Ģimene un labklājība: izvēloties vienu, nav jāatsakās no otra

Oļģerts Krastiņš, LZA akadēmiķis - "Latvijas Vēstnesim

Vairums iedzīvotāju joprojām uzskata, ka dzīve ģimenēs ir ne vien emocionāli patīkamāka nekā vieniniekam, bet arī izmaksā lētāk. Tomēr izplatās arī pretēji uzskati, un Latvijas ģimeņu lielums pakāpeniski samazinās. Daudzi izvēlas dzīvot vienatnē vai nepilnās ģimenēs.

Šoreiz aplūkosim, kā veidojas ģimeņu un vieninieku vispārējā labklājība, ko raksturo rīcībā esošais ienākums. Dzīvojot ģimenē, ienākumi, vismaz to lielākā daļa, ir jāapvieno un jāizmanto kopīgi. Raksturojot vispārējo labklājības līmeni, visus ģimenes ienākumus dala vai nu ar patērētāju vienību, vai mājsaimniecības locekļu skaitu. Vieniniekam viss paliek vienam pašam, nav ar ko dalīties.

1999. gadā vienkāršās ģimenes, ko veido precēts pāris ar nepieaugušiem bērniem, rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz pieauguša patērētāja vienību mēnesī, bija Ls 87,06, bet vieniniekam - Ls 81,65 (vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās - Ls 81,67). Pirmajā skatījumā ģimene un bērni labklājību nav apēduši. Taču jautājums prasa daudz detalizētāku izpēti.

Cik reprezentatīvs ir pētījums

Galvenais datu avots par iedzīvotāju labklājību Latvijā, tāpat kā citās pasaules valstīs, ir mājsaimniecību budžetu pētījumi. Latvijā šo pētījumu ik gadu veic Centrālā statistikas pārvalde (CSP). Taču līdzekļu trūkuma dēļ pētījums sašaurinās. Ja 1997.gadā pētījums aptvēra 7881 mājsaimniecību ienākumu, izdevumu un patēriņa mēnesi ilgu novērojumu, tad 1999.gadā šis skaitlis saruka par pusi - līdz 3929 mājsaimniecībām.

Samazinotiem izlases lielumam, pieaug izlases kļūdas. Citiem vārdiem, var rasties lielāka starpība starp izlases uzrādītājiem datiem un īsto stāvokli valstī, kas paliek nezināms.

Ja izlase ir veikta zinātniski pamatoti, izlases kļūdas lielumu var aprēķināt matemātiski. To var viegli izdarīt, ja izlase ir veidota kā vienkārša gadījumizlase. Taču šāda izlase nav izdevīga no pētījumu praktiskās organizācijas viedokļa. Nejauši visas valsts mērogā atlasītas mājsaimniecības būs ļoti izkliedētas teritorijā, un intervētājam jāpavada ilgs laiks ceļā, pārvietojoties no vienas uz otru. Šī un arī citu apsvērumu dēļ praksē lieto sarežģītākas izlases veidošanas procedūras. CSP mājsaimniecību budžetu pētījumu organizē kā stratificētu divpakāpju izlasi. Tādas izlases kļūdas matemātiski aprēķini ir samērā sarežģīti. Latvijas speciālisti šo jautājumu izstrādā, taču rezultātus lasītājiem vēl nevaram piedāvāt.

Tādēļ reālās izlases reprezentativitāte pagaidām ir jāvērtē ekspertīzes ceļā. Lielākajā daļā socioloģisko un līdzīga satura pētījumu, kas veikti Latvijā, izlases lielums svārstās ap 1000-1500 vienībām (respondenti), samērā reti pārsniedzot 2000. Zinātnieki un praktiķi empīriskās pieredzes ceļā ir guvuši atziņu, ka šāda izlase pietiekami pareizi raksturo stāvokli valstī. No šāda viedokļa CSP mājsaimniecību budžetu pētījuma izlase joprojām ir 2-3 reizes lielāka un rezultāti reprezentatīvāki nekā vairumā citu līdzīgu pētījumu. Taču šāds secinājums ir pareizs tikai par rādītājiem, kuri raksturo vispārējo stāvokli valstī un izmanto visas izlases datus.

Ja gribam izmantot datus par dažādām grupām un apakšgrupām, stāvoklis būtiski mainās. Pašreiz mūs interesē mājsaimniecību demogrāfiskās grupas un apakšgrupas. 1999.gada mājsaimniecību budžeta pētījumā piedalījās 555 ģimenes, ko veido precēts pāris ar nepieaugušiem bērniem, un 810 vieninieki. Šie skaitļi jau ir ievērojami mazāki nekā iepriekš minētie. Tomēr šīs un arī citas demogrāfiskas grupas izlasē joprojām vērtējam ka pietiekami reprezentatīvas. Viens no apsvērumiem balstās uz to, ka datus no katras mājsaimniecības ievāc mēnesi ilgā pētījumā (saskarsmē), turpretī vairums socioloģisko aptauju aprobežojas ar vienreizēju interviju, kas pieļauj vairāk reģistrācijas un arī reprezentācijas kļūdu.

Turpretī demogrāfisko apakšgrupu datu reprezentativitāte jau vērtējama kā daudz zemāka. Mājsaimniecību budžetu pētījumā ir nonākuši tikai daži desmiti īsto daudzbērnu ģimeņu ar trīs un vairāk bērniem. Izlases lielums visās turpmāk izmantotās grupās un apakšgrupās ir parādīts 1.tabulas priekšpēdējā ailē, un to lasītājs var izmantot, veidojot savu ekspertīzes vērtējumu.

Objektīvāku un pilnīgāku izlases reprezentativitātes vērtējumu var izdarīt, izskatot jau iegūtos interesējošos rezultātus. Mūsu gadījumā tas ir mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums. Ja šie lielumi salīdzināmās grupās, piemēram, augot bērnu skaitam ģimenē, mainās pakāpeniski, laideni, turklāt atbilst profesionāliem priekšstatiem, kādā virzienā vajadzētu notikt izmaiņām, ir pamats domāt, ka dati ir visumā reprezentatīvi. Līdzīgi salīdzina datu izmaiņas laikā. Ja turpretī izmaiņas no grupas uz grupu (no gada uz gadu) ir haotiskas un tās nevar profesionāli izskaidrot, visticamāk, ka svārstības radījušas izlases kļūdas.

Ja pieņem, ka izlase kopumā ir reprezentatīva, bet atsevišķas tās daļas (grupas) nav, dažos gadījumos ir lietderīgi izmantot grupās iegūto datu matemātisku izlīdzināšanu. Šī raksta ietvaros tas vēl nav darīts.

Ņemot vērā izlases veidošanas specifiku, izlasē iegūtos datus nepieņem par tiešiem ģenerālkopas raksturotājiem, bet veic īpašus aprēķinus - tā saucamo svēršanas un kalibrēšanas procedūru. Vispirms katrai izlasē nokļuvušai mājsaimniecībai piekārto svaru, kas ir apgriezti proporcionāli varbūtībai, ar kādu šī mājsaimniecība varēja nonākt izlasē (plašāk skat. "Mājsaimniecību budžetu pētījuma individuālo datu failu lietotāja rokasgrāmata". R.: VSK, 1997. - 106 lpp.; Bāliņa S. "Latvijas mājsaimniecību budžetu pētījumu reprezentativitātes novērtējums: problēmas un iespējamie risinājumi". - krājumā "Statistika 2000". - R.: LSA, 2000. - 30.-34.lpp.).

Izmantojot CSP datu bāzi, datoraprēķinus veica Signe Bāliņa un Vladimirs Daineko

Tādēļ vērtējumi, kā visas Latvijas mājsaimniecības sadalās pēc demogrāfiskām grupām un apakšgrupām (1.tabulas pēdējā aile), nav tieši proporcionāli šo grupu mājsaimniecību skaitam izlasē, bet labāk atbilst pieejamiem datiem, ko dod iedzīvotāju statistika, dati par pensionāriem u.c., jo šos datus var vērtēt kā precīzākus.

Iepriekšējie apsvērumi būs jāņem vērā tiem, kuri piešķir budžeta līdzekļus statistikai un tos sadala atsevišķiem projektiem. Ja samierināmies ar vispārēju priekšstatu par vidējo stāvokli valstī, to var iegūt relatīvi lēti. Turpretī, ja gribam zināt, kas notiek dažādās sociālajās, teritoriālajās tautību, demogrāfiskās, izglītības, labklājības un citās grupās, tas izmaksās dārgāk. Pēc mūsu domām, statistikai ir jānodrošina pietiekami dziļa un detalizēta analīze.

Vēl nedaudz par terminiem un aprēķiniem

Ģimeni iepriekš un turpmāk saprotam tradicionālā nozīmē: to veido precēts pāris ar vai bez bērniem, viens no vecākiem ar bērniem vai citādi tuvi radinieki. Mājsaimniecība ir plašāks jēdziens. Mājsaimniecība, pēc CSP definīcijas, ir "...persona vai personu kopa, ko saista radniecība vai citas personiskas attiecības, kam ir kopēji izdevumi uzturam un kas mitinās vienā dzīvojamā vienībā (māja, dzīvoklis u. tml.), kuras uzturēšanu sedz kopīgi". Tātad arī vieniniekam ir sava mājsaimniecība, bet ģimenes viņam nav. Pētījumā nepiedalās kolektīvās mājsaimniecības, kas veidojas pansionātos, internātos, kopmītnēs, kazarmās, cietumos u.c. Tātad šajā rakstā izdalītās demogrāfiskās grupas un apakšgrupas visas sastāv no mājsaimniecībām, bet par daļu no tām var teikt, ka tās veido ģimenes.

Jau vairākkārt esam rakstījuši, ka, salīdzinot labklājību dažādās demogrāfiskās grupās un apakšgrupās, rīcībā esošo ienākumu un patēriņa izdevumus ieteicams rēķināt nevis vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, bet uz pieauguša patērētāja vienību.

Šajā rakstā joprojām ir izmantota starptautiskā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ekvivalences skala. Pēc šīs skalas, pirmais pieaugušais mājsaimniecības loceklis tiek pieņemts par vienu vienību, nākamie pieaugušie pielīdzināti katrs 0,7 vienībām, bet bērni vecumā līdz 14 gadiem - 0,5 patērētāja vienībām.

Mūsu agrāk ieteiktā skala bija detalizētāka. Ieteicām bērniem divus dažādus ekvivalences koeficientus atkarībā no vecuma, bet vieniniekam, ņemot vērā viņu specifisko dzīves dārdzību, ekvivalences koeficientu palielināt līdz 1,3 ("Par nabadzības novēršanu", "LV" 1999.g. 22.septembrī, 1., 7.lpp.).

Detalizētāka ekvivalences skala bērniem galvenokārt būtu ieteicama, vērtējot atsevišķu ģimeņu labklājību. Statistiskos rādītājus pa grupām tā ietekmēs mazāk.

Ja vieniniekus gribam vērtēt ar 1,3 patērētāju vienībām, tad 1.tabulā ļoti viegli izdarīt korektūras, uzrādītos ienākumus dalot ar 1,3. Vieninieku rīcībā esošais ienākums 1998.gadā būs Ls 58,46 mēnesī, bet 1999.gadā - Ls 62,81.

Tā kā patērētāju vienības un ekvivalences skalas joprojām ir diskusiju objekts, kā papildinformācija 1.tabulā ir ietverti dati arī par mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli.

Bērni labklājību neapēd ...

...ja vien vecāki ir jauni un tiem ir darbs. Kā redzams 1.tabulas 2. un 3.ailē, precētu pāru ģimenes, kurās ir nepieauguši bērni, rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz patērētāja vienību, 1998.gadā bija Ls 83,92 un 1999.gadā Ls 87,06, kas ir vairāk nekā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās (Ls 79,18 un 81,67). Vislabāk situētas ir ģimenes ar vienu nepieaugušu bērnu. Tomēr arī ģimenēs, kurās ir divi nepieauguši bērni, vidējais rīcībā esošais ienākums 1999.gadā pārsniedza vidējo. Tikai tad, ja ģimenē ir trīs vai vairāk nepieaugušu bērnu, ienākums uz patērētāja vienību kļūst daudz mazāks un nokrītas zem valsts vidējā. Šādās ģimenēs nereti abi vecāki vairs nevar strādāt algotu darbu, bet vienam, parasti mātei, jāpaliek mājā pie bērniem.

Tā kā minētie secinājumi izriet no divu gadu pētījuma un grupās ar lielāku bērnu skaitu ienākumi vienmērīgi samazinās, vadoties no iepriekš minētiem apsvērumiem, atklātās tendences var uzlūkot par reprezentatīvām un Latvijai raksturīgām.

Secinājumi mainās, ja ienākumus rēķina nevis uz patērētāja vienību, bet vienkārši uz mājsaimniecības locekli, tāpēc par aprēķinu metodi turpinās diskusija. Taču tiklab ārzemju, kā vēsturiskā statistika, kā arī ikdienas pieredze liecina, ka maza bērna vajadzības ir mazākas nekā pieauguša. Protams, nevar uzskatīt par galīgi pierādītām patērētāju vienību ekvivalences skalas skaitliskās vērtības.

Relatīvi labi ir situēti arī precēti pāri bez nepieaugušiem bērniem, ar vai bez citiem ģimenes locekļiem. Arī šajā demogrāfiskajā grupā rīcībā esošais ienākums uz vienu patērētāja vienību pārsniedz valsts vidējo. Šajā grupā ietilpst ne vien pāri bez bērniem, bet arī ar bērniem, ja pēdējie jau pieauguši. Izdalot divas apakšgrupas, labākā situācijā ir tās ģimenes, kurās kāds no precētajiem partneriem vēl nav pensijas vecumā. Ja abi pensijas vecumā, aprēķinātais ienākums ir mazāks, kas arī atbilst profesionāliem priekšstatiem un apstiprinās pēc divu gadu datiem.

Vieninieku mājsaimniecības, ja vieninieku pieņem par vienu patērētāja vienību, 1999.gadā ir guvušas ienākumus, kas gandrīz precīzi sakrīt ar visu valsts mājsaimniecību vidējiem ienākumiem. Ir lielas ienākumu atšķirības pirmspensijas un pensijas vecuma vieniniekiem. Pēdējiem mēneša vidējais ienākums ir par 14 latiem (1998.gadā - gandrīz par 20 latiem) mazāks. Pensionāru vieninieku ienākumi ir ievērojami mazāki nekā vidēji visās mājsaimniecībās. Ja turklāt ņemtu vērā šādu vieninieku paaugstinātās dzīves izmaksas, sevišķi par dzīvokli, komunāliem maksājumiem un zālēm, un piemērotu ekvivalences koeficientu 1,3, tad pensionāri vieninieki kļūtu par vienu no mazturīgākajām grupām un būtu jāvērtē kā sociāli apdraudēti.

Rēķinot pēc starptautiskās ekvivalences skalas, vismazākie ienākumi uz patērētāja vienību ir vientuļajām mātēm ar bērniem. Pa apakšgrupām mazāks ienākums ir tad, ja bērnu vairāk, kas arī atbilst profesionāliem priekšstatiem, kaut arī izlasē šīs grupas apakšgrupās ar diviem un vairāk bērniem aptaujāto mājsaimniecību ir izteikti maz un nepietiekami. Jāpiezīmē, ka šajā grupā ir ieskaitītas arī dažas mājsaimniecības, kur nepilngadīgu bērnu vai bērnus audzina tēvs. Taču tādi gadījumi nav izplatīti.

Izmantojot divu gadu datus, var arī vērtēt, kuru demogrāfisko grupu ienākumi ir pieauguši straujāk, kuru - lēnāk, kuru - samazinājušies. 1.tabulā ir parādītas nominālo ienākumu izmaiņas. Ja grib vērtēt reālās izmaiņas, jāņem vērā, ka 1999.gadā preču un pakalpojumu cenas, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga par 2,4%. Ja nominālais ienākumu pieaugums pārsniedz šo skaitli, dzīves līmenis ir uzlabojies - un otrādi.

Kā rāda aprēķini, 1999.gadā reālie ienākumi ir uzlabojušies demogrāfiski visaktīvāko vecāku grupā, kuri audzina nepilngadīgus bērnus. Tāpat pieaugums ir vieninieku grupā, īpaši apakšgrupā, kuru veido jaunāki vieninieki. Pensionāru ienākumu pieaugumu zināmā mērā nosaka notikusī pensiju indeksācija un pilnu pensiju izmaksa strādājošiem pensionāriem. Tā kā 2000.gadā tā ir pārtraukta, turpmāk tik liels pieaugums nav sagaidāms.

Citās demogrāfiskajās grupās ienākumu pieaugums ir bijis mazāks vai tā nav bijis nemaz, bet apakšgrupās tas ir diezgan svārstīgs un var būt saistīts ar izlases kļūdām.

Uz labklājības kāpnēm

Sabiedrībā turpinās un padziļinās noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa. Noslāņošanās skar arī demogrāfiskās grupas. Kaut gan visās demogrāfiskajās grupās ir savi veiksminieki un savi grūtdieņi, tomēr viņu īpatsvars dažādās labklājības grupas nav vienāds.

Viena no metodēm, kas atklāj sabiedrības noslāņošanos pēc materiālā dzīves līmeņa, ir deciļgrupējumi pēc rīcībā esošā ienākuma.

Deciļgrupas veido, sakārtojot (ranžējot) visas mājsaimniecības ienākumu augošā secībā un katrā grupā ņemot vienu desmito daļu (10%) no visām mājsaimniecībām. Tādējādi panāk, lai visu grupu dati būtu aptuveni vienādi reprezentatīvi. Katra deciļgrupa satur 10% no visām ģenerālkopas mājsaimniecībām. Aprēķini izdarīti pēc izlases datiem, ievērojot svēršanas un kalibrēšanas rezultātus.

Šī raksta vajadzībām deciļgrupas ir izveidotas pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu patērētāja vienību. Desmit labklājības deciļgrupu vidējie ienākumi ir parādīti 2.tabulas 1.rindā. Pēdējā grupā tie ir aptuveni desmit reizes lielāki nekā pirmajā.

2.tabulas 2.ailes 2.-10.rindā parādīta visu Latvijas mājsaimniecību demogrāfiskā struktūra. Visizplatītākās ir vieninieku mājsaimniecības un mājsaimniecības, kuras veido precēti pāri bez nepieaugušiem bērniem ar vai bez citiem mājsaimniecības locekļiem. Citas grupas ir skaitliski mazākas daļēji tādēļ, ka ir izmantots detalizētāks grupējums, parādot paaugstinātu interesi par demogrāfiski aktīvajām grupām, kurās aug nepieauguši bērni.

Tālākajās ailēs ir parādīta šo pašu demogrāfisko grupu izplatība (struktūra) desmit labklājības deciļgrupās. Ja šīs grupas iedomājas kā desmit pakāpienus labklājības kalnā, tad var vērot, kāds mājsaimniecību sastāvs pulcējas uz katra pakāpiena (par salīdzinājuma bāzi jāizmanto visu Latvijas mājsaimniecību demogrāfiskā struktūra - 2.ailes dati).

Redzams, ka precēti pāri ar vienu bērnu izteikti pulcējas trīs augstākajos pakāpienos, kur viņu īpatsvars ir 10-13,7% no attiecīgās grupas mājsaimniecību skaita (vidēji visās grupās tikai 7,3%). Precēti pāri ar diviem bērniem ir samērā vienmērīgi izvietojušies uz visiem "pakāpieniem".

Jāņem vērā, ka šāds kombinēts grupējums, mājsaimniecības vienlaikus grupējot pēc demogrāfiskās un labklājības pazīmes, veido ļoti daudzas elementārgrupas ar mazu novērojumu skaitu katrā un līdz ar to lielu izlases kļūdu. Tādēļ atsevišķiem skaitļiem, kas "izlec" no kopējām likumsakarībām, nav jāpievērš uzmanība. Likumsakarība ir konstatēta, ja to apstiprina vairāku blakusesošo grupu dati.

Ģimenes ar trim un vairākiem nepilngadīgiem bērniem, tāpat vientuļās mātes samērā izteikti koncentrējas "kāpņu" lejasdaļā pirmajās trīs deciļgrupās. To pašu var teikt par netradicionāla sastāva mājsaimniecībām, kuras statistika parāda grupā "cits tips".

Kā jau esam konstatējuši pēc iepriekšējo gadu datiem, vieninieki, starp kuriem samēra daudz pensionāru, koncentrējas "labklājības kāpņu" vidusdaļā, mazliet zem tās - 3.-5. deciļgrupā. Piemēram, no ceturtās deciļgrupas mājsaimniecībām vieninieku mājsaimniecības ir 50,2%, bet no devītās deciļgrupas - tikai 18,5%. Pensija nodrošina nepietiekami mazu, tomēr regulāru ienākumu. Pašas trūcīgāko grupas aizņem bezdarbnieku mājsaimniecības bez noteikta ienākumu avota, samērā daudz arī zemnieku mājsaimniecības.

Citādi, varbūt vēl uzskatāmāk, šo pašu informāciju var izteikt ar "horizontāliem" procentu skaitļiem (2.tabulas 11.-19.rinda). Ja sadalījums būtu pilnīgi vienmērīgs, visi skaitļi šī tabulas bloka centrālajās rūtiņās būtu 10. Reāli skaitļi variē diezgan plašās robežās. Ja tie ir lielāki par 10, attiecīgā demogrāfiskā grupa vai apakšgrupa koncentrējas šajā labklājības grupā; bet, ja tie ir mazāki par 10, konkrētai demogrāfiskajai grupai attiecīgā labklājības grupa nav raksturīga.

Visās tabulas rūtiņās skaitļi ir lielāki par nulli. Tātad visu demogrāfisko grupu pārstāvji ir visās labklājības grupās, taču koncentrācija ir stipri atšķirīga. Piederība pie kādas no demogrāfiskām grupām nenozīmē nolemtību, bet paaugstinātu labvēlīgu iespēju vai - tieši otrādi - sociālo risku gan.

Ja labklājības deciļgrupas reiz ir izdalītas, fiksējot mājsaimniecības katrā grupā, katras grupas sastāvu var izpētīt visdažādākos aspektos: uz kādiem "pakāpieniem" koncentrējas rīdzinieki un latgalieši, uz kādiem - darba devēji un darba ņēmēji, uz kādiem - augstskolu beigušie un ar pamatskolu pietikušie utt. Par to kādā no turpmākajiem rakstiem.

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums mēnesī, Ls 1.tabula

2.tabula

Noteikta demogrāfiskā sastāva mājsaimniecību īpatsvars dažādās labklājības grupās 1999.gadā