki — mediķi un biologi. Turklāt šodien varētu turpināties aizsāktā diskusija par zinātnes situāciju Latvijā ar Saeimas deputātu līdzdalību. Tāpēc man ir gandarījums sveikt šajā auditorijā Saeimas deputātus Romualdu Ražuku un Andri Šķēli, kurus esam aicinājuši piedalīties. Tādā kārtā būtu pamats izvērst diskusiju par Latvijas iedzīvotāju genoma programmu, ko akadēmiķis E.Grēns visai laikmetīgi un amerikāniski nosauc par 21.gadsimta izaicinājumu pasaulei un Latvijai.

Ievadījumā tiem akadēmijas locekļiem, kas stāv mazliet tālāk ja ne no gēniem, tad vismaz no molekulārās ģenētikas problēmām, paskaidrošu, ka runa nav par Latvijas zinātnieku iesaistīšanos Cilvēka genoma starptautiskajā programmā, kas nodarbojas ar cilvēka gēna struktūras identificēšanu vispār, — ne tikai Austrumeiropa, bet arī lielum lielais vairums Rietumeiropas valstu šajā ļoti dārgajā, fundamentālajā programmā nepiedalās, amerikāņi to pabeigs paši. Runa nav arī par specifiska “latviešu gēna” meklēšanu, ko gada sākumā mazliet reklamēja masu mediji — jā, antropologi piedalās Igaunijas ZA koordinētajā starptautiskā pētījumā “Baltijas tautu bioloģiskā vēsture”, gēnu identificēšana paver jaunas iespējas arī etnoģenēzes, tautu migrācijas noskaidrošanai pagātnē, arheoloģisko materiālu reanimēšanai un, iespējams, pat mūsu seno virsaišu klonēšanai, taču šis aspekts šodien iztirzājamā programmā nav ietverts un skarts netiks.

Runa šodien būs par tām revolucionārajām pārmaiņām, kas neizbēgami gaida medicīnu tuvākajos 5 – 10 – 20 gados vai varbūt tomēr ilgākā laika posmā. Pilnīga cilvēka genoma atšifrēšana ļauj izveidot individuālu cilvēku gēnu kartes, un tas savukārt paver iespēju izvairīties no iedzimtu slimību pārmantošanas, izstrādāt katram indivīdam piemērotākās zāles, var palīdzēt efektīvāk cīnīties pret dažām ģenētiski determinētām slimībām, arī ļaundabīgajiem audzējiem, sirds asinsvadu slimībām, psihiskām slimībām, jo ļautu diagnosticēt tās ne tikai agrīnā stadijā, bet jau embrija stadijā noskaidrot iespēju saslimt ar tām. Individuālajā gēnu kartē būtu savā ziņā ierakstīts iespējamais cilvēka liktenis, kā pie zīlēšanas, un tas cilvēkam mūža gaitā varbūt ļautu profilaktiski izvairīties no viņam iespējamiem apdraudējumiem. Cilvēka vidējais mūžs varētu tikt pagarināts līdz 90 un vairāk gadiem, laulātie varētu izvairīties no ģenētiski nevēlamiem bērniem vai koriģēt to iedzimtību. Vārdu sakot, neizbēgami mainīsies priekšstati par slimībām, to ārstēšanas veidi, sāksies medicīnas individualizācija, un tas ir neizbēgami.

Tātad runa šodien būs par gēnu medicīnas pamatu likšanu Latvijā, par visu Latvijas iedzīvotāju vai varbūt pagaidām tās riska grupu pasportizāciju, par individuālo gēnu kartēšanu pēc DNS analīzēm, par informācijas bāzu radīšanu medicīnai. Šādas nacionālas genoma datu bāzes tiek veidotas Lielbritānijā (aptuveni pusmiljonam iedzīvotāju), atsevišķos ASV štatos, Islandē (kur mīt 270 tūkstoši). Arī mūsu kaimiņzeme Igaunija pēc vairāku gadu diskusijas nolēmusi šoruden stāties pie genoma datu bāzes izveidošanas vienam miljonam cilvēku. Saprotams, ar laiku šāda genoma datu bāze tiks izveidota visās attīstītās Eiropas valstīs un iekļausies ES genoma programmā. Šādu datu bāzu radīšana sasaucas ar informācijas tehnoloģiju attīstību, tā var radīt Latvijā t.s. e–medicīnu, e–bioinformātiku.

Tātad augstākā mērā moderns, žilbinošs, galvu reibinošs projekts. Taču jāteic, ka jau pirms šīs pilnsapulces zinātnieku sabiedrībā aizsākās debates, un viedokļi bija krasi polarizēti. Vieni programmu uzskata par nozīmīgu Latvijai, citi — par pāragru, pārāk izšķērdīgu trūcīgai valstij.

No vienas puses, tiek izsacītas bažas, ka genoma programmas īstenošana varētu mainīt zinātnes prioritātes, samazināt jau tā lieso zinātnes budžetu, radīt disproporcijas zinātņu nozaru struktūrā. Arī Igaunijā līdzīgs projekts tiekot kritizēts kā postsociālisma valstij pārāk dārgs un pārāk ambiciozs. Patiesībā gan runa ir ne tik daudz par zinātni, cik par pasaules zinātnes sasniegumu lietošanu praktiskajā medicīnā, kas būtu jāfinansē galvenokārt no Labklājības ministrijas budžeta. Bet te nu man vaicās, kāds gan var būt genoma projekts, ja Latvijā tagad izplatās utainība, kašķis, atdzīvojusies difterija, akūta tuberkuloze (atgādināšu, ka šodien ir Tuberkulozes diena), plosās ērču encefalīts, ja ik mēnesi ziņo par triviālu slimību uzliesmojumu karaskolās, ja nenotiek elementāra iedzīvotāju dispanserizācija, kas ļautu visparastākā veidā diagnosticēt slimības agrīnās stadijās. Arvien vairāk vēro ielaistas slimības, ne finansiāli, ne organizatoriski nav sakārtota pati veselības aizsardzības sistēma. Var vaicāt, vai šāda genoma programma Latvijai nav pārāk elitāra, tā skartu samērā nelielu pacientu skaitu ar samērā neparastām slimībām, šķiet, skaitā 12. Tiesa, te gan ir diabēts, daļēji – vēzis, sirdskaites, bet sabiedrību nomāc triviālas slimības. Kāda varot būt bērnu ģenētiska plānošana bez iedzimtiem defektiem vai to koriģēšana, ja bērni Latvijā vispār nedzimst vai tādi lielā skaitā dzimst alkoholiķiem, ja valstī nav demogrāfijas programmas.

Saka, ka Latvijā nav sakārtota likumdošana gēnu manipulāciju jomā, kas varētu radīt pamatu virknei ļaunprātību, potenciālus slimniekus darītu neaizsargātus dzīvības apdrošināšanas jomā. Un, ja gēnu analīzes balstīsies uz brīvprātības principu, vai daudz būs to, kas velēsies piedalīties, dot savus asins paraugus? Mediķi vēl atceras kādreizējā veselības ministra V.Kaņepa iecerēto vispārējas dispanserizācijas datu apstrādāšanu.

Saka, ka naudas pietrūkstot daudz aktuālākām problēmām, toskait jaunu, tradicionālu zāļu līdzekļu izstrādei Latvijā, ģenētiski modificētas pārtikas, arī mājlopu un augu ģenētiskas modifikācijas problēmu risināšanai (starp citu, par ģenētiski modificētu pārtiku un prionu izraisītām slimībām iecerēta LZA sēde maijā kopā ar LU un Pārtikas centru).

Visus šos kontrargumentus genoma programmai šajā tik svinīgajā dienā apzināti izklāstu jau iepriekš, lai rosinātu diskusiju, kas varētu turpināties publiski, ārpus šīs dienas un ārpus šīs zāles sienām. Manuprāt, ir jāizšķir šīsdienas projekti un projekti rītdienai, pat parītam. Latvijai ir jāizvēlas, vai mēs varam un vai vēlamies dzīvot ne tikai šodienai, kur patiešām svarīga loma ir triviālām, “trešajai pasaulei” raksturīgām slimībām un problēmām, vai dzīvosim arī nākotnei un jau šodien sāksim veidot pamatus savai gēnu medicīnai. Nedzīvosim taču mūžīgi ar utīm, diloni, difteriju un narkomāniju. Manuprāt, jau šodien Latvijai tomēr jābūt gatavai jaunāko pasaules ideju, metožu, manipulāciju, pieeju recepcijai, uztveršanai, ja nevēlamies lemt sevi atpalicībai, kas draud kļūt hroniska, ja gribam palikt vidēji attīstīto valstu sarakstā. Manuprāt, ir jāsaglabā pietiekami augstais zinātniskais potenciāls, kas Latvijā izveidots ne jau vienā gadā, bet vismaz ceturtdaļgadsimta garumā, konkrēti arī E.Grēna vadītajā Biomedicīnas pētījumu centrā. Ir jāsāk gatavot speciālistus rītdienas, varbūt parītdienas gēnu diagnostikai, gēnu medicīnai Latvijas Universitātē, Latvijas Medicīnas akadēmijā — tas ir garu gadu darbs, darbs perspektīvai, progresam. Pietiekamā līmenī jāuztur aparatūra — gēnu analizatori, nepieciešamie reaģenti. Pamazām jāsakārto normatīvā likumdošana šajā jomā atbilstoši Eiropas valstu standartiem — jāatzīst gan, ka arī Eiropā tāda vēl nav īsti sakārtota. Ir jāpārdomā, kā novērst iespējamās ļaunprātības un cilvēku neuzticēšanos jaunajam, lai nākotnē gēnu tehnoloģijas nekļūtu par cilvēktiesības aizskarošām “sociālajām tehnoloģijām”. Tas no vienas puses.

No otras puses, — un to uzreiz gribu pasacīt kategoriski —, Latvijas iedzīvotāju genomu programmu nevar veidot uz pašreizējā zinātnes budžeta rēķina. Tāds ir kopējais Latvijas zinātnieku viedoklis . Būtu nesaprātīgi slēgt vai apturēt citu nozaru attīstību, vai tās būtu materiālzinātnes, vai organiskā sintēze, vai letonika, vai citas jomas, upurējot tās uz genomikas altāra. Gribu vēlreiz atkārtot to, ko jau neskaitāmas reizes esam sacījuši valdībai, — ka atsevišķu zinātņu nozaru attīstībai Latvijā jābūt pietiekami līdzsvarotai. Saku to, lai diskusijā par genomu programmu pārsvaru neņemtu emocijas, kaislības par finansējuma pārdalīšanu, bet nopietna programmas zinātniska un sociāla analīze, cik nu mēs, šajā zālē pulcējušies, pārsvarā nespeciālisti, spējam to veikt. Kā jau sacīju, genoma programmas zinātniskā daļa ir samērā neliela, pārsvarā ir praktiskā, speciālistu sagatavošanas daļa, medicīniskā daļa, un zinātniskā daļa jau tiek finansēta LZP programmu (sadarbības projektu) ietvaros ar 100 849 latiem. Mūsuprāt, šo finansējumu arī zinātnes daļai nepieciešamības gadījumā varētu mazliet palielināt, bet pašai programmai, Saeimai, valdībai ir jāmeklē un jāatrod papildu līdzekļi, pirmajiem trim gadiem — aptuveni miljons latu.

Vēl gribu sacīt pāris vārdus par akadēmiskās lekcijas autoru – akadēmiķi Elmāru Grēnu, ar kuru man koleģiāla un draudzīga saskare ilgusi gandrīz pusgadsimtu, no profesora Gustava Vanaga vadītā Studentu zinātniskās biedrības pulciņa un kopēja darba akadēmiķa Solomona Hillera izveidotajā Organiskās sintēzes institūtā. Elmārs allaž ir bijis jaunu ceļu meklētājs, pat cirtējs, kura nemierīgā daba, pētnieka talants un temperaments nav varējuši samierināties ar vienu šauru pētījumu novadu. Bieži E.Grēns savus pētījumu virzienus mainījis — vispirms organiskā sintēze (ciklopentendioni), tad Latvijā pirmie sarežģītu organisko molekulu — beta diketonu un to anjonu kvantu ķīmiskie aprēķini, lai pēc tam, akadēmiķa S.Hillera rosināts un atbalstīts, vēlreiz krasi mainītu darba lauku — molekulārā bioloģija, proteīnu inženērija, jaunu vakcīnu radīšana. Un katrā no šīm jomām viņš ir bijis perfekts, sekmēm bagāts. E.Grēna nopelnu kontā ir starptautiski pazīstama pētījumu centra izveidošana, lielisku skolnieku izaudzināšana, no kuriem lai minu tikai akadēmiķi Paulu Pumpēnu. Ja tagad Elmārs Grēns ierosina izveidot Latvijā iedzīvotāju genoma programmu, kas potenciāli varētu kļūt par valsts programmu nākamajai desmitgadei līdz 2009. gadam, tad šis ierosinājums mums jāuztver ar visu nopietnību. Domāju, jau iepriekš varam novēlēt tam sekmes, kaut arī tā īstenošanas tempu un apjomu ziņā viedokļi varētu atšķirties, bet progresu kavēt nevajadzētu.