Par vācbaltieti, kas nejūtas vācietis

Grāmatizdevējs un arhivārs vācbaltietis Harro fon Hiršheids:

“Es nekur citur negribu dzīvot (kā savās mājās Aizputē —red.). Vācijā jau mums nekā nav,” viņš saka tagad, kad no Latvijas būts projām vairāk nekā 50 garus gadus, kuros Vācijā nodibinājis ģimeni un apgādu “Harro von Hirschheydt”. Tagad uzņēmumu pārņēmis dēls Roberts, bet tēvs izdod grāmatas Latvijā.

“Mana ģimene Latvijā dzīvoja kopš 500 gadiem, gan lielākoties Vidzemē, Skujenes pagastā un Cēsīs. Un visur izkaisīti senču un piederīgo kapi. Vācijā jau mums nav nekā. Vācbaltieši ir daudz tuvāki latviešiem un igauņiem nekā vāciešiem – vācieši mums ir pavisam sveša tauta ar pavisam citu domāšanu.

Ir tā, ka runājam tajā pašā valodā, bet katrs saprot kaut ko citu. Un jāņem vērā, ka visu laiku bija straume pāriešanā no latviešu tautības uz vācu, un otrādi – no vācu uz latviešu. Arī no bruņnieciskām dižciltīgām ģimenēm daudzas pārgājušas uz latvietību,” – tā H. Hiršheids izskaidro Latvijas pievilkšanas spēku. Tāpēc likumsakarīga ir apgāda “Harro von Hirschheydt” interese izdot grāmatas par Baltiju un baltiešu autoru darbus.

1993. gadā tika nodibināta Latvijas firma “Harro von Hirschheydt”, tas ir atsevišķs uzņēmums, neliels apgāds, kuru vada pats H. Hiršheids, būdams Latvijā. Šeit lēnām tiek turpinātas uzņēmuma tradīcijas, pievēršoties novada un vācbaltiešu literatūrai. Izdota “Vācu–latviešu vārdnīca”, ceļvedis pa Aizputi vācu un latviešu valodā, abās valodās arī grāmata par vecāko Kurzemes baznīcu – “Aizputes Sv.Jāņa baznīcas vēsture”, Vērgales pagasta autoru dzejas, pagājušā gada skaistākā bērnu grāmata – Jura Zvirgzdiņa “Bebru atgriešanās”.

Īpaši H. Hiršheids pievērsies noklusēto un padomju varai nevēlamo vācbaltiešu rakstnieku darbu izdošanai. Tas ir Rīgā dzimušais Verners Bergengrīns, kurš piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās un kura grāmatas izdotas daudzās valodās, Zigfrīds fon Fēgezaks, dzimis Valkas apriņķī, uzrakstījis grāmatu “Nāves deja Vidzemē” par Stučkas laiku.

“DIENA”