Darba kārtībā ir valsts valodas pozīciju nostiprināšana arī Satversmē

Saeimas deputātes Silvija Dreimane un Vineta Muižniece intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” vakar, 20.februārī

Intervija Latvijas Radio 20. februāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Ļoti lielu skaļumu ieguva jautājums par to, cik deputātam ir jāzina vai nav jāzina valsts valoda gan Saeimā, gan pašvaldībās, vai ir jāmaina vēlēšanu likums, vai ir jāmaina Satversme. Pie mūsu mikrofona Silvija Dreimane no Saeimas Jaunās frakcijas. Un Vineta Muižniece no Tautas partijas Saeimas frakcijas — tātad pozīcija un opozīcija. Cik tālu tad valdošā koalīcija ir vienojusies par valodu stiprinošiem grozījumiem Satversmē?

Vineta Muižniece: — Pēc Tautas partijas iniciatīvas koalīcijas partijas vienojās, pirmkārt jau, par nepieciešamību nostiprināt valodas pozīcijas Satversmē un, otrkārt, spēra jau pavisam racionālu soli, izveidoja darba grupu, kurā ir pa vienam pārstāvim, diplomētam juristam no katras koalīcijas frakcijas, arī es strādāju šajā darba grupā, un darba grupa jau no pirmdienas ir sākusi darbu pie koalīcijas partiju priekšlikumu apkopošanas. Ir radusies jau pirmā vienošanās par tiem priekšlikumiem, kuri nav radījuši iebildumus ne no vienas koalīcijas frakcijas.

— Vai opozīcijas partijas un frakcijas arī pieaicināja? Vai tikai koalīcija?

Silvija Dreimane: — Nē, diemžēl šīs Saeimas tradīcija ir tāda, ka opozīcijas partijas nepieaicina pie šādu jautājumu risināšanas, bet es domāju, ka šeit pirmām kārtām būtu jādomā par to, lai šie priekšlikumi būtu konstruktīvi, izsvērti un profesionāli. Un, ja tie tiešām atbildīs tam likuma saturam un burtam, ko šodien no mums gaida tauta, es domāju, ka opozīcija varētu atbalstīt šos priekšlikumus, jo arī šeit nav tik vienkārši pieņemt ar 51 balss vairākumu.

— Kādi paredzēti grozījumi Satversmē?

V.Muižniece: — Attīstot domu par to, kā notiks tālākā apspriešana un lēmuma pieņemšana, es varu uzreiz teikt, ka koalīcijas partijas šeit ir uzņēmušās iniciatīvu par valsts politikas attīstību šajā periodā un izstrādā konkrētos priekšlikumus, bet tad, kad tie nonāks Saeimā, visām frakcijām būs iespēja savu viedokli izteikt un arī atbalstīt, varbūt kāda arī neatbalstīs. Un šobrīd koalīcijas partiju darba grupa ir vienojusies par četriem iespējamiem grozījumiem, tomēr gribu atgādināt, ka tie vēl joprojām ir darba stadijā. Tātad viens no pašreiz sagatavotajiem priekšlikumiem ir grozījums Satversmes 18. pantā.

Vineta Muižniece: Šajā 18. pantā pēc mūsu pašreizējās idejas tiktu ietverts deputāta svinīgais solījums, ko tas dotu, uzņemoties amata pienākumus, līdzīgi kā to dara Valsts prezidents. Šeit gan nevar runāt par identisku tekstu. Teksts šobrīd tiek gatavots, un šeit lielā mērā deputāts, uzņemoties amata pienākumus, savā solījumā ietvertu savā darbībā ievērot pirmkārt jau tos noteikumus, kas ir Satversmes pirmajos četros pantos — tātad tajos pantos, kas ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu. Un šajā gadījumā ir paredzēts arī vēl papildināt šo solījumu ar noteikumu— ja šo solījumu, kas uzliek arī morālu pienākumu katrai konkrētai personai, kas jau ir ievēlēta, nedotu pienācīgā veidā, mandātu varētu arī neapstiprināt. Tālāk ir paredzēts, ka arī 21.pantu varētu papildināt, nosakot nepārprotami, ka Saeimas darba valoda ir latviešu valoda. Nākamais priekšlikums ir par iespēju papildināt 101.pantu, vai nu apvienojot to vienā daļā, vai arī papildinot ar otro daļu par darba valodu pašvaldībās.

— Arī latviešu valoda, protams?

V.Muižniece: — Jā, pēc analoģijas ar Saeimu. Un tālāk ir runa par 104.pantu, kurā būtu noteikts, ka ikvienam ir tiesības vērsties valsts vai pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības valsts valodā, tātad nostiprinot vēl to, ka nostiprinājums ir jau šobrīd daudzos mūsu valsts likumos, bet nostiprinājums Satversmē ir tas, kas veidotu ilglaicīgu politiku un tiktu spēcīgāk aizsargāts nekā parasts likums.

— Mainot Satversmi, un tā nav itin nekāda joka lieta, jo tas ir tomēr mūsu pamatlikums, mūsu valsts pamatu pamats, kā jūs, Dreimanes kundze, lūkojaties uz to, ka, iespējams, tiks veikti šie grozījumi Satversmē — pozitīvi vai tomēr ar skepsi?

Silvija Dreimane: — Jā, nu satura ziņā tas viss, ko Muižniece tikko teica, protams, ir apsveicami un, ja ir vairākos mūsu valsts pamatlikumos tādas normas, kas nostiprina valodu un dod tai attīstīties nākotnē, tas jo vairāk ir apsveicami. Protams, pats fakts, ka mums šodien jāver vaļā Satversme un tā jāgroza, tiek uztverts, vismaz no mūsu puses, ar zināmām bažām, jo, kā jūs zināt, jau ir izstrādāts kāds jauns alternatīvais projekts, to ir izstrādājusi grupa Bojāra kunga vadībā — man bail, ka šis process varētu ievilkties ar zināmām nevajadzīgām debatēm, ka process tiktu varbūt arī apzināti vilkts, un tas, ka mūsu valsts pamatlikums atrodas tādā nenosvērtā stadijā, tas varētu arī radīt zināmu neizpratni un nestabilitāti sabiedrībā. Šodien tiekoties ar lauku radošajiem cilvēkiem, burtiski pirms pāris stundām, bija runa par to, ka nav pietiekami liels un vajadzīgs izskaidrošanas darbs. Muižnieces kundze ļoti detalizēti un profesionāli kā juriste izstāstīja par šiem grozījumiem Satversmē, bet nevienu brīdi netiek runāts par to normu, kura tiek uzskatīta par izsvītrojumu no vēlēšanu likuma. Un tāpēc man ir jautājums savukārt: vai šis jautājums tiks skatīts kompleksi ar Satversmi, vai šis jautājums tiks palikts malā — grozījumi vēlēšanu likumā? Šodien laikrakstā “Diena” ārlietu ministrs Indulis Bērziņš pat uzmundrinoši saka, ka deputātiem pietiks drosmes mainīt vēlēšanu likumu. Cik man ir zināms, tad mēs par šo jautājumu šobrīd nerunājam, mēs runājam tikai un vienīgi par Satversmes grozījumiem. Un man liekas, ka šis jautājums jau no sākta gala ir ienests pa sētas durvīm, tik sensitīvs un būtībā tik ļoti nopietns jautājums.

— Kāpēc pa sētas durvīm?

S.Dreimane: — Tieši tā! Tādēļ jau, ka mēs paši nezinām, no kurienes šis jautājums ir cēlies, kas šīs prasības īsti mums ir uzdevis...

— Bet Valsts prezidente to izvirzīja!

S.Dreimane: — Bet tajā pašā laikā Indulis Bērziņš arī saka, es citēju: “to nevis prasa ASV vai Eiropas Savienība, vai NATO, tas ir svarīgi Latvijai pašai”. Tad kurš izlemj šinī gadījumā, kas ir svarīgi Latvijai pašai? Vai tiek izvēlēti deputāti kā tautas priekšstāvji ar cilvēku doto uzticības mandātu strādāt četrus gadus, vai to pieņem personas voluntāri un iedod deputātiem šo jautājumu izlemt jau de facto, kad tas ir noticis.

— Muižnieces kundze, Silvija Dreimane pieminēja to jautājumu, vai arī vēlēšanu likums tūlīt, uzreiz tai lielajā kompleksā tiks skatīts, vai no vēlēšanu likuma izņems ārā to punktu un pantu, ka deputātiem nav jāzina valsts valoda, ka tas vispār neattiecas uz šo likumu, jo ar to jau viss arī sākās?

V.Muižniece: — Man jāpiekrīt tiktāl, ka mūsu iniciatīvām par grozījumiem Satversmē un valsts valodas pozīcijas nostiprināšana ir vistiešākā cēloņsakarība ar šo pacelto jautājumu par kādu normu svītrošanu, kas ir ļoti būtiskas, par to normu svītrošanu, kas ir radījušas milzīgu satraukumu un bažas sabiedrībā, ka varētu izveidoties tāda situācija, ka deputāts nepārzinātu valsts valodu un nebūtu spējīgs pildīt savus pienākumus. Pirmkārt, mums ir skaidri jāapzinās, ka likumus šajā valstī pieņem parlaments, un parlaments arī izlems, kā mums būt. Un vēl ir jāpasaka, lai sabiedrība būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka šobrīd mums darba kārtībā nav nekādi grozījumi vēlēšanu likumā vai kādos citos likumos. Mūsu darba kārtībā šobrīd ir jautājums par valsts valodas pozīciju nostiprināšanu pirmkārt Satversmē, darba grupa strādā tikai un vienīgi pie šī jautājuma, turklāt ņemot vērā to, ka šie grozījumi nebūs apjomīgi. Tie būs ļoti precīzi, atbilstoši Satversmes garam, lai nedeformētu to ne pēc būtības, ne pēc struktūras, bet tikai precizētu tās lietas, kas ilglaicīgi parādītu mūsu valsts politiku un neradītu nekādas šaubas, ka mēs pēkšņi varētu vēlēties šeit runāt kādās svešās mēlēs. Vēl es gribētu teikt, ka “ar nostiprinājumu Satversmē” nozīmē to, ka tas ir visaugstākais nostiprinājums un tas prasīs zināmu valodas pozīciju attīstību arī citos likumos, un šeit noteikti būs runa arī par Saeimas Kārtības rulli, kā arī par pašvaldību likumu.

— Bet vēlēšanu likums tiks aiztikts vai ne? Vai vēlēšanu likums ir nolikts malā, un tas tagad vispār nav jūsu sarunu objekts?

V.Muižniece: — Varu pilnīgi droši jums pateikt, ka tādi grozījumi Saeimā nav nekādā apritē, šādu priekšlikumu nekādā apritē nav. Bija tādi priekšlikumi pirms kāda laika, kurus bija iesniegusi frakcija “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”, tie ir noraidīti ar pilnīgi pārliecinošu balsu vairākumu Saeimā. Un vēl es gribētu teikt vienu — ja mēs, visas pozīcijas frakcijas un arī frakcijas, kas ir opozīcijā un uzskata valsts valodas jautājumu par svarīgu un nostiprināmu, vienosimies par atbalstu precīziem, korektiem grozījumiem, kuri tiks piedāvāti, tādā gadījumā atgriezties pie kādām debatēm par valodas svītrošanu no Satversmes būs ļoti grūti, jo te mums jāatceras viena procedūra. Kādēļ arī jānostiprina Satversmē? Tādēļ, ka, ja jebkuru citu likumu var grozīt ar vienkāršu balsu vairākumu Saeimā, tad Satversmi var grozīt tikai ar kvalificētu balsu vairākumu. Un tas nozīmē, ka pirmkārt ir jāpiedalās sēdēs, kurās groza Satversmi trijos lasījumos, arī nekāda steidzamība nav iespējama, par grozījumiem ir jābalso divām trešdaļām no deputātiem un vēl arī divām trešdaļām no klātesošajiem. Tātad šis ir kvalificētais vairākums un daudz spēcīgāka aizsardzība.

— Tātad ar frakciju, kurā ir Dreimanes kundze, un arī ar vienu daļu no opozīcijas jums vispār nekādu lielu pretrunu it kā nav? Dreimanes kundze, kā jūs lūkojaties uz to, ka Latvijas valsts Satversmē ir jāieraksta pašsaprotama norma, ka darba valoda Saeimā ir latviešu valoda?

S.Dreimane: — Nu, būtībā šī ir šīsdienas un šībrīža situācijas prasība, lai nesakurinātu vēl vairāk mūsu iekšējās pretrunas valstī un lai radītu arī zināmu skaidrību, ka balts ir balts un melns ir melns, mums ir nepieciešams šobrīd šādu normu ierakstīt. Es, izpētot dažādu valstu satversmes, esmu redzējusi, ka šādas normas parasti dominē tajās valstīs, kur parlamentos ir iespējams runāt divās valodās, tā tas, piemēram, ir Īrijas parlamentā, kur var runāt gan īru, gan angļu valodā; tā tas ir Somijas parlamentā, kur var runāt gan zviedru, gan somu valodā, tad šīs normas tiek piemērotas. Ja jau ir noteikts, ka tā ir latviešu, igauņu vai lietuviešu valoda, vai vienalga kāda cita, parasti šādas normas satversmēs neraksta. Bet tā ir tiešām šībrīža situācijas prasība, un tādēļ es aizvien vēl uzskatu, ka tas, protams, izsauks arī zināmus pārpratumus pat starptautiskās organizācijās.

— Man jums vēl viens jautājums. Mēs jau runājām par to, ka tās normas, ko tagad koalīcija paredz, Satversmē būs īstenībā neatgriezeniskas. Bet, ja nu gadījumā “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” šis bloks nākamajā Saeimā teorētiski iegūs 51 vietu, kas tad notiek? Tātad tomēr neko nav iespējams atgrozīt atpakaļ?

V.Muižniece: — Pirmais, ko es gribētu teikt, — es nedomāju, ka Latvijas tauta varētu izdarīt šādu izvēli, lai izvirzītu tieši šo politisko spēku tik stiprā pozīcijā, bet, ja runājam par tādām teorētiskām iespējām, tad — jā, ir nepārprotami skaidrs, ka Satversmes pantus nevar grozīt ar vienkāršu balsu vairākumu, arī ne ar 51 balsi, tātad šeit ir jau pavisam cita aizsardzība. Ja runājam par Satversmes grozījumiem, kādēļ tie vajadzīgi — jā, es pati piederu pie tiem cilvēkiem, kas ļoti atturīgi izturas pret Satversmes grozīšanu kā tādu, uzskatot, ka to bez ļoti nopietnas motivācijas, bez ļoti nopietniem argumentiem darīt nevar. Bet mūsu šodienas situācija skaidri parāda, ka, neskatoties uz to, ka Satversmes 4.pantā jau šobrīd ir rakstīts, ka valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda, tomēr ir nepieciešams sazarotāks šīs domas nostiprinājums arī citās Satversmes normās, lai nepieļautu jebkādas interpretācijas, lai nepieļautu bažas, ka situācija varētu mainīties, pat paziņojot par kādiem grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā.

S.Dreimane: — Es tikai ar vienu mazu komentāru gribēju papildināt. Protams, tas, ka šāda darba grupa strādā, ir apsveicami, bet man ir tikai viens jautājums: kā mēs spēsim, un kas šodien regulēs to, ja, teiksim, apvienībai “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” būs šī 51 balss (es arī ceru, ka tas tā nebūs) un frakcijā darba valoda būs nevis latviešu, bet kāda cita valoda, jo es domāju, ka mēs šobrīd vairāk runājam par Saeimas plenārsēžu valodu. Un vai tādēļ nesanāks tā, ka mūsu labā vēlme papildināt Satversmi ar daudziem citiem pantiem galīgi neatrisinās šo problēmu, kur būtībā varbūt ir jāskatās pilnīgi citā saknē un citos pantos.

— Man tikai vēl pēdējais jautājums: kad tas viss tiks sakārtots un izmainīts, Satversmē ielikts?

V.Muižniece: —Mēs, darba grupa, šonedēļ sanāksim vēlreiz, piektdien liksim priekšā koalīcijas padomei jau sagatavoto grozījumu tekstu. Ja tas iegūs tādu akceptu, ka nebūs nepieciešami papildu grozījumi, es domāju, ka mēs jau martā darbu varēsim sākt.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā