Par individuālisma laiku un rakstnieka vietu tajā

“Būt par rakstnieci esmu gribējusi no piektās klases, jo tieši literatūra ir mani visvairāk iespaidojusi kā māksla bērnībā, jaunībā — ko nevaru teikt par šo brīdi. Šobrīd emocionāli vairāk barojos no mūzikas, teātra. Man ir sajūta, ka literatūra pašlaik ir eksistenciālā strupceļā.”

Vai rakstot Māra (dzejniece Māra Zālīte, kurai nupat apritēja 50 gadu — “LV”) izjūt literatūras strupceļu? “Varbūt tas ir iemesls, kāpēc esmu nonākusi pie, tā sakot, metaliteratūras, rokoperu libretiem. Mēdz apšaubīt, vai tā ir literatūra. Man ir svarīgi, vai tie darbojas. Jā, jā, tad man ir vienalga, kā tos sauc.”

Intelektuālu un emocionālu barotni Māra tagad vairāk atrodot teātrī. “Literārā vide liekas aprimusi…” Rakstniece atceras, ka senāk šī vide bija vētraina: “Kādu interesi pret mums, jaunajiem, izrādīja vecākie kolēģi! Rakstnieku savienības vide bija dumpīgākā vide Latvijā. Mēs visi esam izauguši uz mūsu iepriekšējās paaudzes bāzes, kuru saņēmām tiešos kontaktos Benjamiņa mājā: tur vārījās, tur bija emocijas!

Tas laiks ir beidzies. Ir cits, individuālisma laiks. Literārajā vidē jūtos diezgan vientuļa.”

Valodas komisijas uzdevums ir turēt pie vārda tās partijas, kuras paudušas rūpes par latviešu valodu, saka Māra. “Jā, man ir bažas par latviešu valodu. Sociolingvistiski pētījumi pierāda, ka psiholoģiski esam atsviesti pirmsatmodas valodu hierarhijas situācijā. Šis valodas pozīciju zudums ir tieša reakcija uz Rīgas domes vēlēšanu rezultātiem, jo tā sabiedrības daļa, kas domā, ka Latvija ir tikai sabuntojusies Krievija province, tiek spēcīgi stimulēta. Tikai iestājoties NATO, būs likvidētas Ribentropa–Molotova pakta sekas un Latvijas neatkarība kļūs neatgriezeniska. Tāpēc vēlēšanu likuma norma ir jāmaina, tā ir nedemokrātiska.” Teorētiski Māra neizslēdz savu iesaistīšanos politikā. “Taču rakstnieka devums var būt paliekošāks. Ja jutīšu, ka nevaru vairs nekā uzrakstīt, tad…”

“DIENA”