Pie Valsts prezidentes ar savu sāpi, lūgumu, ierosmi

Rita Aksenoka, Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pēc pēdējos gados iesakņojušās tradīcijas jauna gada pirmajos mēnešos mēs ar jums tiekamies, lai pārrunātu Valsts prezidenta kancelejā iesūtīto vēstuļu, dažādu iesniegumu saturu, īpaši to, kas skar tiesībsargājošo institūciju darbu un ar to saistītās problēmas, par ko cilvēki ir ar kaut ko neapmierināti un lūdz paust Valsts prezidentes attieksmi. Kā jūs varētu raksturot šīs korespondences saturu aizvadītajā gadā?

— Sākšu ar skaitļiem — pērn Valsts prezidenta kancelejā iesūtītas 8916 vēstules, dažādi iesniegumi, to skaitā sūdzības, kas salīdzinājumā ar 2000. gadu ir par 213 mazāk. Uzklausīts vairāk nekā simt mutisku sūdzību, kuru autoriem esam izskaidrojuši viņu tiesības, tālākās rīcības ceļus, mēģinot rast risinājumu. 2001. gadā bijusi 41 atklāta vēstule, visas arī publicētas masu saziņas līdzekļos, esam ņēmuši vērā tās (iepriekšējā gadā tādas bija 49). Pērn ģeogrāfiskā ziņā visvairāk iesniegumu bijis nevis no Latgales reģiona kā pirms gada, bet no Kurzemes. Joprojām saņemam dažādus palīdzības lūgumus — aptuveni 1000, kur cilvēki lūdz materiālu palīdzību, atbalstu īpašuma atjaunošanā un vēl citos jautājumos, kurus risināt nav Valsts prezidentes kompetencē. Tādos gadījumos, protams, vēstuļu rakstītājiem izskaidrojam, kādai iestādei šie jautājumi kārtojami. Runājot par iesniegumu saturu un to struktūru, jāatzīst, ka to akcenti pērn mainījušies. Piemēram, sarucis sūdzību skaits par pensiju lietām, toties vairākās tiek lūgta juridiska palīdzība par iekārtošanos darbā un nereti pat visai kuriozā tonī — sak, lai prezidente palīdz šai ziņā, pats es neko nedarīšu, turklāt lai parūpējas ievietot manu rakstu kādā no centrālajām avīzēm, pārdot zemi u. tml.

Foto: A.F.I.

Tas nav nopietni, ja savu neizdarību vai nevēlēšanos pašam rīkoties grib pārlikt uz Valsts prezidentes pleciem, turklāt zinot, ka tas nav viņas kompetencē. Vairākas vēstules iesūtītas par izglītības jautājumiem, piemēram, tiek lūgts neslēgt mazās skoliņas, par bērnu tiesību aizsardzību, īpaši sakarā ar zināmajiem notikumiem bērnu aprūpes centrā “Veģi”, organizācijas “Glābiet bērnus” iniciatīvām.

Tā kā Valsts prezidenta kancelejā nav speciālas vēstuļu nodaļas, Lietvedības nodaļas vadītāja Maira Sudrabiņa — Druvaskalna un sekretāre Aldona Šmite, pārskatot pastu, attiecīgi pēc pienākumu sadales vēstules nodod padomniekiem, daļas vēstuļu saturu apkopo un regulāri iesniedz kancelejā pārskatam. Jāteic, ka prāvu daļu no vēstulēm Valsts prezidente izlasa personīgi un izsaka savu viedokli, kā arī vairāku iesniegumu saturs dod vielu viņas iniciatīvai, kā šīs problēmas vajadzētu risināt.

— Tomēr dažkārt presē vai citos plašsaziņas līdzekļos izskanējis tāds kā pārmetums, ka uz Valsts prezidenta kancelejai iesūtīto vēstuli nav saņemta atbilde…

— Tas gan ir maz ticami, jo zinu, cik precīza un prasīga šajās lietās ir mūsu lietvede, taču aizkavēšanās ar paredzētajiem atbilžu termiņiem var rasties, jo nereti jāizlasa visai biezi iesniegumu sējumi. Kamēr tos pārsūta konkrētajam adresātam (bet termiņi ir samērā īsi —nedēļa vai desmit dienas), atbilde saņēmējam par viņa vēstules tālāko likteni var iekavēties. Vismaz uz mūsu Apžēlošanas dienestā ienākušajām vēstulēm neviena nav atstāta bez atbildes tās autoriem.

— Iekams pārejam pie jūsu vadītajam dienestam piekritīgajām sūdzībām, tas ir, par policijas, prokuratūras, tiesu, daļēji arī pašvaldību rīcību, kas skar tiesību pārkāpumus vai citas ar tām saistītās problēmas, īsumā pastāstiet par Apžēlošanas dienesta darbības rezultātiem aizvadītajā gadā.

— 2001. gadā mūsu dienestā tika iesniegti 1424 apžēlošanas lūgumi, 2000. gadā — 1428 . No pērnajā gadā izskatītajiem 123 apžēlošanas lūgumiem apžēlotas 44 personas. Procentuāli tas ir visai daudz. Turklāt šis ir ļoti darbietilpīgs processs, jo jāizprasa daudz dažādu dokumentu, izziņu, kuru bijis aptuveni 3000. Teiksim, 2001. gadā no šiem minētajiem vairāk nekā 1400 lūgumiem tad izkristalizējās 487 lietas, kas nonāk pie Valsts prezidentes, jo galīgais vārds par personas apžēlošanu ir sakāms tikai viņai. To paredz mūsu Satversme. Taču daļa iesniegto apžēlošanas lūgumu pēc laika atkrīt it kā paši no sevis. Problēma ir tāda, ka cietumos ir daudz cilvēku, kuriem brīvības atņemšanas sods nav liels, jo tie nav bijuši smagi nodarījumi. Tāpēc, kamēr var spriest par apžēlošanu, tas ir, pēc tam, kad spriedums stājies likumīgā spēkā, cilvēks jau ir šo sodu izcietis un var tikt atbrīvots. Ir gadījumi, ka persona izcietusi likumā noteikto soda daļu, labi uzvedusies cietumā un tai ir tiesības lūgt atbrīvot no soda pirms termiņa.

— Tagad pāriesim pie jūsu vadītā dienesta otrā pienākuma, kā jau minējām, — sūdzībām un citiem iesniegumiem, kas saistās ar tiesībsargājošo institūciju darbu. Kāda situācija bijusi pērn šajā jomā?

— 2001. gadā mums piekritīgo vēstuļu skaits ir ievērojami samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Pērn to bija 525, bet 2000. gadā — 1037. Mazāk bijis tādu iesniegumu, kas saistīti ar lūgumiem pēc materiālās palīdzības, par to, ka attiecīgās instances nesniedz atbildes, par sertifikātiem, pilsonības un migrācijas jautājumiem. Agrāk viens otrs vēstules autors uzskatīja, ka zemes strīdu var izšķirt tikai prezidente, nevis tiesa. Tagad tādu sūdzību tikpat kā nav. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka iepriekšējos gados veicām lielu izskaidrošanas darbu par sūdzībām un iesniegumiem, to izskatīšanas kārtību, norādot, ko tiesīga lemt Valsts prezidente un kādas ir viņas kompetences robežas. Taču, protams, ir gadījumi, kad cilvēks, izstaigājis visas instances un neguvis skaidrību, sarūgtināts beidzot vēršas pie prezidentes pēc padoma, rakstot, ka “palicis tikai Dievs un Jūs, uz ko var likt cerības”… Tāpēc uzskatu, ka ombuda institūcijas ieviešana Latvijā, par ko vēl pērn daudz diskutēja, ir tuvākās nākotnes uzdevums, jo ombudsmenis varētu palīdzēt šo problēmu šķetināšanā, būtu tāds kā cilvēku tiesībsargs. Lai mēs tiktu atzīti Eiropā un kļūtu par Eiropas Savienības pilntiesīgiem locekļiem, likumi ir jāievēro. Taču atklāti jāatzīst, ka mūsu valstī pagaidām tiek pārkāptas cilvēku tiesības, īpaši kas attiecas uz ilgajiem apcietinājumu un krimināllietu izskatīšanas termiņiem: cilvēki nebrīvē gadiem ilgi gaida tiesas spriedumu, kas dažkārt izrādās pat attaisnojošs, taču cilvēks šo laiku ir pavadījis apcietinājumā. 2001. gadā par tiesu darbu Valsts prezidenta kancelejai iesniegtas 176 sūdzības. Daļa vēstuļu autoru pamato, ka tiesas spriedums neesot bijis likumīgs, turklāt jau no paša izmeklēšanas sākuma. Saprotams, ka tas ir cilvēka subjektīvs viedoklis, kas pārbaudāms attiecīgajām instancēm. Vairāk nekā 40 iesniegumu esam saņēmuši par ieilgušajiem lietu izskatīšanas termiņiem, bijušas arī kolektīvas vēstules.

Šādu sūdzību esamība satrauca Valsts prezidenti, un pērn aprīlī Vaira Vīķe–Freiberga kopā ar dažām valsts amatpersonām apmeklēja Brasas cietumu, kur tiesu gaida un sodu par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem izcieš galvenokārt nepilngadīgie. Tajā laikā bija aptuveni 30 nepilngadīgo, kuri ilgāk nekā gadu gaidīja lietas izskatīšanu tiesā. Taču likumā noteikts, ka divdesmit dienās, bet ne vēlāk kā mēneša laikā jāsāk tiesas process. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz nepilngadīgajiem. Pēc iepazīšanās ar situāciju Brasas cietumā Valsts prezidente, izmantojot savas likumierosināšanas tiesības, ieteica parlamentam izdarīt grozījumus Kriminālprocesa kodeksā, lai striktāk noteiktu kārtību nepilngadīgo lietu izskatīšanā, kā arī ierosināja grozījumus Krimināllikumā, lai nepilngadīgo krimināllietas arī par smagākiem noziegumiem varētu skatīt saīsinātā procesā (protams, ja nav bijusi vardarbība vai tās piedraudējums). Šie grozījumi likumos jau izdarīti pagājušajā gadā. Šai sakarībā Valsts prezidente tikās arī ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Andri Guļānu, tieslietu ministri Ingrīdu Labucku, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieku Vitoldu Zaharu, apmeklēja Rīgas apgabaltiesu, kur šīs problēmas ir vairāk samilzušas. Ievērojot, ka top jaunais Kriminālprocesa likumprojekts, tomēr iesniegti grozījumi jau esošajā Kriminālprocesa kodeksā, Valsts prezidente piedalījās arī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē, pārrunājot šo projektu ātrāku un kvalitatīvāku virzību. Šie jautājumi ir cieši saistīti ar Cilvēktiesību aizsardzības konvenciju, tās prasību ievērošanu, par ko jau vairākas lietas pret Latvijas valsti iesniegtas Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Analizējot sūdzības un no attiecīgajām kompetentām iestādēm saņemtās atbildes, tomēr esmu spiesta atzīt, ka tiesu spriedumi kļuvuši nepamatotāki, to redzam, arī izskatot apžēlošanas lūgumus. Gadās vai gluži kuriozi fakti, piemēram, mums rakstīja kāda sieviete no Iļģuciema cietuma, kas bija iesniegusi apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā, taču to ilgi neizskatīja, un pa šo laiku viņa jau bija izcietusi visu sodu. Pērn bija vairākas sūdzības par nepamatoti sadalītām vai neapvienotām krimināllietām dažādos rajonos (KPK 131. panta noteikumu neievērošana). Jāpiebilst, ka Apžēlošanas dienestam un vispār Valsts prezidenta kancelejai izveidojusies laba sadarbība ar ģenerālprokuroru Jāni Maizīti, kas uzņemas lielu atbildību personīgi par daudzu lietu objektīvu izskatīšanas kontroli. Toties, manuprāt, lielāka loma te vajadzētu būt viņa vietniekam, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram Ērikam Zvejniekam. Kopumā pagājušajā gadā sūdzību skaits par prokuratūru ir samazinājies (91, bet 2000. gadā —201), tomēr reizēm grūti nošķirt tās no policijai, tiesu iestādēm veltītām, jo no paša sākuma, kad noticis noziedzīgs nodarījums, prokuroram ir pienākums organizēt,vadīt un kontrolēt izmeklēšanu, kā arī, protams, uzturēt apsūdzību tiesā valsts vārdā. Dažreiz jāsastopas ar gadījumiem, ka policija nepieņem pieteikumus par kādu pārkāpumu vai iespējamo noziegumu, ir bažas par to, cik objektīvi tiek izskatīti šie pieteikumi. Par to mums nesen rakstīja kāda māte, norādot konkrētu policijas iecirkni Rīgā, par ko mēs savukārt informējām prokuratūru. Kā esmu lasījusi presē, pazīstamais kriminologs Andrejs Vilks, piemēram, uzskata, ka aptuveni 40 procentu dažādu noziedzīgu nodarījumu vispār netiek reģistrēti valstī. 2001. gadā esam saņēmuši 51 sūdzību par nepamatotiem atteikumiem sākt izmeklēšanu, neobjektīvu izmeklēšanu, to skaitā krimināllietu izbeigšanu. Starp citu ir sūdzības, kurās stāstīts par vardarbību, pierādījumu falsificēšanu, pat draudiem “ielikt” narkotikas, ja neatzīsies… Taču — vai par šādām parādībām, ja tādas ir, nebūtu jāzina arī tam prokuroram, kurš no izmeklēšanas sākuma kontrolē šos procesus? Nereti, lūdzot pārbaudīt šādas vai līdzīgas satraucošas vēstules, galarezultātā atbildīgās instances pārsūtot tās atkal nodod izskatīšanai pašai “vainīgajai” amatpersonai , un apburtais loks noslēdzas, īstais vaininieks tā arī nav atrasts. Domājot par topošo Kriminālprocesa likumprojektu, manuprāt, lietderīgi būtu paredzēt, kā objektīvāk izskatīt šāda veida sūdzības, kāda būtu to piekritība. Kā jau minēju, ir bijušas sūdzības par krimināllietu nepamatotu izbeigšanu, neobjektīvu izmeklēšanu. Tādos gadījumos sūtām tās Ģenerālprokuratūrai, arī ģenerālprokuroram personīgi. Mūsu valstī nav noteikta īsta kārtība, kam īsti jāatbild par cilvēku interesējošo jautājumu, sūdzību, ja persona vēršas pie valsts augstākajām amatpersonām. Vajadzētu, manuprāt, likumā iestrādāt, kas to izlemj, ievērojot piekritību, sniedz informāciju tam, kam vēstule vai ierosinājums nosūtīts. Pašlaik tas reizēm rada nesapratni, zināmus sarežģījumus. Pagājušajā gadā esam lūguši informāciju 80 gadījumos — vispamatotāk to sniedz ģenerālprokurors Jānis Maizītis, atsevišķos gadījumos atbildes esam saņēmuši no tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas, Rīgas apgabaltiesas, Augstākās tiesas un arī pašvaldībām. Lai gan taisnības labad jāpiebilst, ka Tieslietu ministrijas atbildes ir diezgan formālas, jo skaidrot mums likumus nav īpašas vajadzības, tos arī mēs zinām, taču darba organizācija tiesās ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai lietu izskatīšana neieilgtu, un tā ir vistiešākā Tieslietu ministrijas rūpe. Man radies iespaids, ka nedarbojas kāds mehānisms, kopš Ieslodzījuma vietu pārvaldi savā paspārnē pārņēma Tieslietu ministrija, lai gan ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi, tās priekšnieku Vitoldu Zaharu un ģenerālinspektoru Daili Lūku Valsts prezidenta kancelejai ir laba sadarbība. Sūdzību izskatīšanā veiksmīgi sadarbojamies arī ar Valsts cilvēktiesību biroju.

— Droši vien jums iznāk saskare arī ar anonīmām, nepamatotām sūdzībām, kurās tiek lamāta gan valdība, gan citas amatpersonas, tikai paši rakstītāji neredz savu vainu un neizdarību.

— Jā, protams, ir arī tādas, kā jau sākumā minēju, —par zemes strīdiem lai izlemj Valsts prezidente, un punkts. Ir par izlikšanu no dzīvokļiem, namīpašnieku izrīcību — tajās ir daļa patiesības, taču arī paši vēstuļu rakstītāji nav bez vainas. Atsevišķas vēstules bijušas par vīzu kārtošanu, lai saņemtu atļauju braukt ciemos pie tuviniekiem, taču kādas aizķeršanās gadījumā raksta prezidentei, lai viņa palīdz. Anonīmu vēstuļu gan vairs gandrīz nav, pērn kādas astoņas iesūtītas. Tās nav ņemamas vērā, ja nu vienīgi izteikti nopietni draudi…

— Vai plašsaziņas līdzekļos paustā informācija, analizējoši raksti par sabiedriski nozīmīgām problēmām arī ir bijuši Valsts prezidentes un viņas kancelejas darbinieku ievērības lokā?

— Protams. Atcerieties, ko pagājušajā gadā prese rakstīja par vairākiem satraucošiem gadījumiem, kad suņi sakropļoja bērnus, un šādi gadījumi nav vienīgie. Valsts prezidente ierosināja parlamentam papildināt Krimināllikuma pantu, paredzot kriminālatbildību par mājdzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumu, ja iestājušās attiecīgas sekas. Nupat šie grozījumi pieņemti Saeimā. Varu teikt: kopš septiņus gadus strādāju šajā jomā ar sūdzībām, pagājušais gads, manuprāt, visciešāk bijis saistīts ar tajās paustajām cilvēku bažām, rūpēm un Valsts prezidentes attieksmi par cilvēku iekšējo drošību, viņu tiesību aizsardzību, mūsu tiesībsargājošo institūciju nepieciešamo likumīgu rīcību. Līdzīga reakcija uz sabiedrību satraucošajām kontrabandas, vairāku uzņēmēju slepkavības lietām, Valsts ieņēmumu dienesta, Robežsardzes un citām problēmām. Saprotams, ka Valsts prezidente neiejaucas izmeklēšanā, jo tā nav viņas kompetence, taču viņai kā Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājai ir tiesības zināt, būt informētai par stāvokli valstī, par sarežģītāko problēmu risinājumu Latvijas pilsoņu un visu iedzīvotāju interesēs.

Rita Belousova,  “LV” tieslietu redaktore