Par iekļaušanos jaunajā laikā

Foto: A.F.I.

Dzejnieks Leons Briedis:

Laiki mainījušies, bet vēl arvien pastāv vecais domāšanas tips – parlaments, valdība, ministri, prezidents, kāda organizācija vai institūcija manā vietā atrisinās manas problēmas. Tā nebūs, mums pašiem ir jāuzņemas atbildība. Ja cilvēks izjūt atbildību par sevi pašu, par ģimeni, tad nenodzersies, nekļūs par nelieti, zagli, korumpantu.

Pēc trešās tautas atmodas un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas eiforijas es biju tiktāl pārņemts ar notiekošo, ka domāju – tagad tikai sāksies, viss būs, medus upes un ķīseļu krasti, viss būs. Vienīgais cilvēks manās mājās, kurš bija norūpējies, bija mana sieva Marija. Viņa teica – nekas vairs nebūs tā kā bija. Tieši tāpat kā Jēzus Kristus Jaunajā Derībā pateica nolēmētajam – celies un ej! Es piecēlos, aizgāju, izņēmu divas licences par izdevējdarbību. Varbūt tā ir mana lielīšanās, es tomēr negribētu, lai to uztver kā lielīšanos, bet jau desmit gadus labāk vai sliktāk es pilnā mērā varu nodrošināt savu ģimeni un iedot darbu vismaz pieciem līdz desmit cilvēkiem, kuri ar mani rēķinās un kuru priekšā esmu atbildīgs. Ja es nebūtu radījis savu izdevniecību, tad tagad droši vien atrastos pie sasistas siles.

Paldies Dievam, zemnieciskais pamats manī ir saglabājies. Un nav no svara, to esmu ielāgojis jau no visagrīnākajiem bērnības gadiem, kādu darbu dari, jo visi darbi ir godājami un cieņā turami. Arāja, zemnieka, skolotājas, ārsta, diplomāta, politiķa, rakstnieka, izdevēja darbs.

Es vienīgi gribu, lai mūsu parlaments un valdība saved kārtībā likumdošanu, sakārto un rada apstākļus normālai uzņēmējdarbībai. Vairāk neko.

Pārliekot visus par un pret, jo bieži vien uznāk vājuma brīži, kad rokas nolaižas, un liekas, varēju taču dzīvot daudz vienkāršāk, tomēr domāju, ka laiks ir cits un mums arī jābūt citiem. Es tikai nožēloju, ka neesmu pietiekoši jauns, pietiekoši enerģisks, lai vēl harmoniskāk varētu iekļauties šajā jaunajā laikā.

Negribētu apgalvot, ka varu kalpot citiem par piemēru, ir daudz veiksmīgāki uzņēmēji par mani. Bet es domāju, ka nekad nav par vēlu sākt. To es nesaku tikai tukša optimisma vārdā. Nav bezcerīgu situāciju, ir tikai bezcerīgi cilvēki. Un tāpēc par visu vairāk pasaulē es neciešu tos, kuri čīkst, pinkšķ, žēlojas, jo es zinu simtiem cilvēku, kuriem klājas desmitkārt grūtāk nekā man, bet kuri ir nesalīdzināmi optimistiskāki, pārliecinošāki. Viņi vienmēr ceļas un iet. Ja jums neveiksies, atcerieties, nav kauns pakrist, kauns ir nepiecelties, negribēt piecelties. Obligāti nav jākļūst par uzņēmējiem, bet obligāti jāmēģina rast dzīvei risinājumu, jārod ticība sev pašam. Nedrīkst pazaudēt iekšējo starojumu. Ja tas nāk no darbīga cilvēka, tas skar arī mani. Pat ja viņam tobrīd ir grūti un smagi, tomēr es saprotu, ka ar viņu viss ir kārtībā, ka viņš nav padevies, nav nodzēries, nav kļuvis par liekuli vai pielīdēju, jo šis laiks ir nežēlīgi strauji atklājis katra cilvēka iekšējo būtību, ko bieži vien nemaz neesam apzinājušies.

“MĀJAS VIESIS”