Valoda dzīvo tikai runātāju vidē:
katra mute — viņas māte, katra dvēsle — tēva mājas

Māra Zālīte, Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Rosīgi darbojas jaunizveidotā Valsts valodas komisija, kuras pirmā sēde notika 23. janvārī. Līdz šim izveidotas sešas apakškomisijas un ieskicēti to darbības virzieni. Juridiskā apakškomisija (Māris Birzgalis, Dzintra Hirša) rūpēsies par plaša spektra valsts valodas juridiskās aizsardzības mehānisma izveidi, izstrādās likumdošanas priekšlikumus un ieteikumus valdībai. Izglītības apakškomisija (Maija Baltiņa, Lidija Kravčenko, Janīna Kursīte) centīsies panākt efektīvu un kvalitatīvu valsts valodas (gan kā dzimtās valodas, gan otrās valodas) apguvi skolās un mūžizglītības sistēmā, rūpēsies par mūsdienīgu valodas apguves metodiku un latviešu valodas skolotāju sagatavošanas sistēmas pilnveidošanu. Valodas pētniecības un attīstības apakškomisija (Valentīna Skujiņa, Maija Baltiņa, Ina Druviete, Dzintra Hirša) gādās par latviešu valodas vispusīgu izpēti, rūpēsies par valsts pasūtījumu valodas speciālistu sagatavošanai un veidos zinātnisko un praktisko bāzi latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanai. Starptautiskās pieredzes apakškomisija (Ina Druviete, Ivars Kalviņš, Jānis Valdmanis, Andrejs Veisbergs) analizēs un apgūs ārvalstu pieredzi valodu funkcionēšanas un mijiedarbības jomā. Datorlingvistikas apakškomisija (Andrejs Vasiļjevs, Andrejs Veisbergs) gādās par latviešu valodas funkciju nodrošinājumu elektroniskajā vidē. Apakškomisija darbam ar sabiedrību (Māra Zālīte, Ludmila Azarova, Nora Ikstena, Roalds Dobrovenskis) centīsies iesaistīt sabiedrību valodas politikas īstenošanā, sadarbosies ar pašvaldībām, nevalstiskām un starptautiskām organizācijām, veicinās diskusijas par valodas jautājumiem un rīkos konkursus, festivālus un citus pasākumus valsts valodas popularizēšanai. Valsts valodas komisijas locekļi, kas veido apakškomisiju kodolu, iesaista darbā vēl citus attiecīgā novada speciālistus, un katrā apakškomisijā darbosies četri līdz desmit cilvēki.

Visi šie entuziasti, tāpat kā komisijas locekļi, strādā sabiedriskā kārtā bez atalgojuma. Komisijā ir tikai viens algots darbinieks. Tā ir komisijas sekretāre sociolingviste, filoloģijas doktore Daiga Baltaiskalna. Viņai savus priekšlikumus un ierosinājumus var izteikt vai atsūtīt pa elektronisko pastu ikviens interesents (mobilais tālrunis — 9178866, e–pasta adrese — elate@inbox.lv).

Ar komisijas priekšsēdētāju Māru Zālīti tiekamies Rīgas pilī, kur komisija un arī apakškomisijas ik nedēļu pulcējas uz savām sēdēm. Tikko beigusies komisijas ceturtā kopsēde, un sestajā vakara stundā mūsu saruna var sākties.

— Pavisam nesen jūs vairākās intervijās dalījāties priekā par to, ka esat atbrīvojusies no “Karoga” galvenās redaktores pienākumiem un nu varēsit pilnam kalpot savam rakstnieces aicinājumam. Kādi motīvi jūs pamudināja atkal mesties iekšā darbos, kas prasīs tik daudz garīgās enerģijas un neizbēgami laupīs laiku literārajai jaunradei?

— Jā, pārdomas bija smagas. Es apzinājos, ka tas būs nopietns lēmums, kas ietekmēs manu tuvāko trīs vai pat vairāk gadu dzīvi. Piekritu vispirms tāpēc, ka man bija grūti pretoties prezidentes aicinājumam un viņas argumentācijai, kāpēc man vajadzētu uzņemties šo darbu. Otrkārt, es ar šo valodas problēmu esmu nodarbojusies tad, kad vēl daudzi klusēja. 1986. gadā rakstnieku kongresā tas bija diezgan drosmīgs solis — mēs pirmo reizi uzsvērām, ka latviešu valodai nepieciešams valsts valodas statuss. Lai cik rūgti to būtu apzināties, ir jāatzīst, ka daudzas no toreiz skartajām problēmām joprojām ir aktuālas un rūpe par latviešu valodu jātur joprojām. Arī manos plecos. Un, ja es neturpināšu to darīt, tad es zināmā mērā nosvītrošu arī savu milzīgo tā laika darbu. Bija arī daudzi citi iemesli. Negribas tādus augstus vārdus lietot, bet tiešām — arī atbildības sajūta un pienākuma apziņa man lika uzņemties šo darbu.

— Dažādās auditorijās dzirdēti dažādi izteikumi par komisijas veidošanas lietderību un nozīmi. Arī tādi visgudri spriedelējumi kā — un nekas jau nav mainījies ar komisijas nodibināšanu, nekādus darbus vēl neredz.

— Tiešām grūti būs tā uzreiz kaut ko konkrētu ieraudzīt. Un strādājam jau vēl tikai nepilnu mēnesi. Mūsu komisija ir apstiprināta uz trim gadiem. Un mūsu uzdevums ir apzināt valsts valodas situāciju un izstrādāt ieteikumus latviešu valodas kā valsts valodas statusa nostiprināšanai, uzlabošanai un valodas attīstībai. Tās var šķist vispārīgas frāzes, bet aiz katras no tām slēpjas ļoti konkrētas, noteiktas darbības. Šī nepilnā mēneša laikā esam izstrādājuši nolikuma projektu, kas reglamentēs komisijas darbu. Līdz februāra beigām tas jāiesniedz apstiprināšanai Valsts prezidentei un Ministru prezidentam.

Mēs veidojam programmu šim gadam, ko es saucu par īso programmu. Un pirmo daļu no šīs programmas mēs paredzam izpildīt līdz vēlēšanām. Top arī nākamā gada programma un vēl programma trim gadiem. Pašlaik mēs pie visa tā strādājam. Un mēs gribētu, lai jau šogad notiktu kāds nopietns pasākums latviešu valodas kā valsts valodas juridiskai nostiprināšanai un arī citāda veida nodrošināšanai.

Patlaban komisijas darbībai ir labvēlīga situācija, jo tuvojas vēlēšanas un deputātiem ir iespēja daudz ko solīt un pēc tam arī darīt. Mēs domājam šo situāciju izmantot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka valodas jautājums patlaban ir ļoti politizēts. Visas politiskās partijas rūpējas par savu prestižu valodas jautājuma risināšanā, un mēs esam gatavi piedāvāt receptes un izteikt pavisam konkrētus priekšlikumus. Būtu ļoti labi, ja deputāti savas rūpes par valodu gribētu konkretizēt un piedalīties to jautājumu risināšanā, ko mēs kā speciālisti uzskatām par aktuāliem. Jo viena lieta ir teikt un atkārtot — ak, latviešu valoda, cik tu mums esi dārga un cik ļoti mēs gribam tevi aizstāvēt, bet cita lieta — zināt, kā to darīt. Un šos valodas aizsardzības instrumentus mēs gribam piedāvāt gan politiķiem, gan valdībai.

Lielā komisija izstrādās visaptverošu valsts valodas politikas koncepciju, kas pamatosies uz situācijas analīzi. Tikko šodien mēs nosūtījām Valsts centrālajai statistikas pārvaldei lūgumu sniegt mums jaunākos sociolingvistikas datus. Līdz šim mums pēdējās tautskaites dati bijuši pieejami tikai nelielajā, necilajā brošūriņā ar atzīmi “provizoriskie dati”. Tas būtu nekorekti, ja mēs vairākus gadus pēc šīs tautskaites operētu ar provizoriskiem datiem.

— Jūsu pirmajā sēdē Valsts prezidente atgādināja, ka Valsts valodas komisijas izveidošana, kaut arī jau sen bijusi iecerēta, ir saistīta arī ar nepieciešamību grozīt mūsu Vēlēšanu likumu, svītrojot tajā nedemokrātisko normu par valsts valodas prasmi augstākajā līmenī. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?

— Tas, ko es tagad teikšu, tautā droši vien netiks uzņemts ar lielām gavilēm. Bet tas man jāsaka godīgi, liekot roku uz sirds. — Mīļie latvieši! Tā ir vienīgā pareizā taktika. Citādi mēs nevaram rīkoties. Demokrātiskā pasaulē Vēlēšanu likums tiek uzskatīts par demokrātijas likumu numur viens. Visiem pilsoņiem ir vienādas tiesības vēlēt un tikt ievēlētiem. Te nedrīkst būt nekāda saminstināšanās. Visi pilsoņi bauda vienlīdzīgas tiesības. Bet nevajadzētu aizmirst, ka runa ir tikai par pilsoņiem, šai gadījumā — par Latvijas Republikas pilsoņiem. Jāatceras, kā mūsu Vēlēšanu likumā radās šī nedemokrātiskā norma. Tas taču bija bēdīgi slavenais “Zīgerista labojums”. Mūsu likumdevēji nezināja, kā tikt galā ar Joahimu Zīgeristu, kas neprata latviešu valodu. Un tad tapa šī norma. Bet tas ir brāķis likumdevēju darbā! Tādu punktu Vēlēšanu likumā iekļaut nedrīkstēja. Uz to tagad norāda arī augstas ASV amatpersonas. Tas skan visos demokrātiskās pasaules medijos.

— Arī man šķiet, ka šīs normas svītrošana nerada draudus latviešu valodai, jo Vēlēšanu likums skar tikai pilsoņus, bet, lai varētu kļūt par Latvijas pilsoni, valsts valodas prasme taču ir obligāti nepieciešama. Kāds ir jūsu viedoklis — kāpēc liela sabiedrības daļa un arī Saeimas deputāti tik krasi nostājas pret šo priekšlikumu?

— Cilvēku reakcija uz to ir psihoanalīzes vērta. Situāciju tiešām vajadzētu vērtēt sociālās psiholoģijas pētniekiem. Strīdīgā likuma norma būtiski neietekmē valsts valodas statusu, bet sabiedrības reakcija uz to ir vētraina. Turklāt neadekvāta ir gan latviešu, gan krievu reakcija. Latvieši to uztver kā kārtējo piekāpšanos, tikai šoreiz to varbūt nevajadzētu saukt par piekāpšanos, bet uzskatīt par mūsu likumu piemērošanu starptautiskām prasībām. Daudzi saka — tā ir sakāve, atkal sakāve. Bet kāpēc mums jārunā par sakāvi, ja mēs vēlamies tikt atpakaļ Eiropā, Rietumu pasaulē un savus likumus saskaņojam ar tur pastāvošajiem likumiem? Tātad es domāju, ka latvieši kļūdās, saukdami to par sakāvi, piekāpšanos un zaudējumu. Savukārt krievi tikpat kļūdīgi uzskata, ka viņi ir kaut ko vinnējuši. Un ir izveidojusies neveselīga un lieka abu lingvistisko kopienu sāncensība, kam faktiski nav nekāda pamata, jo valsts valoda Latvijā ir un būs vienīgi latviešu valoda. Ir radies sajukums pamatvērtībās.

— Un kā pašu lielāko vērtību jūs acīmredzot gribat izcelt Latvijas neatkarību.

— Tā ir. Arī latviešu valodu kā valsts valodu būs iespējams nosargāt un attīstīt tikai neatkarīgā valstī. Es domāju, ka šajos 11 gados Latvijas neatkarību nav izdevies pilnīgi garantēt, padarīt to neatgriezenisku. Piemēram, to, kas pašlaik notiek ar Rīgas domi, var nosaukt par tādu “četrdesmito gadiņu”. Es te nerunāju zinātniski, es runāju kā rakstniece, vairāk metaforās. Bet es gribu teikt, ka pašlaik mūsu drošība nemaz nav tik liela, kā mums brīžam šķiet. Mēs mēdzam vīzdegunīgi spriest — kas mums NATO, kas Eiropas Savienība, mums neviens nav vajadzīgs, mēs varam iztikt paši. Tas ir ļoti liels politisks naivums. Tagad rudenī tiks pieņemts izšķirošais lēmums — vai mūs uzaicinās, vai neuzaicinās iestāties NATO. Tas mums ir absolūti prioritārs mērķis, un tas būs vēsturisks un liktenīgs brīdis. Ja mūs uzņems NATO, tas nozīmēs Latvijas valstiskās neatkarības apstiprinājumu un neatgriezeniskumu. Uzņemšana NATO ir mūsu drošības jautājums. Otrs un pavisam cits jautājums ir Eiropas Savienība. Cilvēki bieži mēdz samest to vienā katlā, izrunāt vienā elpas vilcienā — gan NATO, gan ES. Kā tajā dzejolī: sakām partija, domājam Ļeņins. Te iznācis līdzīgi — birokrātiskā valoda ir šos abus jēdzienus it kā sapludinājusi kopā. Bet tie taču ir dažādi jēdzieni ar pilnīgi atšķirīgām funkcijām. Un NATO tā ir drošības funkcija. Es šorīt klausījos radio: Rīgas sociāldemokrāti esot vienojušies ar Maskavas sociāldemokrātiem, ka viņi veicinās Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanu. Es domāju — nu kam jūs tagad “pūderējat smadzenes”! Neviena partija nevienu robežlīgumu nekad nav noslēgusi. Un Krievija nekad neslēgs nekādu robežlīgumu ar Latviju, jo Krievija neatzīst okupācijas faktu. Robežlīgums tiks noslēgts, kad tā būs NATO robeža. Un tā vairs nebūs tikai Latvijas un Krievijas robeža, tā būs NATO robeža. Ne velti visa tā jezga ar Audriņu lokatoru. Un tas vēl turpināsies un turpināsies. Es saprotu, ka viena daļa krievu, kas šeit slēptāk vai neslēptāk pārstāv krievu intereses, ir pret NATO. Līdz ar to mainījās, piemēram, Jurkāna partijas biedru attieksme pret Vēlēšanu likumu: sākumā viņi prasīja tās strīdīgās normas svītrošanu, jo tā esot nedemokrātiska un slikta. Tagad, kad mēs esam gatavi tūlīt to darīt, viņi saka — nē, mēs par to nebalsosim. Jo viņi skaidri saprot: balsot par šīs normas atcelšanu, kas krievu elektorātam it kā būtu patīkami, nozīmētu balsot par iestāšanos NATO. To viņu kungi viņiem nepiedotu. Tāpēc viņi ir pret. Bet kāpēc latvieši nostājas pret ceļu uz NATO? Es vēl saprotu, ka latvieši strīdas ar Eiropas Savienību — kā tur būs zemniekiem, kā mums tur klāsies? Tas viss ir normāli, Eiropas Savienība taču vēl tikai veidojas. Francijā arī zemnieki strīdas un dumpojas, kaut gan viņi jau desmitiem gadu ir tajā savienībā. Mēs, būdami tur, droši vien arī strīdēsimies un dumposimies, bet mēs dzīvosim. Mēs būsim valsts. Turpretim ja mēs neiestāsimies NATO, mums pēc dažiem gadiem var atkārtoties četrdesmitā gada situācija. Turklāt tas notiks ļoti mierīgā ceļā. Atkal ar puķēm, ar sarkanām rozēm.

Tā mēs, rakstnieki, valodnieki un visa mūsu komisija, pieskaramies lielajai politikai. Mēs labprāt nedarītu to, mēs paliktu apolitiski un risinātu savas lingvistiskās problēmas, un uzlabotu savu valodu, un mācītu citiem. Bet mēs nevaram apiet šo ļoti svarīgo politisko problēmu. Un mana visdziļākā pārliecība ir tāda, ka ierosinātais Vēlēšanu likuma labojums nenodara nekādu ļaunumu latviešu valodai. Kā mēs jau minējām, balso taču tikai pilsoņi. Un pilsonis, kas ir naturalizējies, latviešu valodu prot. Tai pašā laikā mēs arī zinām, ka valodas apliecības un pilsonību, kā izrādās, arī pērk un pārdod. Bet nākamajam deputātam jau nav jāiet uz komisiju un jārāda, kā viņš runā. Viņam tikai jāuzrāda sava valodas prasmes apliecība. Un ja nu apliecību var nopirkt, tad jāsecina, ka šis ierobežojums nedarbojas. Pat ja to likumā atstāj, tam ir tikai teorētiska nozīme. Praksē to iespējams apiet. Ja kāds gribēs tikt par deputātu un viņam būs slikti nodomi, viņš jums uzrādīs apliecību par valodas prasmi visaugstākajā līmenī.

— Kā tad panākt, lai tā nenotiktu?

— Mēs valsts valodas aizsardzības mehānismus varam iestrādāt citos līmeņos. Lielā mērā tas ir jau noticis. Mūsu Satversmes 4. pantā skaidri ierakstīts: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda.” Turklāt šis ir tā sauktais privileģētais pants, kuru iespējams mainīt tikai ar divām trešdaļām balsu, tātad faktiski tikai ar referendumu.

Valodu nostiprina arī vesela virkne normatīvo aktu. Ko mēs vēl varam darīt? To pētīs mūsu juridiskā komisija. Bet mēs jau tagad zinām, ka mums deputātiem jāiesaka, lai Saeima atver, kā viņi paši saka, Pašvaldību likumu un tajā iestrādā normu par to, ka pašvaldībās lietvedības un darba valoda ir latviešu valoda. Kā tas attiecībā uz valsts augstāko likumdevēju ir noteikts Saeimas Kārtības rullī. Līdz ar to deputāts, kas neprot latviešu valodu, automātiski kļūst darboties nespējīgs, un tad jābūt galīgam nejēgam, lai balsotu par tādu cilvēku, kas nevarēs pārstāvēt tavas intereses. Jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka jāpilnveido Valsts valodas centra darbība. Pa šiem gadiem nav panākts, ka Valsts valodas inspektoriem tiktu noteikts valsts amatpersonas statuss. Viņi joprojām ir pilnīgi beztiesiski. Turklāt viņiem trūkst līdzekļu pat tādām elementārām lietām kā telefoniem, nav naudas komandējumiem, nemaz jau nerunājot par automašīnām. Rīgas dome varbūt varētu centram aizdot kādu mašīnu.

— Šķiet, nauda būs vajadzīga daudzu jūsu plānos paredzēto problēmu risināšanai.

— Jā, mani, piemēram, pilnīgi šokēja stāvoklis Terminoloģijas komisijā, ko vada akadēmiķe Valentīna Skujiņa. Komisija visus šos gadus ir ļoti efektīvi darbojusies, bet, kā izrādās, tai tikai nesen radusies iespēja iegādāties datoru. Vienu datoru! Izveidoto terminoloģijas bāzi līdz šim nav bijis iespējams ievadīt datorā un tādējādi darīt pieejamu sabiedrībai. Terminoloģija taču ir ļoti svarīga nozare, jo mūsu dzīvē ienāk ārkārtīgi daudz jaunu reāliju, kam nav nosaukuma. Bagātās institūcijas, tādas kā “Latvenergo” un dažas citas, atbalsta savas nozares terminoloģijas izstrādāšanu, bet tās, kam naudas nav tik daudz, nespēj sniegt tam atbalstu. Terminoloģijas attīstībai katastrofāli trūkst līdzekļu.

— Kuros darbības virzienos vēl atklājušies tādi steidzami risināmi uzdevumi?

— Ļoti aktuāls ir jautājums par valodu jaunajās tehnoloģijās. To mēs apspriedām arī šīsdienas sēdē. Un esam vienprātīgi secinājuši, ka te noteikti nepieciešama valsts līdzdarbība. Piemēram, tajās valstīs, kur nauda nav žēlota, bērni var ar datoru sarunāties savā dzimtajā valodā. Un runa nav tikai par lielajām valodām. Šajā virzienā daudz ko paveikuši, piemēram, kataloņi un velsieši. Protams, attiecīgās programmas izstrādā lielās starptautiskās firmas un tās maksā lielu naudu. Tāpēc te vajadzīgs valsts pasūtījums, stingri valstiska pieeja. Šīsdienas sēdē izskanēja priekšlikums, ka, sākot ar 2005. gadu, valsts un izglītības sistēmā darbā ar datoriem būtu jāpieprasa valsts valodas lietošana. Tas stimulētu valdību sagatavot latviešu valodu datorvidei. Un tie nemaz nav tik fantastiski plāni. Vēl pirms desmit gadiem tikpat fantastiski likās arī apgalvojumi, ka drīz vien katram skolēnam būs savs mobilais telefons. Un šodien jāapzinās, ka vēl pēc desmit gadiem arī dators būs tāda ļoti ierasta lieta.

— Komisija un personiski jūs ik dienas saņemat iedzīvotāju vēstules. Kāds ir to saturs?

— Jā, vēstuļu ir daudz. Tās ir ļoti emocionālas, tajās ir daudz rūpju un mīlestības. Es atkal un atkal pārliecinos, ka cilvēkiem patiesi sāp latviešu valodas liktenis. Un tas arī pats par sevi saprotams. Valoda ir mūsu identitātes pamats, tā ir tautas dvēsele. Bet šīs vēstules arī parāda, ka mums ir bezgala daudz neatrisinātu jautājumu. Un tad nu cilvēki prasa no mums neiespējamas lietas. Viņi prasa panākt Latvijas dekolonizāciju un deokupāciju, prasa pārskatīt līgumus ar Krieviju. Šiem rakstītājiem es gribētu likt pie sirds, lai viņi neuzveļ mums visus pasaules grēkus un necer, ka visu, kas šajos desmit vienpadsmit gados nav izdarīts vai ir darīts nepareizi, tagad izdarīs Valodas komisija. Mēs to nevaram izdarīt ne trīs mēnešu, ne gada vai trīs gadu laikā. Mēs neesam ne Saeima, ne valdība, ne kāds milzīgs valsts aparāts, mēs esam tikai Valsts valodas komisija. Un mēs nevaram panākt ne dekolonizāciju un deokupāciju, ne pārslēgt vai no jauna noslēgt līgumus ar Krieviju, ne pieņemt vai grozīt kādus likumus. Nevajag prasīt no mums par daudz, jo tad mēs sākam justies neomulīgi. Bet mēs varam apliecināt, ka mēs darīsim visu, kas piekrīt mūsu kompetencei, un darīsim to pēc vislabākās saprašanas, ar visiem spēkiem.

Protams, ir arī vēstules, kuru autori norāda uz problēmām, kas mūsu komisijai tiešām jārisina, bet tās lielākoties ir tādas, ko mēs jau paši esam apzinājuši. Varētu aicināt vairāk rakstīt par detaļām. Priekšlikumus mēs gaidām, bet tikai konstruktīvus. Šī komisija nav diskusiju klubs. Mums nav laika apspriest vispārzināmas lietas un kādas abstraktas tēzes. Mēs gaidām, lai sabiedrība pati apzinātos, ka tieši valodas runātājs un valodas lietotājs ir īstākais un vienīgais atbildīgais par mūsu valodas pastāvēšanu. Attiecībā uz valodu es kā dzejniece varu atļauties citēt pati savas rindas: “Katra mute viņas māte, katra dvēsle tēva mājas.” Mums ir svarīga katra mute, jo mēle un valoda ir sinonīmi. Valoda dzīvo tikai runātāju vidē. Latviešiem vajag vairāk pašapziņas un labāk jāapzinās savas lingvistiskās tiesības. Mūsu valstī latviešu valoda ir valsts valoda, un ikvienā sfērā ikvienam ir tiesības jebkuru pakalpojumu prasīt latviski. Un nevajadzētu rakstīt uz Rīgu sūdzību, ka, lūk, manā pagastā pārdevēja nerunā ar mani latviski, bet gan panākt turpat uz vietas, lai stāvoklis mainītos. Ieviest kārtību mēs nebrauksim, tā jāieved pašiem. Mēs gaidām konstruktīvus priekšlikumus par lietām, kas būtu jārisina valstiskā līmenī.

— Jūs sacījāt, ka komisija katrā sēdē atvēlē laiku tā sauktajai pašizglītībai, kompetences apgūšanai. Ko jaunu uzzinājāt šajā sēdē?

— Šodien iepazināmies ar ārzemju pieredzi. Par to stāstīja sociolingviste Ina Druviete. Uzzinājām, ka Lietuvā un Igaunijā šādas valodas komisijas darbojas jau sešus septiņus gadus un saņem lielu valsts atbalstu. Piemēram, Lietuva, kur etnodemogrāfiskā situācija ir nesalīdzināmi labvēlīgāka nekā mūsu valstī, savai valodas programmai ik gadus izlieto 15 reižu vairāk līdzekļu nekā mēs pašlaik. Runa bija ne tikai par mūsu tuvākajiem kaimiņiem vien. Par paraugu, kā sargāt un attīstīt savu valodu, kļuvusi Spānijas province Katalonija. Profesore Ina Druviete bija atnesusi veselu kalnu visdažādāko brošūru, grāmatu, reklāmas lapu un citu poligrāfiski ļoti pievilcīgu izdevumu. Tur bija gan valodas likums un tā skaidrojumi, gan iedzīvotāju lingvistiskās tiesības un tā joprojām. Interesanti, asprātīgi risinājumi. Piemēram, datora peles paliktnis, kas atgādina: “Runājiet kataloņu valodā!” Izrādās, ka Katalonijā ar valodas propagandu un reklāmu nodarbojas ap simt cilvēku. Tas atraktīvais peles paliktnis rosināja mūs atkal pievērsties jautājumam par latviešu valodas lietošanu elektroniskajā vidē, lai pēc iespējas ātrāk pienāktu laiks, kad mūsu datori pilnīgi pārvaldīs latviešu valodu.

 

Tēvu zemē mātes valodā

Kad sarunas ieraksta lente atšifrēta, domas atgriežas pie motivācijas, kas Māru Zālīti mudinājusi atsaukties uz Valsts prezidentes aicinājumu un uzņemties Valsts valodas komisijas vadīšanu. Īpaši pie argumenta, ka nevarēja taču ļaut aiziet pazušanā darbam, kas latviešu valodas aizstāvībai ticis darīts kopš pašiem Atmodas sākumiem. Un nevar neatcerēties Rakstnieku savienības kongresu 1986. gada pavasarī, kad dzejniece tik bezbailīgi ieskandināja trauksmes zvanu, toreiz vienīgās partijas kārtējā kongresa saukļus par “cilvēciskā faktora” pastiprināšanu izmantodama drosmīgai sarunai par tādiem visai neērtiem tematiem kā “valoda un cilvēcība”, “cilvēcība un valoda”. Atšķiru Māras Zālītes runu un rakstu krājumu “Kas ticībā sēts”, kur šī runa publicēta ar virsrakstu “Tēvu zemē mātes valodā”. Toreiz šie dzejnieces vārdi daudziem nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, un to rezonanse nav norimusi līdz šai dienai. Liekas, ka šīs runas tekstu Valsts valodas komisija varētu ielikt savā darba mapē, jo kaut arī pēc rakstnieku kongresa aizsmaržojuši jau piecpadsmit pavasari, daudzas toreiz uzrādītās problēmas joprojām ir akūtas. Paužot satraukumu par latviešu valodas un literatūras stundu nepietiekamo skaitu, dzejniece toreiz atgādināja, ka plašākā nozīmē tas ir saistīts ar latviešu kultūras un vēl plašākā — ar latviešu tautas likteņiem nākotnē, jo valoda ir katras tautas dzīvības ādere.

Savas runas nobeigumā

Māra Zālīte sacīja:

Tā ir dabiska vēlēšanās un Konstitūcijā garantētas tiesības, lai savā tēvu zemē jebkurā sabiedriskā, valsts un ražošanas iestādē latvietis varētu runāt un tikt saprasts savā mātes valodā: savā tēvu zemē savā mātes valodā. Un ne tikai tiesības, tas ir mūsu pienākums saglabāt dzīvu, bagātu, attīstīties spējīgu valodu, dainu valodu. Citādi taču nav jēgas arī rakstnieku darbam. Un neļausim demagogiem to saukt par nacionālismu.

Nav brīnums, ka šajā forumā tik daudzi runājuši par lietām, kas tieši neskar literatūras aktualitātes, kvalitātes un novitātes. Kad galva nost, tad par matiem daudz nedomā. Mūsu galvas tomēr vēl ir plecos. Nepazaudēsim tās. Galvas mums ir vajadzīgas, lai tās cieņā noliektu citu tautu priekšā un turētu augstu paceltas, kopjot un sargājot savējo.

 

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore