Kad savu lauksaimniecību pošam uz Eiropu

Kopš šā gada sākuma kā galvenais un sarežģītākais jautājums Latvijas ceļā uz dalību Eiropas Savienībā (ES) izvirzījusies lauksaimniecība. Vēl 2000. gada sākumā bija skaidrs, ka viens no smagākajiem jautājumiem sarunās par iestāšanos ES būs tieši lauksaimniecība, bet notikumu attīstība pēdējā mēneša laikā rāda, ka panākt abām pusēm (ES dalībvalstīm un kandidātvalstīm) pieņemamu risinājumu šajā nozarē būs ļoti grūti, varbūt pat neiespējami.

Par situāciju

Pirmkārt, nerunājot par konkrētiem finansiāliem ieguvumiem — tiešajiem maksājumiem, subsīdijām u.c., svarīgs ir jautājums — kādas būs vispārējās izmaiņas lauksaimniecībā, Latvijai iestājoties ES?

“Latvijas lauksaimniecība jau sen vairs nav noslēgta sistēma, un, gribam mēs to vai ne, līdzīgi kā visas pārējās pasaules valstis, arī Latviju ietekmē globalizācija un arvien augošā starptautiskā konkurence,” janvāra beigās ES informācijas centrā Rīgā, diskutējot par Latvijas lauksaimniecības attīstību pēc iestāšanās ES, atzina Zemkopības ministrijas valsts sekretāre Laimdota Straujuma. Jau šobrīd Latvijas lauksaimniekiem nākas konkurēt ar subsidēto ES produkciju, un tirdzniecība Latvijas un ES starpā ir tikai daļēji ierobežota. Bet attiecībās ar mūsu kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju ir spēkā Baltijas brīvās tirdzniecības līgums, kas nozīmē, ka Latvijas lauksaimnieks jau atrodas starptautiskajā konkurencē.

Latvijas iestāšanās ES nenoliedzami nesīs līdzi papildu grūtības vietējiem lauksaimniekiem. Saasināsies konkurence lauksaimniecības produkcijas tirgū, palielināsies kvalitātes standarti, un līdz ar to pieaugs arī ražošanas izmaksas. Tomēr tajā pašā laikā pastāv arī virkne iekšējo apstākļu, kas ietekmēs Latvijas lauksaimniecības attīstību neatkarīgi no tā, iestāsies Latvija ES vai neiestāsies.

Pirmkārt, tā ir kopumā lēnā tautsaimniecības attīstība, otrkārt, vājā lauksaimniecības infrastruktūra un moderno tehnoloģiju trūkums, kā arī fakts, ka Latvijas lauksaimniecība ir ļoti sadrumstalota, ka liela daļa saimniecību ir ļoti nelielas un darbojas tikai savu iekšējo vajadzību apmierināšanai. Kā 13. februārī Saeimas ārkārtas sēdē par nacionālo interešu aizstāvību lauksaimniecībā informēja deputāts Māris Sprindžuks, Latvijas laukos dzīvo aptuveni 30 procenti iedzīvotāju, no kuriem puse ir lauksaimnieki, bet tie saražo tikai četrus procentu no Latvijas iekšzemes kopprodukta.

Savukārt Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta vadītājs Andris Miglavs janvāra beigās, uzstājoties ES informācijas centrā, pauda viedokli, ka mazās saimniecības pašas par sevi nav nekas slikts, problēma ir tā, ka tās nav atradušas veidu, kā sevi padarīt par ienākumus nesošām un pelnošām saimniecībām. Fiksētās izmaksas lauksaimniecībā ir augstas, un tās spiež mūsu zemnieku, vienalga, ejam mēs uz ES vai neejam. Lai attīstītu ražošanu, ir vajadzīga mazo saimniecību kooperācija, jo, piemēram, lai efektīvi izmantotu un atpelnītu jauna traktora iegādi, tas ir jāizmato pilnīgi, proti, jāapstrādā vismaz 300 hektāri zemes, bet Latvijā lielākā daļa saimniecību ir daudz, daudz mazākas. Šī problēma ir jārisina mums pašiem, atzina A. Miglavs.

Ir skaidri redzams, ka Latvijas lauksaimniecībā ir nepieciešama steidzama restrukturizācija, un tā ir vajadzīga arī tad, ja Latvija nekļūtu par ES dalībvalsti. Nepieciešams celt lauksaimniecības ražošanas pievienoto vērtību, jāveido vairāk lielsaimniecību, jādažādo pašreizējā lauksaimniecības struktūra, jāattīsta tūrisms un citi alternatīvi nodarbošanās veidi lauku apvidū, Saeimas plenārsēdē teica M. Sprindžuks.

Par gaidāmajām pārmaiņām

Ikvienam ir skaidrs, ka Latvijas lauksaimniekiem iestāšanās ES būs liels pārbaudījums — palielināsies produkcijas kvalitātes standarti, pastiprināsies sanitārās prasības ražotājiem un pārstrādātājiem, pieaugs konkurence. Tomēr gaidāmi arī daudzi pozitīvi ieguvumi. Kā viens no nozīmīgākajiem minams fakts, ka palielināsies finansiālais atbalsts lauksaimniecībai, pieaugs subsīdijas. Un, kā Saeimas ārkārtas sēdē norādīja ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, pieņemot lēmumu neiestāties ES, Latvija pazaudēs arī pašreiz pieejamos SAPARD līdzekļus, ar kuriem zemnieki saista lielas attīstības cerības. Tāpat konkurētspējīgajiem ražotājiem pavērsies arī viss plašais ES tirgus, savukārt vietējiem patērētājiem tiks dotas lielākas izvēles iespējas.

Kā pozitīvs minams arī fakts, ka palielināsies kvalitātes standarti un Latvijas patērētājs varēs būt drošs, ka pārtika, kas nopērkama veikalā, būs kvalitatīva un neradīs problēmas veselībai. Kā norādīja A. Miglavs, Latvijā pēdējos gados vērojamas lielas problēmas ar lauksaimniecības produkcijas kvalitāti, un ES kvalitātes standartu un kvalitātes kontroles mehānismu ieviešana ir vajadzīga nekavējoties. Kā piemēru ar pārtikas kvalitāti saistītām problēmām var minēt faktu, ka 2000. gadā ar trihinelozi saslimuši ap 400 cilvēku, kas ir divreiz vairāk nekā pirms diviem gadiem un ir sliktākais rādītājs Eiropā.

Nenoliedzami, iestājoties ES, pieaugs arī pārtikas cenas, kas vērtējams kā ieguvums ražotājiem, bet zaudējums patērētājam.

Par finansiālajiem nosacījumiem

Visasākās diskusijas izvērtušās par 30. janvārī publiskoto Eiropas Komisijas (EK) priekšlikumu par paplašināšanās finansu nosacījumiem, kuros noteikts, ka jaunās dalībvalstis pēc iestāšanās ES varētu saņemt tikai 25 procentus no tā tiešo maksājumu apjoma, ko saņem pašreizējās dalībvalstis, un pilnu finansējuma apjomu varētu sasniegt pakāpeniski tikai desmit gadu laikā. Šāds priekšlikums nepārprotami ir izraisījis milzīgu satraukumu gan lauksaimniekos, gan politiķos.

Kā pagājušajā nedēļā Saeimas ārkārtas sēdē norādīja zemkopības ministrs Atis Slakteris, atbalsts Latvijas lauksaimniekiem pieaugtu arī gadījumā, ja pieņemtu pašreizējo EK priekšlikumu par tiešajiem maksājumiem 25 procentu apmērā (atbalsts pieaugtu no 9,2 miljoniem uz 13, 5 miljoniem latu). Tomēr kā norāda zemkopības ministrs un virkne citu Latvijas un pārējo kandidātvalstu politiķu, tad pēc šā EK priekšlikuma nekādi nav iespējams pamatot to, kā jauno dalībvalstu zemnieki spēs vienlīdzīgi konkurēt brīvā tirgus apstākļos, saņemot tikai daļēju samaksu par savu darbu. “Es šādai pozīcijai nevaru piekrist un nepiekritīšu,” uzsvēra A. Slakteris.

Bet, kā atzina A. Miglavs, Latvijas zemnieks, iespējams, spētu saimniekot un lēnām attīstīties arī bez ES tiešajiem maksājumiem, bet tikai tādā gadījumā, ja šāds finansiālais atbalsts nebūtu pieejams arī ES lauksaimniekiem. Bet, kā zināms, ES lauksaimnieki jau gadu desmitiem ilgi saņem milzīgas subsīdijas un cita veida atbalstu, kurā tiek tērēta aptuveni puse ES budžeta līdzekļu.

Jau vairākus gadus ES tiek runāts par nepieciešamību būtiski reformēt ES lauksaimniecības politiku, bet tas katrā ziņā nenotiks vēl pirms jauno dalībvalstu uzņemšanas Savienībā.

Tomēr, izvērtējot pašreizējo atbalstu, ko saņem Latvijas lauksaimnieki, un to, ko tie saņemtu, pieņemot pašreizējos it kā neizdevīgos nosacījumus, atbalsts lauksaimniecībai tik un tā pieaugtu un būtu vērojama pozitīva lauksaimniecības nozares attīstība. Valsts Agrārās ekonomikas institūta aprēķini rāda, ka, iestājoties ES, tuvākajos piecos gados lauksaimniecības ražošana pieaugs, mazākais, par 15 procentiem, bet optimistiskākajā gadījumā — pat par 35 procentiem. Bet, neiestājoties ES un paliekot bez ES finansiālā atbalsta, lauksaimnieciskā ražošana tuvāko piecu gadu laikā varētu pat par 20 procentiem samazināties.

Par faktisko, vēlamo un pieļaujamo

Otrs smagākais jautājums sarunās ar ES ir ražošanas kvotas. EK, aprēķinot kandidātvalstīm nosakāmās kvotas, par galveno orientieri izvēlējusies lauksaimniecības produkcijas ražošanas rādītājus laikā no 1995. līdz 1999. gadam. Latvijā tobrīd, līdzīgi kā pārējās kandidātvalstīs, lauksaimniecības ražošana bija visai smagā situācijā un ražošanas apjomi daudz zemāki nekā patiesā jauda. Gandrīz visās nozarēs EK piedāvātais kvotu apjoms ir pat zemāks par pašreizējo ražošanas apjomu. Tādēļ Latvija savā sarunu pozīcijas dokumentā pieprasījusi ievērojami augstākas kvotas un ir gatava aktīvi par šo pozīciju cīnīties. Piemēram, 2000. gadā Latvijā saražotas 62 000 tonnu cukura, bet reālā ražošanas jauda ir daudz augstāka, tādēļ Latvijas pieprasītais kvotas lielums ir 100 000 tonnu, kamēr EK noteiktā kvota Latvijai — tikai 52 000 tonnu. Līdzīga situācija ir arī attiecībā uz piena ražošanu — 2000. gadā saražotas 824 000 tonnas, bet Latvijas pieprasītā kvota — 1 200 000 tonnas.

Pagaidām Latvijas un EK pozīcijas vēl ir ļoti atšķirīgas, bet ir skaidrs, ka Latvija nevēlas un arī negatavojas tik vienkārši pieņemt Eiropas Komisijas piedāvātos neizdevīgos finansu nosacījumus un kvotas lauksaimniecības politikā un sarunas par šo jautājumu vēl būs ļoti ilgstošas un smagas.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors