Par savām raizēm — Valsts prezidentei

Rita Aksenoka, Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja,

Sandra Kukule, Valsts prezidenta padomniece, — "Latvijas Vēstnesim"

Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka

Valsts prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos Sandra Kukule

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Cik zināms jau no iepriekšējiem gadiem, Valsts prezidenta kancelejā par vēstuļu, dažādu iesniegumu trūkumu nav bijis jāsūrojas, gluži otrādi — gadā to saņem tūkstošiem... Kāda situācija ir šogad? Par kādiem jautājumiem cilvēki raksta Valsts prezidentei, un kāds ir šo iesniegumu liktenis?

— Sāksim ar skaitļiem: 2000.gada janvārī saņemtas 692, februārī — 787 vēstules, dažādi iesniegumi; aprīlī vēl precīzi nav apkopots, taču Apžēlošanas dienestā un padomniecei juridiskajos jautājumos vien šo vēstuļu skaits jau sniedzas pāri 500. Var teikt, ka vidēji darba dienā iznāk atbildēt uz 10–15 iesniegumiem, sūdzībām.

Mums pastāv kārtība, ka visas iesūtītās vēstules, dažādi iesniegumi vispirms nonāk Valsts prezidenta kancelejas lietvedībā, ko vada Māra Sudrabiņa. Šeit tiek sašķirotas vēstules pēc piekritības, — gan mums, kas skar tiesu, prokuratūru, policiju, sociālos jautājumus, pašvaldības, likumdošanu, aktuālas valsts dzīves problēmas, gan par citiem svarīgiem jautājumiem — pārējiem Valsts prezidentes padomniekiem un Kancelejas darbiniekiem. Ik nedēļu lietvede M.Sudrabiņa gatavo vēstuļu apkopojumu, īpaši to, kuros skarti svarīgi temati, aktuāli jautājumi. Saprotams, ka, ievērojot Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas saspringto darba ritmu, viņai fiziski nav iespējams izlasīt visas iesūtītās vēstules. Taču atsevišķas sūdzības arī viņa izlasa un personīgi dod atbildes. Tomēr jāievēro: arī likums par iedzīvotāju iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanu nosaka, ka vēstuļu izskatīšanu un atbilžu gatavošanu ir tiesīgas veikt attiecīgas amatpersonas, šajos gadījumos — Kancelejas atbildīgās amatpersonas, kuru pienākumos tas ietilpst. Jāpiebilst, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu vairākkārt palielinājies iesūtīto vēstuļu, sūdzību skaits, taču cilvēku, kuri izskata tās, Kancelejā ir kļuvis mazāk.

Lasot dažādu iesniegumu, sūdzību saturu, pēc likuma vairākums no tām būtu piekritīgas citām valsts institūcijām, bet, tā kā mūsu prezidentei tomēr ir liela tautas uzticība, šo informāciju, šīs raizes, ko pauž vēstules, nevar nolikt malā. Daudzos gadījumos vēstuļu autoriem atbildēs izskaidrojam, kurām iestādēm šie sasāpējušie jautājumi kārtojami pēc likuma, un vēstules ar mūsu lūgumu nokārtot šos samezglojumus vai cilvēkam izskaidrot nezināmo nosūtām attiecīgajām institūcijām. Par izskatīšanas rezultātiem dažkārt lūdzam informēt arī Valsts prezidenta kanceleju.

Šāda sarakste Valsts prezidentei ir svarīga arī tāpēc, ka viņai ir likumdošanas ierosināšanas tiesības un ir būtiski zināt par problēmām, ar kādām saskaras valsts pilsoņi, iedzīvotāji, kāds ir sabiedrības noskaņojums, vai nav "robu" likumdošanā.

— Vai pēdējos mēnešos iezīmējušies reģioni, no kuriem visbiežāk raksta, un kas satrauc visvairāk?

— Jā, visbiežāk vēstules pienāk no Rīgas, Jelgavas, Liepājas, Valmieras, Limbažu un Ogres rajona, no Rīgas un Jūrmalas. Valsts prezidenta kanceleja ik nedēļu saņem no 200 līdz 300 dažāda rakstura vēstulēm par pensiju jautājumiem, Latvijas maznodrošināto iedzīvotāju stāvokli, privatizācijas problēmām un situāciju izglītības, bērnu tiesību aizsardzības jomā un valsts ekonomikā, kā arī politikā kopumā. Daudzi invalīdi, daudzbērnu ģimenes, smagi slimie, politiski represētie, pensionāri lūdz padomu un materiālo palīdzību.

Un šīs vēstules ir vissmagāk lasīt, zinot, ka mēs praktiski nespējam citādi palīdzēt, kā vienīgi šīs satraucošās ziņas ar lūgumu un cerībām, ka palīdzība neizpaliks, nosūtīt attiecīgajiem dienestiem, pašvaldībām, kuru spēkos un pēc likuma pienākums to darīt. Ir tiešām gandarījums, ja saņemam informāciju, ka cilvēkam palīdzēts grūtajā situācijā.

Pēdējā laikā palielinājies vēstuļu skaits, kurās autori lūdz kompensāciju naudā par zemes īpašuma sertifikātiem, lūdz palīdzību sakarā ar problēmām zemes īpašuma jautājumos, raksta par materiālo pabalstu bērnu izglītības nodrošināšanai, par nepatiesu atlaišanu no darba, izsaka neapmierinātību par civillietas izskatīšanu, par bankā "Baltija" un citās zaudētajiem noguldījumiem, lūdz palīdzību dzīvojamās platības, pieraksta jautājumu risināšanā, kā arī komunālo maksājumu kārtošanā un citos jautājumos.

Daudzi vēstuļu autori (martā — 115) izteikuši pārdomas par aktuāliem notikumiem valstī, piemēram, par "Latvenergo", "Latvijas kuģniecības" privatizāciju, Nacionālās bibliotēkas celtniecību, skolotāju algu reformu, internātskolu finansējumu, ugunsgrēku "Vulkānā", studiju maksas ieviešanu, valdības darbu u.tml. Diezgan daudzās vēstulēs pausts valdības reģionālās reformas koncepcijas nosodījums, izteikti priekšlikumi un rakstīts par dažādu valsts institūciju darbības pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem (tiesa, prokuratūra, VID, muita, policija, pašvaldības u.c.). Visai bieži saņemam vēstules par bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem, viņu tiesību pārkāpumiem kontekstā ar ģimeņu izlikšanu no dzīvokļiem, par pilsonības un migrācijas lietām; pausti viedokļi par tautas vēsturi gan sakarā ar holokaustu, gan Latvijas okupāciju, represijām pret Latvijas iedzīvotājiem utt.

— Kā jūs raksturotu iesniegumus, sūdzības, kuros izteikta neapmierinātība ar tiesu, prokuratūras vai citu tiesībaizsardzības institūciju darbu? Vai tās atbilst patiesībai, un kāda ir reakcija pēc šīs informācijas nonākšanas atbildīgajām iestādēm?

— Pērn Apžēlošanas dienestā bija iesūtīta 81 vēstule par Ģenerālprokuratūru un tai pakļautajām prokuratūrām. Ar zināmu gandarījumu jāsaka, ka pēdējos mēnešos šādu sūdzību skaits ir mazinājies. Tas, iespējams, izskaidrojams ar atbilstošo dienestu, amatpersonu lielāku atbildību par veicamajiem pienākumiem, prasīgumu krimināllietu izmeklēšanā. To mēs izjūtam arī savstarpējā informācijas apmaiņā, kas skar vēstulēs skartos jautājumus. Līdzīgi ir par tiesām, policiju. Visbiežāk cilvēki sūdzas par ilgiem izmeklēšanas termiņiem, par to, ka arestētie līdz tiesai gaida gadiem ilgi, vai atkal nepamatoti tiek atteikta krimināllietas ierosināšana, nepilnīgi notiek izmeklēšana u.tml. Šāda rakstura iesniegumus nosūtām attiecīgajām instancēm, galvenokārt Ģenerālprokuratūrai un lūdzam objektīvi izskatīt un sniegt atbildi autoram. Valsts prezidenta kancelejai nav tiesību pārbaudīt saņemto informāciju, tādēļ atbilde iesniedzējam paliek uz pārbaudītāju — tiesībsargājošo iestāžu amatpersonu sirdsapziņas...

Aizvadītajā gadā vien mūsu dienests saņēma 73 vēstules par tiesu spriedumiem, to pamatotību, milzīgajiem termiņiem, šīs lietas izskatot. Īpaši satraucoša situācija izveidojusies Rīgas apgabaltiesā, kur trūkst gan tiesu zāles, gan vidēji uz katru tiesnesi iznāk procentuāli daudz vairāk gan civillietu, gan krimināllietu salīdzinājumā ar citām apgabaltiesām. Taisni vai jābrīnās, kā valdības līdz šim vairāku gadu gaitā nav palīdzējušas šo problēmu atrisināt. Kā cerību stariņš nupat ir saņemtā tieslietu ministra Valda Birkava informācija, ka Tieslietu ministrijā iesniegts darba grupas izstrādātais Kriminālprocesa kodeksa projekts, kas bija izsūtīts apspriešanai ministrijām, un pašlaik darba grupa strādā, lai to uzlabotu, precizētu un drīzumā iesniegtu Ministru kabinetam. Taču, lai novērstu lietu sastrēgumu apgabaltiesās, vēl esošajā Kriminālprocesa kodeksā paredzēts izdarīt grozījumus, lai atsevišķas mazāknozīmīgas lietas skatītu rajona (pilsētas) tiesas un tādējādi atslogotu apgabaltiesas. Atzīstami, ka par Kancelejā iesūtītajām vēstulēm, kurās skarts tiesu darbs, interesējas Tieslietu ministrija. Piemēram, marta vidū pie mums ieradās pārstāvis no šīs ministrijas, lai kopīgi pārskatītu un analizētu šādas vēstules. Šeit gan uzreiz gribētos piebilst, ka cilvēki bieži jauc tiesas sprieduma un apžēlošanas funkcijas, uzskatot, ja tiesas spriedums, viņuprāt, nav pamatots, Valsts prezidentei tas jāatceļ. Prezidente saskaņā ar Satversmi ir tiesīga apžēlot cilvēku pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā krimināllietā Apžēlošanas likumā noteiktajā kārtībā, bet viņai nav tiesību atcelt vai grozīt tiesas spriedumu. Šādos gadījumos izskaidrojam vēstuļu autoram, kādas ir viņa tiesības, taču nereti atkal saņemam līdzīgas, pat kategoriskas prasības.

— Kāds ir jūsu vērtējums par iesūtītajām vēstulēm, arī mutiskajiem lūgumiem — vai tie pārsvarā ir pamatoti?

— Vairākumā gadījumu cilvēki pamatoti izsaka savu sāpi, savas raizes, lai gan lielākā daļa šo problēmu, kā jau minēju, jārisina konkrētām institūcijām, tomēr neviens nevar aizliegt cilvēkam izteikt savus rūpestus Valsts prezidentei. Piemēram, kā jutas īrnieks saimnieka (denacionalizētajā) mājā, ja viņam rada tādus apstākļus (atslēdz ūdeni, siltumu vai elektrību), lai tik dabūtu ārā no dzīvokļa? Iesakām vērsties tiesā, taču labi zināms, ka tādas lietas ieilgst, un vai ar to būs palīdzēts. Dažkārt šādas satraucošas ziņas sūtām uz Rīgas domi, bet arī tā neko īpašu nevar līdzēt... Jo mūsu valstī ir tāda likumdošana. Vai vēl — ģimene ar četriem bērniem (viens pat psihiski slims) par komunālo un īres maksas nenokārtošanu izlikta no dzīvokļa un mitinās... garāžā. Kā lai dzīvo, kā lai bērni mācās? Izmisuma pilna vēstule! Lūdzam — varbūt attiecīgās teritorijas pašvaldība būs iejūtīga un radīs risinājumu.

No otras puses, kāpēc tiesa taisa spriedumu par izlikšanu, ja tas ir pretrunā ar Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju, tātad starptautisko normu?

Taču līdzīgu gadījumu valstī ir daudz, un tā ir viela pārdomām ne tikai tiesībaizsardzības institūcijām. Satraukumu vieš kādas ģimenes atkārtotas vēstules par Jelgavas policijas nelikumīgu rīcību, dienesta pilnvaru pārkāpumiem, atteikumiem sākt izmeklēšanu. Pašlaik gan no prokuratūras esam saņēmuši atbildi, ka atcelts lēmums par šīs krimināllietas izbeigšanu un izmeklēšana turpināsies.

Tomēr jāatzīst, ka daļa iesūtīto vēstuļu nav pamatotas. Kāda sieviete nu jau trešo gadu mums nemitīgi raksta, ka esot nepamatoti atbrīvota no darba. Izskatām dažādo instanču spriedumus, informāciju par to, ka nav pamata atjaunot iepriekšējā amatā. Taču — viss velti. Kāda Krievijas pilsone, kurai kādreiz piederējis īpašums Latvijā, raksta Valsts prezidentei, pieprasot, lai viņa personīgi atrod dokumentus par šo īpašumu un gādā par tā atdošanu, jo, lūk, ar katru gadu pieaugot īpašuma cena un tagad jau valsts esot viņai miljonu parādā... Arī šajā gadījumā minētai sievietei ir skaidrots, kas bija viņai jādara, kādi ir Latvijas likumi šajā jomā. Un prezidentes pienākums nebūt nav meklēt dokumentus. Atceros, pagājušajā gadā saņēmām kādu vēstuli no Liepājas rajona, izmisīgu lūgumu pēc palīdzības, jo nodegusi personīgā māja, audžubērns sadedzis, bet vietējā pašvaldība nepalīdzot. Tas satrauca Valsts prezidenti, un viņa nekavējoties lūdza pārbaudīt šo gadījumu. Kad saņēmām pašvaldības vadītāju atbildi, cik šai ģimenei materiāli palīdzēts, cik daudz citi cilvēki ziedojuši, ka par to automašīnu varot nopirkt, bija jāatzīst vēstules autores nekaunība, kaut arī uz nelaimes rēķina.

— Vai kādreiz rodas gandarījums par samilzušas problēmas veiksmīgu atrisinājumu?

— Protams, ir tādi gadījumi. Pastāstīšu par vienu. Rakstīja kāda skolotāja no Latgales. Viņai nomira māsa Krievijā, kurai palika mazgadīgs dēls, taču viņam nav neviena tuvinieka, kas paņemtu audzināšanā, un bērnu gribēja ievietot internātskolā. Skolotāja lūdza šo bāreni atdot viņai audzināšanā Latvijā. Vajadzēja nokārtot šo visai sarežģīto jautājumu līdz galam. Šajā situācijā iedziļinājās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes darbinieki un atrada gan likumīgu, gan vienlaikus iejūtīgu risinājumu. Taču varēja arī formāli atteikt. Mūsuprāt, minētā pārvalde rūpīgi izskata tās vēstules, kuras mēs nosūtām, un pēdējā laikā nav sūdzību par darbinieku attieksmi. Lai gan sarežģītu jautājumu joprojām ir daudz, un ne jau vienmēr tos atrisina, kā vēlētos cilvēks, taču izskaidrojumu viņš saņem. Toties joprojām ir visai daudz iesniegumu un pretenziju par pašvaldību un tām pakļauto institūciju darbinieku nevērīgo izturēšanos pret apmeklētājiem, cilvēku sūdzībām par šo institūciju darbu. To pašu var teikt arī par vairāku ministriju amatpersonu ierēdņu attieksmi.

— Šur tur masu saziņas līdzekļos pavīdējuši viedokļi par Valsts prezidentes nostāju valstij nozīmīgos jautājumos, vai vajadzētu tik kategoriski izteikties, varbūt labāk būt neitrālai?

— Mūsuprāt, tiesībsargājošajām institūcijām būtu jāievēro, ka gan Valsts prezidentei, Saeimas priekšsēdētājam, gan valdības vadītājam pēc likuma ir tiesības uzdot šīm institūcijām pārbaudīt atsevišķus jautājumus, kas satrauc sabiedrību, par ko informē saziņas līdzekļi u.tml. Kriminālprocesa kodeksā noteikts, ka informācija masu medijos patiesībā ir viens no pieteikuma veidiem, lai prokuratūra pārbaudītu minētās ziņas. Valsts prezidente taču neprasa kādu tiesāt, izlemt jautājumu tā vai citādi, tas ir tiesu varas ziņā. Tomēr, mūsuprāt, viņa dara pareizi, pieprasot, lai attiecīgās institūcijas pilda savus pienākumus, veic tos uzdevumus, kā to paredz likumi. Turklāt Valsts prezidente ir galvenā valsts noslēpumu glabātāja, Nacionālās drošības padomes priekšsēdētāja, un viņai nav mazsvarīgs sabiedrības noskaņojums, satraucošās ziņas, kas parādās saziņas līdzekļos. Prezidente "iejaucas" tik daudz, cik viņai atļauj Satversme, mūsu likumi.

Rita Belousova,

"LV" nozares redaktore