Akceptēti “Noteikumi par atpakaļievestām precēm”, kuri nosaka kārtību, kādā preces, kas iepriekš izvestas no Latvijas Republikas muitas teritorijas, atbrīvojamas no muitas maksājumiem.

Ministru kabineta noteikumi izstrādāti saskaņā ar Padomes regulu 92/2913/EEC un Komisijas regulu 93/2454/EEC. Ar Ministru kabineta noteikumu “Par atpakaļievestām precēm” akceptēšanu tiks izpildītas šo direktīvu attiecīgo sadaļu prasības.

Noteikts, ka atpakaļievestās preces atbrīvo no muitas maksājumiem arī tad, ja tās ir tikai daļa no iepriekš izvestajām precēm. Noteikumi attiecas arī uz darbgaldu, instrumentu, aparātu vai citu no Latvijas Republikas muitas teritorijas izvestu preču daļām vai piederumiem.

No muitas maksājumiem atbrīvo preces, kuras pārvieto ar Latvijas Republikā izsniegtu ATA karneti.

Atpakaļievestās preces atbrīvo no muitas maksājumiem, ja: precēm pēc to izvešanas no Latvijas Republikas muitas teritorijas ir veikta tikai tāda apstrāde, kas nepieciešama to uzturēšanai labā stāvoklī vai kas maina tikai to ārējo izskatu, vai kas izlabo defektus vai bojājumus, kuri nodarīti precēm laikā, kad tās atradās ārpus Latvijas Republikas muitas teritorijas, un bez kuras preces vairs nevarētu izmantot paredzētajiem nolūkiem; precēm pēc to izvešanas no Latvijas Republikas muitas teritorijas ir veikta citāda apstrāde nekā tā, kas nepieciešama to uzturēšanai labā stāvoklī vai kas maina to ārējo izskatu, bet preces ir izrādījušās bojātas vai nepiemērotas to izmantošanai paredzētajiem nolūkiem, ja izpildīti šādi nosacījumi: apstrāde tika izmantota, vienīgi lai salabotu preces vai uzturētu tās labā stāvoklī; preču nepiemērotība izmantošanai paredzētajiem nolūkiem kļuva skaidra tikai pēc apstrādes uzsākšanas. Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.jūliju.

Akceptēti noteikumi “Izglītības programmu minimālās prasības veterinārārsta profesionālās kvalifikācijas iegūšanai un institūcijas, kuru tiešā kontrolē var iegūt praktisko izglītību veterinārārsta profesijā”, kuri nosaka izglītības programmu minimālās prasības veterinārārsta profesionālās kvalifikācijas iegūšanai Latvijā, lai iegūto profesionālo kvalifikāciju atzītu ārvalstīs, kā arī institūcijas, kuru tiešā kontrolē var iegūt praktisko izglītību veterinārārsta profesijā.

Veterinārārsta studiju programmas apguve nodrošina, ka attiecīgā persona ir ieguvusi atbilstošas teorētiskās un praktiskās zināšanas: zinātņu jomās, uz kurām pamatojas veterinārārsta darbība; veselu dzīvnieku anatomijā, fizioloģijā un funkcijās, audzēšanā, reprodukcijā un higiēnā, kā arī zināšanas par dzīvnieku barošanu un barības sagatavošanā un saglabāšanā izmantojamo tehnoloģiju; par dzīvnieku uzvedību un aizsardzību; par dzīvnieku slimību (atsevišķu slimību un to grupu) cēloņiem, izpausmēm, diagnostiku un ārstēšanu, ietverot padziļinātas zināšanas par slimībām, ar kurām var saslimt arī cilvēki; profilaktiskajā veterinārmedicīnā; patēriņam cilvēku uzturā paredzēto dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu ieguves, apstrādes aprites higiēnā un tehnoloģijā; atbilstošu klīnisko un citu praktisko pieredzi kvalificētu speciālistu uzraudzībā.

Studiju programmā veterinārārsta diploma ieguvei ir noteikts mācību priekšmetu (kursu) minimums. Atsevišķus mācību priekšmetus (kursus) var apgūt citu mācību priekšmetu (kursu) sastāvā vai apvienojot ar citiem mācību priekšmetiem (kursiem). Apgūstamo mācību priekšmetu (kursu) minimums ir šāds: pamatpriekšmeti: fizika; ķīmija; zooloģija; augu bioloģija; biometrija; speciālie priekšmeti, bāzes zinātnes: anatomija; fizioloģija; bioķīmija; ģenētika; farmakoloģija; farmācija; toksikoloģija; mikrobioloģija; imunoloģija; epidemioloģija un epizootoloģija; profesionālā ētika; citoloģija, histoloģija un embrioloģija; speciālie priekšmeti, klīniskās zinātnes: dzemdniecība; patoloģija (arī patoloģiskā anatomija); parazitoloģija un invāziju slimības; klīniskā medicīna un ķirurģija (arī anestezioloģija); klīniskās lekcijas par mājdzīvniekiem, mājputniem un citām dzīvnieku grupām; profilaktiskā medicīna; radioloģija; reprodukcija un reproduktīvās slimības; valsts veterinārā medicīna un sabiedrības veselība; veterinārā darba organizācija (valsts veterinārā medicīna un sabiedriskā veselība, veterinārā likumdošana un tiesu medicīna); terapija; klīniskā un laboratoriskā diagnostika (propedeitika); infekcijas slimības; ganāmpulka veselība; dzīvnieku audzēšana; dzīvnieku audzēšana; dzīvnieku ēdināšana; lopbarības ražošana; ekonomikas teorija; lopkopība; dzīvnieku un vides higiēna; etoloģija un dzīvnieku aizsardzība; dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu higiēna: pārtikas un nepārtikas produktu ekspertīze un inspekcija; pārtikas produktu tehnoloģijas pamati (pārtikas infekcija un toksikoloģija); prakse (tai skaitā praktisks darbs lopkautuvēs un produktu apstrādes vietās). Institūcija, kuras tiešā kontrolē var iegūt praktisko izglītību veterinārārsta profesijā, ir Latvijas Lauksaimniecības universitāte.

Akceptēti noteikumi “Izglītības programmu minimālās prasības zobārsta, farmaceita, māsas un vecmātes profesionālās kvalifikācijas iegūšanai”, kuri nosaka izglītības programmu minimālās prasības zobārsta, farmaceita, māsas un vecmātes profesionālās kvalifikācijas iegūšanai Latvijas Republikā, lai iegūto profesionālo kvalifikāciju atzītu ārvalstīs.

Zobārsta izglītības programmas apguve nodrošina, ka izglītības procesā attiecīgā persona ir apguvusi: zināšanas tajās zinātņu nozarēs, kuras ir zobārstniecības pamatā, un izpratni par zinātnisko metožu lietošanu, kā arī par bioloģisko funkciju mērīšanas, zinātniski pierādītu faktu un datu analīzes principiem; zināšanas par vesela un slima cilvēka anatomiju, fizioloģiju un uzvedību, kā arī par fiziskās un sociālās vides ietekmi uz cilvēka veselības stāvokli; zināšanas par veselu un bojātu zobu, alveolāro izaugumu, mutes dobuma gļotādas, žokļu un ar tiem saistīto audu struktūru un funkcijām, to saistību ar pacienta vispārējo veselības stāvokli un fizisko un sociālo labklājību; zināšanas par klīniskajām disciplīnām un metodēm, kas sniedz priekšstatu par mutes dobuma anatomisko struktūru anomālijām, bojājumiem un slimībām, kā arī par profilaktisko, diagnostisko un terapeitisko zobārstniecību; klīnisko pieredzi. Minimālais rezidentūras izglītības programmas ilgums, lai persona varētu pretendēt uz atļaujas saņemšanu patstāvīgi nodarboties ar zobārstniecību atbilstoši savai kompetencei, pēc pilna laika zobārsta izglītības programmas apguves ir šāds: mutes, sejas un žokļu ķirurģijā — pieci gadi; paradontoloģijā — trīs gadi; bērnu zobārstniecībā — trīs gadi; ortodontijā — trīs gadi; zobu protezēšanā — trīs gadi; endodontijā — trīs gadi; zobārstniecībā — divi gadi.

Farmaceita izglītības programmas apguve nodrošina, ka izglītības procesā attiecīgā persona ir apguvusi teorētiskās un praktiskās zināšanas šādās jomās: zāles un vielas, kas tiek izmantotas zāļu ražošanā; farmaceitiskā tehnoloģija un zāļu fizikālā, ķīmiskā, bioloģiskā un mikrobioloģiskā kontrole; zāļu ietekme un metabolisms, toksisko vielu iedarbība, zāļu lietošana; zinātnisko datu novērtēšana farmaceitisko preparātu lietošanas jomā; farmācijas jomu regulējošie normatīvie akti. Farmaceita izglītība nodrošina profesionālās zināšanas un prasmes, kas dod tiesības veikt šādu farmaceita profesionālās darbības veidu minimumu: zāļu formu sagatavošana; zāļu izgatavošana, standartizācija un kontrole; zāļu pārbaude speciālās laboratorijās; zāļu sagatavošana, testēšana, uzglabāšana un izplatīšana vispārēja un slēgta tipa aptiekās, zāļu lieltirgotavās un zāļu ražošanas uzņēmumos; informācijas un konsultatīvā darbība farmācijas jomā.

Māsas izglītības programmas apguve nodrošina, ka attiecīgā persona izglītības procesā ir ieguvusi: zināšanas tajās zinātņu nozarēs, kuras ir pacientu vispārējās aprūpes pamatā, un izpratni par vesela un slima cilvēka anatomiju, fizioloģiju un uzvedību, kā arī par fiziskās un sociālās vides ietekmi uz cilvēka veselības stāvokli; zināšanas par māsas profesijas būtību un ētiku, kā arī par veselības un pacientu aprūpes vispārējiem principiem; klīnisko pieredzi māsas profesijā; zināšanas un prasmes pacientu un viņu ģimenes locekļu izglītošanā veselības aprūpes jautājumos; zināšanas un prasmes ārstniecības personu praktiskā izglītošanā un darba pieredzi ar veselības aprūpes sistēmā nodarbinātajiem. Māsu teorētiskā izglītība ir izglītības procesa daļa, kurā izglītojamie apgūst zināšanas, izpratni un profesionālās prasmes, kas nepieciešamas vispārējās pacientu aprūpes plānošanai, nodrošināšanai un novērtēšanai. To īsteno medicīnas profesionālās izglītības iestādēs. Māsu klīniskā prakse ir izglītības procesa daļa, kurā izglītojamie, pamatojoties uz iegūtajām zināšanām un prasmēm, apgūst pacientu vispārējās aprūpes plānošanu, nodrošināšanu un novērtēšanu tiešā saskarsmē ar slimu vai veselu indivīdu (sabiedrību). Izglītojamie apgūst prasmi strādāt veselības aprūpes komandā un vadīt to, organizējot pacientu vispārējo aprūpi (arī indivīda un sabiedrības izglītošanu veselības jautājumos).

Vecmātes izglītības programmas apguve nodrošina, ka izglītības procesā attiecīgā persona ir ieguvusi zināšanas tajās zinātņu nozarēs, kuras ir vecmātes profesionālās darbības pamatā, it īpaši dzemdniecībā un ginekoloģijā; zināšanas par profesionālo ētiku un profesionālo darbību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem; zināšanas par sievietes un jaundzimušā bioloģiskajām funkcijām, anatomiju un fizioloģiju, kā arī par fiziskās un sociālās vides ietekmi uz cilvēka veselības stāvokli un uzvedību; klīnisko pieredzi vecmātes profesijā; zināšanas un prasmes pacientu un viņu ģimenes locekļu izglītošanā veselības aprūpes jautājumos; zināšanas un prasmes ārstniecības personu praktiskā izglītošanā un darba pieredzi ar veselības aprūpes sistēmā nodarbinātajiem. Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.augustu

Akceptēti “Noteikumi par valsts aģentūras un pašvaldības aģentūras gada publiskajiem pārskatiem”, kuri nosaka informāciju, kāda iekļaujama valsts aģentūras un pašvaldības aģentūras sagatavotajos gada publiskajos pārskatos, lai informētu sabiedrību par aģentūras darbības mērķiem un rezultātiem un par aģentūrai piešķirto valsts un pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojumu, kā arī kārtību, kādā sagatavojams valsts aģentūras pārskats.

Pārskatā iekļaujama šāda informācija: aģentūras izveidošanas mērķi; aģentūras funkcijas un uzdevumi; aģentūras juridiskais statuss un struktūra; aģentūras darbības plānotie rezultāti un to izpildes izvērtējums; valsts investīciju programmas projektu plānoto uzdevumu izpilde; pasākumi, kas vērsti uz darba optimizāciju, pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, izmaksu samazinājumu, pieejamības nodrošināšanu; atsauksmes par aģentūras darbību (pozitīva informācija presē, pozitīva sadarbības partneru atsauksme, konsultatīvās padomes vērtējums, klientu apmierinātība ar pakalpojumiem, kas noteikta, pamatojoties uz klientu aptauju rezultātiem, sūdzību un kļūdu samazinājums u.c. informācija); iekšējās kontroles sistēmas novērtējums un pasākumi tās pilnveidošanai; informācija par aģentūras sniegto publisko pakalpojumu izcenojumiem un izcenojumu izmaiņas prognoze nākamajam pārskata periodam; finansējums un tā izlietojums; informācija par valsts investīciju programmā ietverto projektu realizācijai piešķirto budžeta līdzekļu izlietojumu; personāla izglītošana un kvalifikācijas paaugstināšana; prognozes un plāni: plānotie pasākumi pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai; plānotie pasākumi resursu lietderīgai un taupīgai izmantošanai un administrēšanas sistēmas uzlabošanai; aģentūras finansu saistības; informācija par Valsts kontroles veiktajām pārbaudēm un to rezultātiem.

Pašvaldības dome (padome) var noteikt papildu informāciju, kas iekļaujama pašvaldības aģentūras pārskatā.

Pārskatā iekļaujama informācija, kas tiek balstīta uz mērāmiem, ticamiem (pārbaudītiem) un analizējamiem rādītājiem. Pārskata apjoms parasti nepārsniedz 20 A4 formāta lapas.

Valsts aģentūras pārskatu sagatavo līdz nākamā gada 1.jūlijam, un Valsts aģentūra ne vēlāk kā mēneša laikā pēc pārskata sagatavošanas pārskatu publicē atsevišķā sabiedrībai pieejamā izdevumā vai laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

Ministru kabinets akceptēja noteikumus “Kārtība, kādā reliģiskās organizācijas iesniedz pārskatu par savu darbību”, kuri nosaka kārtību, kādā reliģiskās organizācijas iesniedz Reliģisko lietu pārvaldē pārskatu par reliģiskās organizācijas darbību attiecīgajā kalendāra gadā.

Ja reliģiskā organizācija nepieder pie reliģiskās savienības (baznīcas) vai diecēzes, pārskatu iesniedz tās vadītājs vai viņa pilnvarota persona.

Reliģiskā savienība (baznīca), kā arī diecēze par visām tās sastāvā esošajām draudzēm iesniedz pārskatu par reliģiskās savienības (baznīcas), diecēzes darbību.

Ja reliģiskā organizācija pārskatu neiesniedz vai pārskatā nav sniegtas pieprasītās ziņas, Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks rakstiski brīdina attiecīgās reliģiskās organizācijas vadību. Ja mēneša laikā pēc šo noteikumu minētā brīdinājuma nosūtīšanas reliģiskā organizācija pārskatu neiesniedz, Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu var ierosināt izskatīt tiesā jautājumu par attiecīgās reliģiskās organizācijas darbības izbeigšanu.

Atzīti par spēku zaudējušiem Ministru kabineta 1998.gada 17.marta noteikumi Nr.95 “Kārtība, kādā reliģiskās organizācijas iesniedz pārskatus par savu darbību”.

Ministru kabinets akceptēja likumprojektu “Grozījumi likumā “Par tiesu varu””.

Likumprojekts ietver normu, kas paredz, ka tiesu sistēmu un tiesnešu darbību regulē tiesiskums, tiesnesis ir neatkarīgs un pakļauts tikai likumam.

Likumprojekts paredz izslēgt tiesas procesa nepārtrauktības principu, kas saglabājies no Padomju Savienības laika procesuālajām normām un nav pazīstams Rietumu demokrātijas valstīs. Šis grozījums dos iespēju samazināt neizskatīto lietu skaitu tiesās un paātrinās tiesvedības procesu. Nepārtrauktības princips izslēgts no Kriminālprocesa likuma saskaņā ar grozījumiem, kas iesniegti Saeimā. Nepārtrauktības principu no Civilprocesa likuma izslēgs kopā ar grozījumiem, kurus izstrādā darba grupa Civilprocesa likuma grozījumu izstrādei.

Ietverti arī jauni principi attiecībā uz lietu sadali tiesās. Šīs normas mērķis ir, neierobežojot tiesas priekšsēdētājus lietu sadales sistēmas veidošanā, noteikt pamatprincipus, kādi jāievēro, izstrādājot lietu sadales sistēmu. Lietu sadales sistēmas veidošana pēc abstraktiem, bet lietišķi objektīviem kritērijiem (nejaušība lietu sadalē) veicinās uzticību tiesām un izslēgs korupcijas iespējamību.

Likums tiek papildināts ar pantu par tiesneša tiesībām ieņemt citus amatus tiesā, valsts pārvaldes iestādē vai starptautiskā institūcijā. Līdz šim Latvijā, pārprotot varas dalīšanas principu, valsts nav izmantojusi tiesnešu zināšanas un iegūto pieredzi valsts pārvaldē un starptautiskajās organizācijās, kā arī nav ļāvusi tiesnešiem celt savu kvalifikāciju, noteiktu laiku strādājot valsts pārvaldē vai starptautiskajās organizācijās. Lai izstrādātu normatīvā akta projektu, bieži vien nepietiek ar teorētiskām zināšanām, bet jābūt praksei, kā šādi jautājumi tiek izšķirti strīda gadījumā tiesā. Vienlaikus arī tiesnesim būtu jāzina, kā tiek izstrādāts normatīvā akta projekts un kā kopumā darbojas valsts pārvalde. No tā izriet, ka šāda tiesnešu rotācija uzlabos valsts pārvaldes kvalitāti un vienlaikus uzlabos arī tiesneša kvalifikāciju, it īpaši izskatot administratīvās lietas.

Tiek paaugstināts rajona (pilsētas) tiesas tiesneša kandidātu vecuma cenzs no 25 uz 28 gadiem, kā arī darba stāžs no 2 uz 3 gadiem. Grozījums nodrošinās to, ka tiesās strādās kvalificētāki juristi ar lielāku dzīves pieredzi, kas ir būtiska tiesas spriešanā.

Grozījumi paredz daļēji novērst ar tiesas piesēdētāju institūciju saistītās problēmas. Grozījumi samazina piesēdētāju skaitu, paredzot, ka tiesas piesēdētājs savus pienākumus tiesā varēs pildīt vienu mēnesi gadā (līdzšinējo 2 nedēļu vietā).

Akceptēti noteikumi “Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi”, kuri nosaka brīvības atņemšanas iestāžu iekšējo kārtību. Noteikumi izstrādāti saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 11.panta piekto daļu.

Noteikumos noteikta: notiesāto pieņemšana brīvības atņemšanas iestādēs; notiesāto apgāde un nodrošināšana; notiesāto higiēnas prasību nodrošināšana un ievērošana; notiesāto dienas kārtība; notiesāto garīgā aprūpe; kārtība, kādā notiesātajiem ir atļauts lietot televizorus un radioaparatūru; notiesāto uzvedības noteikumi; notiesāto pienākumi; pienesumu un sūtījumu saņemšanas kārtība; notiesāto satikšanās ar radiniekiem un citām personām; notiesāto nodarbinātības aizliegumi; notiesāto iespēja īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi; amatpersonas, kuras notiesātajiem piemēro pamudinājumus un uzliek disciplinārsodus.

Ministru kabinets akceptēja noteikumus “Notiesāto darba samaksas kārtībā brīvības atņemšanas iestādēs”, kuri nosaka kārtību, kādā ar brīvības atņemšanu notiesātajiem maksā par padarīto darbu. Darba samaksu notiesātajam aprēķina atbilstoši nostrādātajām stundām vai paveiktajam darbam: pēc notiesātajam noteiktās mēnešalgas (stundu tarifa likmes) un faktiski nostrādātā darba laika (stundās); pēc produkcijas vienības (darba operācijas, pakalpojuma) izcenojuma un padarītā darba apjoma.

Katra notiesātā darba samaksu (arī stundas tarifa likmi vai mēnešalgu un materiālo stimulēšanu), kā arī darba normas (laika un izstrādes) nosaka attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes administrācija vai darba devējs, pie kura tiek nodarbināts notiesātais. Nosakot notiesātā darba samaksas apmēru, ņem vērā izpildāmā darba sarežģītības pakāpi, notiesātā kvalifikāciju, profesionālās iemaņas, darba pieredzi un spējas. Notiesātā mēnešalga nedrīkst būt mazāka par Ministru kabineta noteikto minimālo mēneša darba algu, ja notiesātais ir nostrādājis Latvijas Sodu izpildes kodeksa 52.pantā paredzēto darba laiku.

Par profesionālās apmācības vai kvalifikācijas paaugstināšanas laikā paveikto darbu notiesātais saņem līdz 50% no noteiktās darba samaksas, ņemot vērā izpildītā darba apjomu un kvalitāti.

Par darbu svētku dienās notiesātajam maksā divkāršā apmērā no viņam noteiktās stundu vai dienas algas likmes. Par nakts darbu notiesātajam maksā ne mazāk kā pusotrkārtīgā apmērā no viņam noteiktās stundu vai dienas algas likmes.

Ja notiesātais nepienācīgi vai nekvalitatīvi izpildījis saistības, radot darba devējam zaudējumus, darba devējs atbilstoši darba tiesiskās attiecības reglamentējošiem normatīvajiem aktiem var ieturēt attiecīgu summu no notiesātajam izmaksājamās darba samaksas.

Notiesātā darba samaksas uzskaiti veic brīvības atņemšanas iestādes administrācija. Darba samaksu notiesātajam, kurš izcieš sodu slēgtā cietumā, daļēji slēgtā cietumā, kā arī audzināšanas iestādē (nepilngadīgie), neizsniedz skaidrā naudā, bet pēc likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzēto nodokļu samaksas un citu ieturējumu veikšanas to ieraksta notiesātā personīgās naudas uzskaites kartē un ieskaita brīvības atņemšanas iestāžu depozītu kontā Valsts kasē. Notiesātajam, kurš izcieš sodu atklātā cietumā, pēc likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzēto nodokļu samaksas un citu ieturējumu veikšanas darba samaksu var izsniegt skaidrā naudā.

Ministru kabinets akceptēja noteikumus “Grozījumi Ministru kabineta 1996. gada 3. septembra noteikumos Nr.344 “Valsts hidrometeoroloģijas pārvaldes nolikums””, kuri izdara grozījumus Valsts hidrometeoroloģijas pārvaldes nolikumā, lai optimizētu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vides kvalitātes testēšanas laboratoriju tīklu un efektīvāk izmantotu valsts budžeta līdzekļus.

Pārvaldei paredzēti šādi uzdevumi un funkcijas: veikt valsts hidrometeoroloģisko novērojumu tīkla stacijās un posteņos atmosfēras, iekšzemes ūdeņu, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča Latvijas Republikas ekonomiskās zonas hidrometeoroloģiskos, okeanogrāfiskos, ģeofiziskos un agrometeoroloģiskos novērojumus un — kopīgi ar vides aizsardzības institūcijām — gaisa kvalitātes novērojumus starptautisko, nacionālo un reģionālo projektu un programmu ietvaros; veikt atmosfēras piezemes slāņu meteoroloģiskos, aktinometriskos, ozonometriskos, siltumbilances, aeroloģiskos, radiometeoroloģiskos, hidroloģiskos, okeanogrāfiskos, jūras hidrometeoroloģiskos, agrometeoroloģiskos novērojumus, atmosfēras novērojumus, kā arī — kopīgi ar Latvijas Vides aģentūru — sniega segas, nokrišņu piesārņojuma un piesārņojošo vielu pārrobežu pārneses novērojumus un tās ietekmes uz vidi novērojumus.

Akceptēti “Noteikumi par atkritumu veidiem, kurus atļauts ievest pārstrādei valsts teritorijā un par atkritumu importa, eksporta un tranzīta kārtību”, kuri nosaka bīstamos atkritumus un sadzīves atkritumus, kuru ievešanai pārstrādei valsts teritorijā nepieciešama atļauja, minētās atļaujas izsniegšanas, anulēšanas un derīguma termiņa pagarināšanas kārtību, kā arī atkritumu eksporta un tranzīta kārtību.

Noteikumi nodrošinās Padomes 1993.gada 1.februāra regulas 259/93 par uzraudzību un kontroli pār atkritumu pārvadājumiem kopienā, ievešanu kopienā un izvešanu no tās prasību ieviešanu Latvijas likumdošanā.

Ministru kabinetā akceptēts “Dzimumu līdztiesības padomes nolikums”, nosakot, ka padome ir Ministru kabineta izveidota konsultatīva un koordinējoša valsts institūcija, kuras lēmumiem ir ieteikuma raksturs. Padomes uzdevums ir veicināt vienotas dzimumu līdztiesības politikas izstrādi un koncepcijas par dzimumu līdztiesību īstenošanu.

Padomes funkcijas ir: veicināt un izvērtēt dzimumu līdztiesības politikas izstrādi un ieviešanu visos valsts pārvaldes līmeņos;  koordinēt dzimumu līdztiesības īstenošanas programmu izstrādi, ieviešanu un aktualizēšanu; izskatīt un izvērtēt institūciju priekšlikumus, situācijas analīzi un viedokļus jautājumos, kas saistīti ar dzimumu līdztiesību; izvērtēt labklājības ministra izveidotās koordinācijas darba grupas dzimumu līdztiesības jautājumos iesniegtos ziņojumus par dzimumu līdztiesības politikas īstenošanu; izstrādāt priekšlikumus par dzimumu līdztiesības politikas attīstības virzieniem un iespējamajiem risinājumiem, kā arī iesniegt tos atbildīgajās institūcijās, kuru kompetencē ir šī jautājuma risināšana; veicināt valsts institūciju, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju sadarbību dzimumu līdztiesības īstenošanā; informēt sabiedrību par dzimumu līdztiesības jautājumiem.

Padomes sastāvā ir padomes priekšsēdētājs (labklājības ministrs) un 12 padomes locekļi, priekšsēdētājs uzaicina pa vienam pārstāvim no Ekonomikas ministrijas, Tieslietu ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas, Finansu ministrijas, Labklājības ministrijas, Valsts cilvēktiesību biroja, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas dzimumu līdztiesības apvienības, Latgales attīstības aģentūras, Latvijas Universitātes Dzimtes studiju centra.

Akceptēti “Noteikumi par obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām”, kuri nosaka obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām, lai tās varētu sniegt pacientiem medicīnisko palīdzību: vispārīgās prasības ārstniecības iestādēm; noteiktām funkcijām nepieciešamās telpas; minimālo diagnostisko, ārstniecisko un pacientu aprūpes aprīkojumu; neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai nepieciešamo medikamentu minimumu; ārstniecības personu izglītību un kvalifikāciju; prasības medicīniskajiem dienestiem; papildu prasības veselības punktiem, doktorātiem (ambulancēm), poliklīnikām un ārstu praksēm; papildu prasības rehabilitācijas iestādēm; papildu prasības tehniskās ortopēdijas iestādēm; papildu prasības specializētajiem centriem un speciālajiem terapijas kabinetiem; papildu prasības neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādēm; papildu prasības slimnīcām.

Par minēto obligāto prasību izpildi ir atbildīgs ārstniecības iestādes vadītājs. Projektēšanas uzdevumā ārstniecības iestāžu būvniecībai tiek ņemtas vērā šajos noteikumos noteiktās obligātās prasības.

Ministru kabinets akceptēja noteikumus “Medicīnisko ierīču un medicīnisko preču ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtība”.

Tie attiecas uz medicīniskajām ierīcēm un medicīniskajām precēm, kuras lieto: slimību diagnostikai, ārstēšanai, rehabilitācijai un profilaksei; fizioloģiskā stāvokļa un veselības stāvokļa noteikšanai un monitoringam; veselības uzlabošanai; tiesu medicīniskajā izmeklēšanā; biomedicīniskajos pētījumos.

Ir šādi ar medicīniskās ierīces uzbūvi vai lietošanu saistīti medicīniskās ierīces bīstamības faktori: elektriskās strāvas iedarbība; starojums; mehāniskā bīstamība; termiskā iedarbība; enerģijas vai ārstniecības līdzekļu kļūdaina dozēšana; sprādzienbīstamība un ugunsbīstamība; bioloģiskā un ķīmiskā iedarbība; ārējo faktoru iedarbība uz medicīnisko ierīci; medicīniskās ierīces iedarbība uz pacienta, personāla (kas saistīts ar medicīniskās ierīces ekspluatāciju) vai trešo personu veselību, dzīvību vai vidi.

Noteikti: medicīnisko ierīču ekspluatācijas noteikumi un medicīnisko ierīču īpašnieka un turētāja pienākumi; rīcība medicīnisko ierīču nepareizas darbības gadījumos; medicīnisko ierīču tehniskās uzraudzības kārtība. Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.martu.

Akceptēti noteikumi “Ziņu iesniegšanas Sodu reģistram un Sodu reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas noteikumi”, kuri nosaka kārtību, kādā izziņas iestādes, Ieslodzījuma vietu pārvaldes iestādes, prokuratūras iestādes, tiesas, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes, iestādes, kuras ir tiesīgas izskatīt administratīvo pārkāpumu lietas, citas valsts un pašvaldību iestādes, Uzņēmumu reģistrs un Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienests sniedz Sodu reģistram un saņem no tā likumā noteiktās ziņas, šo ziņu apjomu un kārtību, kādā reģistrā iekļautās ziņas tiek izsniegtas fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī zinātniskajiem un statistiskajiem pētījumiem.

Ziņas reģistrā iekļauj, pamatojoties uz iestādes paziņojumu un pamatojoties uz tiesas spriedumu un lēmumu kopijām.

Iestādes sniedz reģistram ziņas šajos noteikumos noteiktajā kārtībā par nolēmumiem, kuri pieņemti, un procesuālajām darbībām, kuras veiktas pēc 2002.gada 1.janvāra.

Ministru kabinetā tika akceptēti “Noteikumi par Preiļu rajona Vārkavas novada izveidošanu”, ar kuriem noteikts, ka tiek apvienoti Preiļu rajona Rožkalnu pagasts un Preiļu rajona Upmalas pagasts un izveidots Preiļu rajona Vārkavas novads.

Valsts kase atbilstoši finansēšanas plānam pārskaita Preiļu rajona Vārkavas novada pašvaldībai vienreizēju dotāciju 7338 latus no valsts budžetā 2002.gadam Administratīvi teritoriālās reformas likuma izpildei paredzētajiem līdzekļiem.

Ministru kabinets akceptēja rīkojumu “Par valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu sadali dzīvojamo māju privatizācijai 2002. gadā” saskaņā ar likuma “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 67.panta otro daļu un likumu “Par valsts budžetu 2002.gadam” piešķirt Centrālajai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai no valsts īpašuma privatizācijas fondā 2002.gadā ieskaitītajiem līdzekļiem 1 500 000 latu, no tiem 100 000 latu pilsētu un pagastu dzīvojamo māju privatizācijas komisiju faktisko izdevumu segšanai (saskaņā ar iesniegtajiem rēķiniem par pašvaldību dzīvojamo māju sagatavošanu privatizācijai).

Akceptēts rīkojums saskaņā ar Muzeju likuma 13.panta pirmo daļu iecelt Andreju Beļinski Rīgas Motormuzeja direktora amatā.

Akceptēts rīkojums, pamatojoties uz likuma “Par valsts proves uzraudzību” 18.pantu un ievērojot finansu ministra Gundara Bērziņa ieteikumu, iecelt Pēteru Branguli Valsts proves uzraudzības inspekcijas priekšnieka amatā.

Ministru kabinets akceptēja rīkojumu “Par cukura ražošanas kvotu 2002. gadam”, ar kuru, pamatojoties uz likuma “Par cukuru” 3.panta otrās daļas 1.punktu, noteikt 2002.gadā cukura ražošanas pamatkvotu (A kvotu) — 62 tūkstoši tonnu — un cukura ražošanas papildu kvotu (B kvotu) — 4 tūkstoši tonnu cukura.

Ministru kabinets akceptēja rīkojumu “Par valsts cukura ražošanas un patēriņa 2002. gada bilanci” saskaņā ar likuma “Par cukuru” 11.4 panta pirmo daļu apstiprināt valsts cukura ražošanas un patēriņa 2002.gada bilanci: baltā cukura atlikums uz 2002. gada 1. janvāri — 43,5 tūkst.t.; kalendāra gadā no cukurbietēm saražotais cukurs — 66,0 tūkst.t.; pamatkvotas (A kvotas) cukurs — 62,0 tūkst.t.; papildu kvotas (B kvotas) cukurs — 4,0 tūkst.t.; virskvotas (C kvotas) cukurs — 0 tūkst.t.; no jēlcukura saražotais cukurs — 0 tūkst.t.; importētais cukurs (specifiskām vajadzībām)* — 0,5 tūkst.t. (* cukurs, kas atbilst papildu kvalitātes prasībām medikamentu un atsevišķu liķieru, degvīnu izstrādājumu ražošanas specifikai, kā arī cukurs ar aromātiskām un krāsojošām piedevām, rafinētais un graudu cukurs, pūdercukurs, cukurs mazos fasējumos, ātri šķīstošs bez nogulsnēm un smalkais cukurs ar iespēju to precīzi dozēt speciālos kafijas automātos); cukura patēriņš iekšējā tirgū — 65,0 tūkst.t.; baltā cukura atlikums uz 2003.gada 1. janvāri — 45,0 tūkstoši tonnu.

Akceptēts rīkojums “Par Latvijas Republikas valdības un Krievijas Federācijas valdības līgumu projektu par sadarbību un informācijas apmaiņu jautājumos par nodokļu normatīvo aktu ievērošanu”.

Līgums veidos līgumtiesisko pamatu savstarpējai administratīvajai palīdzībai starp abu valstu nacionālajām nodokļu administrācijām, kas izpaudīsies savstarpējā sadarbībā normatīvo aktu nodokļu lietās pārkāpumu novēršanā, sekmējot un attīstot operatīvas tiesiskas informācijas apmaiņu. Līgums neprasīs papildu izdevumus no valsts budžeta, taču varētu palielināt budžeta ieņēmumus, labāk administrējot nodokļus līguma darbības rezultātā. Finansu ministrs pilnvarots parakstīt minēto līgumu.

Ministru kabinets akceptēja rīkojumu “Par ikgadējo finansu līgumu 2001. gadam starp Latvijas Republiku un Eiropas Komisiju Eiropas Kopienas vārdā”, ar kuru apstiprināts ikgadējais finansu līgums 2001.gadam starp Latvijas Republiku un Eiropas Komisiju Eiropas Kopienas vārdā.

Ar šo likumprojektu tiks pieņemts un apstiprināts ikgadējais finansu līgums 2001.gadam starp Latvijas Republiku un Eiropas Komisiju Eiropas Kopienas vārdā, kas nosaka Eiropas Kopienas 2001.gada SAPARD programmas finansu palīdzības apmēru Lauksaimniecības un lauku attīstības programmas īstenošanai Latvijā, kuras mērķis ir nodrošināt Latvijas lauksaimniecības sektora likumdošanas harmonizāciju ar ES likumdošanu, kā arī ilgtspējīgu lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības sektoru attīstību.

Vienlaikus Ikgadējais finansu līgums 2001.gadam paredz redakcionālus uzlabojumus Daudzgadējā finansu līgumā un izmaiņas 2000.gada 30.martā parakstītajā Ikgadējā finansu līgumā 2000.gadam, pagarinot Eiropas Kopienas 2000.gada SAPARD programmas finansu palīdzības izlietošanas termiņu par 1 gadu — līdz 2003.gada 31.decembrim. Ņemot vērā to, ka projektu pieteikumu pieņemšana tika uzsākta tikai 2001.gada nogalē, palīdzības izlietošanas termiņa pagarināšana novērsīs iespēju zaudēt daļu 2000.gada ES budžetā piešķirtā finansējuma. Līgums pēc tā akceptēšanas iesniedzams apstiprināšanai Saeimā.

Ministru kabinets akceptēja rīkojumu “Par finansu memorandu par Latvijas valdības un Eiropas Komisijas vienošanos par pirmsiestāšanās strukturālās politikas instrumenta (ISPA) palīdzības piešķiršanu pasākumam “Vilcienu kustības vadības sistēmas modernizācija (Latvijas Austrumu — Rietumu dzelzceļa koridors)””.

Finansu memorands nosaka Eiropas Komisijas un Latvijas valdības vienošanos par Eiropas Komisijas finansējuma piešķiršanu pasākumam “Vilcienu kustības vadības sistēmas modernizācija (Latvijas Austrumu — Rietumu dzelzceļa koridors)”. Šī pasākuma mērķis ir Latvijas Austrumu — Rietumu dzelzceļa koridora modernizācija. Projekta kopējās izmaksas ir 89,95 miljonie eiro, no kuriem Eiropas Komisijas līdzekļi ir 67,46 miljoni eiro. Pārējie projekta līdzekļi ir valsts budžeta līdzfinansējums.

Nolemts pilnvarot Finansu ministrijas valsts sekretāres vietnieci Ingūnu Sudrabu kā nacionālo atbildīgo amatpersonu parakstīt memorandu. Noteikts, ka memorands stājas spēkā pēc tā parakstīšanas.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments