Par dažām mūsu enerģētikas karstpunktu sadurēm

Dr.habil. oec. Arnis Kalniņš, Saeimas deputāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Orientācija uz elektroenerģijas lētumu

Ministru kabinets pagājušā gada 11.septembrī ir akceptējis Enerģētikas politiku elektroenerģijas sektorā. Te galvenais mērķis ir veicināt enerģētikas nozares attīstību atbilstoši tautsaimniecības sabalansētai un ilgtspējīgai izaugsmei. Taču, mūsuprāt, šajā dokumentā ir nepietiekams uzsvars, lai patērētājs gan mājsaimniecībā, gan rūpniecībā un citās tautsaimniecības nozarēs elektrību saņemtu par stabilām cenām, nemainīgām, pat zemākām, salīdzinot ar esošām. Minētā dokumenta ievaddaļā pat teikts: “Politika maina līdzšinējos pieņēmumus nozares attīstībā, kas bija balstīti tikai uz lētu primāro resursu un elektroenerģijas importu, apmierinot patērētāju īstermiņa vajadzības.” Tālāk tiek arī runāts, ka primārās enerģijas, tai skaitā elektroenerģijas (ieskaitot importu), piedāvājums Baltijas reģionā pārsniedz pieprasījumu, tādēļ šobrīd ir zemas elektroenerģijas pārrobežas tirdzniecības cenas.

Bet kas tur slikts, ja var par zemākiem tarifiem tirgot elektroenerģiju galapatērētājiem. Tieši otrādi, tam jābūt galvenajam kritērijam elektroenerģijas politikas īstenošanā. Elektroenerģijas sektora politikas dokumentā pārmests, ka šīs cenas neatspoguļo elektroenerģijas ražošanas ilgtermiņa robežizmaksas un ka pašreizējā situācija nedod ekonomiskus signālus jaunu ražošanas jaudu ieviešanai. Tas ir visai dīvaini un nesaskan ar tautsaimniecības attīstību veicinošiem elementāriem mērķiem, lai, racionāli saimniekojot, iegūtu (saražotu) pakalpojumu vai preci ar iespējami zemāku pašizmaksu un atlaides tarifu (cenu). Tā ir ekonomikas ābece.

Jācer, ka ar šādu formulu ir apbruņojusies Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija.

Jāsaprot arī tas, ka, lai palielinātu Latvijas jurisdikcijā pakļautajās elektrostacijās ražotās elektroenerģijas piegādi 80-90% apmērā 2008.gadā no kopējā patēriņa, tad tā jau būs jāsaražo no importētiem energoresursiem (galvenokārt dabasgāzes), jo nopietnu pašu iekšzemes energoresursu avotu nav (Daugavas HES kaskādes paplašināšanas iespējas ir gandrīz izsmeltas!).

Tirgus liberalizācijai nevajadzētu būt mērķim, bet gan līdzeklim kāda mērķa sasniegšanai — šajā gadījumā nodrošinot pietiekami zemus tarifus un drošu apgādi ar elektroenerģiju.

Starp citu, arī viedoklis par iespējami lētāku elektroenerģijas iepirkšanu no vietējiem ražotājiem, sevišķi izmantojot importu, tika formulēts un rosināts pieņemšanai, kad izskatīja pēdējos grozījumus Enerģētikas likumā. Taču tas neguva vairākuma atbalstu ne Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, ne arī Saeimas plenārsēdē.

Un praktisks piemērs nav tālu jāmeklē — maksātnespējīgajā a/s “Liepājas siltums” paredzamajā koģenerācijas stacijā (vienlaikus ražojot gan siltumu, gan elektroenerģiju), izmantojot 100 megavatu elektroenerģijas ražošanas licences iespējas, varētu tikt saražoti vairāk nekā 10% no Latvijas patēriņam nepieciešamās elektroenerģijas. Tādējādi par vienu trešdaļu būtu jāsamazina lētās elektroenerģijas iepirkuma apjomi ārvalstīs un no Liepājas jāiepērk enerģija, iespējams, par divreiz augstāku samaksu. Pēc dažiem informācijas avotiem, kādreiz Energoregulēšanas padomē iesniegtais tarifu projekts elektroenerģijas iepirkšanai paredzēja elektroenerģiju akciju sabiedrībai “Latvenergo” pārdot par 2,3 santīmiem kilovatā, kaut arī importētās enerģijas cena svārstās ap 1,3 santīmiem kilovatā. “Liepājas siltuma” elektroenerģija pat ar labākajām iekārtām nevarētu konkurēt ar Krievijas saražoto, jo pie mums gāzes cena ir ap 3 reizes lielāka nekā Krievijā, un no elektrības pašizmaksas 50 procentus veido gāzes cena.

Ministru kabinets arī ir pieņēmis noteikumus par kārtību, kādā nosakāma koģenerācijas stacijās saražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas cena. Un saskaņā ar šiem noteikumiem no koģenerācijas stacijām ar uzstādīto elektrisko jaudu virs 4 megavatiem koģenerācijas ciklā saražotās elektroenerģijas pārpalikuma cenu nosaka regulators, ja attiecīgā stacija pieprasa regulatoram. Ja elektriskā jauda nepārsniedz 4MW, elektroenerģiju iepērk par cenu robežās no 0,75 līdz 1,12 no vidējā elektroenerģijas pārdošanas tarifa (0,3028 Ls/kWh). “Latvenergo” 2001.gadā no koģenerācijas stacijām iepirka 128,7 GWh (gigavatstundas) par 5,7 miljoniem latu, bet prognoze šim gadam — attiecīgi 193 GWh un 8,3 milj. latu.

Elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas cenai jābūt pamatotai, lai tā nepaaugstinātu vispārējo elektroenerģijas tarifa līmeni valstī. Jāizraugās tādas tehnoloģijas un iekārtas koģenerācijas stacijām, kuras var būt konkurētspējīgas elektroenerģijas pārpalikuma (vienalga vai elektrība te būtu blakusprodukts, vai tas būtu īstais produkts un siltums — lieks blakusprodukts) pārdošanā ar citu elektroenerģijas iekšzemes ražotāju iepirkšanas cenām un importētās elektroenerģijas cenām. Pirms izsniedz licenci koģenerācijas stacijai, šim nosacījumam jau būtu jābūt ekonomiski skaidri un nepārprotami noteiktam. Pretējā gadījumā nav mākslīgi jāiet uz elektroenerģijas tarifu paaugstināšanu pretēji tautsaimniecības un iedzīvotāju interesēm. Arguments, ka mazāk jāimportē elektroenerģija, ir pavisam nevietā, jo koģenerācijas stacijā elektrība vienalga jāražo no importētā energoresursa — dabasgāzes, kura šeit tiek iepirkta par paaugstinātu cenu.

Valsts augstas amatpersonas, tiekoties ar abu kaimiņvalstu speciālistiem, reizēm runā par elektroenerģijas tirgus tālāko attīstību Baltijas valstīs. Taču viens no tiem tiek realizēts — elektrības imports no kaimiņvalstīm. Šīs amatpersonas norāda arī uz otru iespēju, ka Latvija varētu pieslēgties pie vienotas elektroenerģijas sistēmas Baltijas reģionā. Bet te arī jābūt ļoti uzmanīgiem šajā brīdī. Pirmkārt, tam nepieciešami lieli ieguldījumi, piemēram, kabeļa iekārtošanai pāri Somijas līcim. Otrkārt, nav zināmi iespējamās importējamās elektrības tarifi no Somijas un citām Skandināvijas valstīm. Treškārt, kā zināms, pašā Somijā 2000.gadā 15 procenti elektroenerģijas tika importēti. Bet, tā kā līdz 2015.gadam elektroenerģijas patēriņš šajā valstī palielināsies par vairāk nekā 20 procentiem, vajadzīga ap 3500 megavatu papildu jauda. Tādēļ valdība pavisam nesen nobalsoja par jaunas atomelektrostacijas būvi (tas būtu piektais kodolreaktors valstī), kam vēl jāiegūst pozitīvs balsojums Somijas parlamentā.

Arī Igaunija patlaban iegūst elektroenerģiju galvenokārt no slānekļa. Slānekļa rezervju te pietiks vēl 10 gadiem, ja netiks nekas darīts, lai uzlabotu ieguves kvalitāti, un vēl 30 gadiem, ja šīs atradnes tiks pilnībā apgūtas. Speciālisti pat pieļauj, ka Igaunija nākotnē varētu būvēt arī atomelektrostaciju. Tātad tas būtu pretēji, piemēram, Vācijas un Zviedrijas enerģētikas politikai, kur paredzēts pakāpeniski atteikties no atomelektrostaciju ekspluatācijas. Protams, sāncensība ar atomstacijām, kuras būvē valsts, vietējiem elektroenerģijas ražotājiem var būt problemātiska.

Arī valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” prezidents Kārlis Miķelsons, analizējot dažādu pasaules valstu pieredzi, atzīst, ka enerģētikas tirgus ir jāregulē valsts līmenī, aizstāvot iedzīvotāju intereses. Viņš nepiekrīt skaļajam sauklim — par visu varu Latvijā brīvu elektroenerģijas tirgu. Un Latvijā izveidotais elektroenerģijas tirgus modelis (ne sliktākais) ir uzskatāms par veiksmīgu.

Energosabiedrības reorganizācijas centieni

Pamazām un noteikti notiek “Latvenergo” restrukturizācija. Vienā struktūrā apvienotas 1. un 2. Rīgas TEC, “Daugavas hidroelektrostacijas” apvieno Daugavas kaskādes elektrostacijas — Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas HES.

Tagad dienaskārtībā ir “Latvenergo” nākamais restrukturizācijas posms — sagatavojot pārvades un sadales sistēmas operatoru organizatoriskās struktūras to pienākumu veikšanai un tiesību realizēšanai. Jautājums ir par pārvades sistēmas operatora — PSO (pārvades pakalpojuma sniegšana saskaņā ar publicētiem pārvades pakalpojumu tarifiem un trešās puses pieeju tīklam) kā atsevišķas juridiskas personas izveidošanas lietderību filiāles “Augstsprieguma tīkls” vietā. Darba grupa, kurai bija uzticēts izstrādāt šos priekšlikumus, gan informē, ka tā nav piedāvājusi variantu, kas neparedzētu atsevišķas juridiskas personas izveidošanu. Tiek ieteikts veidot vienīgi atsevišķas juridiskas personas — valsts akciju sabiedrībai “Latvenergo” piederošu sabiedrību ar ierobežotu atbildību vai akciju sabiedrību.

Taču vienlaikus jāatzīmē, ka izvērsts ekonomiskais pamatojums šiem pārkārtojumiem ir visai skops. Kāds ir tautsaimniecības kopējais izdevīgums, lietderība no valsts budžeta ieņēmumu un izdevumu viedokļa, kādi ir ekonomiskie aprēķini — šie jautājumi ne reizi vien agrāk un arī tagad izvirzīti, veicot reorganizāciju “Latvenergo” sistēmā. Vai šeit nav kādi zemūdens akmeņi, kas varētu veicināt “Latvenergo” finansiālās situācijas pasliktināšanos? Kāpēc gan, lai uzturētu tirgū konkurenci un nodrošinātu Eiropas Savienības prasības, tajā iestājoties, nevarētu to panākt, veidojot departamentus vai filiāles elektroenerģijas ražošanā, elektrotīkliem un realizācijā pašas a/s “Latvenergo” ietvaros? Arguments — ka tikai tā varot panākt izmaksu maksimālu caurskatāmību un aprēķināt katra ražošanas cikla izmaksas. Zināmā mērā tam var piekrist, lai gan pareizi sakārtotā finansu grāmatvedībā var to fiksēt un redzēt bez kompānijas reorganizācijas. Bet tam var būt arī iespējamās negatīvās sekas (attiecību izmaiņas ar VID un tamlīdzīgi).

Turpmāk — vēl