Par kārtīgu mugurkaulu un sēdēšanu uz sētas

Laikrakstu “Laiks” un “Brīvā Latvija” redaktors Ojārs Celle:

Mazai valstij, ejot uz Eiropas Savienību, ļoti nopietni jāapdomā un jānovērtē, kur īsti atrodamies un ko vēlamies. Vai mēs gribam iekulties jaunā savienībā, tādā, kur katrai valstij ļoti maz teikšanas, un kas ir ļoti spēcīgi federalizēta? Jeb mēs gribam būt tādā kopībā, kur katrai valstij tomēr ir sava nacionālā patstāvība, neatkarība utt.? Kur ir līdzsvars, kā kopdomu un nacionālās intereses apvienot, lai nevienam nenodarītu pāri?

Es domāju, ka Latvijā nacionālisma asni ir bijuši vienmēr, tik dažādos laikos dažādos veidos ieraugāmi. Manuprāt, viena latviešu daļa, visvairāk nacionālie kultūras darbinieki, ir norūpējušies par valodas nākotni, tautas nākotni, tāpēc jautā: “Kas notiks, kad mēs ieiesim Eiropas Savienībā?”

Bažas ir pamatotas, jo esam neaizsargāti un nesagatavoti. Visus okupācijas gadus taču sludināja, ka nacionālisms ir ārkārtīgi slikta lieta. Cilvēkiem bija jādomā nevis par savu tautu, bet gan par padomju tautu. Un tagad būs jādomā par Eiropas tautu.

Kas tad īsti ir Eiropas cilvēks? Mūsu prātos kaut kas no daļām kopā salikts: tāds un tāds viņš izskatītos, ja dzīvē būtu sastopams, bet pastāv tikai teorijā. Aizbraucot uz Vāciju, satiksit vācieti, Francijā ir franči un Spānijā — spāņi. Neizskatās, ka Eiropas Savienībā viņi visi daudz mainītos. Bet mēs esam ļoti maza valstiņa, kurai katrs caurbraucējs atstāj iespaidu. Ja mums nebūs kārtīga mugurkaula, tad būs grūti pastāvēt kā latviešiem. Tāpēc mugurkauls jāstiprina, lai mēs dotos Savienībā ar vieglu sirdi.

Okupācijas atgādināšana ir ārkārtīgi svarīga. Pagātni nevar nolikt sāņus. Mūsu ministri vairāk domā par nākotni un priecājas par to, ka, piemēram, pagājušajā gadā ir audzis iekšzemes kopprodukts. Jā, arī tas ir ārkārtīgi svarīgi. Tomēr mums vienmēr jāatgādina par pagātni un jāuzsver, ka Latvija ir bijusi izpostīta demogrāfiski un etnogrāfiski tā kā neviena cita valsts Eiropā. Mums jāatkopjas, tāpēc dodiet mums vairāk laika.

Es saprotu gan, ka ikviens, kurš padomju aparātā bijis augstāks vai zemāks darbinieks, negrib sūdzēties par to laiku un negrib vispār par to runāt.

Jāatceras viena lieta: diplomātija ir tirgošanās. Neviens otram par brīvu neko nedod. Amerika nesen pieprasīja no mums līgumu pret terorismu. Un Latvija steidzīgi parakstīja, neprasot neko pretī! Nu jā, mēs esam maza valsts. Amerika ir liela. Bet tāpat mēs varējām diņģēties.

Tur jau ir tā nelaime, ka desmit gados nav izaudzināti diplomāti, kas māk diņģēties. Mums neviens nekā par brīvu nedod, bet visi grib kaut ko par brīvu dabūt no mums. Jāprot pašiem savu lietu pienācīgi nostādīt un jāprasa! Ja prasītāji sastop pretestību, tad spiediens atslābst. Taču, ja mums nav savas ārpolitikas, savu principu, ja mēs iepriekš nepasakām — “Jā, tiktāl varam iet, bet tālāk ne” —, tad ir bēdīgi. Tā ir līdzsvara lieta, kurā vietā līdzsvara punktu atrast. Ja viena puse ir pārāk piekāpīga, to iedzen kaktā. Bet ir jācenšas būt istabas vidū. Mums jāaizstāv savas intereses. Ja mums kāds kaut ko prasa, tas nenozīmē, ka mums tas ir jādod. Mēs tāpat varam vicināt dūres un teikt: “Mums tas ir nepieņemami, nāciet ar labāku versiju.” Nevar kaut kādu ieteikumu pieņemt kā rīkojumu. Tas ir jāpieņem kā ieteikums un jāsaka: “Jā, bet…” Jāizgudro, kas tas “bet” ir, un skaidri jāpasaka, tam jābūt pamatotam un sagatavotam.

Tāds globālais cilvēks jau dzīvo citā apritē, tajā, uz ko mēs tikai gatavojamies. Mēs nevaram palikt ārpus pasaules norisēm un procesiem, jo mums nav kur palikt. Par to pārliecinājāmies jau divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, ka vairs nav iespējams deklarēt neitralitāti un stāvēt malā. Vai nu esi te, vai tur, bet uz sētas nesēdi!

“LAUKU AVĪZE”