Cēls darbs ievada mūžībā

19. februārī aprit 60 gadi kopš Brīvības pieminekļa, Rīgas Brāļu kapu ansambļa

un citu pieminekļu autora Kārļa Zāles aiziešanas Aizsaulē

Kārlis Zāle. Foto — no Jāņa Siliņa grāmatas “Kārlis Zāle”. Rīga, 1944.

Izcilākajam latviešu tēlniekam, Tēvzemes balvas laureātam un Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsniekam Kārlim Zālem šai saulē bija lemti tikai piecdesmit trīs mūža gadi, taču viņš šajā īsajā laika sprīdī paguva daudz paveikt. Brāļu kapu ansamblis un Brīvības piemineklis kļuvuši par neatņemamu Latvijas daļu un ieņēmuši paliekamu vietu tautas sirdī un apziņā. Tautas gara spēku, patriotismu un nacionālo pašapziņu cildina arī tādi Kārļa Zāles monumentālās tēlniecības darbi kā piemineklis Oskaram Kalpakam Visagala kapos, piemineklis Andrejam Pumpuram Rīgas Lielajos kapos, pieminekļi Smārdes un Jaunpiebalgas Brāļu kapos un Rīgas pulka karavīriem Sudrabkalniņā Rīgā.

Šoreiz gribētos atgādināt par dažiem mazāk pazīstamiem Kārļa Zāles darbiem. Un viens no tādiem ir divas analoģiskas memoriālās skulptūras “Izirušās rozes”, kas saistītas ar Brāļu kapu ansambļa izveidi. Tā celtniecības laikā tika apspriests priekšlikums izveidot kapulauka centrālajā daļā baseinu. Tēlnieks gatavojās šādam risinājumam un izcirta šīs divas līdzīgās skulptūras, paredzot tās novietot baseina ievadījumā. Taču baseina veidošanas ideja tika noraidīta un tai vietā ierīkoja zālienu. Līdz ar to “Izirušās rozes” Brāļu kapos savu vietu neatrada un tika uzstādītas atsevišķi, pie privātpersonu kapu kopiņām: viena I Meža kapos Rīgā, otra — Dīvālu kapos Valmierā. Abās skulptūrās attēlota sieviete, kas nometusies ceļos un skumst par aizgājējiem. Par pārtrūkušo dzīvi stāsta izirušās rozes un apgāztais ūdens trauks. Skulptūras veidotas šūnakmenī un uzstādītas uz zemas pamatnes.

Kārļa Zāles darbs ir arī šūnakmenī kaltā piemiņas zīme “Sencis”, kas atrodas pie ieejas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. To muzejam uzdāvināja pats autors. Piemiņas zīme tika atklāta 1938. gada pavasarī. Šūnakmenī veidotā senča galva novietota uz akmens postamenta, kura priekšpusē ir uzraksts “Kas senatni pētī — nākotni svētī” un aizmugurē — gadaskaitlis “1924”. Tas ir muzeja dibināšanas gads. Drīz pēc Otrā pasaules kara tēls no postamenta tika noņemts, tagad tas atkal ieņēmis savu vietu. Ejot pa muzeja centrālo aleju, tikai mazliet jāpaceļ skatiens augšup — un ikviens varam sasveicināties ar savu akmens Senci.

Savā laikā nežēlastībā kritis vēl viens Kārļa Zāles veidots piemineklis. Tā ir “Sērojošā māte” — piemineklis 1941. gada 4. jūlijā kritušajiem latviešu nacionālajiem partizāniem, kuru 1944. gada 16. jūlijā atklāja Inčukalnā. Pēc Otrā pasaules kara — piecdesmitajos gados — pieminekli nojauca, daļēji to saspridzinot. Sākoties Atmodai, pieminekli atjaunoja un 1989. gada 4. jūlijā iesvētīja.

Un katrā ziņā pieminams būtu kāds Kārļa Zāles mets, kas palicis nerealizēts. Runa ir par piemiņas zīmi, kuru bija paredzēts likt pie nama Tērbatas un Elizabetes ielas stūrī. Šai namā 1915. gada 13.augustā durvis vēra brīvprātīgo strēlnieku pieņemšanas punkts. Tas bija Pirmā pasaules kara laiks. Tūlīt pēc Krievijas armijas virspavēlnieka dotās atļaujas veidot latviešu nacionālos formējumus atskanēja aicinājums pulcēties zem latviešu karogiem un šajā namā, toreizējās Latviešu izglītības biedrības telpās, sākās brīvprātīgo pieņemšana. Sakarā ar strēlnieku bataljonu dibināšanas 20. gadadienu Kārlim Zālem tika pasūtīts piemiņas cilnis, ko bija paredzēts novietot pie minētā nama. 1935. gada nogalē ciļņa mets bija gatavs. Nav zināms, kāpēc tas nav ticis izveidots materiālā un uzstādīts paredzētajā vietā. Varbūt to izdarīs tagad, pēc 67 gadiem?

Monumentālajā tēlniecībā Kārļa Zāles vārds ierakstīts zelta burtiem, taču tēlnieka mantojumā ir arī stājskulptūras. Kā savā monogrāfijā “Kārlis Zāle” raksta arhitekts un kultūras vēsturnieks Vaidelotis Apsītis, tēlnieka stājdarbu klāsts bijis itin prāvs, taču daudzi no tiem pēc kara tikuši sadauzīti vai izvazāti. Kārļa Zāles stājtēlniecības darbu fotoattēli atrodami pagājušā gadsimta 20. — 30. gadu presē un mākslas izdevumos. Tikai neliels skaits skulptūru saglabājies muzejos (arī ārvalstu) un privātajās kolekcijās. Ir arī nedaudzi konkrētu personu portreti. Divi no tiem redzami Nacionālajā teātrī. Tie ir bronzā lietie skulpturālie portreti “Rainis” (1927) un “Dace Akmentiņa” (1930). Par Malmes mākslas muzeja īpašumu kļuvis Kārļa Zāles veidotais granīta cilnis “Zvejnieks”, ko muzejam 1939. gadā uzdāvinājis zviedru muitas kontrolieris O.Elmkvists. Latvijas Mākslas muzeja fondos glabājas Kārļa Zāles bronzā lietais cilnis “Uz cīņu” un keramikas skulptūra “Caur uguni”.

“Cēls darbs ievada mūžībā” — šāds uzraksts likts Kārļa Zāles veidotajam tautskolotāja Jēkaba Mūrnieka piemineklim Trikātas kapos. To varētu teikt arī par pašu autoru. Būdams uzticīgs savam aicinājumam un sūtībai, Kārlis Zāle kalpoja savai tautai un Tēvzemei. Viņš apglabāts paša veidotajos Brāļu kapos, līdzās Latvijas brīvības kareivjiem.

Skulptūra “Sencis”, mets cilnim “Latvju strēlnieku varonīgo cīņu atcerei”. Autora foto			Inčukalna Brāļu kapu ansambļa centrālā skulptūra “Sērojošā māte”. “Izirušās rozes” — piemineklis I Meža kapos Rīgā
				Partizānu brāļu kapi Inčukalnā ar Kārļa Zāles veidoto centrālo skulptūru “Sērojošā māte” Autora foto
Zvejnieks. Cilnis. Granīts		Caur uguni. Keramika

Gunārs Kušķis — “Latvijas Vēstnesim”