Lai katrai zemes pēdai ir savs un rūpīgs saimnieks

Aivars Tiesnesis, Centrālās zemes komisijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: A.F.I.

Aizvadītajā gadā Centrālajā zemes komisijā izskatīti vairāki tūkstoši lietu, sniegtas 1043 rakstiskas atbildes, izskatītas 375 lietas par īpašuma tiesībām un kompensācijas sertifikātu piešķiršanu, 40 nomas jautājumi un strīdi, 84 lielo platību, kas pārsniedz 100 hektārus meža un 150 hektārus zemes, lietas, 20 ar naudu saistīti jautājumi un izstrādāti 13 grozījumi likumdošanas aktos.

Gads ir bijis trauksmains. Mūsu valsts iedzīvotājiem tika deklarēts, ka beidzas sertifikātu izmantošanas termiņš. Tāpēc vienu brīdi bija ļoti aktīva darbība zemes ieguvē un īpašuma tiesību atjaunošanā. Pēc termiņa pagarinājuma līdz 2002. gada 31. decembrim atkal iestājās pieklusums. Pērn svārstījās arī kompensācijas sertifikātu cena, palielinājās to vērtība. Strauji pieauga arī to cilvēku skaits, kuri ieguva šos kompensācijas sertifikātus.

Zemes lietas kļūst arvien sarežģītākas. Savas darbības sākumā komisija izskatīja vienkārši strīdus par īpašumtiesību atjaunošanu, bet šobrīd jau vairumā gadījumu strīdi ir par zemes nomu. Izskatām arī strīdus starp mantiniekiem, jo gadās, ka laikus nav iesniegti dokumenti. Mūsu pieņemtajiem lēmumiem ir juridisks spēks, tādēļ varam palīdzēt mazāk nodrošinātajiem cilvēkiem, kas nav spējīgi algot dārgus advokātus un tiesāties. Gadās arī, ka advokāti nāk pie mums konsultēties.

Ja tiks atbalstīts līdz šim valdošais noskaņojums par Centrālās zemes komisijas likvidāciju, varu droši teikt, ka tad uz tiesām tiks novirzīts vairāk nekā 3000 zemes lietu. Zinot, cik tiesas ir noslogotas, var paredzēt, ka lietu izskatīšana vilksies gadiem ilgi. Un šie izdevumi ievērojami pārsniegs mūsu gada budžetu — 50 000 latu. Arī pēc zemes reformas pabeigšanas būs nepārtraukti jāizskata strīdi.

Piemēram, laukos tikai 40 procentos gadījumu ir nokārtoti juridiskie jautājumi, zeme ierakstīta zemesgrāmatā, pilsētā šis skaits ir vēl mazāks. Zemes tirgus jautājumi vēl turpināsies, vienmēr būs šādi strīdi.

Centrālajā zemes komisijā strādā augsta līmeņa speciālisti, un būtu žēl šīs nenoteiktības dēļ viņus zaudēt. Privatizācijas aģentūrā (PA) šī shēma ir izstrādāta, pēc PA likvidācijas tās lietas pārņems Nekustamo īpašumu fonds un Latvijas Attīstības aģentūra. Atšķirība ir tā, ka abas institūcijas galvenokārt strādā ar dokumentiem, bet Centrālā zemes komisija — ar cilvēkiem.

— Ja nu visas lietas tiek nodotas Valsts zemes dienestam?

— Nevar Centrālās zemes komisijas arhīvu un lietas nodot Valsts zemes dienestam, jo tā ir mūsu pārraudzības institūcija, ko mēs kontrolējam. Bieži norādām uz Valsts zemes dienesta nepilnībām, kļūdām un tamlīdzīgi. Turklāt mūsu juridisko statusu ir noteikusi Saeima, un tādā gadījumā tāds pat statuss būtu jānosaka zemes dienestam. Vislabākais risinājums būtu Centrālo zemes komisiju veidot kā atsevišķu departamentu pie Tieslietu ministrijas.

Lielākais gandarījums ir par to, ka likumā “Par zemes privatizāciju” izdarītajos grozījumos mainījām nosacījumus attiecībā uz zemes tirgu. Prieks par to, ka katru gadu veidojas jaunas lielsaimniecības. Tas nozīmē, ka cilvēki ir noticējuši valsts veidotajai zemes politikai. Un tie ir mūsu valsts pilsoņi, uzņēmēji, darbīgie cilvēki.

Izveidota darba grupa, kas izskatīs jautājumus par zemju piešķiršanu ārvalstniekiem. Tie kolēģi, kas šo jautājumu ir gatavojuši, nav uzklausījuši Centrālās zemes komisijas viedokli. Šobrīd valstī darbojas laba zemes likumdošana, kurā ir stingri noteikts, kas iegūst zemi: pilsoņi, nepilsoņi, ārvalstnieki. Problēma ir tā, ka valstī ir zems sociālais līmenis. Pēc makroekonomiskajiem rādītājiem valsts ir kļuvusi daudz bagātāka. Diemžēl šī uzkrātā bagātība nenonāk iekšējā apritē, nenonāk pie cilvēka, lai arī pensionārs, skolotājs, zemnieks justu, ka dzīves līmenis paaugstinās. Patlaban darbojas izdzīvošanas likums, un tāpēc cilvēki par lētu naudu zemi pārdod. Sevišķi lēti meža zemju īpašnieki pārdod izcirstās platības, jo viņi negrib uzņemties rūpes par meža atjaunošanu. Kopumā mūsu valstī ārvalstniekiem pieder ap diviem procentiem zemju. Es tur lielu ļaunumu nesaskatu. Bez īpašnieka ir miljons hektāru zemes. Valstī nav tādas specifikas, lai ar laiku pēc zemes būtu ļoti liels pieprasījums, jo vide nav tik lauksaimnieciska. Mūsu valsts ir vairāk piena un gaļas ražotāja. Graudaugu rajoni ir tikai kādi trīs četri, un šeit jau visa lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir pārdota vai iznomāta. Brīvās platības — dabiskās ganības un pļavas — vairāk piemērotas lopkopībai. Tāpēc ārzemnieki nebūs ieinteresēti Latvijā attīstīt lauku saimniecības, jo daudz izdevīgāk to darīt, piemēram, Spānijā, kur gada lielākajā daļā ir saulainas dienas un iespējams ievākt vairākas ražas.

Negribu piekrist arī tiem, kas apgalvo, ka Latvijas lauku glābiņš ir ekotūrisms. Vairāk tas būtu brīvdienu tūrisms. Protams, cilvēki brauks par dabu priecāties, bet tā nav tā kategorija, kas atstās ievērojamus līdzekļus. Ja ir iespējams atpūsties Itālijā, Spānijā, Portugālē vai citā dienvidu zemē, kur tiek piedāvātas dažādas izklaides iespējas un ilgi ir saulains laiks, protams, šī izvēle būs par labu tām zemēm.

Objektīvi ir jāizvērtē situācija un jāsaprot, ka vienīgā iespēja ir attīstīt ražošanu, palielinot piena un gaļas kvotas. Tad varētu gadīties, ka Latvijā ienāk skandināvu fermeri. Zinot viņu iespējas un zemes tirgu šajās valstīs, varētu veiksmīgāk pārpirkt kvotas Latvijā. Līdz šim visas ārvalstnieku nopirktās zemes tiek labi apsaimniekotas, ir izveidotas, mūsu izpratnē, paraugsaimniecības, kur izmanto modernu tehnoloģiju, jaunu tehniku. Nenoliedzami, šādu investoru piesaistīšana garantē arī mūsu valstij zināmu drošību. Jāpiebilst, ka arī Latvijas pilsoņi var doties uz 14 valstīm, ar kurām mums noslēgts līgums, un tur iegādāties zemi. Tikai jāsaprot, ka mums nav tādas naudas. Protams, šajā pārejas periodā līdz iestājai Eiropas Savienībā mums ir jābūt ļoti prātīgiem, lai ātras peļņas dēļ lēti neiztirgotu zemi. Var būt arī tāds variants, ka būsim zemi saglabājuši, bet mums ar to nebūs ko darīt, jo nebūs piešķirtas ražošanas kvotas.

Nevajadzētu lolot lielas cerības, ka mēs visas liekās platības apmežosim. Meža zemēm ir savas prasības. Tāpēc jārēķinās ar to, ka ir vietas, kur var veikt zemju apmežošanu, bet ir arī tādas, kas nav piemērotas šim mērķim.

— Vēl ir viens sāpīgs jautājums — meliorētās zemes, to izmantošana.

— Tas ir ļoti smags jautājums. Meliorācijas būvju kapitālieguldījumos izlietots apmēram miljards latu. Bēdīgi, ja šī nauda būs pazaudēta. Agrākos gados tika regulāri veikta meliorācijas sistēmu uzraudzība un kopšana. Diemžēl pašlaik viss ir atstāts pašplūsmā. Uzskatu, ka meliorētās zemes nebūtu jāapmežo.

Līdzīgi Ziemeļvalstīm, arī mums, iestājoties Eiropas Savienībā, vajadzētu saņemt piemaksu par paaugstināta mitruma erodētām augsnēm.

— Vēl bija tāda problēma, ka pierobežas rajonos bija ierobežots to personu loks, kam bija tiesības iegādāties zemi.

— Šī prasība ir palikusi spēkā, nav mainīta. Domāju, ka tas ir pareizi, jo valsts robeža ir valsts robeža. Ja esmu šajā valstī nepilsonis un lojāls pret to, tad ir visas iespējas ņemt nomā zemi un ražot. Šo gadu laikā, kopš vadu Centrālās zemes komisijas darbu, nav bijis neviena strīda, jautājuma vai pretenzijas, ka nepilsoņiem nav atļauts iegādāties īpašumā zemi pierobežas joslā.

— Kādi jautājumi tagad ir aktuāli, lai normāli sakārtotu zemes lietas?

— Vismazāk būtu jājaucas zemes likumdošanā, lai tā funkcionē. Toties visātrāk jātiek skaidrībā par valsts stratēģiju — ko mēs ražosim, un kā mēs dzīvosim. Šobrīd galvenais būtu panākt zināmu ekonomisku stabilitāti. Ja mēs stingri iestāsimies par iekšējām kvotām, subsīdijām, pārejas periodiem, zemes tirgus saglabāsies un būs labvēlīgs. Ja mēs ar nodokļu palīdzību, ar valsts atbalstu, ar ārējām kvotām, kontrabandas ierobežošanu utt. nepanāksim, ka cilvēki sāk ticēt un darboties, tad būsim zaudētāji. Šeit kā labu piemēru var minēt cūkkopības attīstību. Nozare bija uz iznīkšanas robežas. Pietika sakārtot likumdošanu, ieviest kārtību uz robežas, piešķirt subsīdijas, un cūkkopības nozare tagad ir plaukstoša. Pēdējā laikā situācija uzlabojas arī piena lopkopībā.

Visas šīs lietas ir savstarpēji saistītas. Tas nozīmē, ka pieaugs pieprasījums pēc zemes un to vairs neatdos par lētu naudu.

— Kāda ir mūsu valsts zemes politika, vai tā ir sakārtota?

— Pirms desmit gadiem skats uz zemes politiku bija nedaudz savādāks. Toreiz šī vecā iekārta bija iespējami ātrāk jālauž, rezultātā politiski zemes jautājumi tika sakārtoti, bet ekonomiski ne. Bet varēja būt paralēli ekonomiski un politiski. Šobrīd zemes politika valstī ir normālā līmenī. Pagājušogad no Pasaules bankas Vīnē piedalījos konferencē par šiem jautājumiem. Jāatzīst, ka uz kopējā fona esam pārāki. Mums ir noteiktas prioritātes, noteikti ražotāji, atrunātas juridiskās tiesības. Par zemes tiesībām nekādu pārpratumu nevarētu būt. Agrāk mēs saražojām un visu produkciju pārdevām Austrumu tirgū. Tagad pārdodam, lai ražotu. Mainās šis īpatsvars. Tagad arī mūsu laukos strādā Eiropas līmeņa cilvēki, kas spēj ražot kvalitatīvu produkciju. Tikai viņiem pietrūkst šā mazā nieciņa — būt līdzvērtīgiem tirgū. Mums pat nevajag Eiropas cenu, bet cenu, kas dotu kaut nelielu peļņu.

Skaidrs arī, ka Eiropas tirgus ir pārpildīts, paši mokās ar produkcijas noietu.

— Kā būs ar šo miljonu hektāru zemes, kam nav īpašnieka?

— Reformas sākumā apmēram 300 līdz 400 tūkstoši hektāru bija bezsaimnieka zemes. Tāpēc intensīvi darbojāmies, reklamējām, lai atrastu katram hektāram savu saimnieku. Beigās izrādījās, ka šai platībai saimnieku bijām dabūjuši, tajā pašā laikā no līdzīgas platības cilvēki atteicās, jo bija vīlušies un zaudējuši ticību. Savulaik uzburtā aina par savu pleķīti zemes, kur varēs sēt un audzēt, palika tikai sentimentāla vīzija. Laukos nākotne ir modernai saimniecībai ar augstām tehnoloģijām.

Sāpīgi, bet pašlaik zaudētājas ir pašvaldības, kas nodokļa veidā neiegūs lielas naudas summas. Tomēr ceru, ka lēnām šis jautājums tiks sakārtots. Kad tiks ieviestas ražošanas kvotas, saimniecības, kas tikušas pāri šai krīzei, atradušas savu nišu, būs ieinteresētas paplašināties. Domāju, ka ne mazāk populāra būs zemes izmantošana atpūtas organizēšanai, tā sauktie ainavu parki. Ja šādā veidā tiek sakopta Latvijas vide, radītas jaunas darbavietas, nekā ļauna tur neredzu. Arī šo platību cena būs diferencēta. Tas jau ir vērojams tagad, kad maksā ne tikdaudz par zemes auglību, cik par ainavu. Zemes tirgus sakārtojas. Tagad jau latu par kvadrātmetru zemes nākas maksāt ne tikai Rīgas tuvumā, bet krieni tālākos reģionos.

Īsā laikā ir notikušas ārkārtīgi lielas pārmaiņas mūsu dzīvē. Būt par zemes īpašniekiem un saimniekiem — tas ir ļoti svētīgs uzdevums.

Ingrīda Rumbēna, “LV” nozares redaktore