Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Sāksim Saeimas ārkārtas sēdi, kura ir sasaukta, balstoties uz trīsdesmit piecu deputātu ierosinājumu.

Darba kārtībā lēmuma projekts “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”.

Debatēs pirmajam vārds Atim Slakterim — zemkopības ministram. Referents nav pieteicies runāt. Lūdzu! Ir? Atvainojiet!

Tādā gadījumā vārds Arnim Kalniņam. Iesniedzēju vārdā.

A.Kalniņš (LSDSP). Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Ministru prezident un ministru kungi! Arī klātesošo lauksaimnieku organizāciju pārstāvji! Atļaujiet man izklāstīt šīsdienas lēmuma projekta zināmu pamatojumu. Tātad zem nosaukuma “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. Šis gads ir pēdējais, kad Latvijai formāli ir jābeidz iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienību. Valdība līdz šim uzsvaru likusi uz to, lai sarunas pabeigtu pēc iespējas ātrāk. Un pabeigto sarunu ziņā ir labi rezultāti. Apsteigtas vairākas kandidātvalstis. Taču saturiskā ziņā viena otra lieta ir pārdomājama. Tas attiecas uz jau slēgto iedaļu, tā saucamo “Brīvā kapitāla kustība”, kas ietver arī lauksaimniecības un meža zemes pārdošanas noteikumus. Tātad šīsdienas ārkārtas plenārsēdes lēmumprojekts paredz, ka Ministru kabinetam būtu lietderīgi, pirmkārt, atvērt no jauna Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu pozīciju “Brīvā kapitāla kustība”, paredzot ierobežojumus (pārejas periodu) ārvalstu pilsoņiem Latvijā iegādāties lauksaimniecības un meža zemes desmit gadu laikā pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā.

Un otrkārt. Sarunās ar Eiropas Savienību panākt tādas lauksaimniecības produktu ražošanas kvotas, kas segtu vismaz valsts iekšējo patēriņu, kā arī nodrošinātu lauksaimniecībai līdzīgus ražošanas nosacījumus ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Un tātad vispirms par pirmo lēmuma punktu. Šīsdienas situācija ir tāda, ka arī šobrīd jau var iegādāties lauksaimniecības zemi ne tikai Latvijas Republikas pilsoņi, bet arī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrētās statūtu sabiedrības, kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, katram atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā.

Otrkārt, kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām Latvijas Republika noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima, ja šajos līgumos paredzētas Latvijas Republikā reģistrēto fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī. Skaidrs ir tas, ka tiem uzņēmumiem, kuros vairāk nekā 50% no pamatkapitāla pieder Eiropas Savienības valstu fiziskajām un juridiskajām personām, nepastāv nekādi ierobežojumi zemes iegādei Latvijā. Tajā pašā laikā Latvijā pašreiz spēkā esošajā likumā “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” nav minēts, ka darījumu dalībnieki varētu būt arī Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi. Un lai gan Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi šajā likumā nav minēti, Eiropas Savienības pašnodarbinātības personas var nodibināt viena īpašnieka uzņēmumu un tad iegādāties zemi. Tātad faktiski zeme jau tagad, pirms iestājas Eiropas Savienībā, var tikt pastarpināti pārdota Eiropas Savienības valstu pilsoņiem. Neoficiāli lielas zemes platības tiek pirktas arī slēpto darījumu veidā. Piemēram, ar ilgtermiņa nomas līgumiem. Turklāt par šiem gadījumiem nav arī pārskatāmas publiskās statistiskās informācijas.

Vienu no plašākajām informācijām sniegusi Zemkopības ministrija, apkopojot Valsts zemes dienesta datus Latvijas Valsts prezidenta kancelejai gadu atpakaļ. Šajā informācijā ir teikts: uz 2000. gada 1. novembri Latvijas lauku apvidos reģistrēti 82 000 ha īpašumu, kuru īpašniekiem reģistrēta ārzemju adrese. No tiem 46 000 ha lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kas sastāda 1,9% no valsts kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes.

Tālāk vērojumi liecina, ka ārvalstnieku aktivitātes zemes iepirkšanā novērojamas pēdējos pusotros gados, vēl ir pieaugušas un pērnā gada otrajā pusē iepirkumi palielinājušies apmēram 7 reizes.

Pēc neoficiālas informācijas, ārvalstnieku iepirktās lauksaimniecības zemes daudzums šobrīd varētu būt 3% no kopējās lauksaimniecības platības. Izbrīnu rada tas, ka valsts šādus datus neapkopo. Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors pat atzīst, ka no informācijas izplatīšanas viņu atturot bažas, ka to varētu izmantot politiskos nolūkos un tad viņam varētu pārmest simpātijas kādam no politiskajiem grupējumiem. Taču atcerēsimies likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” 31.pantu: informācijas publicēšana par noslēgtajiem darījumiem, saskaņā ar kuru par darījumiem ar zemi starp subjektiem Tieslietu ministrija ne retāk kā divas reizes gadā publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” informāciju, kurā norāda šādu īpašumu lielumu, to kadastrālo vērtību, to īpatsvaru rajonos un citus Ministru kabineta noteiktos rādītājus.

Sabiedrību un lauku ļaudis satrauc fakts, ka lauku saimniecībām nav vienlīdzīgas iespējas iegādāties lauksaimniecības zemes, salīdzinot ar ārzemniekiem. Arvien vairāk pieaug šo zemju pārdošanas apjomi ārvalstu juridiskajām personām. Tas ir pretēji nacionālajām interesēm. Ārzemnieks, nopērkot zemi šobrīd Latvijā, faktiski nopērk lauksaimniecības produkcijas ražošanas tiesības nākotnē. Zeme ir bāze pieļaujamā ražošanas apjoma kvotēšanai. Piemēram, piensaimniecībā, kā arī valsts atbalsta saņemšanai par vienu hektāru apstrādājamās zemes.

Eiropas Savienības jaunie vides noteikumi paredz dzīvnieku vienību skaita uz hektāru samazināšanu turpmākajos gados, kas nozīmē, ka lauku saimniecībai būs vajadzīgs vairāk zemes, lai turētu līdzšinējo mājlopu skaitu.

Tāpat krietni dāsnāk ārvalstnieki saņem atbalsta maksājumus par mazauglīgu platību apmežošanu. Zemes pirkšanai saņemamo hipotekāro kredītu procenti ir divas līdz trīs reizes zemāki nekā Latvijas lauksaimniekiem. Ne velti joko, ka ārvalstīs fermerim, pārdodot savu saimniecību, te var nopirkt veselu kolhozu. Briti, īri, dāņi un citi Eiropas Savienības valstu pārstāvji izveidojuši pat īpašas firmas, kas nodarbojas ar zemes uzpirkšanu.

Neraugoties uz to, ka ar Eiropas Savienību sarunu sadaļa — brīva kapitāla kustība — ir slēgta, būtu lietderīgi to diskutēt sarunās, vispirms tas būtu Zemkopības, Ekonomikas un Ārlietu ministrijas kompetencē, ar Eiropas Savienību atvērt no jauna šo sadaļu, lai iestrādātu nosacījumus par desmit gadu pārejas periodu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

Šajā pārejas periodā nebūtu atļauts pārdot lauksaimniecības un meža zemes Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem. Pamatojums šādam apsvērumam saistīts ar to, ka desmit gados ar Eiropas Savienības valsts dotāciju palīdzību Latvijas lauku saimniecības varēs izpirkt viņiem nepieciešamās zemes, kas arī saglabātu mūsu nacionālās valsts principu. Desmit gadu periods saistās arī ar to, ka Eiropas Komisija paredz desmit gadu pārejas periodu tiešo maksājumu ieviešanai, tātad pēc desmit gadiem saņemot tikai 100 procentīgus šos tiešos maksājumus.

Latvija, pretēji vairākām citām valstīm, nav iebildusi pret ierobežojumu atcelšanu zemes iegādei Eiropas Savienības pilsoņiem. Četras kandidātvalstis — Ungārija, Čehija, Slovākija un Polija — saņēmušas Eiropas Komisijas piekrišanu saglabāt ierobežojumus citu dalībvalstu pilsoņiem lauksaimniecības zemju iegādei savās valstīs. Čehija, Slovākija, Ungārija un Bulgārija sarunās ar Eiropas Savienību par zemes pārdošanu panākušas ierobežojumus mežu zemju iegādei 7 gadus un tā tālāk.

Otra lieta. Ja mēs panākam šo desmit gadu pārejas periodu, vienalga, valstij ir jāveido labvēlīgi nosacījumi zemes iegādei jeb zemes iegādes izdevumu kreditēšanas nosacījumi. Lietderīgi, lai varētu saņemt šādu aizdevumu vai hipotekāro aizdevumu zemes pirkšanai jeb piepirkšanai ar procentu likmi 4—5% gadā un ar laiku līdz 15—20 gadiem. Šobrīd lauku saimniecībām šādu iespēju brīvo līdzekļu ziņā zemes iegādei augsto kredītlikmju procentu ziņā nav. Es gribētu minēt mazliet arī no vēstures, kā konsekventi pēdējos gados šī procedūra — zemes piepirkšanas procedūra — zemniekiem ir bijusi savā veidā bremzēta. Pat Pasaules banka, atvēlot kredītlīniju kādreizējā “Lauku kredīta” ietvaros, neļāva izmantot aizdevumu līdzekļus lauku zemes piepirkšanai, iegādei. Vēl uzskatāmāks piemērs ir barjera lauksaimniecības zemes iegādei, ko faktiski paredz PHARE(?) SAPARD līdzekļu izmantošanas ietvaros, kuras saņemšanas nosacījumos ir noteikts, ka par neattaisnotiem tiks uzskatīti izdevumi, kas saistīti ar zemes vai esošo ēku pirkšanu, īri, nomu vai līzingu. Tas viss jāvērtē kā no ārienes uzspiesta, mērķtiecīga politika, lai būtiski ierobežotu Latvijas lauku saimniecību iespējas veidot racionālas apsaimniekojamās zemes platības, jo, iegādājoties arvien modernāku un jaudīgāku lauku apstrādes un ražas novākšanas tehniku, nepieciešams palielināt šīs apsaimniekojamās platības. Arī jaunajā ilgtermiņa kredītlīnijā, kas tiek izskatīta valdībā un kas ir piestādīta no Zemkopības ministrijas puses, un kur paredzēta kredītlikme 7% apmērā, kas paredzēta lauku saimniecību investīciju projektiem ar valsts bankas, Latvijas Hipotēku un zemes bankas starpniecību, arī šeit paredzēts uzlikt ierobežojumus, tas ir, neļaujot lauku saimniecībām kreditēt zemes pirkumus. Pagaidām domāts kreditēt šīs aizdevumu līnijas ietvaros zemes pirkumu tikai noteiktiem ražošanas objektiem. Bija arī, protams, vienu gadu subsīdiju politika, kad bija atvieglojumi zemes piepirkšanai, protams, tie vairāk šinī subsīdiju programmā nefigurē.

Nu un es gribētu minēt to, ka šādu viedokli par pārejas periodu un zināmiem ierobežojumiem izteikušas vairākas lauksaimnieku organizācijas, un tās vairāk vai mazāk ir zināmas. Es tikai gribu tomēr atkārtot, ka Latvijas Zemnieku federācija jau savā vēstulē 2000.gada 13.novembrī Zemkopības ministrijai pauda savu nostāju sekojoši: “No Latvijas Zemnieku federācijas viedokļa ir ļoti nekorekti radīt un atbalstīt jebkāda veida priekšrocības zemes iegādei Latvijā ārvalstu pilsoņiem, tajā pat laikā nestimulējot un neatbalstot Latvijas pilsoņu, tajā skaitā lauksaimniecības produkcijas ražotāju — zemnieku, jauno zemnieku, vēlmi iegādāties zemi ar aktīvu valsts finansiālu atbalstu caur lauksaimniecībā izmantojamo zemju konsolidāciju.” Līdzīgi tāpat Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome pagājušā gadā divas reizes iebilda pret plānoto zemes iegādes ierobežojumu atcelšanu Eiropas Savienības pilsoņiem un informēja par to augstākās valsts amatpersonas. Līdzīgu attieksmi ir paudušas arī citas lauksaimnieku biedrības un organizācijas. Arī dažas politiskās partijas pastāv uz šādu viedokli: centriskā partija — Latvijas Zemnieku savienība — ir pieņēmusi rezolūciju par zemes tirgu Latvijā, kurā pieprasa neatcelt ierobežojumus zemes pārdošanai ārzemniekiem. Savukārt LSDSP domes valde pagājušajā gadā nāca klajā ar savu redzējumu un atbilstošu argumentāciju šajā jautājumā un darīja zināmu augstākajām valsts amatpersonām. Šāds redzējums un oficiāls viedoklis tika izteikts arī pirms 7.Saeimas sākuma, kuru adresēja lauksaimniecības organizācijas kopā ar LSDSP valdību veidojošajām partijām par šādu nepieciešamību aizsargāt šo zemes tirgu zināmu pārejas periodu. Tāpēc mūsu priekšlikums ir šajā ziņā nonākt līdz šim brīdim tāpēc, ka šī reakcija nav bijusi, viss iet parastā gaitā, kā līdz šim ir gājis, un mēs neizmantojam šīs iespējas pēc pārejas perioda sarunās ar Eiropas Savienību. Arī Eiropas Savienība ļauj no jauna atvērt šo brīvā kapitāla sadaļu — brīvā kapitāla kustību. Un, liekas, mums šī iespēja būtu jāizmanto.

Es gribētu piebilst vēl to... Tas ir viens jautājums par zemes tirgu. Otrs jautājums: kā jūs zināt, savā laikā ir pieņemtas normas minētajā likumā par zemes privatizāciju lauku apvidū un diezgan liberālas normas, kuras var apiet, un lai tās kaut kā mēs uzlabotu.

Otrs valdības uzdevums būtu izstrādāt zināmus ierobežojumus tai sistēmai, kas šobrīd jau figurē, iepērkot zemes gan atsevišķām biznesa struktūrām pašā Latvijā, gan arī juridiskajām personām, kuras pārstāv ārvalstis. Un šādas nepieciešamās izmaiņas likumdošanā un normatīvajos aktos par zemes iepirkšanas ierobežojumiem maksimālajām zemes platībām vienam īpašniekam, zemes izīrēšanas, dāvināšanas un nodošanas lietošanā nosacījumiem, tādas būtu nepieciešamas gan Latvijas pilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem, gan ārvalstu juridiskajām un fiziskajām personām. Šeit ir valstu pieredze ļoti bagāta, ka noteikti ir šādi ierobežojumi. Vai tā ir pastāvīga dzīvošana Latvijā un piedalīšanās sava īpašuma apsaimniekošanā, vai atbilstoša profesionālā izglītība un līdzīgi. Dodot arī priekšrocības: pirmpirkuma tiesības kaimiņiem zemes pirkšanā, zemniekiem, kas nodarbojas blakus ar lopkopību, lai varētu veidot racionālas, kompaktas, pilnasinīgas, vispārpieņemtas zemnieku saimniecību struktūras.

Par otro jautājumu. Tātad par tiem nosacījumiem, kādus Eiropas Savienība šobrīd piedāvā, ieejot Eiropas Savienībā. Es gribētu par atsevišķiem šiem momentiem izteikt savas pārdomas par kuriem, apmainoties domām, varētu uzlabot mūsu šo pozīciju, nekā tas ir deklarēts pagaidām no Briseles.

Tātad 1. norma, ko piedāvā Eiropas Savienība, tie ir tiešie maksājumi. Tieši maksājumi, kurus mēs saņemtu 25% apmērā no pašreizējo dalībvalstu zemniekiem pieejamiem līdzekļiem ar pārejas periodu 10 gadiem. Tātad pirmos piecus, četrus gadus, palielinoties šiem atbalsta maksājumiem par 5% gadā un nākamos piecus gadus pa 10% gadā, līdz sasniedzam tādu pašu līmeni kā vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tas, ka šie atbalsta maksājumi jaunajām kandidātvalstīm nebūs tādi paši, domājams, ka vairākumam tas visiem bija skaidrs, jo tomēr jārēķinās ar to situāciju, ka Eiropas Savienības budžets tiks sastādīts līdz 2006.gadam. 1999.gadā tika rēķināts, ka šeit iestāsies sešas valstis. Tagad ir desmit valstis. Ko mēs varētu darīt, jeb kāda mums varētu būt politika jeb stratēģija? Tātad pirmais variants — censties šo latiņu pacelt augstāk — no 25% uz 30% vai 35%. Šeit zināms atbalsts šajā viedoklī varētu būt tas, ka viena otra esošā dalībvalsts Eiropas Savienībā ir par radikālāku šo tiešo maksājumu reformu Eiropas Savienībā, vispirmām kārtām jau Vācija, kas vēlas, lai šie maksājumi saruktu vairāk, nekā šobrīd tas ir ieplānots. Jo galu galā, tā vai citādi, tālā nākotnē būs globāla ekonomika un globāls tirgus.

Otra lieta. Ir zināmas tiesības, lai šo desmit gadu pārejas periodu samazinātu uz pieciem, septiņiem gadiem. Jo budžets, sākot ar 2007.gadu, diemžēl Eiropas Savienībā vēl nav apstiprināts, un, startējot ar jauno budžetu, varbūt ir iespējams vienlaicīgi šo jautājumu risināt, lai samazinātu šo pārejas periodu, līdz mēs piekļūstam pie simtprocentīgas izmaksas.

Kas attiecas uz šiem references rādītājiem, kas var būt par bāzi šim absolūtajam skaitlim, saņemot šīs piemaksas, šos tiešos maksājumus, tad, protams, mēs esam ar to neapmierināti un varam būt neapmierināti, jo šobrīd Brisele piedāvā 600... 400... 484 tūkstošus hektāru laukaugiem. Mūsu prasības ir bijušas 688 tūkstoši. Diemžēl faktiskās platības arī bijušas pieticīgas — 450 tūkstoši hektāru laukaugu. Protams, šeit ir neskaidrības, kas tur tīri ietilpst — rapsis vai lini, vai kartupeļi cietei, it kā tās neietilpst šajā kvotā.

Otra mūsu piezīme, protams, kas ir jau diskutēts, — pieņemtais ražības līmenis 2,03 tonnu graudu raža no hektāra. Nu faktiskā bijusi it kā iepriekšējos gados 2,20 tonnas no hektāra. No vienas puses, ir jācīnās par šīm pozīcijām. No otras puses, paši vien esam faktiski arī lielā mērā vainīgi, ka šīs laukaugu platības ir sarukušas tik pieticīgas un ka šī graudaugu ražība no hektāra ir visai pieticīga. Šeit būs, protams, grūts disputs.

Otra pozīcija no Eiropas Savienības, ko mēs iedomājamies tā apkopot — sociālā atbalsta maksājumi. Un šī sociālā atbalsta maksājumu pirmā pozīcija: kā jūs zināt, tiek deklarēts atbalsts visām saimniecībām par katru hektāru lauksaimniecībā izmantojamo zemi, kuru platība pārsniedz 0,3 hektārus un kuras ievēro agrovides prasības neatkarīgi no tā, vai zeme tiek izmantota ražošanai. Domāts, ka šī vienkāršotā shēma ilgs trīs gadus. Pēc tam tiks atjaunota vēl uz diviem gadiem. Ja shēmas lietošanas beigu posmā nebūs adekvātas kontroles struktūras, tad līdzekļi tiks iesaldēti pašreizējā līmenī. Dažs ierosina atteikties no šādas maksas, ko mēs varētu saņemt. Es domāju, tas nav prātīgi. Līdzekļi vienkārši aizies zudumā. Skaidrs, ka Eiropas Savienības finansējums lielā mērā ir orientēts uz sociālo atbalstu blakus lauksaimnieciskai ražošanas attīstībai. Nu un Eiropas Savienība, mēs to jūtam vairākkārtīgi, ka tā norāda uz nepieciešamību pievērst lielāku uzmanību lauku attīstībai, arī mazajām zemnieku saimniecībām.

Eiropas Komisija piedāvāja iekļaut atbalsta pasākumu sarakstā arī jaunus pasākumus. Tā saucamais atbalsts mazjaudas saimniecībām, kas ir orientētas galvenokārt uz pašnodrošinājumu ar lauksaimniecisko produkciju, finansējot pēc pašu izvēles. Vai nu šo saimniecību modernizācija, vai arī jaunu nodarbinātības veidu iedibināšana ārpus lauksaimnieciskās ražošanas. Nu, šī arī var būt nozīmīga lieta, ko vajadzētu arī izmantot, ja tāda tiek piedāvāta.

Un visbeidzot trešā sastāvdaļa no sociālā bloka, ko mums deklarē un piedāvā, — tātad priekšlaicīga aiziešana pensijā zemniekiem 50 gadu vecumā, līdz pat pensionēšanās vecumam saņemot kompensāciju par neiegūtajiem ienākumiem, ja viņi lauksaimniecības sfērā ir nostrādājuši vismaz 10 gadus. Šis ir sociālais bloks.

Trešais bloks. Tātad vissāpīgākais mums ir ražošanas kvotas. Tas ir visbūtiskākais trieciens. Mēs varētu būt par to visvairāk neapmierināti, un, kā zināms pēc esošās informācijas, ražošanas kvota ir lielums, kas aptver produkcijas realizāciju valsts iekšējā tirgū, citu Eiropas Savienības valstu iekšējā tirgū un subsidēto eksportu ārpus Eiropas Savienības. Es tā saprotu, ka... nesubsidēts eksports ārpus Eiropas Savienības ietvariem neieiet minētās ražošanas kvotas ietvaros.

Nu... šeit, kā jūs zināt, šī 1,2 miljonu tonnu piena un piena produktu prasītā kvota, Eiropas Savienība piedāvā krietni mazāku šajā ziņā, kas arī ir mazāka nekā par šobrīd ražoto — 846 000 tonnu piena un piena produktu. Lai gan jāatzīmē, ka kādreiz mēs 1990. gadā ražojām gandrīz pie 2 miljoniem tonnu piena un piena produktu.

Šī lieta ir ļoti sāpīga varbūt arī ar iespējamiem neiegūstamajiem ienākumiem, tajā skaitā arī no tā saucamās piena naudas nesaņemšanas, it sevišķi arī nelielo govju skaita turētāju fermās.

Nākamais nepatīkamais moments, bet jau vairāk diskutējams, tas ir, nepietiekamā cukura ražošanas kvota. Mēs uzskatām, ka it kā teorētiskais cukura patēriņš ir 110 000 tonnu gadā, faktiski ražotais svārstās ap 60 000 tonnu gadā, kvota piedāvā 52 000 tonnu gadā. Acīmredzot stratēģija šajā jautājumā ir — jāiet vienā solī ar pārējām Eiropas Savienības valstīm, kamēr Eiropas Savienības valstis noslēgs savu iekšējo tirgu cukura ražošanā un nelaidīs iekšā importēto lētāko cukuru, tikmēr šādam mehānismam ir jāpielāgojas un šis cenu mehānisms jāizmanto, tajā skaitā arī pieprasāmās kvotas.

Bet nekad nav izslēgts, ka pēc gadiem desmit piecpadsmit šis tirgus Eiropas Savienībā var atvērties un cukurbiešu ražotāji jeb cukurbiešu audzētāji nokļūs lielākas pasaules konkurences žņaugos. Šis fakts, protams, būtu jāņem vērā, lai zemnieku saimniecības pārdomāti veiktu savas investīcijas cukurbiešu ražošanā un necerētu pēc gadiem desmit, ka te kaut kas ļoti spīdošs varētu būt.

Kas attiecas uz kartupeļu cietes kvotu, tad, protams, mēs elementāri varam būt neapmierināti, ja kvota piedāvā gandrīz divas reizes mazāk, nekā faktiski tiek saražots kartupeļu cietes. 2000. gadā — 6470 tonnas... 6600 tonnas kartupeļu cietes saražots, kvota piedāvā tikai 3400 tonnas, un, protams, nevar kvotu balstīt uz 2001.gada neražīgo un neraksturīgo gadu kartupeļu audzētājiem un pārstrādātājiem.

Es gribētu teikt, ka nav īstas skaidrības un droši vien marta beigās būs skaidrība par visām šīm niansēm, kādas būs īstās kvotas, apjomi un nosacījumi. Un jābūt mums šajā ziņā ir ļoti uzmanīgiem un jāizskata arī alternatīvie varianti mūsu ražošanas potenciālu uzturēšanai blakus piensaimniecībai, cukurbiešu audzēšanai, nu, šeit minēja arī kartupeļu audzēšanu cietes vajadzībām. Es domāju, ka ļoti nopietna uzmanība jāpievērš citiem produkcijas veidiem — gaļas ražošanai, it sevišķi cūkgaļas ražošanai, pavisam tādām lietām jeb kultūrām, kas iet nepārtikai, kas var iet ārpus vispār ražošanas kvotām. Ja tas ir rapsis degvielas ražošanai, ja tie ir lini, ja tas ir vēl kaut kāds cits veids, kas iet ārpus ražošanas kvotām.

Un tālāk arī neskaidrais jautājums par to, kādā veidā tiks mums normēts vai nenormēts tas produkcijas apjoms, ja mēs taisāmies eksportēt ārpus Eiropas Savienības no Latvijas autonomi, bez Eiropas Savienības eksporta subsīdiju atbalsta. Mēs visi labi zinām, ka Eiropas Savienības valstīm ir subsidēts eksports. Eksportam šis atbalsts pakāpeniski samazinās. Bet, ja mēs varam eksportēt bez eksporta subsīdijām, kur paliek šī mums iespējamā ražošanas kvota?

Es gribētu pievērst vienu arī tādu momentu no Eiropas Komisijas dokumenta par šo mūsu taktiku, stratēģiju. Un šeit ir teikts tā: “Jaunākie aprēķini galvenajās preču grupās parāda, ka kandidātvalstīm līdz 2006.gadam vajadzētu palielināt graudaugu, eļļas augu un cūkgaļas ražošanu.” Šie ir ļoti nozīmīgi tādi formulējumi, kas, protams, mūsu stratēģijā, saimniekošanā jāņem vērā. Nu un šobrīd nav svarīgāka uzdevuma acīmredzot kā iztaisīt kopsavilkuma aprēķinu jeb kopsavilkuma bilanci, kādi būs ieguvumi un zaudējumi. Mūsu uzskats ir tāds, ka, iestājoties Eiropas Savienībā un korekti un neatlaidīgi vedot sarunas, diskutējot par atsevišķām šīm kvotām, ieguvumu būs noteikti vairāk nekā zaudējumu.

Pirmkārt, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs tomēr iegūtu viņu tirgu plašāku, kas lielā mērā šobrīd ir slēgts.

Otrkārt, iegūsim ar to, ka viņu liekā produkcija, kas ir subsidēta, nenonāks vairs mūsu tirgū — iekšējā, Latvijas tirgū, bet tā būtu jācenšas viņiem eksportēt tātad ārpus Eiropas Savienības dalībvalstu loka, izmantojot eksporta subsīdijas un tamlīdzīgi.

Treškārt, lauksaimnieki iegūs arī lielāku atbalstu, piemēram, kompensāciju maksājumu subsīdiju veidā. Tur ir vesela buķete, kā jau iepriekš mēs minējām.

Ceturtkārt, līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā varētu paaugstināties arī lauksaimniecības iepirkuma cenas. Protams, šis jautājums ir nūja ar diviem galiem. Tas var izsaukt cenu paaugstināšanos veikalos un tātad tas var atsaukties uz iedzīvotājiem, uz iedzīvotāju patēriņu. Protams, te ir paralēli nepieciešamas papildu investīcijas, it sevišķi lopkopības nozarēs, lai mēs varētu ar savu produkciju mierīgi, bez aizrādījumiem konkurēt. Neapšaubāmi, ka ir jāveido korekta šī Latvijas ekonomisko ieguvumu un zaudējumu bilance. No vienas puses, it kā nelabvēlīgāki nosacījumi ir lauku saimniecībām, komerciālām lauku saimniecībām jeb lielražotājiem un pārstrādes uzņēmumiem, taču iespējamos ieguvumus es atļaušos šeit nosaukt tīri tādos... jeb bilancveidīgi tikai tādos 8 punktos. Pirmie četri punkti saistās konspektīvi ar to jau teikto.

Tātad 25% tiešie maksājumi ar pirmo gadu. Mūsu speciālisti no Zemkopības ministrijas saka, ka tur apakšā būs kādi 30 maksājumu veidi vien. Liellopu gaļai vien kādi seši veidi.

Otrā pozīcija. Īpašie maksājumi mazajām saimniecībām, sākot no 0,3 hektāriem. Pagaidām nav strikti noteikts šis mehānisms, kā šos maksājumus saņemt.

Trešais punkts šajā bilancē būtu reģionālie maksājumi, tajā skaitā saimniecību modernizācija un jaunu nodarbinātības vietu radīšana ārpus lauksaimnieciskās ražošanas. Ja Latvija tiek uztverts kā viens reģions, šis iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir pazems. Tātad, kāda būtu absolūtā summa par šo trešo pozīciju?

Ceturtā pozīcija. Eiropas Komisija paredz palielināt savu finansējuma daļu strukturālajam atbalstam līdz 80% no kopējās projekta vērtības pašreizējā līdzfinansējuma 50% apmērā.

Piektā pozīcija šobrīd, kas iet apritē, ir SAPARD. SAPARD, kā zināms, gadā nāk izpalīgos šobrīd ar 13,45 miljoniem latu. Tas notiek četrus gadus. Tātad, vai šie līdzekļi, kas ir SAPARD un pēc SAPARD, sekojošie līdzekļi šajā gultnē, vai tie var kompensēt konkurences izkropļojumus par 25% ierobežojumu tiešajiem maksājumiem, ko es minēju šajā 1.punktā.

Sestā pozīcija. Tas ir atkarīgs no mums. Mums jāpastāv acīmredzot uz to, kā nodrošināt vienotu lauksaimniecības tirgus funkcionēšanu ar dažādiem līmeņiem, ar citu ekonomisko sviru palīdzību. Ja mums dod 25%, tātad mēs varam skatīt, izskatīt iespēju likt priekšā par pārejas perioda izmantošanu, kura laikā tirdzniecību starp šīm valstīm un pārējo Eiropas Savienību vēl nekļūst absolūti brīva. Tādi gadījumi ir bijuši ar Portugāles un Spānijas piemēriem. Līdz atbalsta izlīdzināšanai ar zemnieku atbalsta līmeni pašreizējās Eiropas Savienības dalībvalstīs nav pieļaujama pilnīga robežu atvēršana.

Vēl var izskatīt šeit otru apakšiespēju. Tātad vieni, kas realizē iekšējā tirgū, pie tam svaigāku produkciju, mazāk sterilizētu un pasterizētu. Otra daļa — pārdošanai visā Eiropas Savienībā. Protams, pastāvot atbilstošam kontroles mehānismam.

Septītā pozīcija. Jānodrošina iespēja Eiropas Savienības tiešajiem maksājumiem pielietot esošās nacionālās subsīdijas. Šobrīd šī summa ir 24,1 miljons latu, tātad atļauts šīs nacionālās subsīdijas saglabāt pārredzamā nākotnē, lai sabalansētu šos neieguvumus sakarā ar tiešajiem maksājumiem. Tātad ir nepieciešami ļoti skrupulozi aprēķini, un tikai tad varam spriest par patieso stāvokli un lemt par citām aktivitātēm un pieņemt dažādas rezolūcijas un tamlīdzīgi. Jābūt skrupulozam šim bilances veidam aprēķinam.

Un tā kā vēl šī nav Eiropas Komisijas oficiālā nostāja, iespējams... Un tikai viens no variantiem, bet visādā ziņām acīmredzot, tā vai citādi, viens no pamatiem būs, iekams tiks pielikts punkts šeit marta beigās un arī attiecīgajā sammitā jūnijā šajos jautājumos.

Es gribētu beigās pateikt šajā sakarībā dažas praktiskās procedūras jautājumus, lai mēs, lauksaimnieku bloks, justos drusku drošāk. Tātad es iesaku sekojošo.

Pirmkārt, ieteikt izveidot augsta līmeņa pastāvīgi darbojošos komisiju visa šā gada laikā par šā jautājuma praktisko risināšanu nacionālo interešu aizstāvēšanā. Nepietiek ar esošo kārtību, kā tas notiek Ārlietu ministrijas un Zemkopības ministrijas izpildījumā. Var iznākt tā kā ar sadaļu “Brīvā kapitāla kustība”.

Par komisijas vadītāju jāpilnvaro ne zemāka amatpersona kā Ministru prezidents. Komisijas sastāvā jau no pirmās darba dienas bez valsts institūciju darbiniekiem iekļaujami arī esošo lauksaimniecības organizāciju pārstāvji un divi, trīs Saeimas deputāti. Ar to būtu pielabojama esošā prakse, ka Zemkopības ministrija kopā ar Ārlietu ministriju un iestāšanās sarunu delegāciju tikai saskaņo izstrādātos priekšlikumus ar lauksaimniecības organizācijām pirms tās apstiprināšanas valdībā. Šobrīd un šajā pusgadā valstij nav svarīgāka jautājuma kā šis. Pārējās lietas vienkārši iesaldējamas. Tās ir pakārtotas. Otreiz tādas iespējas vairs nebūs. Tas skar lielas valsts iedzīvotāju daļas ekonomiskās un sociālās intereses. Ar lauksaimniecību un laukiem saistīts ap 400 tūkstošu mūsu valsts iedzīvotāju. Lauksaimniecības produkcijas apstrādājošā rūpniecība dod vienu trešdaļu no rūpniecībā iegūtās jaunās vērtības. Ar to nodarbojas būtiska daļa tirdzniecības, transporta, plašs citu pakalpojumu tīkls. Tas skar šīs tautsaimniecības un sociālā kompleksa attīstības perspektīvas nākamajiem 15, 20 gadiem. Otrreiz atgriezties mēs vairs nevarēsim.

Nozīmības un iespējamo sociālo seku ziņā lauksaimniecības sadaļa nav salīdzināma ne ar vienu iepriekšnoslēgto sadaļu. Arī Eiropas Savienības kopbudžetā lauksaimniecības budžeta īpatsvars ir ļoti ievērojams — 53%. Domāju, ka šāda pieeja rastu lielāku skaidrību, kā aizstāvēt Latvijas nacionālo pozīciju. Vienlaikus mūsu valsts augstākajām amatpersonām jāatrod domubiedri citās kandidātvalstīs, un veidot vienotu platformu. Kā zināms, pēc piecām dienām tiekas Čehijas, Slovākijas, Polijas un Ungārijas premjerministri par šīm iestāšanās sarunām, lai parakstītu kopēju paktu šajā lietā.

Otrkārt, no praktiskās procedūras jautājumiem ir sekojošs ierosinājums. Jautājums ir par to — kā šajā procesā iesaistīt mazjaudas nelielo saimniecību intereses. Acīmredzot šobrīd nav citas izejas, lai mazjaudas saimniecību intereses paustu ar Latvijas zemnieku federācijas starpniecību. Jo izveidot tik īsā laikā šādu sabiedrisko organizāciju nebūs iespējams. Un vēlams, lai te būtu arī produktīva pagastu un rajonu pašvaldību līdzdalība. Šis ir ļoti jutīgs jautājums. Komerciālo lauksaimniecību mazjaudas lauku saimniecību interesēm sarunās ar Eiropas Savienību jābūt noteikti pārstāvētām un sabalansētām ar citu lauku saimniecību interesēm. Piemēram, lai neiznāktu tā, ka viens no Zemkopības ministrijas esošiem padomniekiem, diskutējot par vienas govs saimniecībām, saka, ka laukos turēt vienu govi ir tas pats, kas pilsētniekam turēt vienu suni, jo gan viens, gan otrs tiek apmīļots un lolots. Bet no šīs nodarbošanās izdzīvot nevar. Diemžēl arī no vienas govs ir 45 lati ieņēmums mēnesī. Piebildīsim, ka pēc pēdējās lauksaimniecības skaitīšanas Latvijā bija 73 000 iedzīvotāju saimniecības, kuras turēja slaucamās govis. Un vidēji vienā saimniecībā bija diemžēl tikai 2,3 govis. Tātad šī ir ļoti liela problēma, vēsturiska problēma, nepatīkama problēma, bet pakāpeniski no tās mums jāizkūņojas un jāizkūņojas bez lielas sociālas spriedzes.

Trešais praktiskais jautājums. Rēķini par finansiālajiem ieguvumiem un mīnusiem jāveic speciāli izveidotai darba grupai šīs iepriekš, 1.punktā, nosauktās komisijas sastāvā. Aprēķini veicami kompleksi, vispusīgi un atklāti, kā arī salīdzinoši ar Lietuvu un Igauniju. Būs pirmais variants aprēķiniem, būs otrais variants, bet bilancveidīgs aprēķins absolūti nepieciešams.

Un visbeidzot no praktiskā viedokļa. Konkursa kārtībā izdarāms valsts pasūtījums, lai izpētītu atsevišķu, pasvītroju, lauksaimniecības produkcijas veidu ražošanas pilnu pašizmaksu Latvijā un Eiropas Savienības valstīs, faktisko un normatīvo, kā arī realizācijas nosacījumus, lai varētu spriest par mūsu lauksaimnieku konkurētspēju. Tas nepieciešams, lai varētu plānot un pamatot vēlamās ražošanas kvotas Latvijai. Šobrīd šādi pētījumi diemžēl nav veikti, tādēļ diskusijās ir daudz vispārīgā.

Saeimai pieņemot šo lēmumu un atsaucoties uz to mūsu valsts amatpersonām un pārstāvjiem, kas būs Briselē vai citāda līmeņa sarunās, būs lielāks pamats runāt un aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses un atsaukties.

Un nobeigumā es gribu izteikt pateicību arī tiem deputātiem, kas līdz ar mums rosināja un atbalstīja šīs ārkārtas plenārsēdes sasaukšanu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies par uzmanību.

Debatēs pirmajam vārds Atim Slakterim — zemkopības ministram.

A.Slakteris (zemkopības ministrs). Kā teica Cicerons, labs ir tas, kas ir godīgs. Politiskā situācija ir tāda, ka rudenī ir vēlēšanas. Un draugu lauksaimniekiem, zemniekiem, lauku cilvēkiem būs arvien vairāk. Būs vilki, kas ieģērbsies jēru ādās, un tanī pašā laikā paliek praktiskie darbi, kas ir darāmi.

Uz šo brīdi Zemkopības ministrija ir spējusi sadarbībā ar Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomi skarbās diskusijās, debatēs izveidot pamatotu, izanalizētu lauksaimniecības sarunu oficiālo pozīciju sarunām ar Eiropas Savienību. Tā ir apstiprināta valdībā un iesniegta Eiropas Savienībā. Tas, ko pašlaik dara Eiropas Savienība, — gatavo savu pozīciju. Tas ir tikai normāli. Taču arī Eiropas Savienības valstīs, lielās valstīs, tādās kā Francijā, Vācijā, arī šogad ir gaidāmas vēlēšanas. Un piedāvātais dokuments lielā mērā atspoguļo vēlmi izdabāt viņu vēlētājam un ne Latvijas.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka piedāvātajā dokumentā, ja paskatāmies konkrētus skaitļus, un konkrētu skaitļu ir daudz, kopā ņemot tuvu pie 100 lappusēm, Zemkopības ministrija ir parēķinājusi pesimistiskos, optimistiskos, optimālos scenārijus pie tādas pozīcijas, kādu iesniedzām, pie tādas, kādu vēlētos redzēt pašreizējā Eiropas Komisija, un pat pie vissliktākā varianta, ja šodien ieviestu tos mehānismus, ko piedāvā Eiropas Savienība, un Latvija necīnītos ne par vienu punktu, atbalsts laukiem un lauksaimniekiem pieaugtu būtiski. Tiešajos maksājumos konkrēti tas izskatītos šādi: uz šodienu tiešie maksājumi lauksaimniekiem ir 9,2 miljoni latu, un pēc tās formulas būtu ... pēc tās formulas ar tiem 25% būtu 13 miljoni ar pusīti. Bet tā problēma ir tāda, un Zemkopības ministrija un ministrs Atis Slakteris nevar piekrist tādam principam un nevar paskaidrot lauksaimniekiem, kā desmit gadu garā nākotnē varēs darboties, vienlīdzīgi konkurējot ar pārējo veco dalībvalstu zemniekiem, Latvijas zemnieki, ja viņiem atbalsts būs tikai ceturtā daļa jeb četrreiz mazāks.

Tāpēc tāda pieeja, ka atbalsts varētu būt nevienlīdzīgs, nav pieņemama, un es arī to nekad neatbalstīšu. Taču laiks ir mainījies. Ja 1939.gadā tika noslēgts Molotova—Ribentropa pakts, un pasaules lielvaras Latvijas likteni izlēma, ar mums nekonsultējoties, un pārējās lielvaras, klusu ciešot, to pieņēma, tad tagad ir citi laiki. Ar mums runā tās pašas lielvaras, mēs esam vieni no sarunu partneriem, un mums daudz kas pienākas, mēs pratīsim paprasīt tā, kā to prasām zivsaimniecības sadaļā par Rīgas jūras līci, un beigu beigās mēs arī panāksim. Paldies!

Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs.

I.Bērziņš (ārlietu ministrs). Saeimas priekšsēdētāja kungs! Deputāti! Radioklausītāji! Nē, Kalniņa kungs, nē, nē un vēlreiz nē! Mums sarunās sarunu ātrums nekad nav bijis noteicošais faktors. Sarunās līdz šim vienmēr Latvijas delegācija, kur ir pārstāvēti visu ministriju pārstāvji, ir vadījušies pēc sarunu kvalitātes visās šinīs 23 slēgtajās sadaļās. Un pats būtiskākais un vienīgais, un izšķirošais ir bijis — vislabākie noteikumi Latvijas iedzīvotājiem pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Bet par to drusku vēlāk.

Tātad iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO nav Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas, premjerministra Andra Bērziņa, mana vai Ārlietu ministrijas ideja. Par to nobalsoja Latvijas pilsoņu ievēlēta Saeima, un mums vienīgā iespēja un vienīgais uzdevums ir pildīt šo Saeimas, tātad — Latvijas pilsoņu uzdevumu. Kas attiecas uz Eiropas Savienību, tad es kā ārlietu ministrs uzskatu, ka mūsu uzdevums ir iestāties Eiropas Savienībā un Latvijai ir jābūt Eiropas Savienības valstij — tā ir pamatnacionālā interese, kas vieno visus mūs. Tā ir labklājība un drošība Latvijai. Tajā pašā laikā, kā es jau teicu, mums ir jāiestājas kopumā uz vislabvēlīgākajiem noteikumiem. Šinī sakarā sarunu vedēji smagi strādā, lai Latvijas iedzīvotājiem šie noteikumi būtu maksimāli izdevīgi.

Otrkārt. Atkal — nē, Kalniņa kungs! Es nevaru jums piekrist, ka nenotiek konsultācijas ar sociālajiem partneriem. Mans kolēģis Slaktera kungs jau nupat par to runāja. Konsultācijas notiek, un tas, pirmkārt, ir Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē. Starp citu, šodien Slaktera kungs un Ķestera kungs tikās ar šo padomi, runāja, runāja ļoti konstruktīvi. Un viņi, starp citu, arī pašreizējo situāciju uztver ļoti reālistiski un ļoti konstruktīvi.

Nākamais. Tās nav tikai konsultācijas. Kā jūs zināt, jebkura no šīm sadaļām, kas ir slēgta un kas tiks slēgta, tiek apstiprināta Eiropas lietu komisijā, kur ir gan pozīcija, gan opozīcija. Visi jūs tur esat pārstāvēti. Un es esmu ļoti pateicīgs un vēlreiz gribu pateikt paldies visiem šeit gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem, kas strādā Eiropas lietu komisijā, jo šī sadarbība ar Eiropas lietu komisiju ir ļoti konstruktīva.

Nākamais, kas liecina par to, ka mēs tiešām esam daudz ko panākuši šinīs sadaļās. Es nosaukšu tikai divus piemērus: tā ir zivsaimniecība, kur Latvijas zvejnieki zvejos Rīgas jūras līcī tāpat kā līdz šim, un citi nebrauks tur un nezvejos, jo runa ir par ekosistēmas saglabāšanu. Tās bija ļoti grūtas sarunas. Un tie, kas patiesi interesējas par Eiropas Savienību vai par noteikumiem un tradīcijām tur, zina, ne tikai var iedomāties, cik grūtas šīs sarunas bija šajā ne tikai mums, bet arī eiropiešiem jutīgajā jautājumā (atcerieties visus strīdus, kādi ir bijuši par zveju jūrā dažādām pašreizējām Eiropas Savienības valstīm). Otrais ir vide, kur, pateicoties rūpīgam darbam, ir piešķirts vairāk pārejas periodu nekā mūsu kaimiņiem. Atkal — es absolūti nelepojos ar pārejas periodiem, bet pārejas periodi ir neizbēgama vajadzība, lai mūsu cilvēki, mūsu biznesa cilvēki varētu konkurēt tajā pašā Eiropā ar savu preci, pretēji izmaksas izrādītos pārāk augstas. Cīnoties pret šīm pārāk augstajām izmaksām, mēs bijām spiesti prasīt pārejas periodus un cīnīties par tiem. Mēs tos panācām. Tikai vienai valstij — lielajai Polijai — pie visiem citiem, pie visiem savādākiem apstākļiem ir par vienu pārejas periodu vairāk.

Tagad par brīvo kapitāla kustību jeb par zemes pārdošanu. Jā, tas ir pietiekami būtisks jautājums, bet ne tā, kā to redz opozīcija. 1996.gadā Saeima pieņēma grozījumus likumā, kur strikti tika noteikta pašreizējā kārtība. Tieši tādēļ arī sarunas delegācija balstījās uz pastāvošo likumdošanu. Es pasvītroju vēlreiz: viņi neko neizdomāja, neuzspieda. Tā nebija Ārlietu ministrijas vai valdības iniciatīva, bija likumdevēju lēmums Saeimā. Un šis lēmums mums ir obligāts. Un, balstoties uz šo lēmumu, mēs vedam sarunas. Man liekas, ka pareizi darījām, man liekas, ka Saeima 1996.gadā pareizi darīja, jo pa šo laiku izpārdots, kā jūs sakāt, ir 2% Latvijas zemes. (No zāles deputāts O.Grīgs: “Nav tiesa!”) Apmēram 2% Latvijas zemes, tas ir tiesa. Tas ir tiesa! Un attiecīgi es personīgi uzskatu, ja runā par Latvijas drošību, to es nupat diskutēju ar saviem kolēģiem no Tautas partijas, es personīgu uzskatu, ja šis procents būtu nedaudz lielāks, tas mūsu drošībai par sliktu nenāktu. Šo zemi jau nepacels un neaizvedīs prom. Diskusija ir par citu, nevis divi, trīs, pieci vai desmit procenti. Diskusija ir pavisam par ko citu. Tas ir, kāds tad ir mūsu uzdevums laukos? Mūsu uzdevums ir nodrošināt Latvijas zemniekiem izdevīgus pirkšanas nosacījumus, lai mūsu zemnieki, ja grib, var nopirkt šo zemi, nevis kāds cits tikai tādēļ, ka mūsu zemniekiem nav naudas. Un šajā gadījumā ir izveidots, Ministru prezidents jau ir izveidojis, jūs šeit runājāt no šīs tribīnes, ka to vajag izdarīt, ir izveidojis darba grupu ar savu rīkojumu. Lūdzu, iesniedziet šos priekšlikumus Ministru prezidenta izveidotajā darba grupā. Ticiet man, ja kāds no šiem priekšlikumiem būs sakarīgs, ja kāds no šiem priekšlikumiem būs vērā ņemams, lai palīdzētu zemniekiem, un, ja to varēs izdarīt, tas tiks ņemts vērā.

Bet atcerēsimies vēl dažas lietas. Jūs te piesaucāt Poliju un piesaucāt Čehiju. Problēma jau šinīs valstīs ir tādēļ, ka blakus ir Vācija — bagātā Vācija, kur ir iespējams, pārbraucot robežu, nopērkot zemi, dzīvot tur un braukt pāri uz otru pusi robežai. Latvijai tādas situācijas nav. Vai tas mums patīk vai nepatīk. Nu nebrauks Baltkrievijas iedzīvotāji izpirkt mūsu zemi. Tas arī ir skaidrs. Igaunijā šādu ierobežojumu nav.

Un tagad es gribētu griezties pie sociāldemokrātiem. Lietuvas sociāldemokrāti. Nu pamācieties, viņiem ir lieli panākumi — Lietuvas sociāldemokrātiem. Viņu valdība šobrīd ir ierosinājusi un jau pieņēmusi pirmajā lasījumā grozījums konstitucionālā likumā, jūsu partijas brāļi un māsas. Par to, ka ir jāatver šis zemes tirgus. Tāda ir Lietuvas valdības pozīcija, tāda ir Brazauska pozīcija. Un man liekas, ka šī pozīcija ir pilnīgi pareiza, jo tā īstenībā veicina Lietuvas, Latvijas gadījumā — Latvijas, drošību. Un tikai divas vēl ļoti nopietnas lietas, kas jau te tika minētas, bet varbūt nepietiekoši nopietni akcentētas. Pasaules Tirdzniecības organizācija, kur mums ir savas saistības. Un vēl būtiskāk. Investīciju aizsardzības līgumi. Ja mēs šobrīd tiešām mainītu kaut ko šajā likumdošanā, mums būtu jāsāk sarunas par visu šo līgumu izmaiņām. Tas praktiski ir absurds! Latvija pierādītu sevi kā neuzticamu partneri. Kāpēc mēs neuzticamies vienai bankai vai neuzticamies kādai firmai, vai neuzticamies savam kaimiņam? Tāpēc, ka viņš maina savu viedokli. Ja Latvija 1996.gadā pieņēma lēmumu, ja šis lēmums šajos gados nav apdraudējis Latvijas nacionālās intereses, šī zeme nav izpirkta, šobrīd mainīt šo lēmumu tikai tādēļ, ka tuvojas vēlēšanas, tikai tādēļ, ka ir iedomātas bailes, ir pilnīgi nepamatoti. Pilnīgi nepamatoti!

Tālāk. Par ko mēs īstenībā šodien runājam? Gribētos tomēr noskaidrot, kad jau divi runātāji ir runājuši un es jau esmu krietnu laiku pavadījis šeit, tribīnē. Par ko mēs diskutējam? Īstenībā mēs diskutējam par Eiropas Komisijas priekšlikumiem dalībvalstīm. Un, godīgi sakot, šie priekšlikumi tiek diskutēti divējādi. No vienas puses, mēs — kandidātvalstis — uzskatām, ka tie ir negodīgi, jo tie nav vienādi, tie nav līdzvērtīgi dalībvalstīm un kandidātvalstīm. Jā, tas ir pareizi. Tam var piekrist.

No otras puses, ir kandidātvalstis, kuras uzskata, ka vienkārši nevajag dot neko šajos tiešajos maksājumos, vajag atbalstīt attīstību, bet nevis dot šajos tiešajos maksājumos kandidātvalstīm, jo tas ir pārāk dārgi un tas var apdraudēt dalībvalstu zemniekus.

Un ir vēl viena kategorija. Tur es piekrītu Kalniņa kungam, valstis, kas uzskata, ka vajag reformēt šo politiku kopumā, jo tiešām ir absurds, no vienas puses, ja mēs paskatāmies, ir skaidrs, par to runāja ārlietu ministrs — Vācijas ārlietu ministrs Fišera kungs šeit, Latvijā, 2% no kopējā Eiropas Savienības budžeta tiek tērēti izglītībai, apmēram 50% lauksaimniecībai. Nu salīdziniet šos skaitļus! Bez tam var ilgi strīdēties, ka ASV tehnoloģijās ir priekšā Eiropai, un domāt par to, kas tad ir jāizdara, lai mēs tur varētu būt bruņojumā līdzīgi, piemēram, cīnoties pret terorismu, jo mēs esam Eiropas daļa un būsim Eiropas Savienības daļa, arī kā NATO valstis, bet nekas jau nebūs, ja šī nauda, lielā Eiropas nauda netiks mērķtiecīgi tērēta attīstībai. Bet tā ir eiropiešu problēma. Tā kļūs par mūsu problēmu tad, kad mēs referendumā nobalsosim par un iestāsimies.

Atkārtošu vēlreiz. Es vienmēr esmu teicis arī no šīs tribīnes. Bet es gribu vēlreiz uzsvērt to — jā, mēs, es tiešām uzskatu, varam pabeigt šīs te sarunas, varam pabeigt tās ar godu, varam pabeigt, aizstāvot savas pozīcijas, līdz šī gada beigām, un iestāties Eiropas Savienībā, ja Eiropas Savienība būs gatava. Nu paskatieties, daudzi pētniecības institūti, arī atsevišķi politiķi, viņi izsakās ne tik precīzi, kā to runāja Eiropas Komisija: 2004.gada 1.janvāris. Viņi saka: “Ap 2004.gadu”. Nu, tā nesakot, ka 2005.gads, bet izskan šīs “baumas”, tāda norādes uz to, ka zināmu apstākļu dēļ šo te paplašināšanos arī varētu atlikt. Tāpēc tieši mums pašiem ir ļoti būtiski strādāt uz to, lai šī te paplašināšanās notiktu, lai vismaz mēs nebūtu šis te kavējošais faktors. Panākt sarunās var tikai to, ko var panākt. Starp citu, te tika minēts, ka tāpat kā Višegradas valstu vadītāji un ārlietu ministri diskutē, tieši tāpat tas notiek Latvijā. Vakar es pārrunāju šo jautājumu ar... aizvakar es pārrunāju šo jautājumu ar Igaunijas un Lietuvas ārlietu ministriem. Mēs vienojāmies, ka, tiekoties premjerministriem, bet iepriekš zemkopības ministriem, šo jautājumu diskutēsim un mēģināsim panākt pēc iespējas līdzīgu pozīciju. Visur, sevišķi šajā procentā, tiešajos maksājumos. Bet vienā vietā, kur mums būs grūti to panākt, tās ir kvotas. Un šajā gadījumā es gribu akcentēt to, ko jau teica Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga vakar, atgriežoties no Amerikas Savienotajām Valstīm, ka tieši kvotas ir lielākā problēma. Mums ir, un mēs cīnīsimies par to palielināšanos, lai tādā veidā veicinātu mūsu ražošanu. Tur mums tiešām ir jācīnās. Tā ir tā joma, kur ir jādara viss iespējamais. Tāpat kā arī citās jomās.

Ticiet man! Kā liberālas partijas pārstāvim man visvairāk nepatīk, es visvairāk, varētu pat teikt, neciešu kaut kāda veida speciālu diskrimināciju. Ja vieniem maksā vairāk nekā otriem, bet visas ir Savienības dalībvalstis, tā ir zināma veida diskriminācija. Bet mēs stājamies iekšā, un noteikumus nosaka dalībvalstis. Un pēc tam mums visiem kopā būs jāizvērtē — par vai pret. Īstenībā diskusija ir vajadzīga par diviem jautājumiem jeb par divām pozīcijām. Pirmā pozīcija — mēs iestājamies Eiropas Savienībā, un šinī sakarā ļoti daudz tiek runāts par to, ko tas mums dos. Arī šodien Slaktera kungs mēģināja uzzīmēt to ainu, kāda tā būs tad, ja mēs iestāsimies. Pie noteikumiem, kuri šobrīd tiek apspriesti, bet kuri vēl nav mums uzstādītie noteikumi. Atkārtoju vēlreiz — tie vēl nav mums uzstādītie noteikumi. Varbūt tie būs sliktāki, varbūt tie būs labāki. Un tad tos mēs jau diskutēsim, mēs tad runāsim ar Eiropas Savienību. Katra atsevišķa valsts, protams, turoties kopā, Baltijai vajadzētu turēties kopā. Tātad par to tiek runāts daudz. Kritiķi parasti saka: “Nē! Tas mums nepatīk. Nav pietiekami daudz. Tas ir par maz. Vajadzētu vairāk. Nē, tas tiešām ir par maz!” Visi grib vairāk. Tas ir pilnīgi loģiski. Bet netiek diskutēta otra iespēja. Ja mēs neiestājamies. Tie, kas kliedz pret, nesaka, kas būs, ja mēs neiestāsimies. Pareizāk sakot, ko mēs ne tikai neiegūsim, par ko runāja šeit jau mans kolēģis no valdības — Slaktera kungs, bet kas mums tiks atņemts. Tā pati SAPARD nauda. Man patīk... Latvijā parasti... Latviešiem ir tāda īpašība — ja ir kaut kas labs, nekad paldies nevajag teikt, par to nevajag priecāties, to vispār nevajag pieminēt. Nu tas ir pats par sevi, ja ir labs. Ja ir slikts, tad vajag celt lielu troksni. Varbūt arī pareiza īpašība. Bet šajā gadījumā mēs zaudēsim to pašu SAPARD naudu, kaut vai šo te SAPARD naudu, par kuru šobrīd visi tik daudz ir priecājušies un priecājas.

Tātad, cienījamie parlamentārieši un arī ārpusparlamentārā opozīcija! Jo viņa pēdējā laikā ir palikusi ļoti aktīva un skaļa. Politiķi... Principā pastāv ticējums, ka cilvēks dara muļķības tad, kad viņš ir iemīlējies. Saka, ka politiķi dara muļķības arī tad, kad tuvojas vēlēšanas. Latvijā šobrīd ir 2002.gads. 2002.gads. Es neticu maģiskiem skaitļiem, lai kā tos arī lasītu. Bet es zinu, ka šis gads ir izšķirošs Latvijas drošībai un Latvijas nākotnei. Mēs nevaram, nedrīkstam atļauties darīt nekādas muļķības. Jo visu partiju programmās, kas šeit ir, ir ierakstīta — Eiropas Savienība. Tātad mums visiem kopā ir jādara viss, lai iekļūtu Eiropas Savienībā. Šajā sakarā es aicinu jūs uz konstruktīvu darbu. Ir premjera izveidotā, par ko es runāju jau, darba grupa. Iesniedziet, lūdzu, tur savus priekšlikumus! Un attiecīgi es aicinu gan pozīciju... gan, protams, opozīciju, es nedomāju, ka te varētu būt runa par pozīciju. Es ceru, ka pozīcija atbalstīs šo loģisko priekšlikumu, gan “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, gan Tautas partija, gan cienījamais “Latvijas ceļš”, mani kolēģi, bet arī opozīciju balsot pret šo te dokumentu, kas ir iesniegts, un reāli strādāt tur, kur ir jāstrādā, lai sasniegtu Latvijas laukiem vislabāko rezultātu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Māris Sprindžuks.

M.Sprindžuks (TP). Jau no Bībeles laikiem vieglāk ir mest akmeņus nekā uzņemties atbildību. Un tādēļ es vairāk gribētu runāt par atbildību arī šajos lauksaimniecības un lauku jautājumos, un īpaši es skatos uz opozīcijas pusi, jo ir tik viegli vārdos kaut ko pateikt, bet cik grūti ir būt atbildīgiem darbos.

Un es šobrīd minēšu tos pašus skaitļus, ko minēja Kalniņa kungs, vienīgi tie secinājumi man būs atšķirīgi.

Tātad Latvijas laukos dzīvo 30% Latvijas iedzīvotāju, kuri ir sabiedrības trūcīgākā daļa. Puse no šiem cilvēkiem strādā lauksaimniecībā, bet saražo tikai 4,1% no kopprodukta. Savukārt pārtikas ražošana kopā ar mežrūpniecību veido 55% no kopīgās rūpniecības Latvijā, un tas parāda, ko var dot pievienotā vērtība.

Līdz ar to ir jautājums, kur ir iespējas? Vai pamatražošanā vai vērtības pievienošanā? Tādēļ sabiedrībai un Latvijai šobrīd ir jāizvēlas, vai turpināt mānīt trešo daļu Latvijas iedzīvotāju, kā to dara sociāldemokrāti, mēģinot viņiem iestāstīt, ka lauksaimniecība spēs nodrošināt visiem laukos pienācīgus ienākumus, vai arī uzņemties atbildību, lai mainītu iesīkstējušās sīkražošanas tradīcijas un orientētu lauku ļaudis uz lauku vides apsaimniekošanu sabiedrībai vēlamā virzienā un vērtības pievienošanu tradicionāli esošajiem resursiem un produktiem.

Kā to panākt? Dažādājot lauku ekonomiku, attīstot infrastruktūru, paplašinot pakalpojumus, attīstot tūrismu un amatniecību. Sekmējot dabas resursu — mežu, ūdeņu, zemes — nonākšanu pie saimnieka. Jo tieši saimnieks rada vērtību, rada sakārtotu vidi, un arī vide ir prece, ko sabiedrība vērtē. Ne tikai aizsargājot vidi, bet arī nodrošinot piekļūšanu tai. Atjaunojot ciematus, piedāvājot lauku viensētas, guļbūves, pilis un muižas kā preci. Sakopjot ainavu un audzinot sabiedrību mīlēt dabu.

Jā, arī lauksaimniecībai būs nozīmīga vieta laukos, bet tikai efektīvai un konkurētspējīgai, kas būs orientēta uz tirgu un efektīvu resursu izmantošanu. Nevis cilvēku nodarbināšanu neefektīvi un haotiski vadītā saimniecībā. Ja tā, tad kāds ir valsts uzdevums šobrīd? Pirmkārt, radīt priekšnosacījumus lauksaimniecībai, lai tā būtu konkurētspējīga un varētu iekļauties Eiropas tirgū. Un otrkārt, dodot iespējas pārējiem attīstīt uzņēmējdarbību ārpus lauksaimniecības.

Starp citu, abas lietas maksā naudu, tāpat kā tilts pār Daugavu, tāpat kā NATO, tāpat kā Gaismas pils. Un pilsētām šobrīd ir pienācis laiks maksāt par dzīvotspējīgiem laukiem un sakārtotu vidi, jo gadsimtus atpakaļ lauki maksāja, lai radītu tirgus plačus, ielas, ostas, lai radītu Rīgu, Liepāju, Ventspili un Jelgavu.

Un, starp citu, paradoksāli, bet šis Eiropas Savienības piedāvājums lauku problēmu risināšanai ir daudz atbilstošāks un daudz reālāks nekā šībrīža esošais valsts un arī pašvaldību piedāvājums.

Un tādēļ, dārgie deputāti, ja mēs esam tie, kas nosakām valsts attīstību, mēs apstiprinām budžetu un mēs varam radīt šos priekšnosacījumus lauku attīstībai, tad mums ir reāli arī pašiem vairāk jāstrādā pie šīm problēmām, nevis, piedodiet, pie izmeklēšanas komisijām, pedofīlijas izmeklēšanām... piedodiet, arī pie nacionālā jautājuma kurināšanas, kur vajag un kur nevajag.

Zemkopības ministrija valdības uzdevumā strādā pie abiem šiem mērķiem — lauksaimniecības un lauku attīstības. Bet diemžēl ar vienu ministriju, ar vienām 150 centīgām galvām ir par maz. Tas ir visas valsts uzdevums, visu pašvaldību uzdevums, un ne tikai lauku, bet arī Rīgas, dārgie sociāldemokrāti un PCTVL. Un tādēļ beidziet mētāt akmeņus un arī pielieciet savu plecu pie kopējās problēmas!

Par lauksaimniecības zemi. Es domāju, ka nevar atbalstīt opozīcijas priekšlikumu — 10 gadus ierobežot ārzemnieku iespējas iegūt lauksaimniecības zemi un saimniekot Latvijā. Tautas partija uzskata, ka lauksaimniecības zeme ir nozīmīgs ražošanas resurss, un vissliktāk ir tad, ja tas netiek izmantots, ja tas nenes vērtību un ja šis resurss nenonāk pie saimnieka. Līdz ar to: kāds ir mūsu valsts mērķis šobrīd — vai padzīt ārzemniekus, vai nelaist viņus pie šīs zemes, vai, tieši otrādi, prasīt atbildību no tiem, kuri saimnieko uz šī resursa? Un šobrīd tiešām valdība ir izveidojusi šo darba grupu, un es domāju, ka mēs nekļūdīsimies savos mērķos un arī pratīsim atrast pareizos instrumentus, kā šos jautājumus risināt, bet tādēļ nav nekas jāaizliedz vai jāierobežo kāds. Vienkārši jādefinē valsts vai sabiedrības intereses par lauksaimniecības zemi kā šo nozīmīgo resursu. Paldies!

Sēdes vadītājs. Edvīns Inkēns.

E.Inkēns (LC). Paldies, priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi, es esmu paņēmis Eiropas lietu komisijas dalībnieku sarakstu, un te ir tādi uzvārdi kā Egils Baldzēns, Andris Bērziņš no Jaunās partijas, Boriss Cilevičs, Miroslavs Mitrofanovs, Juris Sokolovskis, Igors Solovjovs. Tie ir mani kolēģi Eiropas lietu komisijā, un mēs visi kopā nobalsojām un atbalstījām sarunu grupas radīto pozīciju sarunām par lauksaimniecību. Un tikai pēc tam, kad mēs atbalstījām, tikai tad valdība atbalstīja šo pozīciju, nevis otrādi — valdība atbalstīja un pēc tam mēs. Tad pirmkārt mums akmeņi jāmet pašiem uz sevi. Un nemaldināsim mūsu vēlētājus, sarunās, konstruktīvā apspriedē Eiropas lietu komijā balsojot par vienu un pēc tam priekšvēlēšanu apstākļos, populisma apstākļos balsojot pavisam par kaut ko citu!

Tai pašā laikā, ja mēs paskatāmies uz lēmuma projektu, kas ir sagatavots, tur lielā mērā nav nekādu pretrunu. Es pilnīgi piekrītu tam, kas ir rakstīts otrajā punktā, jo mēs paši ar savu balsojumu Eiropas lietu komisijā līdzīgu mandātu esam sarunu grupai arī devuši. Tātad prasīt vēlreiz to, ko mēs vienreiz esam nobalsojuši, es arī neredzu sevišķu vajadzību. Es domāju, ka abi jautājumi, kas ir ietverti šajā te lēmuma projektā, ir jāskatās no viena griezuma: kādu valsti mēs gribam panākt — vai mēs gribam izolētu valsti, tādu, kas mēģina sevi norobežot no pārējās pasaules, kas ir līdzīga kā savā laikā smieklīgā Albānija, vai mēs gribam atvērtu un konkurētspējīgu valsti, tādu valsti, kur mēs radām saviem lauksaimniekiem vienādas konkurences iespējas vienotā Eiropā. Jo tāpat kā jūs, arī pozīcija un opozīcija, es domāju, ir vienotas, mēs neredzam iestāšanos Eiropas Savienībā kā pašmērķi, bet tikai kā līdzekli, kā uzlabot mūsu tautas dzīvi. Un šajā ziņā mums nekad nav bijušas nedz komisijai, nedz šeit Saeimā nekādas pretrunas. Un tāpēc nevajag radīt šo pretrunu, kur tās nav.

Es, protams, esmu vienisprātis ar prasītājiem, ka pašreizējie saimniekošanas nosacījumi lauksaimnieku spiež pie zemes un ka arī Eiropas Komisijas 30.janvāra piedāvājums nerada viņiem gaidītās perspektīvas. Bet, tā kā priekšlikumus no Eiropas Savienības dalībvalstīm mēs sagaidīsim tikai martā, tad tagad, pašreizējā... un, kā jūs redzat, notiek milzīgas diskusijas ar dalībvalstīm starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm, tad pašreizējā brīdī mums šeit, Saeimā, nav nekāda — nedz formāla, nedz juridiska, nedz arī morāla — pamata sākt par šo sarunas un pieņemt kaut kādus lēmumus, jo nav reālas Eiropas Savienības pozīcijas. Protams, ka ne jau 25% apjomā paredzētie tiešie maksājumi tik daudz apdraud mūsu lauksaimniecību kā ierobežotās ražošanas kvotas. Un visi cilvēki, kas runāja pirms manis, arī norādīja, ka tā ir mūsu galvenā rūpe, galvenais, kas būs jāpanāk sarunās. Kaut arī mūsu zemnieki saņems pirmajos gados piemaksas par hektāru vai par lopu mazāk nekā Eiropas fermeri, viņi saņems to vairāk nekā pašreiz. Es to pateikšu. Bet svarīgākais jautājums, lai ražošanas apjoms būtu salīdzināms ar pašreizējo ražošanas apjomu un nesamazinātos. Un tas ir tas galvenais sarunu uzdevumus, kas mums ir jāpaveic. Īpatnējā kārtā pašreizējais neoficiālais Eiropas Komisijas piedāvājums — struktūra — patiesībā vairāk ierobežo jau konkurētspējīgās un lielās saimniecības un dod vienlaikus necerētu atbalstu mazajām saimniecībām, kam nacionālā budžeta nabadzība neļauj attīstīties. Kā jūs zināt, mums ir ierobežojums subsīdijām, līmenis, no kura mēs sākām tās maksāt, hektārmaksājumus kaut vai. Tā ka Eiropas Savienība pašreizējā brīdī ir iedevusi tādu kā palīdzību tieši mazajām un tā saucamajām pusrentablajām saimniecībām. Un tādu, kā zināt, ārzemnieku mums ir daudz. Bet mūsu svarīgākais politiskais uzdevums ir veidot tādu sistēmu, lai mūsu zemnieki būtu konkurētspējīgi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Vai, ja mēs neiestājamies Eiropas Savienībā, tad vismaz visos apkārtējos tirgos.

Būtiski ir saprast, kādas iespējas laukiem piedāvā lauku attīstībai paredzētie, nevis lauksaimniecībai, bet lauku attīstībai paredzētie līdzekļi, kuri ir divreiz vairāk nekā tiešajos maksājumos. Var, protams, prasīt: “Maksājiet mums tiešos maksājumus pilnā apmērā!” To var darīt uz lauku attīstības rēķina. Un te ir tās šūpoles, par ko mums jāizšķiras, kas tad īstenībā mūsu lauku un arī lauksaimniecības attīstībai ir svarīgāk, jo lauksaimniecības attīstība, ja mēs nesakopjam infrastruktūru un laukus kā tādus, faktiski, vienalga, ir strupceļš, jo viņi nerada konkurētspējīgu infrastruktūras vidi. Un tas arī ir jāņem vērā. Es neesmu pārliecināts, ka hektārmaksājumi katra hektāra apsaimniekotājam ir labākais variants lauku attīstības veicināšanai. Ja šodien mēs sadalām pa galviņām to aploksni, ko Eiropas Savienība mums ir piešķīrusi, tad tie ir 18 lati gadā. Faktiski tas ir sociālais pabalsts, kas, protams, kādam ir svarīgi, bet tā nav attīstības nauda. Mēs, protams, savas nacionālās aploksnes ietvaros varam šo naudu pārdalīt, bet, ja mēs skatāmies tīri matemātiski, tad tā sanāk.

Faktiski tas, kas mums ir nepieciešams sarunās ar Eiropas Savienību, — mums ir jāizcīna tiesības pašiem izvēlēties vajadzīgākos lauku attīstības pasākumus. Vai tā būtu ātrāka pensionēšanās kādam no 55 gadiem, vai varbūt svarīgāks jauno fermeru atbalsts, jaunajiem fermeriem, vai vajadzīgas ir piemaksas lauksaimniecībai nepiemērotās zemes apstrādei, vai vairāk atbalstīt pusnaturālās saimniecības. Vai varbūt paaugstināt samaksu lauksaimniecības zemes apmežošanai, vai vairāk maksāt par citiem vides aizsardzības pasākumiem. Šī ir lauksaimniecības politikas perspektīva, kura ir jāatrisina politiskā līmenī, bet, pirms mēs to risinām politiskā līmenī, ir svarīgi, lai paši cilvēki, kas dzīvo laukos, lauku cilvēku pārstāvji, fermeru pārstāvji, lai tie ir tie, kas mums pasaka labākos risinājumus priekšā. Neskriesim pa priekšu ratiem, ļausim vispirms viņiem izdiskutēt sev labāko un vēlamo rezultātu. Jo pašreizējā brīdī, ja mēs strīdamies par to, kas notiks ar Eiropas Savienības piedāvātajām naudām, mēs par ko strīdamies, ir zīle rokā, tie ir tie 25% tiešie maksājumi, vai mednis, nē medņa nav kokā. Mēs runājam tikai par zīli rokā, un tie ir zemnieki, kuriem ir jāizvēlas vai viņiem šo zīli vajag vai ne, zinot, ka viņa desmit gadu laikā izaugs līdz 100% pabalstam.

Svarīgāks un strīdīgāks jautājums ir par brīvo zemes tirgu. Tas jau ir šodien aktuālāks. Un tas ir arī pirmais punkts piedāvātajā lēmuma projektā. Saeimai šodien ir jāatbild tikai uz vienu jautājumu: vai brīvā, vai liberālā zemes tirgus ieviešana bija kļūda ceļā uz Eiropas Savienību vai ne. Un vai sarunu pozīcija brīvā kapitāla kustības jautājumā ir jāpārskata? (Starpsauciens: “Cik tas ir?”) Jā, vismaz 23 800 hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir tādu firmu īpašumā, kur majoritārie īpašnieki ir ārzemnieki. Faktiski mēs varam runāt, ka tā ir ārzemnieku rokās esoša nauda, esoša zeme. Tas ir nepilns procents no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Un, kā jūs dzirdējāt pirms tam skaitli, apmēram 2% no zemes. Bet tas ir tajā brīdī, kad mēs piekto daļu no lauksaimniecībā izmantojamās zemes vispār neizmantojam. Vai par šiem cipariem, vai par šo ārzemnieku rīcībā esošo zemes daudzumu ir jāuztraucas? Nē! Varētu arī neuztraukties, bet tendences, kas iezīmējas, kopš mums ir skaidra perspektīva iestāties Eiropas Savienībā, tās ir nopietnas, un ar tām nevar nerēķināties. Arvien lielāka ir Eiropas Savienības valstu lauksaimnieku interese par iespējām saimniekot Latvijā, arī neskatoties, kas ir interesanti, neskatoties uz zemu piedāvāto pabalstu līmeni, kas ir pašreiz no Eiropas Savienības komisijas atnācis. Daudz zemes uzpērk uzpircēju firmas, un tur nu Grīga kungam ir taisnība. Ne viss, kas nonāk ārzemnieku rokās, uzreiz ir redzams. Viņi pērk atsevišķus zemes gabalus, apvieno zemes gabalus, jo ārzemju investori prasa lielākas zemes platības. Piemēram, lauksaimnieciski attīstītajā Dānijā pat lielākajiem fermeriem nav vairāk kā 200, 300 hektāru zemes. Jo šīs zemes vienkārši trūkst. Savukārt Latvijā var izveidot lielākus zemes masīvus, tātad veidot lauksaimniecībā rentablākas saimniecības, lai, tā teikt, īriem ar savu tehniku būtu kur atnākt. Un tas sliktais rezultāts ir tas, ka lauku saimniecību lēno, bet loģisko attīstību traumē uzpircēju firmu tālredzīgā darbība.

Otrkārt, mūsu pašu zemniekiem saimniecību paplašināšanai ir vajadzīgs laiks un kredīti, un šie uzpircēji daļēji var likt priekšā kāju šim procesam. Bet mēs neesam vieni paši uz Eiropas Savienības sliekšņa, tāpēc ir svarīgi salīdzināt sevi ar pārējām kandidātvalstīm. Un paskatīsimies, kāda tad ir situācija citās valstīs, jo problēmas ar brīvo zemes tirgu visās valstīs ir vienādas, bet risinājumi ir dažādi. Es mēģināšu dažus no šiem risinājumiem jums pastāstīt.

Dažas kandidātvalstis ir prasījušas un saņēmušas pārejas periodus ārzemnieku tiesībām brīvi iegādāties lauku zemi. Čehija. Bez brīvdienu mājām vēl panāca septiņu gadu pārejas periodu lauksaimniecības un mežu zemes iegādē, izņemot pašnodarbinātās personas šai nozarē. Tas nozīmē, ka austriešu fermeris nevar dzīvot Austrijā un kā muižkungs tikai no Austrijas teritorijas komandēt savus zemniekus, savus kalpus varbūt Čehijā. Šo čehiem pieņemamo formulu, ka Eiropas Savienības fermeris var iegādāties zemi, bet viņam arī tur jādzīvo, ungāri un slovāki grūtās sarunās papildināja ar noteikumu, ka zemi varēs iegādāties tikai pēc tam, kad ārzemju fermeris jau trīs gadus būs nodzīvojis un nostrādājis šajās valstīs.

Izskatās, ka Polija sarunās būs izkaulējusi visilgāko pārejas periodu. Viņa prasīja 20 gadus, panāca — 12. Eiropas Komisija piekrita šim periodam, bet ar nosacījumu, ka izņēmums būs tie ārzemnieki, kuru zemes trīs vai septiņus gadus pirms pirkšanas būs nomājuši. Un tad kompromiss ir apstāklī, ka šajos gados ieskaitās arī šis pirmsiestāšanās laiks.

Mūsu kaimiņi, kaut arī slēguši sarunas reizē ar mums, arī sāk pārdomāt. Lietuvas Seima deputāti, norādot uz Latvijas pozitīvo pieredzi, un to jau ārlietu ministra kungs norādīja, ka tie ir sociāldemokrāti, kas pašreiz ir pie varas Lietuvā, un tomēr viņi mūsu pieredzi uzskata par pozitīvu — pieņēma grozījumus konstitūcijā, kas paredz aizliegumu attiecībā uz zemes pārdošanu ārvalstniekiem, bet tajā pašā laikā vēl atlika lēmumu par pagaidu ierobežojumiem lauksaimniecības zemes pārdošanā.

Igauņu prezidents Rītels īsi pirms ievēlēšanas ieminējās, ka zemes pārdošana būtu jāaptur uz desmit gadiem, bet reālā darbība neseko. Un tajā pašā laikā mēs arī dzirdam Latvijā pietiekami daudz diskusiju par šo jautājumu. Vai varam savu zemnieku problēmas atrisināt, neļaujot ārzemju pilsoņiem Latvijā iegādāties lauksaimniecības zemi? Un vai ir kaut viena valsts, kura ar aizliegumiem kaut ko ir atrisinājusi? Apskatīsimies!

Sāksim atkal ar tuvākajiem kaimiņiem — lietuviešiem. Ņemot vērā to, ka zemes privatizācija Lietuvā ir virzījusies lēni, atšķirībā no mums Lietuvā ir privatizēta tikai puse no visas zemes. Arī iekšējais zemes tirgus ir vāji attīstīts un lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir lēta — vidēji 200 dolāri par hektāru. Bet ne šī zemā cena, ne arī zemes tirgus aizsardzība no ārējiem faktoriem nav veicinājusi konsolidētu un modernu vietējo zemnieku saimniecību veidošanos. Un vidējais viena zemnieka saimniecības lielums ir smieklīgs — 9 hektāri. Patlaban Lietuvā ir 2,3 miljoni aramzemes, no kuras tikai aptuveni puse tiek apstrādāta, kaut arī lauksaimniecībā strādā 20,8% no iedzīvotājiem. Ir grūti iedomāties sliktākus ekonomiskos rādītājus kā šie Lietuvas rādītāji. Līdz ar to var secināt, ka zemes tirgus aizsardzība pēdējo 11 gadu laikā nav veicinājusi zemnieku saimniecību konsolidāciju un Lietuvas lauksaimniecības kā nozares attīstību un modernizāciju.

Polijā no 1996.gada ārzemniekiem bez speciālas atļaujas laukos neļāva nopirkt vairāk par 1 hektāru zemes. Kāds ir rezultāts? Pašreizējā brīdī atļauja ir jāprasa Polijā Iekšlietu ministrijai, lai nopirktu zemi. Un te ir viens pamācošs gadījums — holandietis Johaness van de Vestrings pirms trim gadiem paēda vakariņas ar Polijas iekšlietu ministru, un iekšlietu ministrs viņam pateica, ka tikai Polijas pilsonis drīkst pirkt zemi. Holandietis paņēma Polijas pilsonību un savu Amsterdamas saimniecību, kas ir tuvumā pie Amsterdamas, atstāja dēliem un iegādājās 5000 hektāru zemes Polijā, piekrastes līdzenumā Polijas ziemeļos netālu no ciemata ar nosaukumu... īpatnēju nosaukumu Novoholandija. Pavisam tajā novadā, kas skaitās viens no labākajiem un auglīgākajiem novadiem Polijā, kur Visla ietek Elblongā, izpārdošanā nonāca 100 000 hektāru zemes. Bet 8 gadu laikā valsts pārdeva mazāk nekā ceturto daļu no šīs zemes, vairāk pircēju nebija. Tajā skaitā arī jau minētajam holandietim.

Pusi no šīs zemes tagad iznomā... valsts iznomā Rietumeiropas fermeriem, bet atlikušie 30% ir tukša, neizmantota zeme. Un, kā jau es teicu, tā ir viena no auglīgākajām zemēm Polijā.

Arī Polijā nav sākusies lauksaimniecības modernizācija. Kapitāls neieplūst, bet aizliegums tiek apiets. Un te ir interesanti piemēri, kādā veidā Polijā apiet un citās valstīs apiet aizliegumus.

Tā kā Polijā ir jāprasa iekšlietu ministra atļauja, tad daudzi ārzemnieki atrod vietējo ielikteni, uz kura vārda noformē sev brīvdienu atpūtas vietas un noslēdz līgumu par īpašo nomu.

Ungārijā pastāv aizliegums pārdot zemi ārzemniekiem, bet gar tās rietumu robežu austriešu un vācu fermeri iepērk zemi, slēpjoties Ungārijas pilsoņu vārdu aizsegā. Apmēram 3000 saimniecības tur tādas ir. Lielākoties, kā jau es teicu, gar valsts rietumu robežu.

Sēdes vadītājs. Laiks.

E.Inkēns. Jā, es varētu minēt droši vien vēl vairākus šādus piemērus, bet vai cienījamā Saeima neiedotu man vēl divas minūtes laika papildus?

Sēdes vadītājs. Divas minūtes. Lūdzu! Nav iebildumu.

E.Inkēns. Ungārijas valdība, neskatoties uz aizliegumiem, ir atzinusi, ka 3000 saimniecības 18 000 hektāru kopplatībā pieder ārzemniekiem.

Polija ir pierādījums tam, ka zema zemes cena nebūt neveicina tās apstrādāšanu. Polijas valdība, aizstāvot zemniekus, realizē ārzemniekus atbaidošu politiku. Ir dažādi šķēršļi. Piemēram, lai nopirktu lauku zemi, vajag diplomu lauksaimniecībā, minimālās uzturēšanās laiku un poļu valodas pārzināšanu. Skaidrs, ka ar šādu atļauju kārtošanu no lauksaimniecības tiek atbaidīti ārzemnieki. Un tajā pašā laikā lauksaimniecība pašā Polijā neattīstās.

Man jāsaka, ka arī pašā Eiropas Savienībā ir līdzīgi piemēri, kā mēģina aizsargāt zemi ar neformāliem iepirkšanas aizliegumiem.

Dānijas lauksaimnieki nāk uz Latviju tāpēc, ka Nīderlandes fermeri ar efektīvāku un labāku saimniekošanu izspiež vietējos. Tāpēc Dānijā īpašumtiesības tiek nostiprinātas tikai tiem, kas pastāvīgi dzīvo īpašumā.

Galarezultātā secinājums ir pavisam vienkāršs. Nauda biznesā, tāpat kā ūdens upes tecējumā, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem, tik un tā plūst tur, kur ir zemāks: zemākas izmaksas, izdevīgākas investīcijas.

Vienīgā iespēja mums nodrošināt mūsu zemniekiem līdzvērtīgu konkurenci ir radīt līdzvērtīgus konkurences apstākļus. Un nevis laiks šeit ir svarīgs. Svarīga ir nauda un palīdzība no valsts, nevis aizliegumi zemes pārdošanai.

Es domāju, ka valdības radītā komisija atradīs tik daudz sekundārajos likumdošanas aktos tehniskās barjeras, lai tiešām mēs izvairītos no zemes pirkšanas spekulatīvos nolūkos. Bet pārskatīt mūsu pozīciju lauksaimniecībā par brīvo zemes tirgu mums nav nekādu iespēju un arī vajadzības. Paldies!

Sēdes vadītājs. Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm! Saeimas sekretārei lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

S.Dreimane (Saeimas sekretāre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Modris Lujāns, Aleksandrs Bartaševičs, Osvalds Zvejsalnieks, Jānis Ādamsons, Leons Bojārs, Jānis Leja, Andrejs Panteļējevs, Edvīns Inkēns, Antons Seiksts, Jānis Esta, Dzintars Ābiķis, Andris Šķēle, Jevgenija Stalidzāne, Romāns Mežeckis un Valdis Birkavs. Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Pārtraukums līdz pulksten 17.

Pārtraukums

Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pārtraukumam paredzētais laiks ir beidzies. Turpināsim debates. Gunārs Freimanis. Nav zālē. Kristiāna Lībane.

K.Lībane (LC). Cienījamie kolēģi, tie, kas ir zālē! Šodien esam sanākuši kopā pēc opozīcijas ierosinājuma sēdē ar ļoti skaistu nosaukumu — “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. Jāatzīst, ka rūpe par Latvijas nacionālo interešu aizstāvību, mūsu valstij iestājoties Eiropas Savienībā, ir pilnīgi saprotama. Eiropas Savienības paplašināšanās nākamajos desmit gados būs vislielākais pasākums, piedzīvojums un izaicinājums vienlaikus milzīgam kopumam valstu, kas nosedz lielāko daļu Eiropas teritorijas. Latvija būs šī kopuma daļa. Un, lai šai jaunajā situācijā mūsu nācija spētu tikt galā, lai nerastos nekas no tā, ko varētu dēvēt par valstisku apjukumu, mums ir jāizdebatē un jāceļ priekšā sabiedrībai sava ideja par to, kādai būt ne tikai valsts, bet arī katras nozīmīgas tās iedzīvotāju grupas nākotnei Eiropas Savienībā. Un neviens nevarētu pārmest Saeimai, parlamentam, ja tas vēlētos runāt par šiem jautājumiem pēc būtības, iezīmējot savu redzējumu mūsu valsts kā Eiropas valsts nākotnē, arī tās problemātiskajās sadaļās, faktiski — it īpaši tajās. Savā ziņā tas būtu pat drosmīgi. Tomēr... Redziet, kolēģi, ar drosmi vien nacionālo interešu aizstāvēšanā būs par maz. Vēlētājiem, Latvijas tautai ir tiesības prasīt no Saeimas daudz vairāk, daudz vairāk par cienījamo lēmuma projektu iesniedzēju sagatavotajām 11 skopajām rindiņām. Viņiem ir tiesības prasīt kompetenci, lietišķumu un savlaicīgu rīcību.

Ko es ar to domāju? To, ka, protams, protams, Saeimai jebkurā brīdī ir visas tiesības izsaukt un uzklausīt ministrus, saņemot pilnu informāciju par valdības darba iecerēm, ko mēs, starp citu, arī šodien saņēmām. Un paldies mūsu ministriem par to! Tomēr daudz augstāku kompetenci cienījamā viena trešdaļa Saeimas, kas parakstījusi šodien izskatāmo dokumentu, būtu parādījusi tad, ja par problēmām lauksaimniecībā un Eiropas Savienības paplašināšanos būtu spējusi interesēties ne tikai šobrīd un šogad, bet arī citus gadus. Piemēram, visās tajās Saeimas sēdēs, kuras esam veltījuši eirodebatēm. Ja tur būtu izskanējušas tālredzīgas rūpes vai viedi norādījumi par šo lietu, tad šai vienai trešdaļai Saeimas būtu morālas tiesības dusmoties uz valdību. Šobrīd mēs vairāk varam runāt par ieklausīšanos valdības pārstāvju teiktajā, jo viņu kompetences līmenis, viņu zināšanas par iespējamiem politiskajiem instrumentiem, ar kādiem Latvijas situāciju uzlabot, ir acīmredzami augstākas. Neatkārtošu visu, ko viņi teica, neatgādināšu jums, ka dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī, ka turam godā principu: “Viens likums — viena taisnība visiem” un ka neesam pieņēmuši lēmumu par to, ka Latvijai būtu jākļūst par slēgtas ekonomikas zemi. Aicināšu vien nebūt akliem pret faktu, ka labs sarunu vedējs nestrebj karstu, nekrīt histērijā, nekad par agru neatklāj visus paša rīcībā esošos argumentus un instrumentus. Labs sarunu vedējs zina un nekautrējas izmantot arī aplinkus ceļus, lai sev vēlamo sasniegtu. Labs sarunu vedējs zina, ka efektīvi aizstāvēt nacionālās intereses ir neskaitāmas reizes grūtāk un darbietilpīgāk nekā uzrakstīt 11 rindiņas, kas sākas ar “atvērt” un beidzas ar “panākt”.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, būsim maksimāli lietišķi! Centīsimies palīdzēt valdībai un konkrētajiem cilvēkiem sarunu vedējiem tik, cik vien tas ir mūsu, parlamentāriešu, spēkos, jo intereses, Latvijas intereses, nacionālās intereses, mums visiem ir vienas. Pat tad, ja kompetences un lietišķuma līmenis, uz kuru esam gatavi, ir atšķirīgs. Šis brīdis, pirmsiestāšanās vēlīna stadija, ir pārāk svarīgs Latvijai nākotnei, lai izturētos pret to pavirši, vieglprātīgi vai politiski savtīgi.

Aicinu šo nepilnīgo lēmuma projektu neatbalstīt, taču turpināt stingru parlamentāro kontroli pār sarunu gaitu un valdības darbu!

Sēdes vadītājs. Paldies! Inese Birzniece.

I.Birzniece (LC). Godātie deputāti! Ir apsveicami, ka tiek diskutēts šis jautājums, kā arī cits jautājums, kas saistīts ar Latvijas ļoti svarīgu lēmumu — iestāties Eiropas Savienībā. Apskatīsim tiešām, kādi ir lēmumu projekti no opozīcijas, kādi ir lēmumu projektu nosaukumi. “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. Bet reālais jautājums ir: kā mēs varam vislabākajā veidā aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses lauksaimniecībā mūsu iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību? Vai to mēs darām ar šo opozīcijas lēmuma projektu?

Vispirms ir svarīgi iedziļināties šodienas Latvijā esošajā situācijā lauksaimniecībā, kā jau citi runātāji ir minējuši, gan ar datiem, gan ar statistiku. Nevis rīkoties tikai uz stereotipu bāzes vai uz baumu pamata.

Pagājušajā gadā, kā mēs zinām, bija lauku skaitīšana. Tur ir nopietna informācijas bāze, tur ir arī nopietna informācijas bāze no Zemkopības ministrijas un ir daudzas ministrijas analīzes par Latvijas lauksaimniecības stāvokli šodien. Savāksim visu šo informāciju!

Otrais. Ir ļoti svarīgi iedziļināties Eiropas Komisijas priekšlikumos iestāšanās sarunas sadaļai par lauksaimniecības, par reģionālo politiku un strukturālo fondu koordināciju un par citiem finansu un budžeta nosacījumiem. Jo atcerēsimies, kā arī citi runātāji šodien atgādināja, ka šis ir tikai Eiropas Komisijas pirmais priekšlikums. Tie bija publicēti 30.janvārī pirms divām nedēļām. Un, ja kāds grib kārtīgi izpētīt šos priekšlikumus, runa nav tikai par tiešiem maksājumiem lauksaimniekiem, bet ir vēl par veselu finansu paketi. Nav tikai šie 25% desmit gadu pārejas griezumā. Tur ir runāts par lauku attīstību, par reģionālo attīstību, par citiem finansu noteikumiem.

Trešais. Arī mums ir jāanalizē, jārisina, ko šie priekšlikumi dod vai nedod Latvijai šodien un nākotnes situācijai. Varbūt Latvijai būs līdzīgs novērtējums kā Lietuvas premjeram, kā minējis sociāldemokrāts Aļģirds Brazausks, kurš nesen ir secinājis, ka viņš pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu par atbalstu Lietuvai, jo nauda, kas faktiski nonāks Lietuvā, pārsniedz to summu, ko valdība ir spējīga budžetā atvēlēt valsts attīstībai. Ir minēts, ka Lietuvas situācijā jau no 2004. gada viņi saņems no Eiropas Savienību jau četras reizes lielāku finansiālo palīdzību nekā pašreiz. Tas ir uz šodienas 25% skaitļiem. Tas varētu būt vēl liekāks, ja procenti tiek mainīti. Arī bija prieks man izlasīt, ka cienījamais opozīcijas deputāts, bijušais zemkopības ministrs Pēteris Salkazanovs, nesen preses konferencē par šo jautājumu atzina, ka arī pēc patlaban piedāvātajiem Eiropas Savienības tiešo maksājumu diskriminējošajiem noteikumiem Latvijas zemnieki saņems sešas reizes lielāku atbalstu nekā patlaban. Un tas nāk no cienījamās opozīcijas viena no šī lēmuma projekta parakstītājiem.

Trešā lieta, kā arī bija minēts, ka mums ir ļoti svarīgi ne tikai vērtēt, ko dod šie priekšlikumi, bet kas notiks vai ko nedos, ja mēs neiestāsimies Eiropas Savienībā. Vajag nopietnu analīzi un izvērtējumu par alternatīvu. Jā, mēs varam apskatīt Norvēģijas variantu, bet jāatceras, ka mums trūkst Norvēģijas naftas krājumu. Mums īpaši vajadzētu apskatīt, kas notiks Latvijas laukiem, ekonomikai kā tādai un Latvijas drošībai, ja Latvija neiestāsies Eiropas Savienībā, bet vienlaicīgi Lietuva un Igaunija, mūsu tuvākie kaimiņi, iestāsies.

Ceturtais punkts. Ir ļoti svarīgi arī saprast šodien Eiropas Savienības realitāti. Tas ir, ka 1999.gada Berlīnes sammita laikā Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās par maksimālām Eiropas Savienības paplašināšanas procesa izmaksām. Pirmajos trijos gados, tas ir, no 2004. līdz 2006.gadam. Viss kopā, maksimālie griesti — 42,6 miljardi eiro. Mums arī vajag saprast, ka Eiropas realitāte nozīmē, ka Eiropas Savienības maksātāju dalībvalstis nevēlas maksāt vairāk, nekā viņiem ir šodien izmaksas vai iemaksas Eiropas Savienībā.

Trešais, kas mums ir jāatceras. Ka pastāv arī Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras vēlas mainīt esošo Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku, bet arī vienlaikus pastāv Eiropas Savienības dalībvalstis, kuras nevēlas mainīt, tas ir, paturēt esošo kārtību. Tātad tur ir vēl nopietnas diskusijas nākotnē. Un arī jāatceras, ja sāksies patiešām sarunas par Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas reformām, tad tas varētu atlikt jauno dalībvalstu iestāšanos Eiropas Savienībā.

Es gribētu cerēt, ka visi deputāti ir pazīstami ar Ārlietu ministrijas diviem vērtējumiem par šiem Eiropas Komisijas priekšlikumiem, jo Ārlietu ministrija iesniedza šo … divi priekšlikumi… ziņojumu 30.janvārī. Šajos divos paziņojumos ir minēts gan negatīvais, gan trūkumi, bet arī apsveicamā daļa, kas atrodas šajā Eiropas Komisijas piedāvātajā finansiālajā paketē. Ir skaidrs, ka darbs šodien tikai sākas. Vajag papildinformāciju un nopietnu analīzi. Vajag sarunas, kā mēs jau dzirdējām no zemkopības ministra, no ārlietu ministra puses, gan Baltijas valstu līmenī, gan, cerams, ar visām citām kandidātvalstīm, lai varbūt atrastu kopīgo pozīciju tur, kur tas ir iespējams. Ir arī jāsaprot tiešām, ka šis ir tikai sākums diskusijai, jo Eiropas Komisijai ir uzdevums tagad mēģināt izveidot kopīgi Eiropas Savienības dalībvalstu pozīciju šajos jautājumos. Spānijas prezidentūra vēlas to panākt martā, līdz jūnija vidum. Viņi vēl … Spānijas prezidentūras laikā. Bet arī pastāv citas dalībvalstis, kas jau saka šodien, ka varbūt vajag ilgāku laiku, kamēr viņi varēs atrast kopīgu Eiropas Savienības dalībvalstu pozīciju šajos jautājumos. Viss prasa lielu darbu, daudz laika un vēsu prātu, nevis kaut kādu ielekšanos, steigšanos šodien pieņemt kaut kādu galīgu lēmumu par mūsu pozīciju šajos ļoti svarīgajos jautājumos. Domāsim, vāksim informāciju, analizēsim, runāsim, debatēsim trīs, četras reizes un tad lemsim! Jo jautājums par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā ir nopietns un sarežģīts jautājums. Īpaši, ja mēs atceramies, ka mums visiem ir liela atbildība par šodienas lēmumiem šajā sakarā, jo tie var ilgi ietekmēt Latvijas nākotni. Diplomātija jau ir māksla sasniegt reālāko no mūsu vēlmēm. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pirms turpinām debates, ir jāizskata desmit deputātu priekšlikums: ierosinām saīsināt uzstāšanās laiku debatēs līdz piecām minūtēm, uzstājoties pirmo reizi, un vienai minūtei — otro reizi, kā arī slēgt debatētāju sarakstu.

Par vai pret neviens nevēlas runāt. Lūdzu zvanu! Balsosim par šo desmit deputātu ierosinājumu! Lūdzu rezultātu! Par — 57, pret — 24, atturas — 2. Priekšlikums ir atbalstīts. Nākamajam... Anna Seile.

A.Seile (TB/LNNK). Godātie deputāti! Neviens nav jāpārliecina, ka tēma ir ārkārtīgi svarīga, bet es reizēm domāju, kāpēc Saeimai ir tik zems reitings. Varbūt tas ir tieši tāpēc, ka mēs, runājot par nopietniem jautājumiem, bieži strīdamies viens ar otru un, neskatoties uz problēmas svarīgumu, cīnāmies pozīcija pret opozīciju. Bet ir tādi jautājumi — meži, zeme un ļoti daudzi citi jautājumi, kuros varbūt arī opozīcija grib pielikt savu plecu.

Tiesa, šoreiz, man liekas, tā pleca pielikšana nav visai izdevusies, jo lēmuma projekts nav ļoti perfekti sagatavots, un tāpēc mūsu frakcija ir ierosinājusi šo lēmuma projektu nodot Tautsaimniecības komisijai.

Un tad varbūt tiešām nenotiks tādā klusā un slēgtā lokā šī sarunu sadaļu sagatavošana un tiks apspriestas arī Tautsaimniecības komisijā šīs daudzās problēmas, par kurām interesējas zemnieki.

Un tā nu mēs visi šodien diskutējam, arī mēs trīs “zemnieces” pēc kārtas — Kristiāna Lībane, Inese Birzniece un es — Anna Seile. Un tātad ir jānonāk pie kaut kāda rezultāta. Bet pirms mums jau ļoti daudz par šiem jautājumiem, par dalību Eiropas Savienībā un par uzstādītajiem noteikumiem, ir runājušas arī zemnieku organizācijas, un tāpēc tieši Tautsaimniecības komisija varētu būt tā, kurā šie jautājumi tiek sagatavoti.

Arī Lauksaimniecības apakškomisija jau ir sagatavojusi savus priekšlikumus kā ieteikumus gan Inkēna kungam, kas vada Eiropas lietu komisiju, gan zemkopības ministram, gan Ārlietu ministrijas valsts sekretāram Ķestera kungam.

Un tā kā ir jau publiskots šis Eiropas Komisijas viedoklis, ka varētu būt tikai 25% no Eiropas Savienības atbalsta maksājumiem mūsu zemniekiem, manuprāt, nav pilnīgi pieņemams tas, ka par simt procentiem imports Latvijā turpināsies.

Līdz ar šo brīdi, kad tiks saņemti Eiropas Savienības maksājumi, cik lieli arī tie nebūs, tie būs četrreiz mazāki nekā pārējām dalībvalstīm Eiropas Savienībā.

Bet mēs neesam ļoti daudz ko izdarījuši, un to varbūt Tautsaimniecības komisija varētu atgādināt gan sarunu vedējiem, gan Zemkopības ministrijai. Tā, piemēram, nav pieņemti Ministru kabineta noteikumi par bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites kārtību, kam ir tik ārkārtīgi liela nozīme Eiropā, un mūsu valsts tam īpaši būs piemērota, un joprojām, ja mēs runājam par brīvu zemes tirgu vai nebrīvu, nav pieņemta nekāda valsts atbalsta politika zemes platību palielināšanā mūsu pašu cilvēkiem, pilsoņiem.

Un nepieņem zemi kā kredītnosacījumu, lai saņemtu kredītu, lai varētu veidoties un nostiprināties jaunas saimniecības, tajā pašā laikā ļoti brīva tiek noteikta šī zemes pārdošanas sistēma.

Es, piemēram, zinu tādu gadījumu Rīgas pilsētā, ka zemes gabals, kura kadastrālā vērtība ir 93 000 latu, tiek izsolē pārdots ārzemju firmai par 23 000 latu, un pēc tam šī firma pārvērtē šo zemes gabalu un nosaka tā vērtību, kā jūs domājat, cik lielu? 560 000 latu. Redziet, kāda peļņa ir, tirgojoties ar Latvijas zemi. Un tas pats var notikt arī ar mūsu lauksaimniecības zemi. Konsultējoties ar zviedru uzņēmējiem, es esmu dzirdējusi no viņiem tādu priekšlikumu, ka viņi cenšas šeit iegādāties lauksaimniecības un meža zemi tāpēc, ka viņi, būdami Zviedrijas pilsoņi, varētu saņemt subsīdijas pilnā apjomā, salīdzinot ar mums, kas ir Latvijas pilsoņi, tātad mēs četrreiz mazākā apjomā. Šādu problēmu ir ārkārtīgi daudz, un tāpēc es ierosinu atbalstīt mūsu jau Saeimas Prezidijam iesniegto lēmuma projektu — nodot opozīcijas deputātu sagatavoto lēmuma projektu Tautsaimniecības komisijai pilnveidošanai. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš, ārlietu ministrs, ārpus kārtas.

I.Bērziņš (ārlietu ministrs). Cienījamā Seiles kundze! Cienījamie kolēģi! Nu, ticiet man, tie cilvēki, kas šobrīd mūs klausās, ir gudri cilvēki, viņi brīnišķīgi saprot, kas notiek zālē, un ļoti labi saprot, ko mēs viņiem stāstām. Nu neuzskatīsim viņus par naiviem! Nu nav tie, kas klausās radio, naivi cilvēki! Mūs klausās tie, kam interesē lauku attīstība un lauku nākotne, jo tie tagad sēž pie radioaparātiem un klausās. Un tieši tādēļ, Seiles kundze, es jums gribu vēlreiz tomēr atkārtot, man ļoti žēl, ka man jānāk šeit atkārtot.

Punkts viens. Tiešām, mūsu uzdevums ir nodrošināt Latvijas zemniekiem izdevīgus pirkšanas noteikumus, novērst spekulācijas. Es piekrītu. Bet tāpēc ir izveidota ar Ministru prezidenta rīkojumu darba grupa. Strādāsim kopā, arī opozīcija! Mēs taču negribam atšķelt opozīciju un teikt, ka opozīcijas priekšlikumi ir slikti. Nē! Pilnīgi iespējams, ka... Jā, protams, Kalniņa kunga priekšlikumi vairāki bija cienījami un labi priekšlikumi, bet saliksim tos visus kopā, lai strādā šī darba grupa.

Un otrkārt. Otrs, tikpat svarīgs punkts. Tas, ko mēs šobrīd šeit karsti debatējām, nav nekas. Tas nav nekas, jo tas ir priekšlikums dalībvalstīm apspriešanai. Protams, ka tas mums ir sāpīgs jautājums un mēs to sāpīgi uztveram. Bet nav šobrīd Eiropas... Baldzēna kungs, jūs varat smieties, bet parādiet man Eiropas Savienības priekšlikumu, ja jums tāds ir! Varbūt jūs slēpjat viņu no mums. Man kā ārlietu ministram un delegācijas vadītājam tāda nav. Tieši tā... tieši tā tātad attiecīgi šāda priekšlikuma nav, un šobrīd šāda... Komisijā tiks tērēts laiks, ļoti vajadzīgais laiks, Seiles kundze, un diskutēti priekšlikumi, kuru nav. Sagaidīsim martu, sagaidīsim Eiropas Savienības priekšlikumus un tad tos apspriedīsim! Es ļoti lūdzu “Tēvzemi un Brīvību”/LNNK apdomāt un saprast šo te pašreizējo situāciju. Strādāsim tajās institūcijās, kur ir iespējams kaut ko labu izdarīt, tai skaitā Latvijas zemniekiem, un risināt visiem, es piekrītu, Seiles kundze, nopietno jautājumu kā zemes īpašuma jautājumu. Tas ir tikpat svarīgs man kā ārlietu ministram, cik jums, cik opozīcijai. Tam gan es piekrītu.

Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns.

J.Jurkāns (PCTVL). Labdien, godātie kolēģi! Es tā mēģinu iedomāties, Induli, kā jūtās visi tie iemīlējušies cilvēki, par kuriem tu teici, ka visi, kas ir iemīlējušies, taisa tikai muļķības. Man liekas, viņi grib pateikt tā, ka “es gribētu taisīt muļķības visu savu turpmāko dzīvi, tikai saglabāt šīs te izjūtas”.

Mēs šodien runājam par mīlestību pret Eiropas Savienību. Mūsu apvienība mīl šo struktūru, un jūs droši vien esat liecinieki tam, ka mēs esam darījuši praktiski visu, lai tuvinātu Latviju šai organizācijai, kura būtībā noteiks, vai Latvija attīstīsies kā demokrātiska valsts vai ne. Kā jūs labi zināt, mēs, opozīcija, esam 30% no visiem valsts iedzīvotājiem. Trīsdesmit procenti! Mūsu balsis tad, kad notiks referendums, būs izšķirošās. Par to valsts varēja pārliecināties tad, kad valsts rīkoja referendumu par izmaiņām Pilsonības likumā, un cik šīs izmaiņas bija svarīgas Latvijai gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Tāpēc man rada izbrīnu un neizpratni tas, ka principā jūs gribat, lai mēs it kā piedalāmies, bet tajā pašā laikā mēs esam atstumti malā. Jūs pat mums neļaujat šeit runāt tik daudz, cik jūs runājat! Jūs visu jau esat izrunājuši, visi lielie priekšnieki no pozīcijas izrunājušies no sirds patikas, un tagad opozīcijai 5 minūtes, un vācies projām! Es nedomāju, ka tā ir nopietna un godīga attieksme.

Tālāk. Runājot par attieksmi pret mums un Eiropas Savienību. Piedodiet, ja tiešām šis ir visas valsts, nevis vadošās koalīcijas uzdevums, tad kāpēc opozīcijai nav nevienas vietas Konventā? Tā ir tā struktūra, kura lems, kāda izskatīsies Eiropas Savienība nākotnē. Ja jūs gribat, lai es pārliecinu savu vēlētāju, ka būt Eiropas Savienībā — tas ir Latvijas uzdevums nr.1, tad pasakiet, ko es viņam varu pateikt, ko es zinu par to, kā mainīsies Eiropas Savienība. Vai jūs esat, vai mēs esam šeit, Saeimā, diskutējuši, kādu mandātu mēs dosim tiem cilvēkiem, kas pārstāvēs mūsu valsti šinī Konventā? Jūs teiksiet: komisijā par to runāja. Cik cilvēku? Vidēji, cik es zinu, man kolēģi stāsta, labākajā gadījumā 10–15 cilvēki, lai gan komisija ir liela. Kāpēc vienai komisijai ir dotas tiesības mūsu visu vārdā lemt, kāda izskatīsies jaunā Eiropas konstitūcija? Kādas tiesības mēs deleģēsim šai konstitūcijai vai nedeleģēsim?

Vēl viens jautājums varētu būt. Vispār, kāda izskatīsies Eiropas Savienības organizācija nākotnē? Cik lielas tiesības būs Briselei jeb varbūt Briseles loma mazināsies, kā tiks pieņemti lēmumi un tā tālāk. Jā, vēl ir jautājums. Visi šie 105 Konventa dalībnieki. Viņi taču sadalīsies frakcijās. Kādā frakcijā būs mūsu deputāti, un ko tad viņi pārstāvēs? Savas partijas uzskatu jeb visas valsts uzskatu? Uz šiem jautājumiem šeit neviens nav devis atbildi.

Es runāju varbūt ne par lauksaimniecību, bet šis ir arī lauksaimniecības un vispār Eiropas Savienības jautājums, jo šī attieksme pret šo svarīgo struktūru ir, piedodiet, bet politisko zīmju līmenī. Ja es lasu “Lauku Avīzē” interviju ar Eiropas Komisijas dalībvalstu pārstāvi šeit, tad es saprotu, ka Latvijas valdība nepilda rūpīgi savus mājas darbus. Un es arī, klausoties ministru, piedodiet, uzstāšanos, es nesaklausīju atbildes uz tiem jautājumiem, kas būtībā ir ļoti svarīgi. Jūs teicāt, labi, jūs teicāt, ka Latvijas zemnieki saņems apmēram 13,5 miljonus plusā. Bet jūs jau neteicāt, kāds būs tas sausais atlikums. Jūs jau neteicāt, cik daudz tas zemnieks zaudēs. Es vēl neesmu šinī namā dzirdējis, cik maksās Latvijai — dalībvalsts Eiropas Savienībā. Vai kāds šodien ir pateicis, cik maksās. Es cerēju, ka ministra kungs teiks arī to, ka principā mums ir diezgan grūti kaut ko šeit tagad lauksaimniecībā veidot, ja Eiropai nav vēl lauksaimniecības politikas. Ja tā godīgi runā, Eiropai nav lauksaimniecības politikas. Un vēl, un vēl, un vēl. Man diemžēl ir ļoti maz laika, es nevaru nolasīt visu to, ko es esmu sagatavojis, bet uz ko es aicinu?

Vispirms nr. 1. Neignorējiet opozīciju! Jo tas var dārgi maksāt visai valstij.

Un otrs. Pārstāsim rādīt politiskās zīmes un domāt par vēlēšanām. Domāsim par valsti! Paldies!

Sēdes vadītājs. Paldies! Boriss Cilevičs.

B.Cilevičs (PCTVL). Cienījamie kolēģi! Šī sēde ir veltīta nevis lauksaimniecības problēmām, bet gan politiskam jautājumam. Proti, mūsu Eiropas integrācijas stratēģijai. Varat arī teikt: tas ir jautājums par mūsu politisko gribu. Domāju, ka diez vai šobrīd kādam ir visas gatavas atbildes, kas jādara. Taču ir skaidrs, ko darīt nedrīkst. Pašreizējā situācijā vissliktākais būtu apvainoties un brīvprātīgi atteikties no savām tieksmēm. Es pieļauju, ka tieši to dažs no mums arī sagaida. Kandidātvalstu rinda ir gara. Ir saņemts nopietns izaicinājums, kurš vai nu nodemonstrēs kandidātvalstu apņemšanos īstenot savus mērķus, vai nu ļaus atsijāt tos, kuriem lēmums par iestāšanos Eiropas Savienībā bija tikai politiskas modes uzspiests. Šodien visas Saeimas frakcijas vārdos iestājas par Eiropas Savienību. Taču dažu partiju nostāja, un ne tikai opozīcijas partiju nostāja, konkrētos jautājumos ir nekonsekventa un divkosīga. Jo ir acīm redzama pretruna par iestāšanos stratēģiju. Tā ir tuvredzīga rīcība. Jau šodien svarīgākās mūsu dzīves sfērās mums, vienalga, jāpakļaujas principiem un noteikumiem, kuri tiek izstrādāti Briselē, vai nu mums tas patīk vai ne. Un jautājums ir par to, vai turpmāk mēs arī piedalīsimies šo lēmumu pieņemšanā vai ne. Protams, mums jārūpējas par Latvijas iedzīvotāju interesēm. Taču mums skaidri jāapzinās, ka problēmas ar Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku nav radušās vienīgi paplašināšanās dēļ. Un CAP reforma ir sen Eiropas Savienības darba kārtībā, un mēs zinām, ar kādām grūtībām šajā sakarā sastopas dalībvalstis. Tātad jebkādi mūsu priekšlikumi šajā jomā būs veiksmīgi tikai tad, ja tie ievēros arī citu dalībvalstu intereses, ja mēs parādīsim sevi kā uzticamus partnerus, kas ir spējīgi piedalīties kopējā Eiropas problēmu risināšanā. Integrācija Eiropas Savienībā sākas kā elitārs projekts, un tas ir pilnīgi normāli. Tā tas bija visur. Bet diemžēl arī šodien tas turpinās kā elitārs projekts, ko faktiski īsteno valdošajai koalīcijai pakļauti ierēdņi. Diemžēl es nevaru piekrist ārlietu ministra teiktajam, ka opozīcijai ir visas plašās iespējas šajā procesā piedalīties. Labākajā gadījumā opozīcijai ir iespējas izteikties, piedāvāt kaut ko, bet diez vai opozīcijai ir kaut vai minimālas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu, un diez vai tas ir pareizi.

Es neapšaubu šo ierēdņu augsto profesionālo līmeni, bet jāsaprot, ka veiksmīga šī projekta īstenošana būs iespējama tikai tad, ja tas kļūs par mūsu kopīgo prioritāti, par Latvijas tautas lielākās daļas kopīgo prioritāti. Un to rādīs referendums, kurā savu “jā” vai “nē” pateiks ne tikai valdošo partiju atbalstītāji, bet visi Latvijas pilsoņi. Vadoties no šiem apsvērumiem, es uzskatu, ka piedāvātais lēmuma projekts, vismaz tā pirmā daļa, absolūti neatbilst mūsu stratēģiskajiem mērķiem, un to mēs nevaram atbalstīt. Mēs ierosinām, lai šis lēmuma projekts, ja tas tiks balsots šodien, tiktu balsots pa daļām. Jo par otro daļu patiešām var nopietni runāt, bet par pirmo daļu noteikti ne. Bet kas mums kopumā jādara? Es domāju, ka jāturpina strādāt mierīgi un konsekventi. Jāmeklē risinājumi, kas būtu izdevīgi ne tikai Latvijas birokrātiskajai elitei, bet iedzīvotāju vairākumam, un tajā pašā laikā būtu arī pieņemami mūsu Eiropas partneriem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Pēteris Salkazanovs.

P.Salkazanovs (SDS). Augsti godātais Prezidij! Cienījamo ministr! Cienījamie kolēģi! Godīgi sakot, man mazliet samulsināja Induļa Bērziņa teiktais, skatoties uz kreiso pusi: tie, kas kliedz pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Kur te tādi ir? Kur šajā zālē, Induļa kungs, ir šādi cilvēki? Jūs pats teicāt, ka visu šo partiju, šeit klātesošo partiju programmās ir runa par iestāšanos Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā jāsaka, ka Latvijas Republikas sarunu pozīcijas dokuments lauksaimniecība — 7.sadaļa Eiropas lietu komisijā tika skatīta. Šajā sadaļā pamatā konceptuāli mēs gājām uz to, lai Latvija nodrošinātu sevi ar pārtikas produktiem. Tiem pārtikas produktiem, ko tradicionāli mēs esam ražojuši, un pilnvarojām.. parlaments pilnvaroja valdību vest sarunas. Martā tās sāksies. Es ceru, ka šodienas pasākums būs impulss tam, lai šo sarunu rezultātā valdība tomēr panāktu, ka parlamenta prasības tiktu izpildītas. Bet pašreizējais piedāvājums, ko Eiropas Savienība piedāvā, pilnīgi neatbilst tam, par ko vienojās parlamentārieši, dažādu partiju parlamentārieši, bet visi ar vienu domu — iestāties Eiropas Savienībā. Un prasības bija sekojošas — hektārmaksājumus aptver 700 000 hektāru. Piedāvājums no Eiropas Savienības — 484 000 — puse. Piena ražošana — 1,2 miljoni. Eiropa piedāvā kvotu 489 000 tonnu — mazāk nekā pusi. Cukurs — 110 000 tonnu. Eiropa piedāvā 52 000 tonnu — mazāk nekā pusi. Kaušanas prēmijas liellopiem — 220 000 liellopiem. Eiropa piedāvā 170 000 liellopiem. Vienreizējā prēmija buļļiem. Buļļu skaits, ko mēs Eiropas lietu komisijai lūdzam, — 75 000, Eiropas Savienība piedāvā 70 000, zīdītājgovīm — 25 000 prasība...nodrošinājums tikai 2000.

Katrā gadījumā šāds piedāvājums nav akceptējams no parlamenta puses, jo parlaments savu viedokli ir izteicis Eiropas lietu komisijā, un tagad rodas jautājums, ko tad darīt. Redzot to, ko Eiropas Savienība piedāvā, paplašināšanās finansējuma plānu no 2004. gada līdz 2006. gadam — tie ir 40,2 miljardi eiro... Jāsaka, ka ļoti interesants ir sadalījums. Tirgus uzdevumiem — 5%, 12% — lauku attīstībai, 6% — tiešajiem maksājumiem, 4% — administrēšanai, 8% — iekšpolitika un 65% — strukturālajiem pārkārtojumiem. Vai šeit nav tā rezerve, salīdzinot ar to, ka Eiropas Savienības budžets tiek dalīts — apmēram puse no Eiropas Savienības budžeta aiziet lauksaimniecības atbalstam. Vai šeit ir vajadzīgs tik nekorekti rīkoties un piedāvāt sadalījumu 65% strukturālajiem maksājumiem, un, ja saskaita tiešos maksājumus, lauku attīstību, tirgus uzdevumus, 23% principā ir tikai lauksaimniecībai.

Vai te nebūtu jāvienojas, un es gribētu aicināt gan Ārlietu ministriju, gan Zemkopības ministriju... Es zinu, ka tādas darbības notiek, bet tomēr mēģināt pēc iespējas vairāk panākt to, lai kandidātvalstīm ir kopējs viedoklis. Naudas ziņā, pirmkārt, resursi ir. Tie ir pārdalāmi no strukturālajiem pārkārtojumiem... varbūt... vismaz man tā liekas, būtu loģiski pārkārtot šos strukturālos maksājumus uz lauksaimniecības atbalsta maksājumiem un nenoliedzami cīnīties par kvotām, kuras ir Latvijai vitāli svarīgas.

Jo pašlaik Latvija ir iedalīta importētājvalstu sarakstā, nevis eksportētājvalstu sarakstā. Un jāsaka, ka ļoti interesanti bija...

Sēdes vadītājs. Laiks.

P.Salkazanovs. ... Eiropas lietu komisijā attiecībā par vēl citām lietām, bet es mēģināšu to pēc tam. Paldies!

Sēdes vadītājs. Gunārs Freimanis.

G.Freimanis (LSDSP). Cienītie kolēģi! Tie, kas šodien šeit no tribīnes runāja par kaut kādiem konkrētiem skaitļiem, ka lauksaimnieki saņems tik un tik reizes vairāk naudas nekā tagad, man ir jāsaka vienkārši, ka šie apgalvojumi ir, kā saka, no gaisa grābti. Jo pati Eiropa nav noteikusi šo summu, kas tiks dalīta. Un, ja nav zināma summa, ar ko dalīt, tad var rēķināt 20% vai 50%, vai 100%, neko nevar saņemt.

Un man jums tiem, kas šodien ar rožainām brillēm vēl skatās uz Eiropu, ir jāpaziņo un nedaudz jāapbēdina. Pagājušā gada novembra beigās Saeimas uzdevumā man bija iespēja piedalīties Berlīnē lauksaimnieku dalībvalstu, kandidātvalstu — Krievijas un Norvēģijas parlamentu — lauksaimniecības komisijas sanāksmē. Tur piedalījās arī mums zināmais Ferhoigens un Eiroparlamenta pārstāvis un Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvji. Un, starp citu, tur bija arī runa par paplašināšanos un kā tālāk finansēt šo lietu. Esošās dalībvalstis, kuras saņem daudz naudas, uztraucās par to, ka viņām kaut kas tiks samazināts. Viņām tūlīt apgalvoja, ka viņām samazināts nekas netiks. Viņas saņems tik, cik ir saņēmušas līdz šim. Tātad, loģiski, parādās jautājums — no kurienes tad radīsies nauda jaunām dalībvalstīm?

Un šeit ir tikai viens... Tas, kas ir ielikts plānā, tā būs tā summa un šeit mums nav ko cīnīties par procentiem, jo faktiski arī pat cīņa par to, ka mums it kā dod par maz, ir visai nekorekta un pazemojoša, es pat teiktu. Kādā sakarībā? Mēs esam lūdzēji. Varam teikt, lūdzēji ... varam teikt diedelnieki vai ubagotāji, vienalga, kas mēs esam. Un tādā gadījumā pateikt, ka jums maciņā ir vairāk un mums dod par maz, tas ir nekorekti.

Bet pavisam cits ir jautājums par ražošanas kvotām. Mums ir jāpasaka skaidri un gaiši, ka mūsu ražošanas potenciāls nav šodienas potenciāls. 1990.gadā pie neefektīvās kolektīvās saimniekošanas mēs ražojām 3–4 reizes vairāk produkcijas nekā tagad. Un, tikai pateicoties Eiropas Savienības subsidētajai un dotētajai produkcijai, šī ražošana ir samazinājusies, un mums uzsvars ir jāliek uz to sarunās Eiropas Savienībā: “Beidziet kropļot tirgu ar savu subsidēto produkciju! To, ko jūs vedat vismaz pie mums, lai tā nāk par pilnu cenu, tik, cik ir izmaksas!” Un tā būs lielāka palīdzība pat nekā “Sapard”. Ja mēs skaitām, 13 miljonu “Sapard” summa, salīdzinot ar 180 miljoniem tirdzniecības deficīta tikai par pārtikas produktiem ik gadus, tie nav pat tie slavenie desmit procenti, ko mums no Eiropas atmet par to, ka mēs esam atdevuši viņiem savu tirgu. Un Eiropas interese pie mums ir tikai viena — tas ir mūsu tirgus. Un, ja šodien runāja par mīlestību, tad mēs, kā saka, ar lielu steigu esam atdevušies bez mīlestības un pat bez naudas. Un šodien ir jādara viss iespējamais, lai kaut ko vēl atgūtu no tā.

Man šodien jāsaka paldies tiem deputātiem, kas tajā laikā, kad bija runa par brīvu zemes tirgu, parādīja savu nostāju. Un mums šodien ir četri cilvēki klāt: divi, kuri balsoja pret toreiz, tas ir Oskars Grīgs un Anta Rugāte, un divi cilvēki, kuri atturējās. Paldies Tabūnam un Mārim Grīnblatam! Viņi šo nostāju ir izturējuši līdz galam, un mans zemnieka paldies jums par... kā sak, izturību un konkrētu nostāju!

Ja runājam par zemes tirgu, protams, var būt tā un var būt šā. Mūsu komisijā atnāca sarunu vedējs Šķestera kungs kopā ar Inkēnu, un tur tāda interesanta doma parādījās. Viņš saka: “Ziniet, Latvijā būtu vislielākā drošība, ja mums izdotos visu zemi pārdot!” Visu! Tad drošība Latvijai būtu vislielākā. Nu, bet nebūs, kas visu nopērk, vai ne. Nu, protams, mums jau ir 700 gados ierasts tas, ka mēs esam paraduši kalpot. Un tomēr — saimnieks zemei ir tas, kam... saimnieks valstī ir tas, kam pieder zeme. Pārējie visi ir vai nu gājēji, vai pusgraudnieki, vai kalpi, vienalga, kā viņus sauc. Bet tie nav saimnieki. Un parādījās šodien arī... ministra kungs teica, ka nav nekādu problēmu, tikai divi procenti. Pareizi, šodien problēmu nav. Bet tā lielākā problēma ir tā, ka mums nav mehānisma, ja parādītos pircēji pēkšņi, kas gribētu mūsu zemi masveidā izpirkt. Mums nav mehānismu, kā mēs varam to ierobežot. Un jāsaka, ka šodienas mūsu iesniegums par ārkārtas sēdi ir savu rezultātu jau sasniedzis. Pirms pusgada mēs runājām, ka ir iespējas citos likumos šos ierobežojumus radīt, pat norunāja, ka būs tā slavenā komisija, ko Ministru prezidents šodien teica. Bet izrādās, ka viņš parakstījis par šo komisijas veidošanu tikai vakar vai aizvakar, tātad tad, kad bija iesniegums jau par ārkārtas sēdi. Un, pilnīgi loģiski, mēs varam neprasīt atvērt šo sarunu, ja mēs konsekventi ejam uz to, ka šos ierobežojumus iestrādājam.

Sēdes vadītājs. Laiks!

G.Freimanis. Paldies!

Sēdes vadītājs. Atis Slakteris, zemkopības ministrs, ārpus kārtas.

A.Slakteris (zemkopības ministrs). Cienījamie opozīcijas kolēģi! Mēs dodamies uz Eiropas Savienību nevis kā lūdzēji, bet pretendējam uz vienlīdzīgu, godīgu attieksmi. Mēs zinām, ka pašiem par to būs jāmaksā. Ir zināmi skaitļi, cik būs jāmaksā, aptuveni tas būs līdz 2% no kopprodukta, Bet jebkurā gadījumā mērķis ir, lai mēs attīstītos tik bagāti, ka mēs spētu maksāt un saņemt pretī vienlīdzīgu, adekvātu politiku. Un nekas vairāk.

Sēdes vadītājs. Egils Baldzēns.

E.Baldzēns (SDS). Godājamie kolēģi! Latvijas Republikas pilsoņi! Saeimas deputāti! Es gribētu uzsvērt to, ka mani pārsteidz valdības partiju moralizēšana šeit no tribīnes par daudzām skaistām lietām, ka sāk mūs mācīt par to, kas un kā jādara opozīcijai, tai pašā laikā negribot šo opozīciju uzklausīt un samazinot viņai pat iespējas izteikties. Varētu jau arī būt priekšlikums vēl lielāka, teiksim, samazinājuma laikā to izdarīt.

Bet es gribētu pateikt tikai vienu. Godājamie ministru kungi! Ejiet arī jūs pie zemnieku organizācijām! Runājiet ar viņu pārstāvjiem un samaziniet viņiem iespējas uzstāties! Un tad jūs būsiet tikpat konsekventi kā šeit, Saeimas plenārsēžu zālē! Un, manuprāt, nevajag krist nevienam ministram histērijas lēkmē, ja kolēģi no “Tēvzemes un Brīvības”/LNNK arī ir saskatījuši to pašu, ko beigu beigās atzina arī Indulis Bērziņš, ka ir racionālais grauds šajā lēmuma projektā un ka to vajag izvētīt un varbūt vēl uzlabot Tautsaimniecības komisijā. Deputātiem ir jādara savs darbs, un nevajag Ministru kabinetam uzkundzēties parlamentam ar saviem padomiem un priekšlikumiem. Ministru kabinetam, neapšaubāmi, ir jāuztur tās prasības, ko Eiropas lietu komisija šeit atbalstīja. Un mēs skaidri un gaiši esam pateikuši, ka tās ir jāīsteno, un stingri. Un lai Ministru kabineta locekļi skaidri zina to, ka ne soli atpakaļ no tām ražošanas kvotām, kuras Eiropas lietu komisija apstiprināja. Mēs nepiedosim atkāpšanos nacionālo interešu aizstāvības jomā. Tā būs nacionālo interešu nodevība!

Kolēģi! Mums saka tā, Eiropas Savienība. Jā, mēs gribam iet uz Eiropas Savienību, un mēs ejam, bet mēs nevaram šo ceļu uz Eiropas Savienību pārvērst par striptīzu. Tas nav pareizi. Mēs nevaram iet pilnīgi par jebkuru cenu uz Eiropas Savienību. Tikpat labi jau jums var teikt: “Jūs mīlat teātri, ejiet tad par miljons latiem uz teātra izrādi!” Neviens neies uz to teātra izrādi, lai arī cik labi klasiķu darbi vai moderni uzvedumi tur būtu. Tas ir viens no momentiem. Mēs runājam par to, ka mums ir vajadzīgi līdzvērtīgi, godīgi konkurenti, bez priekšrocībām, bez privilēģijām, ka mēs varam pretendēt uz to, ka lauksaimniecības politikas mērķim Latvijā ir jābūt, lai mēs varam nodrošināt mūsu Latvijas tautu ar pašražotu pārtiku, lai mēs varam nodrošināt rūpniecību ar savām izejvielām. Tas ir viens no mērķiem, kas pakāpeniski ir jāīsteno.

Un tajā pašā laikā mums ir skaidri un gaiši jāpasaka viens: mēs pieprasām, lai šajās sarunās ar Eiropas Savienību valdība būtu nelokāma šo lauksaimniecības produkcijas ražošanas kvotu apjoma uzturēšanā. Un iekšējā tirgus aizsardzībai būs jānovērš nevienlīdzība subsīdiju politikā. Mēs esam pret šo mākslīgo, negodīgo konkurenci, kad ar subsidētiem produktiem izspiež no mūsu pašu Latvijas tirgus mūsu pašu ražotājus. Tas nav pieņemami. Mēs nepretendējam ne uz Francijas, ne uz Anglijas, ne uz Vācijas lielajiem tirgiem, bet Latvijas tirgū mums, Saeimas deputātiem un Ministru kabinetam, ir jāprot aizstāvēt godīgu konkurenci, līdzvērtīgu konkurenci saviem ražotājiem. Ja mēs to neprotam, tad nav nekādas jēgas te vispār runāt par mūsu spējām iet uz Eiropas Savienību, kas tad būs pēc tam, kad mēs būsim Eiropas Savienībā? Tikpat pliki un nespējīgi, ja gribat, sakiet impotenti, kā līdz šim.

Kolēģi! Pašreiz šis jautājums par kvotām ir ne tik daudz par tiešajiem maksājumiem, tik tiešām ir jautājums: būt vai nebūt lauksaimniecības ražošanai,un tas ir svarīgākais.

Es gribētu pateikt vēl vienu lietu: mums ir ļoti uzmanīgi jāpaskatās uz tādām lietām kā — cik liela Latvijā gada laikā ir pārtikas tirgus ietilpība? Tie ir 670 miljoni latu. Cik ir mūsu lauksaimniecības saražotā kopprodukcija? 93,6 miljonu latu vērtībā, ieskaitot eksportu. Kolēģi, ieklausieties! 93,6 un 670 miljonu latu! Tas arī ir mūsu pašu politikas atspoguļojums. Tā ir tā kļūdainā politika, ko mēs īstenojam, kad mēs savu lauksaimniecību padarām par ekonomiski neefektīvu un nelietderīgu. No tās pašu tirgum saražotā vērtība no šiem 670 miljoniem ir tikai 27,8%. Tas norāda to, ka pārtikas imports Latvijā pašreiz ir 245,5 miljoni, bet tajā pašā laikā neuzskaitītā radītā produkcija un kontrabanda sanāk gandrīz 400 miljoni. Kolēģi, tas norāda uz to, ka mums ir jādomā par vienu: jā, iesim uz Eiropas Savienību, dosim...

Sēdes vadītājs. Laiks!

E.Baldzēns... šo iespēju iet Latvijai, bet nevis iznīcinot lauksaimniecību, bet to attīstot un saglabājot.

Sēdes vadītājs. Atis Slakteris — zemkopības ministrs. Ārpus kārtas.

A.Slakteris (zemkopības ministrs). Nu, man prieks, ka pozīcijai un opozīcijai ir pilnīgi vienots viedoklis par ražošanas kvotām un opozīcija atbalsta zemkopības ministra valdības pozīciju. Bet, ja runājam par tādiem aicinājumiem, ka vajag runāt ar lauksaimnieku organizācijām, tad es patiešām uzskatu, ka viens no lielākajiem darbiem un labākajiem, kas ir noticis tajā laikā, kurš ir tas ministrs, ka ir izdevies izveidot dialogu ar lauksaimnieku sabiedrību. Lauksaimnieki ir spējuši apvienoties, izveidot Sadarbības padomi, tur ir pārstāvētas vairāk nekā 40 organizācijas, strādā ļoti konstruktīvi, tajā skaitā pie pozīcijas dokumentiem, tajā skaitā pie atbalsta politikas jautājumiem.

Šodien pirms nākšanas uz Saeimu man bija tikšanās ar Sadarbības padomi. Zemnieku organizāciju pārstāvji bija ļoti nopietni izanalizējuši dokumentus, visus, kas pieejami, gribētu teikt, cienījamie kolēģi, nopietnāk nekā dažs labs deputāts. Bet šie dokumenti ir ļoti apjomīgi, un patiešām varētu piekrist Baldzēna kungam, ka nevajadzētu darīt Saeimai to darbu, kas ir jādara valdībai, sabiedriskajām organizācijām, un tieši jau tāpēc šis lēmums nav nepieciešams, jo valdība kopā ar lauksaimnieku organizācijām runā ar sabiedriskajām organizācijām, nepārtraukts dialogs, debates, ne tikai Zemkopības ministrija, valdība kopumā, Ārlietu ministrijas speciālisti, sarunu vadītājs Ķestera kungs, ārlietu ministrs, mēs visu laiku esam nepārtrauktā kontaktā, un katrs jautājums tiek izdebatēts. Tāpēc nevajag aicināt uz tādiem pasākumiem, kas ikdienā tiek darīti, un ļaujiet mums to darīt!

Sēdes vadītājs. Oskars Grīgs.

O.Grīgs (LSDSP). Cienījamie kolēģi! Viss jau ir jauki. Es ar lielāko prieku piekrītu gan ārlietu ministram, gan zemkopības ministram. Ja man, piemēram, ir 200 hektāru un ja man maksātu to pašu tiešo maksājumu — 200 latu par hektāru, es viņiem būtu pateicīgs. No sirds! Neko nedarot saņemt 200 latus. Es domāju, daudzi Latvijā būtu priecīgi par šādu samaksu. Bet diemžēl, redziet, mums nemaksās tos 200 latus. Samaksās varbūt tikai 18 latus. Es saprotu, Slaktera kungs, jūs brauksiet cīnīties par vienādiem noteikumiem. Lai Dievs jums stāv klāt! Un sauciet mūs vēl līdzi. Mēs brauksim palīgā. Un paaiciniet mūs arī darba grupā. Bet man viens nav skaidrs — kāpēc ātrāk tas nenotika? Šī cīņa par tiem tiešiem maksājumiem par neapstrādātu zemi. Nu vajadzēja taču ātrāk! Tad cilvēki nebūtu pārdevuši zemi...un arī daļēji ārzemniekiem. Bet vai jūs kaut viens varat pateikt, cik šodien pieder zemes ārzemniekiem, un cik pat pieder Latvijas pilsonim kopumā zeme? Jūs runājat šeit par 2%. Galīgi garām tas ir! Pat Grūbes kungs to nezina. Palasiet vakardienas “Lauku Avīzi”. Viņš nezina, un viņš saka tā: “Pat valdība viņam nav pieprasījusi statistiku”. Un neviens cits, ne deputāts, neviens, nav pieprasījis šos rādītājus, cik tad ir ārzemniekiem zemes. Un tātad šeit nevajadzētu manipulēt ar skaitļiem, ka tur 2%, kā Inkēna kungs teica šeit, ka 2%. Es domāju, ka varbūt pat 15 jau pieder. Un man gadījās būt mēnesi atpakaļ Pilsblīdenes pagastā, kur vācietis iepirka 1200 hektārus, neļaujot izvērsties vienkāršam zemniekam blakus, kam robežojas zeme. Un viņš priecājas, ka viņš saņems 200 latus par hektāru. Tur jau ir tā netaisnība, kas briest starp latviešu zemniekiem un ārzemju pārpircējiem. Tajā pašā laikā klīst baumas, ka Masteiko kungs esot iepircis 4000 hektāru zemes, Tiesneša kungam esot tur pāris tūkstoši. Nu lieliski! Tas viss ir tā. Bet kur ir tā statistiska, cik tad galu galā zemes ir pārdots Latvijā? Es gribētu to zināt. Un, Inkēna kungs, jūs šoreiz nerunājāt taisnību. Nav datu. To pats Grūbes kungs pateica, ka nav datu, un neviens nav pieprasījis, jo viņš pats nezina. Un faktiski vajadzētu Zemes dienestam divreiz gadā dot statistiku gan valdībai, gan parlamentam. Tā to vajadzētu darīt. Tad mēs varētu sākt gudrot šeit par pārējo. Un es varētu šeit nolasīt veselu referātu, bet diemžēl es nevaru to darīt, jo jūs jau neatļaujat laiku. Un ja neviens neklausās, tad es varu pateikt tikai no Mērfija likuma vienu apakšpunktu. Acīmredzot visi melo, jo neviens jau neklausās. Bet tam jau nav nekādas nozīmes.

Jūs šeit runājāt, Inkēna kungs, par to: kur ir zemāks, tur plūst ūdens, un plūst nauda. Jūs zināt visu par biznesu., bet neaizmirstiet par cilvēku laukos, kas dzīvo ģimenē. Un es vēlreiz pasaku, tas ir tā kā āmen baznīcā, iznīcināsiet zemkopību, un tas uz to iet zināmā mērā. Jo mēs neesam vajadzīgi kā spēcīgas ģimenes laukos. Varbūt lielsaimnieki, bet tā ir šķiru cīņa, turpmāk atkal būs, ka vienam piederēs tūkstošiem un otram varbūt piederēs 100. Un nebūs lauku cilvēka laukos, nebūs latviešu tautas. To vajag likt aiz auss, nevis galvenais naudu likt apakšā. Un laukos ir dzīvesveids tomēr. Ne tikai viens bizness un nauda. Un labi. Negribat maksāt par zemi to, ko maksā ārzemniekiem, ar mieru… Es esmu ar mieru nodarboties ar alternatīvo lauksaimniecību. Uztaisīšu un esmu jau uztaisījis savā zemē motokrosa trasi. Ja nevajag produkciju, dzīsim plezīri. Lai Eiropa maksā par plezīri!

Bet priekš kam ir man jāražo? Tu jau... Tiesneša kungs, jūs jau saražosiet 2000 hektāros, priekš kam man mocīties ar simtu? Jūs cerējāt uz 200 latiem, bet jūs trīs pirkstu kombināciju dabūsiet. Tā, lūk, jums ieliks Eiropa, parastā tautas valodā sakot, vati ausī! Paldies!

Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš— ārlietu ministrs. Ārpus kārtas.

I.Bērziņš (ārlietu ministrs). Cienījamie kolēģi! Mēs tiešām šeit operējam ar skaitļiem, un bieži vien aizstāvam savus skaitļus, neatsaucoties, kur tad tie ir dabūti. Tad reālais viens skaitlis, ko es jums varu nosaukt, gan tiem, kas klausās radio, gan it sevišķi kolēģiem šeit, Saeimā, jo es zinu, ka arī starplaikā bija diskusija. Tātad Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu nodaļa ir izsniegusi datus, ka uz 1.janvāri ir pārdoti 23 800 hektāru, kas ir 0,96% no zemes lauku apvidos. No zemes lauku apvidos. Es vēlreiz saku. Šie ir dati, ko dod Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu nodaļa. Var tam ticēt vai var tam neticēt, bet katrā ziņā tie ir oficiāli dati, tie nav izdomāti vai aprēķināti.

Un, Grīga kungs, vienkārši es vēlreiz gribu atgādināt. Tad, kad vajadzēja cīnīties vai necīnīties... Delegācija — es, Ķestera kungs, visi pārējie var cīnīties tikai tad, ja Saeima mums dod uzdevumu. Saeima mums dod uzdevumu ar likumiem, pirmkārt, un mēs aizstāvam likumus. Un, ja Saeima pieņēma 1996.gadā likumu, kurš bija tieši tāds, kas pieļāva brīvo zemes tirgu — un pareizi vien darīja, ka pieņēma tādu likumu, jo, kā redziet, nekas nav nopirkts — 0,96%— tad tādā gadījumā mēs šo likumu arī aizstāvējām. Ja mēs to nebūtu darījuši, tad mūsu vieta būtu cietumā. Tur nu gan mēs negribam nokļūt. Tāpēc mēs godīgi arī nākotnē pildīsim Saeimā pieņemtos likumus.

Sēdes vadītājs. Arnis Kalniņš kā referents. Ārpus kārtas.

A.Kalniņš (LSDSP). Nu es ar lielu izbrīnu klausījos abus ministrus, ka viņi sākumā teica, ka mēs to lietu šodien darām tikai tuvojošos vēlēšanu gaisotnē. Es domāju, ka viņi būs drusku nopietnāki, un es viņus neapskaužu.

Bet tagad pie lietas! Jūs tikko minējāt par pirkumiem. Man ir Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas informācija uz 2000.gada 1.novembri, tur ir pārdots ārzemniekiem 46 000 ha zemes. Un tās vēl nebija 2000. gada beigas... 3400 ha ārzemniekiem, kuriem adrese bija ārzemēs. Tagad ir gandrīz pusotrs gads pagājis, mēs visi zinām, kāds temps notiek. Nu nav pareizi tie dati! Tāpēc es jūs lūdzu... (No zāles ministrs I.Bērziņš: “Tās nav lauksaimniecībā izmantojamās zemes”). Nu, Bērziņ... nē, nu tās ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Nekādas pilsētzemes tās nav, draugi mīļie! Un es vēlreiz atgādināju, ka tanī jūsu minētajā likumā bija jādod Tieslietu ministrijai divreiz gadā informācija par šiem reālajiem darījumiem. Tas nav darīts.

Otrs. Drusciņ precīzāk izlasiet, ministra kungs, likumu par lauku zemes privatizāciju. Tur nav teikts, ka fiziskām personām, ārvalstu fiziskām personām ir tiesības nopirkt zemi Latvijā. Tikai juridiskajām.

Un mūsu priekšlikumā, ja jūs izlasījāt, tātad lūgt šo pārejas periodu, Eiropas Savienības valstu fiziskajām personām šo ierobežojumu. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Attiecībā uz pieņemto likumu 1996.gadā, kur ir atļauja juridiskajām personām. Lūdzu, izgudrojiet un... šos ierobežojumus gan tiem... ārvalstu juridiskajām personām, gan arī mūsu pašu pirkumiem, kas te notiek no uzņēmējiem.

Un visbeidzot. Jūs sakāt sākumā, ka nav... sociālie partneri nav neko protestējuši. Nu ir tāda sarakste. Man ir gan no Zemnieku federācijas, gan no sadarbības padomes, visa šī sarakste pēdējo gadu laikā, kopijas. Tā ka ir noticis šis dialogs... Noticis ir arī mūsu Sociāldemokrātu strādnieku frakcijā ... ar cienījamajiem šiem kungiem Inkēna kungu, Ķerstera kungu... un tā tālāk, nu, jāsaka, ka mūsu dialogs nesanāca. Gandrīz vai tāda... ka mēs neko nesaprotam šajā lietā.

Tā ka ir bijis šis dialogs arī agrāk, nu, un jūs sakāt, ka mēs esam tagad pamodušies. Nu nav patiesība tas, ministra kungs!

Sēdes vadītājs. Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK). Cienītie kolēģi! Šodien mums tomēr ir konkrēts dokuments, pret kuru ir jāizrāda sava attieksme, jo diezin vai šodien kāds Saeimas deputāts iedomāsies šeit pateikt, ka viņš neaizstāvēs zemnieku intereses. Tikai viens jautājums: vai šī aizstāvēšana ir kaut kas, pateikts vārdos, jeb tā ir spēle ar vārdu salikumu “palīdzēsim laukiem”? Jo man kaut kā mūžīgi nāk atmiņā, ka vārdus “lauku prioritāte” lietoja arī padomju okupācijas varas iestādes, īpaši 80.gadu beigās. Un gribētu redzēt šo vārdu lietošanas jēgu šodien. Un arī 5.Saeimas darbības laikā ar zemnieku interešu aizstāvības vārdiem uz lūpām 12 vietas Saeimā un vietu valdībā ieguva Zemnieku savienība. Cik no tā ieguva zemnieku intereses, grūti pateikt, un vai vispār kaut ko ieguva? Gadiem ilgi esmu dzirdējis vārdus “zemnieku intereses”, “lauki”, un daudzi par to ir runājuši, daudzi vairs nerunā no tiem, kas ir runājuši. Protams, skaidrs ir viens, ka Saeimai vajag iekļauties šī jautājuma risināšanā, neapšaubāmi. It īpaši, ka šodien ir rūpīgi jāskatās un jāanalizē tas, kas notiek Eiropas Savienības dalībvalstīs ar zemniekiem un kas notiek kandidātvalstīs ar zemniekiem. Tik tiešām, tas ir rūpīgs darbs, un Saeima nevar šeit palikt malā. Bet, cienītie kolēģi, vai jūs domājat, ka mēs šodien, vienkārši balsojot par dokumentu, kaut ko briesmīgi izdarīsim? Diez vai.

Un tāpēc apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK tomēr, vērtējot piedāvāto lēmuma projektu, mēģina atrast kaut kādu praktisku kopīgu risinājumu visai Saeimai un dod iespēju nevis vienkārši māksloti nobalsot, pēc tam rādīt izdrukas, kurš ir balsojis par, kurš — pret, bet dot iespēju Saeimas deputātiem, pirmkārt tautsaimniecības speciālistiem, šo iespēju, lai rūpīgāk meklētu to, kā Saeima šajā brīdī var palīdzēt Latvijas zemniekiem. Un, protams, pie reizes ieskatīties vēl vienu reizi tajā ērkšķainajā ceļā uz Eiropas Savienību un tajā savā taciņā.

Tā ka, kolēģi, nu, “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK piedāvā visiem kopīgu risinājumu: lai strādā Tautsaimniecības komisija, varbūt visiem tur būs iespēja darboties, ne tikai pašiem deputātiem, kas tur ir iekļāvušies. Un tad varbūt mēs varēsim šo jautājumu kopīgi risināt un varbūt patiesi kaut ko tiešām izdarīt zemniecības labā.

Sēdes vadītājs. Valdis Lauskis.

V.Lauskis (LSDSP). Godātie deputāti! Desmit gadus atpakaļ Latvijas valsts atguva valstisko neatkarību, bija nepieciešami pārkārtojumi tautsaimniecībā. Šie pārkārtojumi ne īpaši labi veicās. Gribētu pateikt, vislielāko satricinājumu saņēma ražošana un zemkopība, it sevišķi zemkopība. Risinot šos jautājumus, Latvijas valsts, domājot par savu drošību, par tautsaimniecības sakārtošanu, izvēlējās ceļu uz NATO, izvēlējās ceļu uz Eiropas Savienību, kādā veidā ar tām institūcijām uz līdzvērtīgu sarunu partneru bāzes var jautājumu sakārtot priekš sevis maksimāli precīzi. Gribētu pateikt, ka šī saruna abām pusēm ir izdevīga. NATO, ejot uz turieni, viņiem ir nepieciešams, lai drošība būtu pie mums. Ja pie mums drošība, arī viņiem ir drošība. Tāpat Eiropas Savienība, viņi rūpējas gan par to, lai Eiropa kopumā attīstītos vienmērīgi, gan lai mūsu zemnieki nebrauktu pie viņiem, bet paliktu pie sevis zemē un apsaimniekotu savu zemi. Par to viņi ir gatavi maksāt. Un mūsu uzdevums, ja mēs ejam šo ceļu, ir atrast iespējas šo naudu paņemt. Tur ir mūsu prioritāte.

Šodien, runājot par zemkopību, labējām partijām ir kolosāla pozīcija. Neviens zemi nepērk, tātad ļoti labi, tātad nav par ko uztraukties. Ja zemi sāks pirkt — vēl labāk, investīcijas. Un, ja vēl daudz vairāk pērk, tad lielāka drošība, tad NATO nāks aizsargāt savas investīcijas. Bezzaudējumu pozīcija.

Ja mēs vēl runājam par divām lietām. No sākuma mēs runājam par to, ka ir jāatver no jauna sadaļa “Par brīvā kapitāla kustību”. Mēs uzskatām, ka valdība neizdarīja visu iespējamo, ko varēja šajā laikā izdarīt. Šajos desmit gados, ko mēs sakām, ka ir vajadzīgs pārejas periods, mēs varējām dot iespēju nevis Eiropas Savienības pilsoņiem braukt un pirkt mūsu zemi jebkuros daudzumos, jebkurā vietā, veidot jebkuru saimniecību, ja grib, vai spekulēt ar mūsu zemi, bet no sākuma dot iespēju Eiropas Savienībai, kas ir paredzēts. No sākuma to, ko Latvijas valsts nevar izdarīt, to mums palīdzēs Eiropas Savienība. Viņa dos mums naudu, lai mēs desmit gadu laikā saviem zemniekiem varētu iedot līdzekļus un iedot zināšanas. Par Eiropas Savienības naudu mēs mūsu zemniekus varējām padarīt konkurētspējīgākus. Un Latvijas valdība, ārlietu resors, atteicās no šīs iespējas. Mēs uz to norādām. Tā ir ļoti nopietna kļūda. Un, ņemot vērā citu valstu pieredzi, mēs arī pasakām, ka šis ceļš nebūt nav vēl zaudēts. Ja ir vēlēšanās, var atgriezties pie šīs sarunas.

Otrs jautājums. Ja mēs runājam par to, ka Eiropas Savienība, saskaroties ar to, ka tik daudz valstis ir jāpieņem Eiropas Savienībā, tik daudz nopietnu sarunu ar tik daudz zemniekiem, kandidātvalstīm, aizsargājot pirmām kārtām savu zemnieku intereses, pasakiet, kam vēl var tik daudz tiešos maksājumos maksāt. Mūsu zemnieki tā gribēja, nosakot kvotas, kuras faktiski nesedz pat mūsu ražotāju iespēju nodrošināt savu zemi. Nerunājot par to, ka mūsu ražotājiem ir tiesības uz Eiropas Savienību vai uz jebkuru citu pasaules valsti. Jā, pie tās sarunas ir jāatgriežas, nopietnas sarunas. Un šodien diemžēl valdība nedos atbildi, kādā veidā tas attīstīsies. Tāpēc ir vieta šodienas sarunai, ir vieta šodienas dokumentiem.

Varētu pateikt, jā, pēc attiecīgām sadaļām. Ļoti nopietna problēma ar laukaugiem, ļoti nopietna problēma ar cukurbietēm, ļoti nopietna problēma ar piensaimniecību, lopkopību, it sevišķi ir vairākas nozares, kuras visvairāk apdraudētas. Kuras mums paliek galu galā? Izņemot šīs nozares, uz kādu mūsu tradicionālu lauksaimniecību viss turas? Līdz ar to ir vietā par to runāt.

Un vēl ko es gribētu pateikt, protams. Jā, valdība šodien runā simpātiski, skaisti, ceļā uz Eiropas Savienību viss būs kārtībā, tikai netraucējiet mums šeit! Netraucējiet parlamentam! Un vēl labāk. Lai netraucē tāda neliela sadaļa kā zemkopība, kura kopproduktā ieņem nelielu īpatsvaru — 3% un ne vairāk. Ja nebūtu šo, pavisam būtu skaisti. Tikai tādā gadījumā, ja jūs uzņematies konkrētu atbildību, tad man ir lūgums arī ļoti precīzi nodefinēt savu piedāvājumu, jo attiecībā vismaz ne valdības institūcijas man ir trīs dažādas versijas. Zemkopības ministrijas departaments saka, ka pie tā maksājuma par hektāru, ko šodien nodrošina valsts no savām subsīdijām, 15 latus par hektāru, izejot no tiem 25%, ko tiešos maksājumos var dot Eiropas Savienība, mums ir tikai divu triju latu, pielikums 16, 18 latus. Tādā gadījumā ir vērts rēķināt, vai ir vērts uz turieni iet. Zemkopības ministrs saka: “Nē, nav tādi cipari!” Bet ir. No 9 — 13 miljoniem latu pieaugums. Premjerministrs saka: “Nevajag!”

Sēdes vadītājs. Laiks!

V.Lauskis. Ziniet, sešas reizes lielāks pieaugums būs. Ja tāds ir piedāvājums no Ministru kabineta, no vienas kopējas institūcijas, ar ko var rēķināties.

Sēdes vadītājs. Laiks!

V.Lauskis. Paldies!

Sēdes vadītājs. Modris Lujāns.

M.Lujāns (PCTVL). Labvakar, cienījamie ministru kungi! Premjerministra kungs! Ne tikai Latvija, bet arī visas pārējās Eiropas Savienības kandidātvalstis nepatīkami pārsteidza Eiropas Komisijas paziņojums, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienības kandidātsvalstu lauksaimnieki saņems subsīdijas tikai 25% apmērā no tām, kuras pašlaik saņem lauksaimniecībā Eiropas Savienības dalībvalstīs! Šīs subsīdijas tikšot pakāpeniski palielinātas, lai 2013. gadā tās būtu Eiropas Savienības vidējā līmenī.

Protams, turpinot sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, valdībai jācenšas panākt Latvijas lauksaimniekiem pēc iespējas labākus noteikumus. Kādi būs šo sarunu rezultāti? To šodien grūti prognozēt, jo tas būs vairāk atkarīgs no Eiropas Komisijas nostājas, nevis no mūsu vēlmēm un centieniem. Tāpēc man šķiet, ka šodien mums galvenokārt ir jārunā par to, vai valdība ir darījusi visu nepieciešamo, lai palielinātu mūsu lauksaimniecības konkurences spēju, lai to pēc iespējas labāk sagatavotu darbam Eiropas Savienības apstākļos. Diemžēl atbilde uz šo jautājumu nav pozitīva. Joprojām nav pārvarēts lauksaimnieciskās ražošanas sabrukums, kuru izraisīja nihilistiska attieksme pret agrāk radīto ražošanas potenciālu. Es nebūt negribu noliegt, ka lauksaimniecībā nebija jāveic reformas un ražošanas privatizācija. Diemžēl metodes, ar kādām šie pasākumi tika veikti, neveicināja ražošanas efektivitātes pieaugumu, bet gluži otrādi — izveidoja lielu daudzumu sīksaimniecību, kas nodarbojas ar neperspektīvu naturālo saimniecību. Lauksaimniecības skaitīšanā, kas notika 2001.gada vasarā, tika saskaitīts 194 000 saimniecību, kuru platība bija lielāka par 1 hektāru. Izrādās, ka 68% no saimniecību kopskaita ražo produkciju tikai pašu patēriņam, nevis pārdošanai. Un tikai 9,4% no visām saimniecībām pārdod vairāk nekā pusi no saražotās produkcijas.

Rezultātā ievērojami samazinājusies lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāte, samazinoties lauksaimniecības produkcijas apjomiem 2000.gadā salīdzinājumā ar 1990.gadu par divām trešdaļām. Nodarbināto skaits šajā nozarē samazinājies tikai par 30%. Tas nozīmē, ka darba ražīgums lauksaimniecībā tagad ir uz pusi mazāks nekā 1990.gadā. Nav ticams, ka Eiropas Savienība būs ar mieru maksāt, lai saglabātu Latvijā šādu neefektīvu lauksaimniecības struktūru. Un tas ir diemžēl pārmetums cienījamajam zemkopības ministram. Tātad būs jāstrādā mums pašiem. Diemžēl neviena no līdz šim pastāvējušajām valdībām nav veikusi nekādus reālus lauksaimniecības struktūras uzlabošanas pasākumus. Es jau paredzu, ka sekos iebildumi. Ir taču sastādītas koncepcijas un programmas. Bet ko tas dod, ja nav reālu rezultātu? Arī daudz reklamētā stratēģija — integrācija Eiropas Savienībā — nesatur nekādus reālus pasākumus un pēc būtības ir sastādīta tikai no vajadzības izteiksmē formulētiem labiem vēlējumiem. Valdības bezdarbības dēļ lauksaimniecība šodien ir kļuvusi par smagu sociālu problēmu. Tagad lauksaimniecība dod tikai 4% no iekšzemes kopprodukta apjoma, bet nodarbina 14% no tautsaimniecībā strādājošiem iedzīvotājiem. Dažu valdošo partiju teorētiķi ar lielu pārliecību apgalvo, ka nepieciešams radikāli samazināt lauksaimniecībā strādājošo skaitu, lai tas nepārsniegtu 5—6% no tautsaimniecībā nodarbināto skaita, kā tas ir Eiropas attīstītajās valstīs. Tas nozīmē, ka lauksaimniecībā strādājošo skaitu vajadzētu samazināt gandrīz par 100 000 cilvēkiem. Taču neviens nevar pateikt, kur tad nākotnē varēs nodarbināt šos liekos cilvēkus. Pagaidām pasākumi, lai radītu alternatīvus nodarbinātības veidus laukos un mazpilsētās, nav devuši jūtamus rezultātus. Un acīmredzot valdība tiem nepievērš vajadzīgo uzmanību. Velti ir cerēt, ka lauku iedzīvotāju sociālās problēmas mūsu vietā atrisinās Eiropas Savienība. Vedot sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā, jācīnās ne tikai par iespējamo subsīdiju palielināšanu, bet arī par to, lai Latvija no Eiropas Savienības saņemtu pienācīgas kvotas lauksaimniecības produktu ražošanai. Diemžēl ir informācija, ka Eiropas Savienība gatavojas kandidātvalstīm noteikt kvotas, izejot no ražošanas apjomiem, kādi pastāvēja 90.gadu vidū, kad ražošana bija vēl zemākā līmenī nekā pašlaik. Šādam risinājumam nekādi nevar piekrist, jo tas vēl vairāk saasinās Latvijas lauku ekonomiskās un sociālās problēmas. Lai gan būtu iespējams lauksaimniecisko ražošanu ievērojami palielināt, lai labāk nodrošinātu vietējo patēriņu ar Latvijā ražotiem produktiem, nevar taču atzīt par normālu stāvokli, ka 28% cūkgaļas patēriņa, 17% no piena produkcijas patēriņa sedz imports un kontrabanda.

Laika mūsu rīcībā ir palicis maz. Tāpēc gaidām no valdības lielāku aktivitāti, gan aizstāvot Latvijas intereses sarunās, kas notiek Briselē, gan arī reālus pasākumus sasāpējušo tautsaimniecības un sociālo problēmu risināšanā. Paldies!

Es, protams, saprotu, ka valdošais vairākums vienmēr kliedz: “Laiks!”, bet es domāju šinī laikā, tuvākajā brīdī, jau būs beidzies jūsu laiks. Paldies!

Sēdes vadītājs. Kā pēdējam vārds debatēs būs deputātam Aivaram Tiesnesim, bet vispirms izskatīsim 10 deputātu ierosinājumu — turpināt sēdi bez pārtraukuma līdz jautājuma pilnīgai izskatīšanai. Iebildumu nav. Paldies!

Lūdzu, Aivars Tiesnesis.

A.Tiesnesis (TP). Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Cienījamie zemnieki un lauksaimnieki, kas mūs klausās.

Es gribēju sākt ar nelielu atkāpīti. Savam kolēģim Grīgam. Oskar, paklausies drusku! Es nedaudz sāku tevi saprast, kādēļ tu maini savas frakcijas. Jo reāli reizē ar pāreju no “tēvzemes” uz sociāldemokrātiem tu esi mainījis savus uzskatus un esi iestājies vairāk par cilvēkiem, kas ir pie virpas. Tā kā reāli tev šī lauku problēma tomēr ir attālinājusies. Jo, cienījamie kolēģi! Šodienas jautājums mums ir lauksaimniecības nacionālo interešu aizstāvība, un diemžēl uz šobrīdi mēs esam norunājuši pilnīgi par visu ko gandrīz, bet ne par nacionālo interešu aizstāvību.

Otra problēma, ko mēs darām, cienījamie kolēģi! Mēs jaucam, kā vienmēr, divas lietas. Mēs runājam par lauku problēmām un runājam par lauksaimniecību. Šodienas tēma ir lauksaimniecība, un pie tās arī pieturēsimies.

Uz doto brīdi... uz doto brīdi, respektīvi, Latvijas laukos, kas ražo preci, ir notikušas lielas pārmaiņas. Ir veiktas saimniecības specializācijas, ir notikusi kapitāla uzkrāšanās saimniecībās. Lauku saimnieki ir noslēguši ilgtermiņa līgumus par tehnikas iegādi, par preču realizāciju, banku kredītiem. Tālāk ir pakārtota ražošana atbilstoši mūsu pašu balsotajai nacionālo subsīdiju ilgtermiņa programmai, kurā esam deklarējuši vairākas savas prioritātes. Un šī bāze tad arī ir veidota uz mūsu lauksaimniecības attīstību.

Diemžēl, ja mēs uz šo brīdi patiešām stingrāk neiestāsimies tieši lauksaimniecības interešu aizstāvībai, tad mums šī pirmā shēma varētu nobrukt. Nerunājot par šiem tirgiem un visu pārējo, jo tieši kādēļ? Tādēļ, respektīvi, ka uz šobrīdi, kas mums tiek piedāvāts, tās ir trīs veida naudas pieplūdes.

Pirmā grupa ir tiešie maksājumi, par ko mēs iestājamies un visi strīdamies. Šie 25%... no šī procenta, es domāju, kā minēja arī kolēģi, arī lieli strīdi nekādi nevarētu būt, jo šie ir maksājumi, kas sedz neiegūto peļņas daudzumu lauksaimniekiem.

Otra maksājumu grupa ir subsīdijas. Un tas ir mums pats svarīgākais moments. Jo subsīdijas tiek rēķinātas atkarīgi no kvotas. Un šeit tiešām nedrīkst ņemt par pamatu uz 1995. gadā veikto uzskaiti, kas tikai atbilst pārstrādes kombinātiem, kurā nav iekļauts iekšējais patēriņš. Un no šīs bāzes arī veidot aprēķinus.

Trešā grupa... Trešā naudas plūsma, kas mums pienāktu... ir, respektīvi, strukturālie fondi. Par šiem fondiem es personīgi esmu tīri piesardzīgs, jo reāli, kad atnāks pirmie fondi Latvijā un kad tiks palaisti projekti, tad par tiem arī priecāsimies.

Šinī sakarā vēl viena tāda neliela mana doma. Teiksim, minēt tādu faktu, ka Latvija būs tūrisma zeme nākotnē, laukos būs pamatbizness tūrisms, es esmu ļoti, ļoti piesardzīgs. Latvijā nav tāda vide, kur būtu augsti kalni, straujas upes, lieli piedzīvojumi.... kur nāktu cilvēki un tērētu naudu. Latvija būs ekoloģiska veida vide, kurā brauks ekoloģiskie tūristi, kas staigās... būs priecīgi par mūsu skaisto dabu, bet kuri Latvijā lielu naudu neatstās. Un, ja kāds tiešām domā, ka uz šo ekoloģisko cilvēku rēķina mēs veiksim biznesu, tā nav taisnība.

Tālāk. Vēl viena problēma, ko vajadzētu uzsvērt. Respektīvi, mums būs jāiestājās pie tā ... pie šī paša sadales mehānisma. Es personīgi domāju, ka nebūtu pareizi, ja arī mēs iekļautu šo normu šajos Eiropas nosacījumos, kuros šī summa tiek dalīta mazās porcijās un lauku vajadzībām. Tas nozīmē, ka mēs šo naudu, kas domāta lauksaimnieciskajai ražošanai, vienkārši izšķaidīsim, un tieši tas.... te runāja kolēģi, sociāldemokrāti, ka šai naudai ir jāiet iekšā ražošanā... jāveido šī konkurētspējīgā saimniecība, tā vienkārši izplūdīs kā sociālais pabalsts, un mums šis termiņš... netiks panākts.

Šinī sakarā. Tautas partija ierosina konkrēti četrus punktus: četrus punktus.

Pirmais. Samazināt pārejas periodu ne ilgāk par 3 līdz 5 gadiem. Otrais punkts. Saglabāt nacionālās subsīdijas arī pārejas periodā. Trešais punkts. Lauksaimniecības produktu ražošanas kvotas nepieciešams noteikt ne mazākas par iekšējo patēriņu valstī. Un ceturtais punkts ir: samazināt PVN likmi lauksaimniecības preču ražotājiem. Paldies!

Sēdes vadītājs. Debates slēdzu! Vārds Arnim Kalniņam kā referentam.

A.Kalniņš (LSDSP). Man bija ļoti patīkami klausīties Tiesneša kungu, un viņa nosauktie četri punkti, nu, sapas tā, kā vajag, un Dievs dod, lai jūs tālāk arī šo viedokli izturētu kopā ar opozīciju!

Es gribētu īsi pateikt par to, ka tomēr, kopš 7.Saeimā strādājam, jau pirms 7.Saeimas LSDSP frakcija vienmēr un jebkurā situācijā ir domājusi un centusies par šo lauku attīstību. Bija ārkārtas viena plenārsēde, protams, kā gāja, tā gāja. Es domāju, ka šeit drusku palīdzēja arī esošais zemkopības ministrs Slaktera kungs, ka dabūjām izkarot 3% atbalstu zemniekiem no valsts budžeta izdevumiem, dabūjām drusciņ tikt atpakaļ par akcīzes nodokļa atmaksu, drusciņ dabūjām “ieknābāt” iekšējā tirgus aizsardzībā cūkgaļas ražotāju labad. Un varu uzskaitīt veselu virkni citu lietu, kuras mēs iniciējām un arī, tā vai citādi, pamazām guvām atbalstu arī zemkopības ministra personā.

Es domāju, ka šis jautājums ir tik svarīgs, ka nepietiek tikai ar Tautsaimniecības komisiju, ja tai mēs novirzām šo dokumentu. Es vēlreiz atgādinu, ka šī ir vienreizēja iespēja un arī vienreizēji iespējama kļūdīšanās. Lai nebūtu tādas kļūdas, kā kādreiz parakstīja “Lattelekom” līgumu, un tagad valsts prezidents... es atvainojos, — premjers netiek kārtībā ar šo parakstīto dokumentu. Un lai mēs neizdarītu tādas kļūdas šobrīd, arī šajā svarīgajā momentā. Varam mēs apmierināt vienu intereses šajā dokumentā, otru intereses, bet lai kompleksi būtu apmierinātas visu intereses, kas saistīti ar laukiem un kas lauksaimnieciskā ražošanā nodarbināti.

Tomēr es gribu pateikt vienu lietu. Mums pārmet, ka mums nav morālas tiesības no “Latvijas ceļa” puses runāt par šo jautājumu. Man ir morālas tiesības tagad un pastāvēs šīs morālās tiesības vienmēr, jo es šīs morālās tiesības pamatoju ar to, ka izgājušos desmit gados diemžēl šis lauksaimnieciskās produkcijas kritums ir bijis visdramatiskākais starp visām šīm valstīm, kas ir mums apkārt. Diemžēl. Vai tas fenomens, ka ik gadus mums pieaug Latvijā pat imports no Igaunijas un Lietuvas daudz lielāks, nekā mēs spējam kaut ko no Latvijas izlaist ārā. Es saprotu arī ārlietu ministra daudzfunkcionālo darbu, bet ar kādām grūtībām gāja šie cūkgaļas ražotāju tirgus aizsardzības pasākumi, un tomēr viņi noskanēja, bet zināma pretestība bija no Ārlietu ministrijas. Es saprotu: Ārlietu ministrija aug un būs labāka, bet es varētu pievest virkni momentu, kur mēs neesam nostrādājuši šajos desmit gados, vai tā ir kredītpolitika, kur ir rakstīts gandrīz 8 gadus atpakaļ, lai saņemtu kredītus par normāliem procentiem, vai virkne citu jautājumu. Es negribētu par to šeit plašāk diskutēt un aizkavēt jūsu interesi, bet tas signāls, ka šeit piedalījās arī premjers gandrīz līdz finišam un ka pēdējā finiša taisnē ir kaut kāda darba komisija izveidota, es domāju, ka tā ir laba zīme, un cerībā uz šo labo zīmi varbūt strādāsim kopā un izmantosim mūsu potenciālu kopīgi! Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas deputātu priekšlikumu — lēmuma projektu “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību” nodot izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

Līdzīga satura priekšlikumu iesniegusi arī Sociāldemokrātu savienības frakcija.

Par šo priekšlikumu vēlas runāt Kārlis Leiškalns.

K.Leiškalns (LC). Dāmas un kungi! Priekšsēdētāja kungs! Kalniņa kungs! Es šeit galīgi negribu runāt par morālām tiesībām. Ja mēs sāksim rakāties katrs savās morālajās tiesībās, kaut vai pēdējos 15 gados uz atpakaļ, mēs nonāksim ārkārtīgi duļķainā vidē. Viens otram pārmetīs, ka ir radīts, es nezinu, kā to monstru sauc, komplekss. Otrs otram pārmetīs, ka kāds akadēmiķis ir radījis iespēju latviešus izmest no viensētām un tamlīdzīgi. Runāsim par dzīves īstenību un par sagatavoto lēmuma projektu! (Starpsauciens: “Lai notiek!”)

Es tiešām balsoju, Kalniņa kungs, kā jūs man uz kāpnēm pārmetāt, par brīvu tirgu, zemes tirgu Latvijā, jo man pieder 90 hektāru zemes. Un es negribu, lai tiek aprobežotas manas tiesības šo zemi pārdot ar jebkuriem ierobežojumiem. Bet parlementārisms ir pārstāvniecība, ir labs ar to, ja sabiedrībā ir kāda ideja, tad šī ideja var nonākt šajā tribīnē.

Šeit jūs esat iesnieguši un sagatavojuši lēmuma projektu, kurā ir divi punkti:

1. Atvērt Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu pozīciju. Tas ir ārkārtīgi grūti diskutējams un nekādā gadījumā nav nododams Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai.

2. Panākt tādas lauksaimniecības produkcijas ražošanas kvotas... Tad “mēģināt panākt”, es jūsu vietā rakstītu — mēģināt panākt, jo diplomātiskās sarunās, sarunās par iestāšanos, sarunās par iestāšanos organizācijā, kur mūs it kā grib un it kā negrib, mēs nevaram uzlikt par pienākumu panākt. Es neredzu nevienu ministru, ne visnotaļ asprātīgo Bērziņa kungu, ne visnotaļ pamatīgo Slaktera kunga. Un pat, ja, Kalniņa kungs, jūs aizsūtītu abus kopā ar šodien klātneesošo Leonīdu Bojāru, diez vai mēs jums varētu teikt: “Panāciet!” Mēs teiktu: “Mēģiniet panākt!” Jo, ja Eiropas Savienības politika, ja Eiropas Savienībā kaut kas ir no komunisma, tad tā ir lauksaimniecības politika. Un skaidrs, ka Eiropas Savienības tie putras dalītāji, kas šobrīd sēž pie pilnā katla, kas negrib brīvu konkurenci, kas nespēj šobrīd, manuprāt, konkurēt ar normāliem Latvijas zemniekiem, nevis ar tiem plukatām, kam viss slikti, bet ar normāliem, situētiem Latvijas zemniekiem, viņi, skaidrs, ka negrib laist pie šīs dalīšanas. Viņi saka: “Mēs jūs uzņemsim un tad desmit gadus nedosim to, ko dosim savējiem!” Un tad man, tāpat kā jums, spuras ir gaisā. Kā tad tā! Mēs būsim — viens likums, viena taisnība visiem, mūs atdalīs, jums iedalīs.

Tāpēc es aicinu lēmuma projektu, Kalniņa kungs, nodot nevis Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, jo Tautsaimniecības komisijā mēs esam spējīgi uz visu. Izskatot Alkohola aprites likumu, mēs varam pieņemt lēmumus komisijas vārdā, kas ir pilnīgā pretrunā ar visiem starptautiskajiem līgumiem. Mēs esam gatavi to pieņemt, atbalstīt, nest uz Saeimas komisiju un teikt: viss ir kārtībā, tas jau nekas, ka spēkā, vienalga, būs starptautiskie nolīgumi par to mēs būsim kā komsija.

Sēdes vadītājs. Atvainojiet, Leiškalna kungs! Jūs runājat, jums...

K.Leiškalns. Par nodošanu komisijai. Kura komisija ir...

Sēdes vadītājs. Jums nav tiesību ierosināt citas komisijas maiņu. Mutiski tas nav iespējams, tā ka, lūdzu, runājiet par lietu!

K.Leiškalns. Tādā gadījumā es visu šo runu veltu tam, lai balsotu pret šā lēmuma projekta nodošanu Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Pret. Es negribu, Baldzēna kungs, izskatīt šos projektus, es negribu šos pārspēkus. Es negribu šo starptautisko līgumu pārkāpumus, kurus Tautsaimniecības komisija ar savu vairākumu ir gatava izdarīt. Šobrīd Latvijas Republika ir ratificējusi līgumu starp 14 valstīm par brīvo zemes tirgu. Ar visām Eiropas Savienības valstīm, izņemot Īriju, plus Ameriku un Kanādu. Un tagad jūs gribat, lai Tautsaimniecības komisija, populistiski balsojot, pārkāpj šos starptautiskos līgumus. Nē! Es aicinu nenodot Tautsaimniecības komisijai, sagatavot citu lēmuma projektu, nodot Ārlietu komisijai, Eiropas lietu komisijai, lai viņi uzņemas atbildību par starptautisko līgumu pārkāpumiem un par sekām, kas draud Latvijas Republikai. Un sekas ir tādas, ka mūsu zemi mēs varēsim piedāvāt, cik gribi, neviens nepirks. Mums visi brauks garām. Ziemeļatlantijas aliansē mūs neņems, un amerikāņu jūrnieki nespridzinās mūsu kuģus, neuzņemoties par to atbildību. Tas ir tas, par ko jūs cīnāties, un mēs piekrītam. Bet tikai nedodiet, lūdzu, manai komisijai. Es negribu parakstīt kā komisijas priekšsēdētājs lēmumus, kas ir pretrunā ar starptautiskiem līgumiem un kuru spēkā stāšanos aizliedz Latvijas Republikas likums “Par starptautiskajiem līgumiem”. Grīga kungs, jūs esat varonis. Savā frontē. Jūs gribējāt uzdurt mūs 5.Saeimā uz dakšām, neuzdūrāt. Jūs gribējāt uzdurt šajā, tad duriet! Manas krūtis ir atvērtas. Paldies! (Zālē smiekli).

Sēdes vadītājs. Kārlis Leiškalns runāja par, domāja pret.

Viola Lāzo runās pret, kā viņa domās, to mēs dzirdēsim.

V.Lāzo (LSDSP). Priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Šodien ir gandrīz neiespējami izlauzties debatēs, tādēļ jāizmanto jebkura iespēja. Jums sākotnēji, cienījamie kolēģi, ir piedāvāts lēmuma projekts, kurš ir šajā te opozīcijas deputātu parakstītajā dokumentā. Šajā dokumentā mēs esam pirmkārt runājuši par sarunu sadaļu “Brīva kapitāla kustība”. Tas tikpat labi varētu piekrist ne tikai Leiškalna kunga minētajām komisijām, bet arī, piemēram, Budžeta un finansu komisijai. Tātad līdz ar to šīs debates šodien Saeimā ir pierādījušas, ka tas nav vienas komisijas jautājums, ka tas ir visai Saeimai lemjams jautājums. Un tādēļ jūsu acu priekšā ir lēmuma projekts “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”, kuru arī Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijas frakcija un tās frakcijas, kas atbalstīja šajā lēmuma projektā ietvertās tēzes un to būtību, aicina šodien Saeimu atbalstīt un balsot par šo lēmuma projektu. Un nenodot tālāk komisijām, bet jau šodien šeit, Saeimā, pieņemt lēmumu. Tas ir mūsu aicinājums.

Tajā pašā laikā mēs ļoti labi saprotam, ka mēs esam izmantojuši mums vienīgo iespēju, lai lauksaimniecības jautājumu, kas ir ļoti sāpīgi ne tikai Latvijā, bet pilnīgi visā Eiropā, un ne tikai Eiropā, mēs diskutētu ne tikai dažās komisijās, ne tikai valdības koalīcijas padomē, bet arī šeit no Saeimas tribīnes. Vienīgais pagaidām reālais labums ir tas, ka Ministru prezidents ir nodibinājis darba grupu. Bet līdzšinējā pieredze, strādājot Saeimas opozīcijā, absolūti skaidri liecina, ka mēs tur varēsim vai šovakar, vai rīt ierasties vai nu ar dokumentu paku, vai, ja mums būs “e” valdība, tad ar elektroniski pārslogotu elektronisko pastu, šie mūsu lūgumi pildīti netiks. Tas ir absolūti skaidrs. Tādēļ mēs aicinām Saeimu balsot šeit, tūliņ, un tūliņ pat par iesniegto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Par to, kā lieta tālāk virzāma. Lūdzu, Kārlis Leiškalns, viena minūte.

K.Leiškalns (LC). Paldies, priekšsēdētaja kungs! Paldies, kolēģi! Mīļā Viola! Latvijas Republikas parlaments nav tiesīgs ne morāli, ne juridiski pieņemt lēmumus, kas ir pretrunā ar starptautiskajiem līgumiem, Latvijas likumiem. Ja mēs kāds ātri uzrakstītu, nodotu šo lēmuma projektu Ārlietu komisijai, mēs visi piekristu. Mīļā Viola! Mēs nedrīkstam nonākt pretrunā paši ar sevi. Ar lēmumu nevar atcelt nevienu likumu. Ar lēmumu nevar atcelt nevienu starptautisku līgumu. Ar lēmumu nevar uzlikt par pienākumu panākt, bet, ierakstot vārdiņus “mēģināt panākt”, to mēs varam. Induli, tu mēģināsi? Es ceru, ka mēģināsi. Ati, tu mēģināsi? Mēģināsi. Paldies! Atbalstām nodošanu Ārlietu komisijai.

Sēdes vadītājs. Viens ir runājis par, viens — pret. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību” nodošanu izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai. Lūdzu rezultātu! Par — 50, pret — 23, atturas — 17. Lēmums pieņemts. (Aplausi)

Lūdzu reģistrācijas režīmu! Reģistrēsimies ar identifikācijas kartēm.

Saeimas sekretārei lūdzu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

S.Dreimane (7.Saeimas sekretāre). Cienījamie kolēģi! Nav reģistrējušies: Bartaševičs Aleksandrs, Zvejsalnieks Osvalds, Baldzēns Egils, Bojārs Leons, Leja Jānis, Panteļējevs Andrejs, Ražuks Romualds, Godmanis Ivars, Ketlers Tadeušs, Seiksts Antons, Lagzdiņš Jānis, Dreimane Silvija, Birkavs Valdis, Lāce Palmira.

Sēdes vadītājs. Paldies! Sēde ir slēgta.

 

Pēc 2002.gada 13.februāra ārkārtas sēdes

— “Par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā iestāšanās sarunās ar Eiropas Savienību”. (dok.nr.4075; 4075A; 4075B) Nodeva Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai; balsojums: 50 par, 23 pret, 17 atturas.

Saeimas preses dienests