Ģenitīvs vietā, pārmetums nevietā

Kanādas latviešu avīzē “Latvija Amerikā” ir publicēts (20.I.01.) valodas kopšanā rosīgās Veras Streitas šoreiz gan labi nepārdomāts raksts “Ģenitīvs nevietā”. Tur, pat atsaucoties uz Endzelīnu, izsacīts pārmetums par vairākkārt it kā aplam (nominātīva vietā) lietotu ģenitīvu. Jo esot “nepareizi lietot ģenitīvu aiz nav klāt ”.

Proti, rakstu krājumā “Latvju mūzika” (LM) 3159.lappusē lasāmu teikumu: “Nav klāt tautasdeju sarīkojuma kārtotājas Ivetas Asones” V.Streita ar trim pagrozījumiem (arī uzvārdā!) citē šādi: “Nav klāt tautas deju kārtotājas Ivetas A n sones” un jautā: “Kas vainīgs? Kā kļūda tā ir?”

Tūliņ var atbildēt, ka te vaininieka nav, jo nav taču kļūdas: ģenitīvs lietots pareizi — atkarā no nolieguma nav trūkuma nozīmē. Tā ģenitīvu lietot māca abas V.Streitas atzinīgi minētās “pa rokai turamās” grāmatas. Bet viņa tās citē it kā tendenciōzi: saviem uzskatiem pretrunīgo, taču vajadzīgo jautājuma noskaidrošanai (ir vai nav ģenitīvs kļūda LM teikumā) viņa noklusē, toties lieki klāsta nevajadzīgo.

Piemēram, Endzelīna un Mīlenbacha “Latviešu valodas mācībā” (14.izd.137.lpp.) ir skaidri teikts un rādīts, kuŗi verbi biedrojas ar ģenitīvu, starp tiem verbs nebūt (nav, nebija, nebūs) . Turpat doti piemēri ar nav : “Tev nav naudas. Karstās zemēs ziemas (viensk.ģen.) nav. Bet: Vēl jau nav ziema (bet rudens)!” Visu to V.Streita laiž pār galvu. Toties kādu trešdaļu savas “Īsās apceres” viņa veltī, šā tā citēdama grāmatas nodaļu “Prepozicijas ar ģenitīvu”. Citējot rakstīts: prepoz ī cijas; iesprausti savi, ar pašas iepriekšējo tekstu nesaderīgi piemēri, kā “Māte sarga bērnu no aukstuma”. — Kur te ir solītā “persona ģenitīvā”? Un kāds tam visam sakars ar viņas kritizēto LM teikumu, kur prepoziciju taču nav?

Apcerot LM teikumu “Nav klāt (..) Asones”, drīzāk derēja pārlasīt un atgādināt, kas teikts par ģenitīvu nolieguma teikumos gan abu valodnieku “Latviešu garamatikā” (5.izd. 205.lpp), gan Endzelīna “Latviešu valodas gramatikā” 403.¤. Tur aizrādīts, ka Latvijas rietumu izloksnēs, īpaši Kurzemes tāmnieku apgabalos, ģenitīva lietošana ir stipri ierobežota un ir parasts sacīt, piem.: “ Kas tev trūkst? Man nav nauda .”

Ja kāds pieradis pie šādas izteiksmes, tas varbūt noticēs, ka esot “nepareizi lietot ģenitīvu aiz nav klāt ”. Bet šis klāt locījuma lietošanu neietekmē, un klāt vietā var būt citi vārdi. Ja literāri sakām ar ģenitīvu “nav naudas”, tad taču tāpat arī “nav naudas (palīga, glābēja) klāt (šeit, citur, tuvumā, nekur, tagad, parasti)”. Līdzīgi Veidenbaums: “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.” Ģenitīvs arī apvainotajā LM teikumā ir nolieguma nav , nevis adverba klāt dēļ. Ja ģenitīvs nepatīk, teikums jāveido citādi.

Protams, ja nav (nebija, nebūs) izsaka nevis trūkumu, bet subjekta nesaderību ar predikātu, tad gan jālieto nominātīvs: “Tā nav taisnīb a . Viņš nav blēd is .”

Tātad “Latvju mūzikas” darbinieki citētajā ģenitīva lietojumā: “Nav klāt (..) Asones” nepavisam nav kļūdījušies un veras Streitas pārmetumu nav pelnījuši.

Tomēr jāsaka V.Streitai paldies par uzmanības pievēršanu locījumiem, īpaši ģenitīva lietošanai. Jo ģenitīvs, pārņēmis arī senā ablātīva funkcijas, ir lietojams, arī neatkarīgi no prepozicijām, daždažādās (piem., piederības, īpašības, vielas u.c.) nozīmēs. Tas veicina bagāti niansētu un īsu izteiksmi ( Rīgas brauciens, Rīgas teikas), kas runā iekļaujas ērtāk un raitāk nekā prepozicionāli savienojumi (brauciens uz Rīgu , teikas par Rīgu ).

Daži daudznozīmīgā ģenitīva piemēri: māsas vīrs, goda vīrs, iedomu slimnieks, piena ēdiens, piena nauda, blēžu būšana, bērna ēdināšana, krūts ēdināšana, baiļu sviedri, caunu cepure, naga cepure, kaķu vecene, Kalniņas kundze, klepus zāles, siena vezums, vezums siena , siena dakšas, mežu meži, astes zvaigzne, nakts guļa.

Locījumu mācība tāpat kā mācība par divdabju u.c. verba formu nozīmi un lietošanu ir formu sintakses svarīga daļa. Tā plaši un augstā līmenī ir izpētīta jau Mīlenbacha, Endzelīna un Gātera darbos un skolēniem viegli uztveŗamā veidā ir izklāstīta Bērziņas–Baltiņas gramatikā, bet diemžēl Endzelīna pēclaikā vairs netiek pienācīgi mācīta Latvijas skolās. Tad nu arī ierēdņi latviešu pašu valstī izsakās arvien nelatviskāk, dialektāli juceklīgi, stīvi un svešādi. (Piem., saka “diva veida cilvēki”, “kas būtu jānotiek”, “neatzīst jebkādus noteikumus”, “šis īpašums jātiek reģistrētam Zemes grāmatā”.) — Jo, kur novārtā liekam savējo, tur ielaužas svešais, kas virza uz mazām tautām jau paredzēto dzimtās valodas izviršanu un izmiršanu. Jel atmodīsimies vēlreiz kā savulaik jaunlatvieši un noturēsimies pie dzīvības koka!

Dr.philol.Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”