Saeima (resp. tauta) ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par 1925. gada 1. aprīļa likuma «Ministru kabineta iekārta» atjaunošanu

1925. gada 1. aprīļa likums «Ministru kabineta iekārta» tiek atjaunots ar papildinājumiem un grozījumiem šādā redakcijā:

«I NODAĻA

Ministru kabineta sastāvs

1. Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un šādiem viņa aicinātiem ministriem:

1) aizsardzības ministra,

2) ārlietu ministra,

3) ekonomikas ministra,

4) finansu ministra,

5) iekšlietu ministra,

6) izglītības, kultūras un zinātnes ministra,

7) zemkopības ministra,

8) satiksmes ministra,

9) labklājības ministra,

10) tieslietu ministra,

11) valsts reformu ministra,

12) vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra.

2. Papildus šā likuma 1. pantā minētajiem ministriem Ministru prezidents var aicināt kabinetā kā pilntiesīgu kabineta locekli vienu Ministru prezidenta biedru un vienu vai vairākus ministrus īpašiem uzdevumiem. Ministru prezidents var arī vienu vai vairākus no šā likuma 1. pantā minētajiem ministriem iecelt par Ministru prezidenta biedriem.

Ministru prezidents saziņā ar šā likuma 1. pantā minēto ministru var attiecīgās ministrijas kompetencē ietilpstošās nozares vadīšanai iecelt valsts ministru. Valsts ministrs savu nozari šajā ministrijā vada patstāvīgi, bet saziņā ar ministru.

Valsts ministrs ar padomdevēja tiesībām var piedalīties Ministru kabineta sēdēs. Viņam ir balsstiesības tikai jautājumos, kas attiecas uz viņa nozari.

3. Ministru prezidents papildus saviem tiešajiem pienākumiem var uzņemties arī vienas ministrijas pastāvīgu vadību.

II NODAĻA

Ministru kabinets un Saeima

4. Personai, kura pēc Valsts prezidenta aicinājuma sastādījusi Ministru kabinetu, par tā sastāvu jāziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam, kuram ziņojums tuvākajā sēdē jāceļ priekšā Saeimai,

5. Ministru kabinets stājas pie amata pienākumu pildīšanās pēc tam, kad Saeima, noklausījusies Ministru prezidenta ziņojumu par Ministru kabineta sastādīšanu, norādot arī valsts ministrus un deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību, izteikusi tam savu uzticību.

6. Uzticību Ministru kabinetam, tajā skaitā valsts ministriem, Saeima izteic, pieņemot attiecīgu lēmumu. Atsevišķiem ministriem un valsts ministriem, kurus Ministru prezidents ieceļ vēlāk, nepieciešams īpašs Saeimas lēmums par uzticību.

7. Neuzticību Ministru kabinetam Saeima izteic, pieņemot attiecīgu lēmumu vai arī noraidot Ministru kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta projektu. Neuzticību atsevišķam ministram vai valsts ministram Saeima izteic, pieņemot attiecīgu lēmumu. Atsevišķam ministram izteiktā neuzticība attiecas arī uz attiecīgās ministrijas valsts ministriem un parlamentārajiem sekretāriem (12. pants). Ja ministrs atkāpjas no amata pats vai pēc Ministru prezidenta prasības (10. pants), līdz ar to amatu zaudē arī attiecīgās ministrijas valsts ministri un parlamentārie sekretāri.

8. Par Ministru kabineta atkāpšanos Ministru prezidents paziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam, kuram tuvākajā sēdē paziņojums jāceļ priekšā Saeimai.

9. Ministru prezidents vai atsevišķi ministri un valsts ministri, kuri atkāpušies bez Saeimas neuzticības izteikšanas vai kuriem ir izteikta neuzticība, turpina pildīt savus amata pienākumus, izņemot gadījumus, kad Saeima lēmusi citādi un iecēlusi personas, kurām uzdota šo amatu pagaidu pildīšana, līdz tos uzņemas to amata pēcnācēji.

10. Ja Ministru prezidents prasa, lai ministrs vai valsts ministrs atkāpjas, viņam ir jāatkāpjas no amata arī tad, ja Saeima viņam nav izteikusi neuzticību.

11. Ja no amata atkāpjas viens vai vairāki šā likuma 1. pantā minētie ministri, Ministru prezidents viņu pienākumus pagaidām var uzņemties pats vai uzdot tos pagaidām pildīt citiem ministriem un atkāpušos ministru vietā uzaicināt citas personas, ziņojot par pārmaiņām Ministru kabinetā Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Uzaicinātās personas stājas pie ministru amata pildīšanas tikai tad, kad tās ir saņēmušas Saeimas uzticību.

12. Ministru prezidents pēc 1. pantā minētā ministra ieteikuma ministrijā var iecelt parlamentāros sekretārus. Parlamentārais sekretārs palīdz ministram uzturēt sakarus starp ministriju un Saeimu un tās komisijām.

III NODAĻA

Ministru kabineta darbība

13. Ministru kabinets apspriež vai izlemj visas lietas, kuras ietilpst tā kompetencē saskaņā ar Satversmi un likumiem.

14. Ministru kabinets var izdot normatīvus aktus — noteikumus tikai šādos gadījumos:

1) Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā;

2) ja likums Ministru kabinetu tam īpaši pilnvaro.

Pilnvarojumā jābūt formulētiem noteikumu satura galvenajiem virzieniem;

3) ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts.

Noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem. Noteikumos jābūt norādei, uz kāda likuma pamata tie ir izdoti.

15. Ministru kabinets un atsevišķs ministrs var izdot sev padotajām institūcijām saistošas instrukcijas tikai šādos gadījumos:

1) ja likums vai noteikumi Ministru kabinetu vai atsevišķu ministru tam īpaši pilnvaro;

2) ja attiecīgais jautājums ar likumu vai noteikumiem nav noregulēts.

Ministru kabinets vai atsevišķs ministrs var sev padotajām institūcijām izdot ieteikumus, ja likums vai noteikumi paredz, ka šai institūcijai, pieņemot konkrētu lēmumu, ir izvēles tiesības.

Instrukcijas un ieteikumi ir publicējami tādā pašā kārtībā kā likumi un noteikumi, izņemot gadījumus, kad Ministru kabinets vai ministrs ar atsevišķu lēmumu saskaņā ar īpašu likumu instrukcijas vai ieteikumus vai to daļu pasludina par slepenu vai konfidenciālu. Lēmuma pieņemšanai par instrukcijas vai ieteikumu vai to daļu slepenību vai konfidencialitāti, kas nav pamatota ar likumu vai noteikumiem, jāsaņem piekrišana ar atsevišķu Saeimas lēmumu.

Instrukcijās un ieteikumos jābūt norādei, uz kāda likuma vai noteikumu pamata tie ir izdoti.

Instrukcijas tām institūcijām, kurām tās adresētas, ir obligātas. Valsts institūcija savu konkrēto rīcību uz ārpusi, īpaši tad, kad tā izdod administratīvo aktu, var pamatot vienīgi atsaucoties uz Satversmi, likumu vai noteikumiem, nevis uz instrukciju vai ieteikumiem.

16. Satversmes 46. pantā minētajā gadījumā Ministru kabineta sēdi vada Valsts prezidents, nepiedalīdamies balsošanā.

17. Valsts kontrolierim ir tiesības piedalīties Ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja tiesībām.

18. Ministru prezidents var pilnvarot savu padomnieku, ministrs — ar Ministru prezidenta piekrišanu — var pilnvarot savas ministrijas darbinieku piedalīties Ministru kabineta sēdē ar padomdevēja tiesībām.

19. Ministru prezidents var uzaicināt lietpratējus dot Ministru kabineta sēdē paskaidrojumus.

20. Ministru kabineta sēdes ir pilntiesīgas, ja tajās piedalās vairāk nekā puse no Ministru kabineta šā likuma 1. un 2. panta 1. daļā minētajiem locekļiem.

21. Ministru kabinets pieņem lēmumus ar klātesošo Ministru kabineta locekļu balsu vairākumu. Jautājumos, kas attiecas uz valsts ministra nozari (2. panta 2. daļa), šī valsts ministra balss, nosakot sēdes pilntiesību, tiek skaitīta līdz. Balsīm sadaloties līdzīgi, izšķirošā ir Ministru prezidenta vai viņa vietas izpildītāja balss.

22. Ministru prezidentam vai ministram, izpildot vairāk nekā vienu amatu (3., 11., 26. un 27. pants), Ministru kabineta sēdēs ir tikai viena balss.

23. Ministru kabineta sēdes ir slēgtas. Atsevišķas sēdes Ministru kabinets var pasludināt par atklātām.

24. Ministru kabinets var izveidot komitejas, kas sagatavo jautājumus, kuri tiek izskatīti Ministru kabineta sēdēs. Komiteju sastāvu un citus Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības jautājumus reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

IV NODAĻA

Ministru kabineta locekļu pienākumi un tiesības

25. Ja ministrs prasa, lai attiecīgais valsts ministrs vai parlamentārais sekretārs atkāpjas no amata, viņam ir jāatkāpjas. Ministram ir tiesības ieteikt Ministru prezidentam jaunu kandidātu.

26. Ministru prezidenta prombūtnes gadījumā vai ja viņš ir citādi aizkavēts pildīt savu amatu, viņa pienākumus izpilda Ministru prezidenta biedrs. Ja Ministru kabinetā ir vairāki Ministru prezidenta biedri, Ministru prezidents ikreiz vienu no viņiem ieceļ par savas vietas izpildītāju. Tas jādara zināms Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.

27. Atvaļinājumus Ministru kabineta locekļiem piešķir Ministru kabinets ar savu rīkojumu.

28. Ministru kabineta locekļi, valsts ministri un parlamentārie sekretāri saņem atalgojumu, reprezentācijas un braukšanas naudu saskaņā ar atsevišķiem Ministru kabineta noteikumiem.

29. Ministru kabineta locekļi, ieskaitot valsts ministrus, kā arī parlamentārie sekretāri, saņem viņiem paredzēto atalgojumu, bet ne reprezentācijas un braukšanas naudu vēl trīs mēnešus pēc amata pienākumu izbeigšanās.

30. Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, ministra, valsts ministra un parlamentārā sekretāra amati nav savienojami ar citu atalgojamu darbu, izņemot Saeimas deputāta un mācībspēka amatu izglītības iestādēs, kā arī zinātnisko, publicistisko un māksliniecisko darbību. Tāpat Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedri, ministri, valsts ministri un parlamentārie sekretāri nevar ieņemt atalgojamu vietu, saņemt atalgojumu vai jebkāda veida ienākumus, kā arī piedalīties personiski vai ar trešo personu starpniecību uzņēmumos (izņemot zemnieku saimniecības} vai bankās, ja minētie uzņēmumi (izņemot zemnieku saimniecības) vai bankas saņem no valsts līdzekļus vai valsts pasūtījumus.

Ministru prezidents, Ministru prezidenta biedri, ministri, valsts ministri un parlamentārie sekretāri, ja viņi ir Saeimas deputāti, var saņemt no valsts atalgojumu tikai par vienu no šiem amatiem pēc paša izvēles.

Minētās amatpersonas, stājoties amatā un visā amata pildīšanas laikā, ne retāk kā reizi gadā deklarē savus ienākumus un īpašumus.

V NODAĻA

Valsts kanceleja

31. Pie Ministru kabineta pastāv Valsts kanceleja.

32. Valsts kancelejas darbu vada direktors. Valsts kancelejas direktoru un pārējos ierēdņus ieceļ uz valsts civildienesta likuma pamata.

Piezīme. Šā panta 2. teikums stājas spēkā pēc valsts civildienesta likuma pieņemšanas.

33. Valsts kanceleja pārzina Ministru kabineta un Ministru prezidenta lietvedību. Valsts kancelejas direktors pārvalda Ministru kabineta un Valsts kancelejas budžetu.

VI NODAĻA

Pārejas noteikumi

34. Ar šā likuma spēkā stāšanos 1992. gada 18. marta likums «Par Latvijas Republikas Ministru Padomi», 1991. gada 13. novembra likums «Par Latvijas Republikas ministrijām» un 1990. gada 20. jūnija likums «Par Latvijas Republikas Vides Aizsardzības komiteju» tiek atzīti par spēku zaudējušiem.»

Likums Saeimā pieņemts 1993. gada 15. jūlijā

Valsts prezidents G. ULMANIS

Rīgā 1993. gada 16. jūlijā