Par plašo pasauli un pašmāju staļļiem

Rakstniece, diplomāte Anna Žīgure:

Jau vienpadsmito gadu tiek pieminēts janvāra barikāžu laiks, upuri un toreizējās noskaņas. Šīs dienas atceramies tikai mēs. Pārējā pasaulē visus šos gadus netiek galā ar savām cīņām, konfliktiem, problēmām un to risinājumiem. Varbūt vienīgi kāds citvalstu žurnālists, kurš toreiz Rīgā ar simpātijām sekoja mazās tautas lielajai, skaistajai cīņai par savu neatkarību, atšķir vecu piezīmju grāmatiņu un iegrimst nostalģiskās pārdomās. Ja vēl ir dzīvs.

Mums pašiem jātur godā toreizējo dienu gara spēks, neviens cits to nedarīs. Mums pašiem jāprot nosargāt sava neatkarība, neviens cits par to nebēdās. Ja nepratīsim uzcelt savu valsti tādu, lai tajā būtu labi dzīvot, mēs zaudēsim cieņu pat to acīs, kuri kādreiz ar sajūsmu sekoja barikāžu notikumiem. Mēs nebūsim pratuši izmantot vienreizējo iespēju, ko devis liktenis un vēsturiskā situācija.

Pasaulei ir bijis gandrīz neiespējami iemācīties jaunu valstu trijotni – Latvija, Lietuva, Igaunija. Mūs jauc, īpaši jau Latviju ar Lietuvu. Igaunijai reizēm izdevies nostādīt sevi atsevišķi, par ko mēs, pārējie, raugāmies nedaudz šķībi. Bet jauc arī Baltiju ar Balkāniem un tas jau ir nepatīkamāk. Jauc Latviju ar Lapzemi un tas ir mazliet amizanti.

Ziņas, kas no mūsu krasta pēdējos gados ietikušas pasaules laikrakstu un telekanālu un līdz ar to lasītāju apziņā, nav nekādas labās. Lielu daļu no tām Latvijā uzzina, jo ārzemju medijiem seko mūsu vēstniecības citās valstīs. Tad seko reakcija, parasti asa un agresīva. Vai ļoti aizvainota. Latvijas reakcija un labojumi Eiropā un citur pasaulē nevienam īpaši neinteresē. Pašu mājās ķengas vārās savā sulā vēl ilgi: kas vainīgs un tā joprojām. Citi jau sen visu aizmirsuši. Reizēm liekas, ka kārtējās negatīvās informācijas mērķis ir bijis sanaidot Latvijas cilvēkus savā starpā. Ja tā, tad bieži izdodas.

Pasauli, kuru mēs nepazīstam citādāk kā tikai caur konfliktu prizmu, viegli noturēt par agresīvu un draudošu. Paliek iespaids, ka visi to vien grib kā iznīcināt latviešus, latviešu valodu un valsti. Šajā pasaulē atgriezusies, Latvija joprojām tā īsti neaptver savu vietu un lomu. Pasaule ir mūsu mājas, bet daudzi cilvēki slikti jūtas, tepat savās mājās, savā dzimtenē.

Tagad, kad pagājuši vairāk nekā desmit gadu, kopš “esam kungi pašu mājās”, šķiet, ka nespēsim labi justies pasaulē, ja vispirms nesakārtosim paši savu pagalmu.

Tomēr arī tajā gadījumā, ja mūsu iedzīvotāji nobalso par Rietumu demokrātiskajām vērtībām, mēs nedrīkstētu tām pievienoties kā “tie nožēlojamie nabadziņi”. Ir pēdējais brīdis atrotīt piedurknes un ķerties pie darba, lai ja ne šodienas pieaugušie cilvēki, tad vismaz bērni varētu justies līdzīgi citiem bērniem un jauniešiem Eiropā. Mūsu problēmas citiem nav vajadzīgas, viņiem pietiek ar savējām.

Toties mūsu garīgais potenciāls, jā, arī mūsu ģeopolitiskā situācija ir zināms pamats visas Eiropas stabilitātei. Nav teikts, ka Eiropā to visi saprot. Tomēr pirmām kārtām tas mums ir jāapzinās pašiem, ja gribam atrast savu vietu mūsu kontinentā un pasaulē.

“MĀJAS VIESIS”