“Ja domājam par Latvijas valodas nākotni”

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš intervijā Latvijas Radio 27.februārī

No intervijas Latvijas Radio 27. februāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnāliste Judīte Čunka

— Vispirms par kādu jaunu Eiropas forumu, kurā piedalās arī Latvija. Rīt Briselē darbu sāks Eiropas Konvents, kas spriedīs par to, kā Eiropas Savienība darbosies pēc desmit jaunu valstu uzņemšanas. Kā būs pārstāvēta Latvija un kādas cerības Latvija saista ar šo institūciju?

Indulis Bērziņš: — Latvija būs pārstāvēta tieši tāpat kā pārējās dalībvalstis un kandidātvalstis, atšķirības šeit nav. Viens pārstāvis no valdības, divi no parlamenta, un katram no viņiem ir savs aizvietotājs. Tā ministrs Zīle pārstāvēs Latviju no valdības, Inkēna kungs un Pīka kungs pārstāvēs savu parlamentu, un viņiem ir savi aizvietotāji, ja gadījumā viņi nevarētu ierasties uz kādu no šīm sēdēm. Tieši tāpat šāda sistēma darbojas attiecībā uz dalībvalstīm, atšķirības šeit nav, tātad pēc formas mūs noteikti uztver kā līdzvērtīgus. Ko mēs saistām ar šo forumu? Šim forumam ir jāpanāk daudz kas ļoti sarežģīts, tas nebūt nav vienkārši. No vienas puses, mēs gribam joprojām redzēt Eiropas Savienību (ES) kā neatkarīgu valstu savienību, kur saglabājas liela loma nacionālām valstīm un viņu parlamentiem, no otras puses, mēs gribam, lai šī savienība kļūtu konkurētspējīgāka, tātad būtu zināma centralizācija, kas nodrošina konkurētspējību. Šajā gadījumā ir jāatrod risinājums — kā dzīvot kopā savienībā, kuras dalībvalstu skaits tuvākā laikā pieaugs vismaz par desmit valstīm, par šīm desmit kandidātvalstīm, kā šobrīd izskatās, izņemot Rumāniju un Bulgāriju, kuras iestāsies vēlāk. Tātad nākotnē jau būs vairs ne plus desmit, bet plus 12, ja vēl plus divas. Tāds ir šī foruma uzdevums, tas strādās tieši vienu gadu, sāk tātad 28.februārī, beidzas pirmajā martā jau nākamajā gadā, un šī foruma secinājumus jeb slēdzienus par pamatu ņems Eiropas Savienības valstu augstākā līmeņa tikšanās, kura pieņems fināla lēmumu jau balsojot.

Ideja par Konventu parādījās jau Lākenā, kad tika pieņemts lēmums par šā foruma veidošanu. Kandidātvalstu un dalībvalstu ietekme atšķiras tikai ar to, ka kandidātvalstīm ir tādas pašas tiesības, izņemot ja visas dalībvalstis vienojas — gan lielās, gan mazās, gan ziemeļi, gan dienvidi, tad viena vai vairākas no šīm kandidātvalstīm nevarēs bloķēt, tāda ir atšķirība.

— Cik es noprotu, tad kandidātvalstīm nebūs tiesības bloķēt lēmumus, par kuriem būs vienojušās pašreizējās ES dalībvalstis?

I.Bērziņš: — Tieši tā, ja visas Eiropas Savienības dalībvalstis, es pasvītroju vēlreiz — visas, nonāk pie kopēja slēdziena, tad šīm kandidātvalstīm vajadzēs piekrist šim slēdzienam. Bet atcerēsimies, ka Lākenā nelems par lauksaimniecības kvotām, par mums tik svarīgo un būtisko jautājumu, vai vēl kādiem citiem jautājumiem, kas saistās ar finansēm. Tur lems par to, kā tad funkcionēs Eiropas Savienība nākotnē, un tur intereses grupēsies nevis starp pašreizējām dalībvalstīm un kandidātvalstīm, es šādu dalījumu vienkārši neparedzu, tur būs mazo valstu intereses un lielo valstu intereses, bagātāko valstu, varbūt ne tik bagāto valstu intereses. Tad mums būs jāmeklē sabiedrotie, un šo sabiedroto meklēšana dažādos jautājumos būs dažāda, arī sabiedrotie dažādos jautājumos būs dažādi. Tā ka uz tiem cilvēkiem, kurus es iepriekš nosaucu, gulstas liela atbildība.

— Somija un citas valstis topošo Konventu jau visai asi kritizē par atklātības trūkumu un par to, ka lielās Eiropas Savienības dalībvalstis ignorēšot mazo valstiņu intereses. Somijas premjers Pāvo Liponens norādījis, un arī jūs nupat minējāt, ka mazajām valstīm nāksies sadarboties un apvienoties, lai cīnītos par savām nacionālajām interesēm. Cik liela varētu būt Latvijas koalīcija Konventā, ja mums nāksies meklēt atbalstu?

I.Bērziņš: — Es domāju, uz to šeit nevar dot atbildi, pirms tas ir noticis. Te ir kā tai vecajā stāstā par to, ka vecam vīram ceļotājs uzdod jautājumu — cik ilgi es varu aiziet līdz tuvākai pilsētai? Vīrs saka — ej! — Jūs esat nepieklājīgs. — Nē, ej! — Jūs esat ļoti nepieklājīgs. — Ej taču uz priekšu ! Un, kad vīrs sāk iet, tad vecais vīrs saka: ziniet, jūs aiziesit stundas laikā. — Bet kāpēc jūs neteicāt uzreiz? — Es neredzēju, cik jūs ātri ejat. Tā varētu atbildēt uz jūsu diviem jautājumiem. Es tiešām drusku apšaubu tos, kas jau šobrīd kritizē Konventu. Mēs nezinām, kāds tas būs, protams, tur būs savi plusi un savi mīnusi. Nu sagaidīsim, kad sāks darbu, paskatīsimies, kā tas darbosies, un, ja tiešām mazām valstīm tiks kaut kā nodarīts pāri, tad kritizēsim Konventu arī publiski. Kas attiecas uz koalīciju, tad tur jau šiem cilvēkiem vajadzēs vienoties uz vietas, aizstāvot Latvijas kā nacionālas valsts intereses.

— Kas Latvijas delegātiem sagatavos priekšlikumus un idejas, ko iesniegt Eiropas Konventā? Lietuvā ir nodibināts īpašs forums — “ES nākotnes forums”, lai plaši iesaistītu sabiedrību un arī diskutētu par Eiropas nākotni, lai delegātiem palīdzētu ar priekšlikumiem.

I.Bērziņš: — Jā, līdz šim Ārlietu ministrija ir nodarbojusies ar šiem jautājumiem, mums ir bijuši un ir paredzēti vairāki semināri, bet šobrīd jau smaguma centrs paredz parlamentu, jo ārlietu ministrs nav šī Konventa sastāvā. Un tas ir normāli, jo pēc iespējas plašākam iesaistīto cilvēku lokam jābūt, un tas, ka tur ir Zīles kungs no valdības, tas manā uztverē, ir tikai labi. Un es domāju, ka parlaments rīkos kādu “iekšējo konventu” jeb apspriešanos, kur tiktu pieaicināti Latvijas sabiedrības pārstāvji, kur tiktu diskutēts par to, kādai jābūt mūsu pozīcijai. Ja būs nepieciešams, šo pozīciju var apstiprināt gan valdība, gan parlaments, bet nebūs kādas vienas institūcijas Ārlietu ministrijā, kur tad kādi nezināmi gudrie birokrāti izstrādātu pozīciju. Mums pašiem visiem kopā jānonāk pie skaidrības, un šai diskusiju forumā parlamentā būs pārstāvēta gan pozīcija, gan opozīcija, galvenais, cilvēki no ārpuses — no Zinātņu akadēmijas, tie, kas pārstāv Latvijas kultūru, kas pārstāv laukus un pilsētu, kas pārstāv jaunatni, bet patiesi pārstāv, tātad cilvēki ar zināmu ietekmi dažādās sociālajās grupās, viņi nāks kopā un diskutēs. Es arī esmu gatavs tur piedalīties un teikt savu vārdu kā viens no viņiem, bez kādām speciālām tiesībām.

— Un tagad pievērsīsimies NATO. Diplomāti jau vairākus mēnešus runā par nepieciešamību veidot jauna veida attiecības starp Ziemeļatlantijas aliansi un Krieviju, un šīs runas nu beidzot sāk īstenoties. Nupat parādījušās ziņas par to, ka NATO gatavojas piešķirt Krievijai īpašu statusu vēl pirms alianses paplašināšanās. Kā tas skars mūs?

I.Bērziņš: — Nekā, pilnīgi nekā. Es vienkārši gribu pateikt, lai radioklausītāji to saprastu, jo tik daudz šeit ir visādi sarunāts. Kā ārlietu ministrs es būšu pieklājīgs, diplomātisks un teikšu — dažādi minējumi ir izteikti, kaut es tos nosauktu citā vārdā. Jo — tas, par ko šobrīd diskutē NATO un Krievija, ir tas, ko mēs gribam, — tā ir lielāka Krievijas iesaiste, jo mēs negribam iestāties NATO, lai NATO sāktu karot ar Krieviju. Mēs gribam iestāties NATO, kas sadarbojas ar Krieviju, tas ir mūsu interesēs. Sadarbība starp NATO un Krieviju ir svarīga gan cīņā pret terorismu, gan daudzās citās sfērās, cīņā pret kodolieroču un cita veida ieroču izplatīšanu, it sevišķi lai tie nenonāktu rokā teroristiem un dažādiem karojošiem grupējumiem un tā tālāk, es varētu uzskaitīt garu sarakstu, kur Krievijas intereses pilnībā sakrīt ar NATO un Latvijas interesēm. Tur vajag sadarboties, pagaidām šī sadarbība nav tik veiksmīga, pagaidām ir pārāk daudz runu par šo sadarbību, bet nekā reāla. Tajos jautājumos, kas skar mūs, NATO paplašināšanos (lords Robertsons ļoti precīzi to formulēja, atrodoties Latvijā), Krievijai nebūs nekādas balsstiesības, ietekmēšanas iespējas, kur nu vēl veto, nē. Otrkārt, tajos jautājumos, kas saistās ar piekto paragrāfu, — aizsardzībā, drošības jautājumos, atkal Krievijai nebūs nekādas iespējas to ietekmēt. Tātad būtiskākajos NATO jautājumos šādas balsstiesības Krievijai nebūs. To es esmu paudis publiski, arī starptautiski vairākas reizes — es ļoti ceru, ka Krievijas un NATO sadarbība nostiprinās NATO kā organizāciju, nevis vājinās to, es personīgi neredzu nākotnē NATO kā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas aizvietotāju, nē, NATO ir sava loma Eiropā, tāpat kā Eiropas Savienībai, un šī drošības loma NATO būs jāpilda. Tā ka par šīm diskusijām mums nevajadzētu šeit uztraukties, ja kāds ļoti grib un gūst baudu no uztraukšanās, viņš to var darīt, bet personīgi man bieži vien šīs diskusijas liekas dīvainas. Otrkārt, vēl nekas nav pieņemts. Tā kā apmēram ar kopējo lauksaimniecības politiku, par ko mēs tik aktīvi diskutējam, nezinot, kas tur īsti ir iekšā, tāpat arī šeit mēs jau esam izdarījuši slēdzienus un secinājumus pateikuši, ka tagad bezmaz vai Krievija iestāsies NATO, pirms vispār jebkurš lēmums ir pieņemts. Rietumu žurnālisti diskutē par šo jautājumu tieši tāpat, kā diskutējam mēs un Latvijas žurnālisti. Nez kāpēc, ja to uzraksta Rietumos, tad mūsu žurnālisti ir gatavi to pieņemt un teikt, ka tā ir pilnīga patiesība. Ja to raksta kāds spalvas brālis šeit Latvijā, tad otrs žurnālists to ir gatavs apstrīdēt, ja to ir rakstījis kāds angļu valodā, tad, lūk, tā ir svēta patiesība. Nu, neņemsim to par svētu patiesību, arī tur tiek izteikti minējumi, jo šie visi ir diskutējami jautājumi.

— Acīmredzot šajā jautājumā lielāka skaidrība būs maijā, kad notiks NATO dalībvalstu ārlietu ministru tikšanās Reikjavīkā, kurā, pēc preses ziņām, atkal tiks diskutēts tieši par Krievijas un NATO tuvināšanos.

I.Bērziņš: — Katrā ziņā es tur pats būšu arī klāt, braukšu uz Reikjavīku un, ja es uzzināšu ko jaunu, es noteikti izstāstīšu Latvijas Radio klausītājiem.

— Daudzus interesē jautājums, vai Latvijai pēc vēlēšanu likuma grozīšanas atkal netiks izvirzītas jaunas prasības, lai iestātos NATO. Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins prognozējis, ka Latvijai izvirzīšot vēl trīs līdz piecas prasības. Un savu prognozi viņš pamato ar to, ka Krievija ir izvirzījusi Igaunijai prasības nodrošināt augstākās izglītības iegūšanas iespējas krievu valodā un tiekot arī prasīts nodrošināt sociālās garantijas bijušajiem VDK darbiniekiem.

I.Bērziņš: — Es ceru, Kiršteina kungs zina, ka Krievija nav NATO valsts, un es iepriekš jau norādīju, ka nebūs NATO valsts. Krievijas prasības ir viens, un Krievija vienmēr ir uzstādījusi savas prasības , kā neatkarīgai valstij ar savām interesēm tai ir tiesības uz to, mums ir tiesības attiecīgi pieņemt lēmumu, vai mēs kaut ko darām vai nedarām, tāpat arī Igaunijai. NATO nav izvirzījusi, pieņemsim, Igaunijai kādas trīs vai četras prasības, par ko runāja Kiršteins, nav tādu NATO prasību Igaunijai. Vienīgā prasība, par ko es esmu dzirdējis, un tieši tā ir izteikusies arī Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, ir šī prasība par vēlēšanu likuma maiņu. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka šī maiņa nekādā veidā neietekmēs valodas situāciju Latvijā. Šī valodas likuma, šī vēlēšanu likuma aizstāvji vairākas reizes ir apgalvojuši, ka arī ar šo likumu ir ievēlēti cilvēki, kas nezina latviešu valodu. Iznāk tā: dabū dokumentu, ka tu zini valodu, tu tiec ievēlēts un pēc tam saki — ziniet, es nerunāšu pašvaldībā latviski, jo es vienkārši negribu, es zinu, bet es negribu. To šoreiz likumdošana pieļauj. Tur ir jāizdara labojumi, mums ir jāpanāk, lai pašvaldībā darba valoda būtu latviešu valoda, tā kā to paredz Saeimas Kārtības rullis, un tad šis likuma pants vienkārši būs lieks, mēs no tā varēsim atteikties, tādā veidā atsakoties no panta, kurš nav NATO valstu prasībā. Bez tam man nepatīk vārds — “prasības”, prasības bija pret Afganistānu — izdodiet, lūdzu, teroristus, ja ne — mēs uzbruksim jums, un uzbruka arī un uzvarēja pretiniekus. Latvijai saka: ja jūs gribat iestāties pie mums, lūdzu, esiet tādi paši kā mēs, ja jūs negribat iestāties, tad saglabājiet savu vēlēšanu likumu, ielieciet tur, ko jūs gribat, tā ir jūsu darīšana. Bet, ja jūs gribat būt kopā ar mums, ar NATO valstīm, esiet tādi, kādas ir NATO valstis, kas ir demokrātiskas. Ja mēs domājam par Latvijas un Latvijas valodas nākotni, es gribu uzsvērt vēlreiz — par Latvijas valodas nākotni, lai to saglabātu un attīstītu — ir vajadzīga Latvija kā valsts. Un šīs valsts pastāvēšanas ilglaicību garantēs mūsu līdzdalība NATO. Lūdzu, būsim atbildīgi pret šo jautājumu.

— Un nobeigumā par kādu drīzumā gaidāmu konferenci. Nākamnedēļ Kaļiņingradā notiks Baltijas jūras valstu padomes ministru sesija. Kas tajā tiks pārrunāts?

I.Bērziņš: — Jā, desmit gadu ir Baltijas jūras valstu padomei, tieši tādēļ šinī sesijā, kur prezidējošā ir Krievija, uzstāsies Kasjanovs, Krievijas premjerministrs, būs Ivanovs, Krievijas ārlietu ministrs, runās par šīs organizācijas efektivitāti, kā darboties tālāk, kā mums dzīvot kopā ap Baltijas jūru. Tur ir apvienotas piecas Ziemeļvalstis, trīs Baltijas valstis, Krievija, Polija un Vācija, visi mums svarīgi partneri. Es būšu priecīgs tur piedalīties un atgriezies noteikti informēšu, par ko mēs esam vienojušies, tai skaitā — kādu deklarāciju mēs visi parakstīsim, jo būs iepriekš vienošanās par deklarāciju, kas ir vērsta uz sadarbību, tai skaitā starp Krieviju, Vāciju, Latviju, Ziemeļvalstīm un tā tālāk.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā