“Dalība drošības aliansē ir liela atbildība”

21.februārī darba vizītē Rīgā uzturējās NATO ģenerālsekretārs
Džordžs Robertsons, NATO ģenerālsekretārs,
Saeimas plenārsēdē:

Ceturtdien, 21.februārī, Latvijas Republikas Saeimas tribīnē: NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— uzrunā Saeimai

Spīkera kungs! Godājamie parlamentārieši! Jūs redzat, ka es esmu ļoti priecīgs būt šeit un izmantot šo iespēju, lai pateiktu jums dažus vārdus un varbūt arī uzklausītu dažus jautājumus.

Kā jau es sacīju spīkera kungam, tad, kad es sāku darbu Briselē un beidzu darbu Apakšnamā, es domāju, ka man visas atlikušās dzīves laikā vairs nenāksies atbildēt uz āķīgiem jautājumiem no parlamentāriešu puses. Bet man nav bijusi taisnība, jo, ņemot vērā to, ka man nākas būt 19 NATO dalībvalstīs un 27 citās valstīs, kuras piedalās programmā “Partnerattiecības mieram”, es noteikti tiekos arī ar šo valstu parlamentāriešiem, un tieši jūs esat demokrātijas pārstāvji savās valstīs. Jūs ieceļat savas valdības, un jūs pārstāvat kontinuitāti saistībā ar sabiedrības viedokli un esat tautas balss savā valstī.

NATO nesastāv no valdībām, to veido valstis, un, ja arī jūsu valsts šā gada novembrī tiks uzaicināta kļūt par dalībnieci šajā unikālajā aliansē, tad, protams, arī jūs varēsiet veikt savu lomu aliansē atbilstoši tās noteiktajiem standartiem. Tas attiecas gan uz militārajiem, gan drošības kritērijiem, kas ir visas šīs organizācijas pamatā. Arī attiecībā uz tās lomu drošības sekmēšanā un nostiprināšanā gan pašlaik, gan arī nākotnē.

Tātad, tā kā tuvojas Prāgas sammits, jums jāzina, ka dalība NATO nav tikai gods, kas tiek piešķirts jums vai šai valstij. Tā nav arī dāvana vai kaut kāda solidaritātes atzīšana saistībā ar pagātnes notikumiem.

Dalība vissekmīgākajā drošības aliansē ir liela atbildība, milzīga atbildība un arī nasta, jo tas nozīmē pienākumus un demokrātisko standartu ievērošanu. Un tas prasa arī izdevumus aizsardzības sektoram, un tāpēc parlamentāriešiem bieži vien ir grūti, un viņiem bieži būs jāizdara smaga izvēle.

Jūsu valsts ir nolēmusi iestāties šajā aliansē un iegūt to, ko tā nodrošina, proti, kolektīvo drošību — tātad visu to, ko šī koleģiālā saime, kurā pārstāvētas mieru mīlošas tautas, var dot. Tāpēc, tajā iestājoties, arī jums ir nepieciešams uzņemties atbildību, jo jūs nevarat vienkārši būt šīs drošības patērētāji, tikai saņemt šīs drošības garantijas. Ja jūs gatavojaties kļūt NATO dalībvalsts, tad jums jābūt arī devējiem no savas puses. Jūs ieguldāt kaut ko no savas puses, un tas ir būtiski svarīgs moments. Gan militārajā ziņā, gan arī pilsoniskajā jomā ir jābūt visaugstākajiem standartiem.

Es, protams, negribu šeit gari un ilgi runāt, es pat nezināju, ka mani lūgs uzstāties ar runu, bet, tā kā es runājos ar politiķiem, tad jāsaka, ka politiķi nekad nevienā valstī nevar atturēties no šādas runu teikšanas.

Taču būtībā es gribu pievērsties pāris jautājumiem, kas attiecas tieši uz jums un jūsu kā parlamenta pārstāvju atbildību.

Šis jums būs ļoti karsts gads. Es redzēju kādu šārīta laikrakstu, kurā es esmu izteicies, ka Latvijai šis gads būs karsts laika periods. Laikam temperatūra ārpusē šobrīd ir –6 grādi, bet ceru, ka jūs saprotat, kāda ir atšķirība karstumam klimatiskajā ziņā un politiskajā ziņā.

21.02.2002. Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Viens no jautājumiem, kurā NATO gaidīs rīcību no Latvijas parlamenta, būs atvieglot valdībai lēmumu pieņemšanu par dalībvalstu bruņoto spēku dislocēšanu, neliekot nekādus šķēršļus no parlamenta puses.

Mēs gribam — un daudzi parlamenti to grib — saņemt paskaidrojumus no valdības par karaspēka izvietošanu. Taču šobrīd NATO darbības galvenā būtība ir ātra reaģēšana, ātra karaspēka dislocēšana. Piemēram, pagājušajā gadā bijušajā Dienvidslāvijas Republikā, Maķedonijā, no brīža, kad tika pieņemts politisks lēmums, mēs piecu dienu laikā no 12 valstīm izvietojām gandrīz 5000 vīru. Tā ir mūsdienu NATO būtība: krīžu novēršana, krīžu pārvarēšana, ātrās reaģēšanas pasākumi, un jums šajā sakarā jāizveido jauns, moderns mehānisms, lai valdība varētu reaģēt atbilstoši savām saistībām ar NATO.

Nākamais svarīgākais jautājums, kuram uzmanīgi sekos NATO dalībvalstis, būs tas, ko jūs šajā gadā paveiksiet saistībā ar Vēlēšanu likumu un tā atbilstību standartiem, kurus ievēro NATO dalībvalstis un visplašākā starptautiskā sabiedrība. Grozījumi Vēlēšanu likumā, jūsu ziemeļu kaimiņvalstī nenoliedzami ir pievērsuši arī lielāku uzmanību tām debatēm, kas norisinājās šeit, parlamentā. Šo debašu rezultātā pieņemtais likums lielā mērā noteiks to, kāds lēmums novembrī tiks pieņemts Prāgā.

Tāpat tas attiecas uz valodas jautājumu Latvijā vispār. Es pilnīgi atzīstu un daudz labāk kā citi saprotu sarežģītos vēstures notikumus šajā pasaules daļā, kolektīvo atmiņu, kas ir saglabājusies. Neviens nedrīkstētu izdarīt kādu acumirklīgu secinājumu par Baltijas valstīm, kādus ātrus un vienkāršotus slēdzienus. Taču tajā pašā laikā jāteic, ka mēs sagaidām, ka dalībvalstīs sabiedrība būs integrēta un neviens nebūs izstumts. Attieksme pret minoritātēm ir ļoti svarīga jebkurā gadījumā, un šīs problēmas, šo jautājumu risināšanai ir ļoti liela nozīme pat tad, ja šobrīd valstī nav spriedzes, taču nākotnē šādi spriedzes momenti varētu parādīties. Šo jautājumu risināšana ir faktors, kam mēs pievērsīsim uzmanību, taču tas, kā jūs tos risināsiet, lielā mērā ir jūsu pašu rokās.

Es apsveicu jūsu vēlmi kļūt par NATO dalībvalsti, un es zinu, ka šobrīd 60% jūsu sabiedrības atbalsta jūsu valsts iestāšanos NATO. Es domāju, ka varbūt šis ir viens no vissvarīgākajiem brīžiem šīs mazās Baltijas valsts vēsturē. Atbildība, kas gulsies uz valsts vadības pleciem šobrīd, gan valdības pārstāvjiem, gan parlamentāriešiem, būs ļoti liela atbildība.

Divdesmit vienu gadu es esmu bijis ievēlēts parlamentārietis savā valstī, un vēl arvien esmu savas valsts parlamentā neievēlētās daļas loceklis, tāpēc es saprotu un labāk kā daudzi citi zinu, kāda nasta gulstas uz jūsu pleciem, bet es tomēr gribu jums atgādināt, cik svarīgs būs jūsu šāgada veikums un cik nopietna būs tā vēsturiskā nozīme gan jums, gan visiem tiem cilvēkiem, kurus jūs pārstāvat.

Liels paldies par jūsu uzmanību, un es ar prieku atbildēšu uz jūsu jautājumiem.

— atbildot deputātiem

NATO ģenerālsekretāra lorda Džordža Robertsona uzruna un atbildes uz Saeimas deputātu jautājumiem Saeimas plenārsēdē Rīgā, 21.februārī. No stenogrammas.

Sēdes vadītājs. Paldies, Robertsona kungs. (Aplausi.)

Lai nekavētu laiku, ķersimies pie jautājumiem! Kā pirmajam vārds opozīcijas frakcijas — apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” — priekšsēdētājam Jānim Jurkānam. Lūdzu!

Jānis Jurkāns (PCTVL). Jūsu ekselence! Es vēlētos uzdot jautājumu, kājās stāvot. Es pārstāvu frakciju, kas saucas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”. Tāpēc man ir viena replika un viens jautājums.

Mana replika ir šāda. Valsts, kas robežojas ar jūru, nevar būt maza valsts. Tā kā mēs esam pie jūras un mūsu valsts robežojas ar jūru, mēs nemaz neesam tik maza valsts, un tāpēc mans jautājums būtu šāds: vai ir iespējams, ka NATO paplašināšanās notiks vairākos posmos: pirmais posms — uzaicināšana, un otrais posms — uzņemšana?

Dž.Robertsons. Jautājumu par to, vai valsts var būt liela vai maza, atrodoties pie jūras, es arī ļoti labi saprotu, jo arī es esmu dzimis mazā Skotijas salā pie paša Ziemeļatlantijas okeāna. Varētu teikt, ka kopš dzimšanas man ir lemts būt saistībā ar šo Ziemeļatlantijas aliansi, ko mēs tagad paplašinām līdz Baltijas jūrai. Faktiski mēs jau tur esam — mūsu dalībvalstis ir Vācija, Dānija un Polija, un potenciāli mēs varētu iet arī tālāk.

Būs posmi — jā! Protams, iepriekšējais modelis, runājot par iestāšanos NATO, bija šāds: bija uzaicinājums sammitā, pēc tam sekoja detalizētas uzņemšanas sarunas ar kandidātvalsti par to, kas tai jādara; šīs sarunas notiek, un pēc tam notiek pati uzņemšana. Tā tas ir bijis pagātnē. Šoreiz šī norise būs varbūt atšķirīga — atkarībā no tā, kāds tad būs attiecīgi 19 NATO dalībvalstu valstu vadītāju kolektīvais lēmums novembrī saistībā ar 9 pieteikumiem. Šobrīd nekādi lēmumi nav pieņemti — ne pozitīvi, ne negatīvi, to es apgalvoju, un jūs varat man pilnīgi ticēt, ka tas tā ir, — un arī es varbūt nevienam neticētu —, bet es jums saku, ka šobrīd tiešām nekādi lēmumi vēl nav pieņemti, un tie pat netiks apsvērti līdz sanāksmei Reikjavīkā, kas notiks maijā. Tomēr ir pilnīgi iespējams, ka var būt arī citādāka šī procedūra.

Kā jūs zināt, potenciāli šī varētu būt NATO lielākā paplašināšanās tās 52 vai 53 gadu pastāvēšanas laikā. Kad lēmumi tiek pieņemti, tie ir neatgriezeniski; ja šādi galīgie lēmumi tiks pieņemti par valstīm, kuru skaits var būt no 1 līdz 9, var gadīties, ka mums būs jāapsver dažādas metodes, lai nodrošinātu to, ka solījumi, kas tiek doti, tiek arī pildīti. Un tāpēc es saku jums, šim parlamentam, ka finansējums aizsardzības sektoram — 2% apmērā no IKP nostiprināšana likumā ir ļoti labs veids, kā jūsu valsts dod solījumu, apzinoties, ka šis solījums tiks izpildīts.

Sēdes vadītājs. Paldies! Nākamajam vārds Jurim Dobelim, apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/ LNNK frakcijas deputātam.

Juris Dobelis (TB/LNNK). Robertsona kungs, neliels ievads. Vērtējot Krievijas pašreizējo tieksmi sadarboties ar NATO un Rietumvalstīm kopumā, pārdomas rada Krievijas līdzšinējā kursa pārāk straujā revidēšana pēc 11.septembra, kas varētu būt veikta īstermiņa interešu dēļ, piemēram, lai attaisnotu brutālo karu Čečenijā. Tāpēc NATO kandidātvalstu, it īpaši Baltijas valstu, piesardzību var radīt gan forma, kādā tika piedāvāta NATO un Krievijas sadarbība formātā “19 plus 1” bez konsultācijām ar kandidātvalstīm un pat NATO dalībvalstīm, gan iespējamā Krievijas vieta NATO lēmumu pieņemšanas procesā, kas šobrīd tīri fiziski iezīmēta starp Spāniju un Portugāli. Jāņem vērā vēl aizvien nenoteiktie attīstības procesi pašā Krievijā, kas, domājot par Baltijas valstu turpmāko attīstību, liek kārtējo reizi apdomāt Krievijas rīcību — ka, neatsakoties no agrākajām politiskajām tieksmēm, Krievija pastāvīgi iejaucas Baltijas valstu iekšējās lietās un pat neatzīst Baltijas valstu okupācijas faktu.

Un tāpēc ir jautājums: kādu jūs varētu paredzēt Krievijas vietu šajā formātā “19 plus 1”, piedaloties nopietnu NATO lēmumu pieņemšanas procesā? Paldies!

Dž.Robertsons. Atļaujiet izteikt dažas personiskas dabas atziņas par Krievijas reakciju uz 11.septembra notikumiem.

Attiecībā uz Krievijas reakciju es ticu, ka tā bija patiesa un īsta, no sirds, un es domāju, ka tas bija Krievijas prezidenta Putina personiskais viedoklis, taču tas atspoguļoja krievu tautas dziļākās jūtas.

Es ticu tam tāpēc, ka esmu ticies un runājis ar pašu prezidentu Putinu, kā arī ar daudziem citiem. Es domāju, ka Krievijas tauta un vadība bija šokēta tāpat kā visa pasaule, uzzinot par 11.septembra notikumiem.

Es nekādus citus motīvus aiz šīs līdzjūtības izpausmes nesaskatu. Domāju, ka šie visi ieteikumi bija no sirds, un, manuprāt, reakcija no Maskavas puses bija īsta un neviltota, jo būtībā tas bija bezprecedenta piedāvājums gan attiecībā uz gaisa telpas izmantošanu, gan uz palīdzības sniegšanu Amerikas tautai, reaģējot uz baisajiem uzbrukumiem. Tas ir mans personiskais viedoklis, un es tik tiešām tā arī uzskatu. Es esmu runājis ar prezidentu Putinu arī par šiem jautājumiem un domāju, ka tas nebija nekādi saistīts ar Krievijas centieniem, lai aizsegtu kādu savu tābrīža rīcību. Es domāju, ka tas nekādā ziņā nekavēs mūs atgādināt Krievijai par tās atbildību par cilvēktiesību ievērošanu Čečenijā un citur, jo mēs uzskatām, ka šāds atgādinājums ir taisnīgs un pamatots. Taču pirmo reizi 60 gadu laikā krievi un Krievijas vadība tik tiešām apzinājās, ka karš ir kopīgs drauds mums visiem un arī kopīgs ienaidnieks, ka ar to var tikt galā, vienīgi sadarbojoties, kopīgiem spēkiem. Veiktie terora akti Ņujorkā, kad lidmašīnas ietriecās dvīņu torņos, tikpat labi varēja būt vērsti pret Vasilija Svētlaimīgā katedrāli, un tikpat viegli nākamās teroristu akcijas varētu notikt Sarkanajā laukumā, Volgogradā vai Pēterburgā, Vašingtonā vai Čikāgā. Būtībā šis būtu jāuzskata par vēsturisku brīdi. Tā rodas vēsture. Un ideoloģija ir pilnīgi nesvarīga. Virsroku gūst cilvēcība. Un, es domāju, ja tas tik tiešām tā ir, tad arī krievi tāpat kā, teiksim, citas tautas, dzīvojot faktiski šajā mazajā pasaulē, uzskata, ka ar šādiem riskiem un draudiem var tikt galā, vienīgi sadarbojoties, nevis rīkojoties atsevišķi. Es arī domāju, ka šī tiešām ir tāda izdevība, un mums visiem vajadzētu to izmantot.

Es biju Maskavā novembrī. Es biju Maskavā pēc tam, kad biju bijis Vašingtonā, pēc tam, kad biju jau runājis ar visu NATO dalībvalstu vēstniekiem un dzirdējis iniciatīvas attiecībā uz sadarbību ar Krieviju. Un to teica jau britu premjers, arī itāļu un spāņu premjeri, Francijas prezidents un Vācijas kanclers. Es faktiski jau pēc savas personiskās ierosmes devos uz Volgogradu vai Maskavu. Attiecīgās valstis jau bija paudušas savu nostāju. Un es domāju, ka ļoti svarīgi ir atzīt, ka pārmaiņas psiholoģijā un pieejā jautājuma risināšanai var notikt, un tāpēc es domāju, ka mums nevajadzētu cilvēkiem pārmest, ja viņi maina savu attieksmi, bet tomēr vajadzētu ticēt, ka viņi maina savu attieksmi pret daudzām lietām. Es domāju, ka arī tas mums ir jāņem vērā. Un, lūk, šā apstākļa dēļ NATO dalībvalstu ārlietu ministri, pagājušā gada decembrī tiekoties savā sanāksmē Briselē, nolēma, ka viņi varētu izveidot šādu te padomi — “19 plus viens”, lai risinātu problēmas, kuras prezidents Putins nosaucis par kopīgo interešu loģiku, piemēram, cīņa pret terorismu, pret masu iznīcināšanas līdzekļu izplatību, arī attiecībā uz pretraķešu aizsardzības sistēmu...

Jomās, kurās mēs jau sadarbojamies un par kurām mēs, iespējams, varētu pieņemt kopīgus lēmumus, es domāju, šī izdevība ir jāizmanto, jo tas varbūt ir zināms lūzuma punkts vēsturē. Ja neveiksies, tad neveiksies, taču, ja tomēr izdosies un ja būs panākumi, tad tas mainīs visu pasauli. Un es domāju, ka brīvās pasaules valstu vadītājiem tiešām būtu jāizmanto šāda izdevība un jāraugās, lai tā neizslīdētu no rokām, kā tas dažkārt ir bijis pagātnē, kad cilvēki, teiksim, tādi kā jūs un varbūt arī jūsu priekšteči, ir palikuši zaudētājos. Skatīsimies augstsirdīgi uz šīm lietām, taču būsim arīdzan ļoti reālistiski, jo tas ir gan Krievijas nacionālajās interesēs, gan arī katras NATO dalībvalsts un kandidātvalsts nacionālajās interesēs. Jo Krievija, kas būs cieši saistīta ar Rietumu vērtībām un standartiem, būs Krievija, kas dzīvos mierā ar saviem kaimiņiem, un Krievija, kas nostiprinās arī savu drošību. Es domāju, ka Krievija uz to arī tiecas.

Sēdes vadītājs. Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātei Inesei Birzniecei — “Latvijas ceļa” frakcija.

Inese Birzniece (LC). Jā, paldies, tiek runāts par to, ka šī NATO paplašināšanās būs pēdējā. Vai jūs uzskatāt, ka būs arī turpmāk un vēl kādi NATO paplašināšanās raundi, vai arī jūs domājat, ka šis būs bijis vienīgais NATO paplašināšanās raunds, vai pēc Prāgas sammita varētu būt gaidāma vēl kāda paplašināšanās kārta?

Dž.Robertsons. Es nedomāju, ka tās ir paplašināšanās beigas. Mēs taču nevaram aizslēgt atvērtās durvis! Gluži vienkārši aiztaisīt tās ciet, sacīdami: “Viss, jau pilns!” Tā teikt pēc sammita Prāgā būtu tikpat nepareizi, kā tas būtu varējis būt Madridē 1997.gadā... Varbūt būs citas valstis, kurām neveiksies šajā gadā, bet kuras gribēs turpināt darbu, lai iestātos NATO. Varbūt būs arī vēl citas valstis, kuras uzskatīs, ka tām ir pienācis brīdis pievienoties aliansei, kuras varbūt vēl šobrīd nepiedalās programmā “Partnerattiecības mieram”, bet kuras vēlēsies to darīt. Tas nebūs galīgais vai pēdējais paplašināšanās raunds. Tomēr katrai fāzei vai katram etapam, protams, ir jābūt pabeigtam, turklāt jābūt ļoti sekmīgam, jo citādi jau vairs nebūs tālākās motivācijas, cilvēkiem un tautām nebūs vēlmes iestāties aliansē.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tad, kad tiek pieņemti lēmumi, tie būtu saprātīgi, jo nav tāda īpaša mehānisma, kā izslēgt kādu NATO dalībvalsti. Būtībā mūsu darba pamatā ir konsensa princips. Tītari jau nebalso par Ziemassvētkiem. Arī valstis pašas sevi neizbalsos no alianses, tāpēc šis Prāgas sammits būs tik ļoti, ļoti svarīgs aliansei un tām valstīm, par kurām sammitā lems. Tāpēc ies karsti, un nevienu brīdi nevarat būt pašapmierināti, jo katra minūte būs svarīga un uzmanība tiks veltīta visam tam, kas katrā no kandidātvalstīm notiek.

Sēdes vadītājs. Pēdējam jautājumam vārds Aleksandram Kiršteinam — Tautas partijas frakcijas deputātam, Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētāja biedram.

Aleksandrs Kiršteins (TP). Godājamais lord Robertson! Progress ir ļoti liels. Vēl pirms pieciem sešiem gadiem mums teica — leciet uz galvas baseinā! Ja jums izdosies skaisti ielēkt atbilstoši noteikumiem un jūs nenositīsities, varbūt mēs ielaidīsim ar laiku arī ūdeni šajā baseinā!

Pirms dažiem gadiem mums bija jāizmaina Pilsonības likums, un no EDSO puses mums solīja, ka tie ir pēdējie labojumi Latvijas likumdošanā, dažas nepieciešamās izmaiņas, lai mēs līdzinātos demokrātiskām valstīm. Pagāja daži gadi, un pagājušajā gadā mums teica, ka mums jāievieš patiešām pēdējie nebūtiskie labojumi Valodas likumā, un mēs to arī izdarījām. NATO Parlamentārās asamblejas Politiskās komitejas ziņojumā, ko gatavo Koendera kungs, par Latviju ir teikts, ka visas EDSO prasības un arī citu starptautisko organizāciju prasības ir izpildītas un ka Latvijā neatkarības periodā līdz šim ir bijušas trīs vēlēšanas, un ka Latvijas parlaments ir ievēlēts brīvās un godīgās vēlēšanās — “free and fair elections”. Tur nekas nav teikts, ka pēkšņi ir parādījusies atklāsme, ka nākamās vēlēšanas varētu būt negodīgas un būtu jāmaina likums.

Taču mans jautājums ir par to, ka, jo vairāk mēs dzirdam, ka “trešajām” valstīm nebūs veto tiesību NATO paplašināšanās jautājumā, jo vairāk mēs Latvijā saprotam, ka jau iepriekš būtu vēlams saskaņot visus jautājumus ar Krieviju, lai tai nebūtu lielu iebildumu. Jūs nesen viesojāties vairākas reizes Krievijā. Sakiet, ģenerālsekretāra kungs, — vai jums pēc sarunas ar Krievijas prezidenta kungu un ar citām likumdošanas un valdības personām neradās tāda pārliecība, ka Krievija jau gandrīz ir piekritusi Latvijas un pārējo Baltijas valstu uzņemšanai aliansē? Bet, ja vēl nav, vai tuvākajā laikā, tas ir, nākamajos mēnešos līdz Prāgas sammitam, Baltijas valstīm nevarētu no Krievijas vai NATO valstu puses rasties dažas jaunas papildu prasības likumdošanas jomā? Paldies!

Dž. Robertsons. Man nav izveidojies tāds viedoklis, vai Maskavā radies iespaids, ka Krievija apsveiktu Baltijas valstu, Slovēnijas, Slovākijas, Bulgārijas, Rumānijas, Maķedonijas vai Albānijas uzņemšanu aliansē. Prezidents Putins, atrodoties man blakus Briselē oktobrī, skaidri teica, ka viņam nepatīk šī NATO paplašināšanās ideja. Viņš domā, ka tas nav nedz minēto valstu, nedz Krievijas drošības interesēs, taču viņš norādīja un atzina, ka NATO pati pieņems savus lēmumus un ka to nevar ietekmēt nekāda cita — trešā valsts. Viņš atzina arī to, ka visām kandidātvalstīm, kuras pretendē uz iestāšanos NATO, ir suverēnas tiesības pašām pieņemt lēmumus par savu drošību. Tas, protams, ir tas, ko viņš sacīja, un būtībā tur nekādu pretrunu faktiski nav.

Es uzskatu, un arī NATO ir pārliecināta, ka pēdējā paplašināšanās faktiski ir palīdzējusi un devusi labumu Krievijas nacionālajām interesēm, tāpēc ka ir izveidojusies daudz stabilāka situācija Centrālajā Eiropā un ir lielāka prognozējamība, kuras nebija līdz tam, pirms šīs trīs valstis — Polija, Čehijas Republika un Ungārija — nebija kļuvušas par NATO dalībvalstīm. Prezidents Putins, nesen viesojoties Varšavā, augstu novērtēja Krievijas un Polijas savstarpējās attiecības, un es domāju, ka tā jau ir fakta atzīšana, ka Polija tagad ir droša, stabila un pārliecināta Centrālās Eiropas un jau plašākās Ziemeļatlantijas alianses dalībvalsts. Tomēr Krievijai nebūs nekādu veto tiesību, un tā šādas tiesības arī nav prasījusi, un tai Prāgā tādas netiks piešķirtas. Lēmumus pieņems NATO vadītāji, balstoties uz katras konkrētās kandidātvalsts ieguldījumu, tās atbilstību NATO militārajiem, aizsardzības un plašākiem politiskiem mērķiem, kā arī balstoties uz demokrātijas standartiem un pilsoņa tiesību standartiem, brīvību likuma priekšā, tiesiskās sistēmas kvalitāti, stingriem pasākumiem korupcijas apkarošanā.

Pasākumiem cīņā pret korupciju būs milzīgi liela nozīme tieši NATO vērtējumā, izskatot attiecīgo kandidātvalstu iesniegumus, tiks vērtēta arī attieksme pret minoritātēm, labas attiecības pret kaimiņvalstīm kopumā, nevis ar kādu konkrētu valsti, tiesiskās sistēmas kvalitāte, spēja saglabāt informācijas slepenību, ja jūs kļūsiet par alianses dalībvalsti, — tā standartu pakete, kas ir noteikta un vēl joprojām pastāv.

Protams, demokrātijas apstākļos standarti nav nemainīgi, jums un mums ir nemitīgi jānodrošina, lai demokrātiskie standarti, kurus mēs piemērojam attiecīgajā sabiedrībā, tiešām arī atbilstu attiecīgajiem apstākļiem un laikam. Un sabiedrība, kurā domā par katru tās locekli, nav nekas sastindzis, ko varētu plānot piecus, trīs vai divus gadus uz priekšu. Svarīgi ir tas, kā jūs rīkojaties konkrētajā situācijā. Lūk, tas ir svarīgi!

Un joprojām aktuāls būs jautājums par Vēlēšanu likumu, Valodas likumu un to ietekmi uz integrētās sabiedrības veidošanos. Šie jautājumi būs aktuāli līdz pat novembrim un arī vēl pēc tā. Tiem būs liela nozīme.

Jūs varbūt esat pamanījuši, ka man ir neliels akcents angļu valodā, jo es nāku no tās Apvienotās Karalistes daļas, kas zināmā veidā klimatiskajā ziņā varētu atbilst Baltijas valstīm. Es esmu no Skotijas. Britu demokrātiskā sistēma ir viena no senākajām sistēmām visā pasaulē. Senāka ir vēl tikai Islandē. Taču pirms četriem gadiem britu Konstitūcija faktiski tika pilnībā grozīta, lai ļautu darboties parlamentam Skotijā, arī Velsas un arī Ziemeļīrijas asamblejām. Tā ka faktiski tie bija nozīmīgākie grozījumi mūsu Konstitūcijā pēdējo 300 gadu laikā. Modernizācija bija nepieciešama, lai varētu nodrošināt to, ka Apvienotajā Karalistē ietilpstošās nacionālās identitātes attīstīsies demokrātiskā veidā. To es jums minu kā piemēru. Jums nekad nevajadzētu domāt, ka esat visu jau atrisinājuši, pieņemot kādu likumu, jo laiki mainīsies, parlaments mainīsies, un arī likumi būs jāgroza, tāpēc tad, kad mēs redzam, ka jums ir jārisina jautājumi, kas ir saistīti ar pilsonību, ar valodu un arī Vēlēšanu likuma grozīšanu, mēs vienkārši neizvirzām augstākas prasības. Demokrātija ir dinamiska parādība, un jums šis dinamiskums ir jāsaglabā.

Mēs, protams, nedz Latvijai, nedz arī kādai citai valstij neuzspiežam negodīgus, netaisnīgus standartus. Runa ir par godīgumu un par atklātību, par caurskatāmību, un, protams, šajās valstīs pēc neatkarības atgūšanas ir sasniegts liels progress. Arī rīcības plāns dalībai NATO tiek sekmīgi realizēts, īstenojot Bruņoto spēku reformu. Mēs redzam ļoti jauku ainu, mēs redzam, ka šī attīstība turpinās. Jums nevajadzētu domāt, ka tas, ko es šeit sacīju, Latviju parāda sliktā gaismā. Es saku to tādēļ, ka, ja jūs vēlaties iestāties pasaulē vislabākajā aliansē, arī jums ir jābūt vislabākajiem.