No Saeimas tribīnes:

Imants Burvis:

(..) Šis likumprojekts (“Par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2.fakultatīvo protokolu par nāvessoda atcelšanu” — Red.) manā skatījumā atkal ir kārtējais liekuļu mēģinājums būt labākiem katoļiem nekā Romas pāvests un Dievs tas kungs, kopā ņemti. Var pilnīgi atbalstīt viedokli par to, ka nāvessods vispār nav sods, bet sabiedrības atriebība nelaimīgam cilvēkam, kurš tika novests līdz noziegumam. Varam, protams, diskutēt par iespējamām tiesas kļūdām, un tas viss būs ļoti pareizi teikts. Teorētiski. Diemžēl cilvēkiem uz ielas ir jādzīvo praktiski, nevis teorētiski. Un tādā gadījumā Ministru kabinets, virzot šādu likumprojektu valdošās koalīcijas deputāti, vismaz būtu mēģinājuši izskaidrot sabiedrībai, kā tiks nodrošinātas pilsoņu un cilvēku tiesības palikt dzīviem. Kāpēc neatkāpjas Latvijas valstī iekšlietu ministrs, kurš nav spējīgs nodrošināt valsts pienākuma izpildi — aizsargāt savu pilsoņu dzīvības? Retorisks jautājums — cik uzņēmēji un cik tiesneši vēl ir jānogalina, lai saprastu, ka nebeidzamās reformas Iekšlietu ministrijas sistēmā nedod profesionāļiem mierīgi strādāt un sāk jau reāli apdraudēt normālus cilvēkus uz ielām. Cik jauniešu vēl ir jānodod narkomānu rokās, jānodod nāvei? Tā vai savādāk, Ministru kabinets, virzot šo likumprojektu, liekuļotā veidā atkal izraisa tikai vienīgi lielu diskusiju par to, cik strauji mums jāvirzās uz Eiropu, uz NATO. Kas būtu jādara, pirms pieņemam šādus lēmumus par nāvessoda atcelšanu, lai reāli aizstāvētu sabiedrības tiesības nebaidīties par savu dzīvību? Šinī zālē nesen pirmajā lasījumā mani mīļie kolēģi, skrienot uz to pašu NATO, nobalsoja par to, ka, cīnoties ar terorismu, ASV desantnieki un līgumstrādnieki varēs nesodīti kļūdīties un nogalināt netīšām, protams, Latvijas pilsoņus un iedzīvotājus. Aizmirstot to, ka Latvijas pārstāvjiem par šādu pašu kļūdu Amerikā draud elektriskais krēsls, gāzes kamera vai nāvējoša injekcija. Man ir lūgums tiem saviem kolēģiem no valdošās koalīcijas, kuri virza šādu likumprojektu, esiet, lūdzu, tik mīļi un priekšvēlēšanu sapulcēs iestāstiet tiem saviem vēlētājiem Gulbenē, ka viņu bērnu dzīvības ir mazāk vērtas nekā viņu bērnu slepkavu dzīvības. Pamēģiniet to iestāstīt tām ģimenēm, kuras nesen piedzīvoja traģēdiju Dārziņos. Paskaidrojiet man, kāpēc mans jūrskolas skolasbiedrs Balburgs var tikt noslepkavots uz ielas, bet viņa slepkavam pat nedraud nāvessods! Es to nevaru saprast. Varbūt es daudz ko nevaru saprast.

Un tomēr, kamēr nebūs šī situācija izskaidrota sabiedrībai, kāpēc nāvessods ir jāatceļ arī slepkavām, tikmēr šāda likumprojekta virzīšana ir jāuzskata vienīgi kā provokatīva linču tiesas atbalstīšana Latvijā. (..)

Andrejs Požarnovs:

(..) Pirmām kārtām mēs izanalizējām, vai ir iespējams atcelt iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamo daļu par bērniem un šo iegūto naudas summu novirzīt bērnu pabalstiem. Tas neguva atbalstu, pret to protestēja Pašvaldību savienība, un ieinteresētās institūcijas, arī Finansu ministrija, neatbalstīja šādu pieņēmumu.

Nākamais. Mēs skatījām variantu, vai nevar sasaistīt bērnu pabalstu ar garantēto minimālo ienākumu līmeni. Bet, kā jūs zināt, tad šobrīd arī grozījumi šajā likumā pašreiz ir Saeimā, kas ir ieguvuši diezgan asu kritiku no Pašvaldību savienības puses, tāpēc šis jautājums arī ir ļoti komplicēts.

Mēs izanalizējām arī iespējamo variantu — novienādot bērnu pabalstus par pirmo bērnu, respektīvi, par pirmo bērnu paaugstināt, par otro un trešo — samazināt, lai tie būtu vienādi. Bet tādā gadījumā arī iedzīvotāji nostātos divās pretējās pusēs, un vienkārši mēs iedzīvotājus zināmā mērā sanaidotu. Tas arī neguva atbalstu. Un valdībā tika atbalstīts tāds priekšlikums: lēnā garā trīs gadu laikā paaugstināt bērnu pabalstus tiem bērniem, kuri dzimuši līdz 1999.gadam. Šis variants tika atbalstīts. Likuma grozījumi tika sagatavoti un iesniegti Saeimā, un šā likuma grozījumi paredz triju gadu laikā paaugstināt pabalstus no 4,25 latiem līdz 6 latiem par pirmo bērnu un attiecīgi par otro un trešo arī augstāk.

Pats galvenais ir, ka ir sagatavoti šie ekonomiskie aprēķini, naudas summa papildus tiks paredzēta budžetā, lai varētu šos pabalstus palielināt. Un Saeimai ir šis likums jāpieņem.

Nu gluži nav tā, ka gadījumā, ja reiz šie priekšlikumi tiktu iesniegti ātrāk, tādā gadījumā arī tie pabalsti tiktu paaugstināti ātrāk. Tas nu gluži tā nav, jo mēs varam iesniegt arī iepriekšējā gada likuma grozījumus un paredzēt, ka uz 2003.gadu šie pabalsti tiks palielināti. Galvenais, nepieciešams, lai budžetā būtu paredzēta naudas summa, jo pretējā gadījumā, ja mēs pat paredzētu ļoti labus grozījumus un palielinātu bērnu pabalstu, bet nebūtu budžetā naudas, tad līdz ar to šo normu varētu vēl Satversmes tiesa apstrīdēt un visas labās ieceres neīstenotos. (..)

Aija Barča:

(..) Situācija vēl jo vairāk satraucoša ir tādēļ, ka likumprojektā “Grozījumi likumā “Par sociālo palīdzību”” jautājumos, kas saistīti ar bērnu pabalstiem, Labklājības ministrija un arīdzan Ministru kabinets kā šī likumprojekta iesniedzējs turpina to praksi, kuru svēti zvērēja pirms gada nedarīt, tas ir, sadalīt bērnus pa vecuma grupām, un pēc Ministru kabineta iesniegtā likumprojekta tātad tas pirmais bērns ģimenē sāks saņemt šos 6 latus, kad viņam būs jau 18 gadu! Tātad vai tas nav nedaudz īpaši un īpatnēji? Es vēršu deputātu uzmanību uz to, ka ir vēl viens grozījums likumā “Par sociālo palīdzību”, un tur situācija ir pavisam īpaša. Tas ir, jautājumā par garantēto minimālo ienākumu, kuru pieminēja gan ministra kungs, gan arī iepriekšējie debatētāji. Tātad Ministru kabinets, savulaik konceptuāli apstiprinot koncepciju par garantēto minimālo ienākumu, tieši tā, es nekļūdījos, pēc tam izstrādājot grozījumus likumā “Par sociālo palīdzību”, iesūta vienu variantu. Gatavojoties trešajam lasījumam, parādās Labklājības ministrijas cits variants, kurš maina jau to filozofiju, kuru savulaik noteicis Ministru kabinets, apstiprinot koncepciju iesniedzot likumprojektu Saeimā. Kāda tad ir šī būtība, es jums centīšos dažos vārdos pateikt.

Tātad: ģimenēm, kuras audzina bērnus, divus, trīs un vairāk, gadījumā, ja vecāki nokļūst kādā sociālajā krīzē — zaudē darbu vai vispār aiziet kāds no vecākiem taisaulē, piešķirot šo garantēto minimālo ienākumu, tagad Labklājības ministrija savos priekšlikumos trešajam lasījumam piedāvā uzlikt tā saucamos izmaksu griestus. Un kas cietīs? Ģimenes, lielās ģimenes, kuras audzina vairākus bērnus un kuru vecāki būs bezdarbnieki vai saņems šo nelielo izmaksu. Pie kam garantētais minimālais ienākums, ko ļoti labi zina Labklājības ministrija, par kuru esam informēti arī mēs, visi deputāti, ko zina pašvaldības, un cilvēki ir plaši jau informēti, runā par ienākumu testēšanu, nevis izdevumu testēšanu. Un tad, ja mēs skaidri apzināmies, ka katrai dvēselītei šajā ģimenē mēnesī ir paredzēts 21 lats, bet Labklājības ministrija tagad savos priekšlikumos saka: “Atvainojiet, piedodiet, tik daudz nevar! Ja jums šomēnes pienāksies 80 latu pēc aprēķina, tad izmaksāt jūs varēsiet tikai 50.” Protams, šie cipari būs dažādi.

Un, lūk, kā mēs esam domājuši rīkoties. Šajā gadījumā es runāju Sociālo un darba lietu komisijas vārdā. Ja Labklājības ministrija maina Ministru kabineta viedokli, kurš divreiz jau ir izteikts, un tas ir citāds, mums nekas cits vairs neatliek kā sūtīt atkal dokumentus uz Ministru kabinetu, lūgt izvērtēt un pateikt galu galā, kas tad valstī notiks. Bet es ļoti ceru, ka Ministru kabinets to izdarīs ievērojami straujākā laikā un ka mums nebūs no Labklājības ministrijas jāgaida noteiktās divas nedēļas.

(..) Runa ir par 14 tūkstošiem pensionāru, kuri Latvijā saņem pensiju virs 100 latiem mēnesī. Lūk, par šiem cilvēkiem — 14 tūkstošiem! Uz 650 tūkstošiem pensionāru Latvijā tas nepavisam nav daudz. Pie kam, godātie kolēģi, tad, ka mēs nākam tribīnē, ka mēs atbalstām skolotājus, ka mēs atbalstām izglītības darbiniekus, ka mēs atbalstām ārstus, tad viss ir kārtībā. Bet, lūk, tad, kad tiek izdarīta analīze valsts sociālās apdrošināšanas datu bāzē, ko mēs redzam? Ka no 100 līdz 200 latiem pamatā saņem skolotāji, kuri ir strādājuši ne uz vienu, bet uz pusotrām un viens otrs pat pa divām slodzēm, šie izglītības darbinieki tātad, kultūras darbinieki, kuri tāpat savā kultūras druvā rušinājuši, es atvainojos par tādu vārdu, bet pa divām slodzēm, un arīdzan par ārstiem, kuri arī nav strādājuši ar šo vienu slodzīti. Un tagad mēs, lūk, ko liekam viņiem darīt: tātad mēs apliekam ar iedzīvotāju ienākuma nodokli šo summiņu virs 100 latiem. Un, nedod Dievs, ja nu vēl šie skolotāji ir spēka pilni un strādā, tad, strādājot kā strādājošam pensionāram, arī nav šī apliekamā... arī nav šī neapliekamā minimuma, un tad šo naudiņu iekasē no pirmā lata šim strādājošajam pensionāram.

Mani satrauc vēl viena lieta. Tātad Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra ik mēnesi ieskaita šo naudas summu Valsts kasē no sociālās apdrošināšanas budžeta un tūlīt tai pašā mēnesī no Valsts kases aizņemas, bet gan jau ar procentiem, lai nodrošinātu pensiju izmaksu pirmajam līmenim. (..)

Ivars Godmanis:

(..) Man ir skaidrs, ka diez vai kāds šajā zālē būtu pret bērnu pabalstu palielināšanu. Jautājums ir par finansu iespējām. Jebkura bērnu pabalstu palielināšana ir iespējama reāli, sastādot nākamā gada budžetu. Vai tas nozīmē, ka nav nekādu iespēju palīdzēt bērniem šajā gadā? Šāda iespēja var tikt izskatīta. Esam nākuši arī ar priekšlikumu. Ja ekonomiskā situācija turpinās attīstīties kā līdz šim, tad ir vēl viens ceļš, kā bērniem var palīdzību paaugstināt. Un tas ir caur minimālās algas paaugstinājumu. Un tā vietā, lai kaismīgi te viens otram pārmestu, ir jāizskata konkrēti priekšlikumi par to, vai ir iespējams caur minimālās algas paaugstinājumu, ar ko ir saistītas daudzu valstu kalpotāju algas, starp citu, ārsti, starp citu, policisti un tā tālāk, lai varētu šo jautājumu risināt. Jo viens no variantiem ir, ka bērniem nauda papildus ienāk caur ģimeni. Caur vecākiem, kas pelna. Protams, šeit ir vājā vieta, ko darīt ar tiem, kas nestrādā. Bet tas ir cits, citas palīdzības formas. Tas ir tas ceļš, kas ir iespējams. Iespējams gada vidū, ja ekonomiskā situācija to atļaus.

Kas attiecas par to, ka nepārtraukti pārmet pozīcijai un ministram, ka negrib risināt jautājumu, tie ir klaji meli. Jautājums ir tikai par to, kādas ir finansu iespējas. Šīs finansu iespējas jūs perfekti zināt. Viens lats, cik maksā katra bērna pabalsta pieaugumam. Tas ir risināms tikai jau ar nākamā budžeta sastādīšanu. Šajā gadā varētu būt arī iespējas palīdzēt caur minimālās algas paaugstināšanu. Protams, to visu nosaka, kāda ir fiskālā situācija valstī un ekonomiskā attīstība. Pašreizējais temps atstāj iespēju izskatīt šādu priekšlikumu. (..)

Vineta Muižniece:

(..) Šeit debatēs izskanēja aicinājums mums parādīt savu politisko gribu. Un domāju, ka tas tik tālu ir pareizi. Mums tiešām vajadzētu parādīt savu politisko gribu.

Bet ne tādēļ, lai kādā veidā deformētu Krimināllikumu, ne tādēļ, lai ierobežotu tiesu varas tiesības lemt, bet varbūt mums jāparāda politiskā griba tajā ziņā, lai pildītu mūsu konstitucionālo pienākumu un nevis ierobežotu iespējas spriest un lemt, izskatot konkrētas lietas, bet lai radītu apstākļus normālam tiesu varas darbam un dotu iespēju tiesu spriest atbilstoši sabalansētam Krimināllikumam.

Šajā brīdī mums patiesībā tiek piedāvāts identificēt grozījumus Krimināllikumā ar kādām konkrētām lietām. Tas ir absolūti nepieļaujami, un tādā veidā mēs varam vienīgi panākt to, ka tiek deformēta gan tiesiskā kārtība, gan šī Krimināllikuma jēga. (..)

Likums ir jāskata kontekstā, katrai idejai ir jāatrod īstā vieta, un tā nav identificējama ar vienu vai citu pārkāpumu, ar vienu vai otru kriminālnozieguma izdarītāju.

(..) Un es gribētu pievērst jūsu uzmanību vienai lietai. Tas ir ļoti jauki un skaisti, ja tiek iesniegti priekšlikumi par soda bardzināšanu, īpaši tādos jautājumos, kas saistīti ar narkotiku lietošanu, pamudinājumu uz to, kas ir visnotaļ nosodāma darbība un sodāma. Bet tajā pašā laikā mums ir jāatceras viena, pati svarīgākā lieta, ko ir pierādījuši gan visi tiesību zinātnieki, gan arī pētījumi visā pasaulē, ka nekad nav bijuši labi panākumi viennozīmīgi tikai un vienīgi sodu bardzināšanai, bet audzinošs raksturs un panākumi ir tikai soda neizbēgamībai. Un, ja mēs gribam strādāt šajā virzienā, tad mums, pirmkārt, ir jārūpējas par to, lai sods būtu neizbēgams. Mēs konsekventi sekotu tam, lai visas šīs darbības tiek sodītas un attiecīgas personas atrastas. Un tikai pēc tam runāt par to, vai vispār šie sodi ir tādā mērogā pacelti.

Šobrīd mūsu balsojumi parāda absolūtas nekonsekvences, nelīdzsvarotību Krimināllikuma iekšienē, un šobrīd tā situācija jau ir tik tālu, ka mēs, atbalstot straujus grozījumus trešajā lasījumā un tos neizanalizējot, patiesībā esam Krimināllikumu jau deformējuši. (..)

Juris Dobelis:

(..) Tieši tāpēc jau ir šī visatļautība, tieši tāpēc ir šie smagie noziegumi, ka nav jau nekādas īpašas pārliecības, ka būs jāsaņem par to nopietns sods. Bet šos noziegumus jau nesagatavo tā uzreiz. Vispirms aicina nepakļauties, aicina nepildīt, parāda ar savu piemēru, ka var nepildīt, nāk runāt pēdējās muļķības par taksometru šoferiem. Cilvēki, kas paši pārsniedz ātrumu un krietni pārsniedz ātrumu braucot, nāk un aģitē par to, ka jāpilda Latvijas Republikas likumi. Lūk, šādā absurdā situācijā mēs arī esam nonākuši tieši tāpēc, ka mums trūkst stingrības un noteiktības, raugoties uz saviem likumiem.

Joka pēc jāpasaka arī, ka diez vai kāds ir notiesāts vai vismaz kāda lieta ir ierosināta par nepārtrauktiem aicinājumiem gāzt Latvijā esošo iekārtu, kas izpaužas diezgan bieži gan saietos, gan mutiski, gan rakstiski. Šķiet, neviena krimināllieta par tādām lietām nav ierosināta. Līdz ar to, protams, nav jau ko brīnīties. Šī gļēvā runāšana un pēc tam šis gļēvais balsojums, kura izdruka tiešām būs jāapskatās, tas būs skaidrs apliecinājums mūsu kopējai mīkstčaulībai, un tāpēc nebrīnīsimies ne par slepkavībām, ne par aicinājumiem gāzt valsts varu, ne par milzīgajiem kukuļņemšanas apmēriem. Nebrīnīsimies par tādām lietām, un iespējams, ka viens otrs no tiem mīkstčauļiem pats ir iejaukts kaut kādā tamlīdzīgā pasākumā. Tā ka, kā sacīt, savējos jau pazīst! (..)

No sēdes stenogrammas