Ministru kabineta noteikumi Nr.87

Rīgā 2002.gada 26.februārī (prot. Nr.9, 12.§)

Atliekvielu kontroles un tās finansēšanas kārtība

Izdoti saskaņā ar Veterinārmedicīnas likuma 42.panta 7.punktu 

I. Vispārīgie jautājumi

1. Noteikumi nosaka atliekvielu kontroles un tās finansēšanas kārtību.

2. Atliekvielu (veterināro zāļu, veterinārfarmaceitisko produktu, hlororganisko un fosfororganisko savienojumu, smago metālu un mikotoksīnu vai to metabolītu) klātbūtni kontrolē dzīviem liellopiem, cūkām, aitām, kazām, zirgiem, putniem, akvakultūras dzīvniekiem, fermā audzētiem savvaļas dzīvniekiem un medījamiem dzīvniekiem (turpmāk — dzīvnieks), dzīvnieku barībai (turpmāk — barība), dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktiem (turpmāk — produkts), ūdenim, ko izmanto dzīvnieku dzirdināšanai (turpmāk — dzeramais ūdens), un ūdenim, kurā dzīvo akvakultūras dzīvnieki (turpmāk — virszemes ūdens), visos aprites posmos, lai nodrošinātu cilvēku un dzīvnieku veselībai, dzīvībai un videi noteikto prasību ievērošanu.

3. Pārtikas un veterinārais dienests uzrauga un kontrolē šo noteikumu izpildi, kā arī pilnvaro valsts pārtikas inspektorus un valsts veterināros inspektorus (turpmāk — inspektors) ņemt barības, produktu, dzeramā ūdens un virszemes ūdens paraugus, kā arī paraugus no dzīvniekiem laboratoriskai izmeklēšanai, lai noteiktu atliekvielu klātbūtni.

4. Uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kuri ir iesaistīti produktu apritē vai nodarbojas ar barības apstrādi, pārstrādi vai glabāšanu (turpmāk — uzņēmums), ir Pārtikas un veterinārā dienesta (turpmāk — dienests) atzīti un iekļauti dienesta uzraudzības uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) sarakstā.

5. Dienests veic atliekvielu valsts uzraudzību un kontroli visos dzīvnieku, barības un produktu aprites posmos šādos gadījumos:

5.1. saskaņā ar zemkopības ministra apstiprinātu atliekvielu kontroles gada programmu (atbilstoši šo noteikumu 1. un 2.pielikumam);

5.2. ja dzīvnieki nav ārstēti atbilstoši prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par zāļu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu produktos;

5.3. ja konstatēta atliekvielu daudzuma neatbilstība prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par zāļu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu produktos un barībā, kā arī virszemes ūdens un dzeramā ūdens nekaitīguma prasībām;

5.4. ja ir aizdomas par atliekvielu klātbūtni dzīvniekos, barībā, produktos, virszemes ūdenī vai dzeramajā ūdenī.

6. Dzīvnieku, barības, produktu, dzeramā ūdens vai virszemes ūdens īpašnieks ir atbildīgs par to, lai atliekvielu daudzums nepārsniegtu maksimāli pieļaujamo līmeni.

7. Dzīvnieku īpašniekam ir šādi pienākumi:

7.1. izstrādāt un pastāvīgi īstenot paškontroles sistēmu;

7.2. dokumentēt zāļu un veterinārfarmaceitisko produktu lietošanu dzīvniekiem;

7.3. vismaz piecus gadus glabāt dzīvnieku ārstēšanas reģistru;

7.4. pēc inspektora pieprasījuma sniegt informāciju par šo noteikumu ievērošanu dzīvnieku novietnē;

7.5. informēt inspektoru un veterinārārstu, ja dzīvnieku laboratoriskajos izmeklējumos konstatēta neatbilstība normatīvajos aktos noteiktajām obligātajām nekaitīguma prasībām attiecībā uz atliekvielu klātbūtni;

7.6. ja ir aizdomas par atliekvielu klātbūtni, neizvest no dzīvnieku mītnes dzīvniekus, no kuriem ir ņemti attiecīgie paraugi, pirms laboratorisko izmeklējumu rezultātu un norādījumu saņemšanas par turpmāko rīcību ar dzīvniekiem;

7.7. segt izdevumus par atkārtotiem laboratoriskajiem izmeklējumiem, ja laboratoriskajos izmeklējumos konstatēts, ka atliekvielu daudzums pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni;

7.8. segt izdevumus par dzīvnieku, barības vai produktu utilizēšanu.

8. Uzņēmuma, barības vai produktu īpašniekam ir šādi pienākumi:

8.1. izstrādāt un pastāvīgi īstenot paškontroles sistēmu;

8.2. nodrošināt, lai tiktu ievēroti produktu un barības izmantošanas ierobežojumi;

8.3. pēc inspektora pieprasījuma sniegt informāciju par šo noteikumu ievērošanu;

8.4. informēt inspektoru un veterinārārstu, ja produktu vai barības laboratoriskajos izmeklējumos konstatēta neatbilstība normatīvajos aktos noteiktajām obligātajām nekaitīguma prasībām attiecībā uz atliekvielu klātbūtni;

8.5. ja ir aizdomas par atliekvielu klātbūtni, neizvest no uzņēmuma barību vai produktus, no kuriem ir ņemti attiecīgie paraugi, pirms laboratorisko izmeklējumu rezultātu un norādījumu saņemšanas par turpmāko rīcību ar barību vai produktiem;

8.6. segt izdevumus par atkārtotiem laboratoriskajiem izmeklējumiem, ja laboratoriskajos izmeklējumos konstatēts, ka atliekvielu daudzums pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni;

8.7. segt izdevumus par barības vai produktu utilizēšanu.

9. Dzeramā ūdens un virszemes ūdens īpašniekiem ir šādi pienākumi:

9.1. izstrādāt un pastāvīgi īstenot paškontroles sistēmu;

9.2. informēt inspektoru un veterinārārstu, ja dzeramā ūdens vai virszemes ūdens laboratoriskajos izmeklējumos konstatēta neatbilstība normatīvajos aktos noteiktajām nekaitīguma prasībām attiecībā uz atliekvielu klātbūtni;

9.3. segt izdevumus par atkārtotiem laboratoriskajiem izmeklējumiem, ja laboratoriskajos izmeklējumos konstatēts, ka atliekvielu daudzums pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni. 

II. Atliekvielu kontroles gada programma, tās finansēšanas kārtība un paraugu ņemšanas kārtība

10. Atliekvielu kontroles gada programmu (turpmāk — programma) īsteno no valsts budžeta līdzekļiem.

11. Lai saņemtu finansējumu programmai, dienests katru gadu:

11.1. paredz finansu līdzekļus programmas īstenošanai un nosaka to sadalījumu programmas ietvaros;

11.2. izstrādā un iesniedz Zemkopības ministrijā programmas projektu.

12. Programmas projektā ietver šādu informāciju:

12.1. programmas mērķis;

12.2. problēmas izklāsts;

12.3. uzdevumi un prioritātes;

12.4. priekšlikumi taupības pasākumiem;

12.5. iepriekšējā gada programmas īstenošanas novērtējums;

12.6. finansu līdzekļu sadalījums programmas ietvaros.

13. Finansējuma apmēru programmas īstenošanai nosaka, pamatojoties uz plānoto darbu apjomu un izdevumu tāmēm.

14. Programmas īstenošanas izmaksu minimumu veido paraugu ņemšanas un izmeklēšanas izmaksas.

15. Programmas īstenošanai nepieciešamo finansējumu izvērtē un piešķir Ministru kabinets likumā par valsts budžetu kārtējam gadam noteiktajā apmērā.

16. Programmas īstenošanai paredzētos finansu līdzekļus izmanto tikai minētajam mērķim.

17. Inspektori ņem paraugus šādos gadījumos:

17.1. saskaņā ar programmas ietvaros izstrādātu un apstiprinātu plānu — ievērojot dienesta noteikto paraugu ņemšanas, sagatavošanas, iesaiņošanas, glabāšanas un transportēšanas kārtību;

17.2. ja konstatēts, ka netiek ievērotas prasības, kas noteiktas šajos noteikumos, normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par zāļu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu produktos, vai ja ir aizdomas par minēto prasību neievērošanu;

17.3. saskaņā ar šo noteikumu 2.pielikumu — no dzīvniekiem, produktiem, barības, dzeramā ūdens un virszemes ūdens.

18. Inspektori dod norādījumus par turpmāko rīcību ar laboratoriski izmeklētajiem dzīvniekiem, barību, produktiem, dzeramo ūdeni un virszemes ūdeni.

19. Paraugu skaitu nosaka atbilstoši programmai, ņemot vērā:

19.1. uzņēmumā audzēto, nokauto un realizēto dzīvnieku skaitu un iegūtās produkcijas daudzumu iepriekšējā gadā;

19.2. programmas izpildes rezultātus un situāciju valstī iepriekšējā gadā;

19.3. atliekvielu iespējamo klātbūtni dzīvniekos, barībā, produktos, dzeramajā ūdenī vai virszemes ūdenī;

19.4. dzīvnieku audzēšanas, turēšanas un barošanas veidu;

19.5. dzīvnieku sugu, šķirni, dzimumu un vecumu;

19.6. farmakoloģiski aktīvu vielu lietošanas iespēju attiecīgās sugas dzīvniekiem;

19.7. pārmaiņas dzīvnieku sekundārajās dzimumpazīmēs un uzvedībā;

19.8. dzīvnieku vispārējo veselības stāvokli un barojuma pakāpi;

19.9. dzeramā ūdens un virszemes ūdens iespējamo piesārņojumu.

20. Paraugu dala vismaz divās vienādās daļās. Vienu daļu saglabā atkārtotai izmeklēšanai šo noteikumu 27.punktā minētajos gadījumos.

21. Paraugu iesaiņojumam izmanto materiālus, kas neietekmē paraugu kvalitāti un nodrošina paraugos esošo atliekvielu stabilitāti.

22. Iesaiņoto paraugu ievieto šim nolūkam paredzētā marķētā konteinerā. Marķējumā norāda:

22.1. parauga numuru;

22.2. inspektora identifikācijas numuru (spiedogu) un parakstu.

23. Paraugu transportē un uzglabā apstākļos, kas nodrošina tā sākotnējo fizikāli ķīmisko īpašību saglabāšanu un nosakāmās vielas stabilitāti.

24. Inspektors par paraugu ņemšanu sastāda protokolu trijos eksemplāros. Protokolā norāda šādu informāciju:

24.1. dienesta rekvizītus;

24.2. inspektora identifikācijas numuru (spiedogu) un parakstu;

24.3. parauga marķējuma numuru;

24.4. parauga ņemšanas datumu;

24.5. dzīvnieku, produktu, barības, dzeramā ūdens vai virszemes ūdens īpašnieka vārdu un adresi;

24.6. dzīvnieku nomedīšanas vietu — medījumiem;

24.7. uzņēmuma uzraudzības numuru;

24.8. barības vai produktu veidu;

24.9. dzīvnieka sugu, dzimumu, vecumu un identitātes numuru;

24.10. informāciju par veterināro zāļu vai veterinārfarmakoloģisko produktu lietošanu dzīvniekiem pēdējo četru nedēļu laikā;

24.11. nosakāmās atliekvielas vai to grupas;

24.12. sevišķas piezīmes.

25. Protokolu paraksta inspektors un dzīvnieku, barības, produktu, dzeramā ūdens vai virszemes ūdens īpašnieks.

26. Protokola pirmo eksemplāru glabā dienesta teritoriālajā struktūrvienībā, otro eksemplāru nosūta uz laboratoriju kopā ar izmeklējamo paraugu, trešo eksemplāru saņem dzīvnieku, barības, produktu, dzeramā ūdens vai virszemes ūdens īpašnieks.

27. Strīdu gadījumos, kā arī ja izmeklējumos konstatēts, ka šo noteikumu 1.pielikumā minēto A grupas atliekvielu vai (atsevišķos gadījumos) B grupas atliekvielu daudzums pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni, paraugus izmeklē atkārtoti. Strīdu gadījumos izdevumus par atkārtotiem laboratoriskajiem izmeklējumiem sedz sūdzības iesniedzējs un dzīvnieku, barības, produktu, dzeramā ūdens vai virszemes ūdens īpašnieks.

28. Lai konstatētu A un B grupas atliekvielu klātbūtni liellopiem, minimālais izmeklējamo paraugu skaits attiecīgajā gadā ir 0,4 % no iepriekšējā gadā nokauto dzīvnieku skaita:

28.1. lai konstatētu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 0,25 % paraugu, no tiem:

28.1.1. pusi paraugu ņem no dzīviem dzīvniekiem novietnēs, otru pusi — no kautproduktiem kautuvēs. Lai konstatētu A grupas 5.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, var ņemt arī barības un dzeramā ūdens paraugus;

28.1.2. paraugu sadalījums, lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, ir atkarīgs no konkrēto atliekvielu iespējamās klātbūtnes paraugos. Lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē vismaz 5 % no to paraugu skaita, kuri paredzēti A grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

28.2. lai konstatētu B grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 0,15 % paraugu, no tiem:

28.2.1. lai konstatētu B grupas 1.1.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

28.2.2. lai konstatētu B grupas 1.2., 1.3., 1.4., 1.5. un 1.6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

28.2.3. lai konstatētu B grupas 2.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 10 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

28.2.4. lai konstatētu pārējo apakšgrupu atliekvielu klātbūtni, izmanto atlikušos paraugus, ņemot vērā konkrēto atliekvielu iespējamo klātbūtni paraugos.

29. Lai konstatētu A un B grupas atliekvielu klātbūtni cūkām, minimālais izmeklējamo paraugu skaits attiecīgajā gadā ir 0,05 % no iepriekšējā gadā nokauto dzīvnieku skaita:

29.1. lai konstatētu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 0,02 % paraugu, ievērojot šādus nosacījumus:

29.1.1. paraugu sadalījums, lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, ir atkarīgs no konkrēto atliekvielu iespējamās klātbūtnes paraugos. Lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē vismaz 5 % no to paraugu skaita, kuri paredzēti A grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

29.1.2. kautuvēs papildus ņem dzeramā ūdens un fekāliju paraugus;

29.2. lai konstatētu B grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 0,03 % paraugu, no tiem:

29.2.1. lai konstatētu B grupas 1.1.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

29.2.2. lai konstatētu B grupas 1.2., 1.3., 1.4., 1.5. un 1.6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

29.2.3. lai konstatētu B grupas 2.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 10 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

29.2.4. lai konstatētu pārējo apakšgrupu atliekvielu klātbūtni, izmanto atlikušos paraugus, ņemot vērā konkrēto atliekvielu iespējamo klātbūtni paraugos.

30. Lai konstatētu A un B grupas atliekvielu klātbūtni aitām un kazām, minimālais izmeklējamo paraugu skaits attiecīgajā gadā ir 0,05 % no tādu iepriekšējā gadā nokauto dzīvnieku skaita, kuri bijuši vecāki par trim mēnešiem:

30.1. lai konstatētu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 0,01 % paraugu. Paraugu sadalījums, lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, ir atkarīgs no konkrēto atliekvielu iespējamās klātbūtnes paraugos. Lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē vismaz 5 % no to paraugu skaita, kuri paredzēti A grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

30.2. lai konstatētu B grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 0,04 % paraugu, no tiem:

30.2.1. lai konstatētu B grupas 1.1.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

30.2.2. lai konstatētu B grupas 1.2., 1.3, 1.4., 1.5. un 1.6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

30.2.3. lai noteiktu B grupas 2.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 10 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

30.2.4. paraugu sadalījums, lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, ir atkarīgs no konkrēto atliekvielu iespējamās klātbūtnes paraugos.

31. Lai konstatētu A un B grupas atliekvielu klātbūtni putniem, minimālais paraugu skaits gadā ir viens paraugs no katrām 200 tonnām produktu. Ja produkcijas daudzums pārsniedz 5000 tonnu gadā, izmeklē ne mazāk kā 100 paraugu:

31.1. lai konstatētu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 50 % no kopējā paraugu skaita, ievērojot šādus nosacījumus:

31.1.1. putnu mītnēs ņem 28 % paraugu;

31.1.2. paraugu sadalījums, lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, ir atkarīgs no konkrēto atliekvielu iespējamās klātbūtnes paraugos. Lai konstatētu katras apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē vismaz 5 % no to paraugu skaita, kuri paredzēti A grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

31.2. lai konstatētu B grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 50 % no kopējā paraugu skaita, no tiem:

31.2.1. lai konstatētu B grupas 1.1.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

31.2.2. lai konstatētu B grupas 1.2., 1.3., 1.4. un 1.6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

31.2.3. lai konstatētu B grupas 2.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 10 % paraugu no to paraugu skaita, kuri paredzēti B grupas atliekvielu klātbūtnes noteikšanai;

31.2.4. lai konstatētu pārējo apakšgrupu atliekvielu klātbūtni, izmanto atlikušos paraugus, ņemot vērā konkrēto atliekvielu iespējamo klātbūtni paraugos.

32. Lai konstatētu A un B grupas atliekvielu klātbūtni akvakultūras dzīvniekiem, minimālais paraugu skaits gadā ir viens paraugs no 100 tonnām nozvejoto dzīvnieku. Atkarībā no dzīvnieku lieluma vai iespējamā virszemes ūdens piesārņojuma var ņemt vienu vai vairākus dzīvniekus katram paraugam, ievērojot šādus nosacījumus:

32.1. lai konstatētu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē vienu trešdaļu no kopējā paraugu daudzuma. Ja dzīvnieku paraugu ņemšana ir apgrūtināta, var ņemt barības paraugus;

32.2. lai konstatētu B grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē divas trešdaļas no kopējā paraugu daudzuma;

32.3. ja nepieciešams, ņem virszemes ūdens paraugus.

33. Piena paraugiem ņem svaigu, nepasterizētu koppienu no autocisternām piena savākšanas, apstrādes un pārstrādes uzņēmumos un tirdzniecības vietās, lai noteiktu B grupas 2.1., 2.2. un 2.3.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni. Minimālais paraugu skaits gadā ir viens paraugs no 15000 tonnām piena, bet ne mazāk par 300 paraugiem. No tiem:

33.1. lai konstatētu veterinārfarmaceitisko produktu atlieku klātbūtni, izmeklē 70 % paraugu. Katru paraugu izmeklē, lai noteiktu ne mazāk kā četru dažādu A grupas 6.apakšgrupas un B grupas 1.1., 1.2. un 1.6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni;

33.2. lai konstatētu vides piesārņojuma un mikotoksīnu klātbūtni, izmeklē 15 % paraugu;

33.3. lai konstatētu tādu veterinārfarmaceitisko produktu atlieku klātbūtni, kuru lietošanā iespējami pārkāpumi, izmeklē 15 % paraugu.

34. Olu paraugus ņem dzīvnieku mītnēs vai olu iepakošanas vietās. Vienā paraugā ir ne mazāk kā 12 olu. Minimālais paraugu skaits gadā ir viens paraugs no 1000 tonnām pārtikā lietojamo olu, bet ne mazāk par 200 paraugiem. No tiem:

34.1. lai konstatētu A grupas 6.apakšgrupas un B grupas 1.1. un 1.3.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 70 % paraugu. Katru paraugu izmeklē, lai konstatētu vismaz vienas katras grupas atliekvielas klātbūtni;

34.2. ja nepieciešams, 30 % paraugu izmeklē, lai noteiktu B grupas 2.1.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni.

35. Medus paraugus ņem tā ieguves un pārstrādes posmos. Minimālais paraugu skaits gadā ir 10 paraugi no 300 tonnām medus. Ja medus daudzums gadā pārsniedz 3000 tonnu, no katrām 300 tonnām, kas pārsniedz sākotnējās 300 tonnas, ņem vismaz vienu paraugu. No visiem paraugiem:

35.1. lai konstatētu B grupas 1.1. un 1.4.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 50 % paraugu;

35.2. lai konstatētu B grupas 2.1., 2.2. un 2.3.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 40 % paraugu;

35.3. ņemot vērā iespējamo atliekvielu klātbūtni, izmeklē 10 % paraugu.

36. Trušu gaļas paraugus ņem trušu audzēšanas vietās vai kautuvēs. Minimālais paraugu skaits gadā ir 10 paraugu no 300 tonnām produkcijas. Ja produkcijas daudzums gadā pārsniedz 3000 tonnu, no katrām 300 tonnām, kas pārsniedz sākotnējās 300 tonnas, ņem vienu paraugu. No visiem paraugiem:

36.1. lai konstatētu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu, no tiem:

36.1.1. lai konstatētu A grupas 6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 70 % paraugu;

36.1.2. lai konstatētu citu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu;

36.2. lai noteiktu B grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 70 % paraugu, no tiem:

36.2.1. lai konstatētu B grupas 1.1.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu;

36.2.2. lai konstatētu B grupas 1.2., 1.3., 1.4., 1.5. un 1.6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu;

36.2.3. lai konstatētu B grupas 2.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 10 % paraugu;

36.2.4. pārējos paraugus dala apakšgrupās, ņemot vērā konkrētu atliekvielu iespējamo klātbūtni izmeklējamos paraugos;

36.3. ja nepieciešams, ņem dzeramā ūdens un barības paraugus.

37. Fermā audzētu medījamo dzīvnieku gaļas paraugus ņem gaļas pārstrādes uzņēmumos. Minimālais paraugu skaits gadā ir 100 paraugu, no tiem:

37.1. lai noteiktu A grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 20 % paraugu. Lielāko paraugu daļu izmeklē, lai noteiktu A grupas 5. un 6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni;

37.2. lai noteiktu B grupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 70 % paraugu, no tiem:

37.2.1. lai noteiktu B grupas 1.1.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu;

37.2.2. lai noteiktu B grupas 1.2. un 1.3.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu;

37.2.3. lai noteiktu B grupas 1.4. un 1.6.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 10 % paraugu;

37.2.4. lai noteiktu B grupas 2.apakšgrupas atliekvielu klātbūtni, izmeklē 30 % paraugu;

37.3. lai konstatētu pārējo apakšgrupu atliekvielu klātbūtni, izmanto atlikušos paraugus, ņemot vērā konkrēto atliekvielu iespējamo klātbūtni paraugos;

37.4. ja nepieciešams, ņem dzeramā ūdens un barības paraugus.

38. Medījumu gaļas paraugus ņem dzīvnieku nomedīšanas vietā vai pārstrādes uzņēmumā un izmeklē, lai noteiktu toksisko elementu atliekvielu klātbūtni. Minimālais paraugu skaits gadā ir 100 paraugu.

39. Ja paraugu izmeklēšanā konstatēts, ka atliekvielu daudzums pārsniedz maksimāli pieļaujamo līmeni vai ka dzīvnieku ārstēšanā nav ievērotas prasības, kas noteiktas normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par maksimāli pieļaujamo zāļu atlieku daudzumu dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos, inspektors:

39.1. ja nepieciešams, nosūta paraugus atkārtotai izmeklēšanai;

39.2. nosaka atliekvielu daudzuma pārsniegšanas iemeslus;

39.3. attiecīgi marķē dzīvniekus un produktus, no kuriem ņemti paraugi, un nosaka ierobežojumus to turpmākajai apritei un lietošanai cilvēku uzturā vai rīcību ar tiem;

39.4. ja nepieciešams, konfiscē barību vai produktus;

39.5. nosaka pasākumus, kas veicami, lai novērstu atliekvielu daudzuma pārsniegšanu.

40. Dzīvniekus, kuru ārstēšanā nav ievērotas prasības, kas noteiktas normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par zāļu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu produktos, kauj atsevišķi no pārējiem dzīvniekiem. No minētajiem dzīvniekiem iegūtos kautproduktus nedrīkst izmantot cilvēku uzturā.

41. Ja dzīvniekos, barībā, produktos, dzeramajā ūdenī vai virszemes ūdenī atkārtoti konstatēta atliekvielu daudzuma neatbilstība prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par zāļu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu, inspektors turpmāko sešu mēnešu laikā pastiprina šo produktu, barības, dzeramā ūdens vai virszemes ūdens uzraudzību un kontroli.

42. Ja vairāk nekā pusei paraugu konstatēta atliekvielu daudzuma neatbilstība prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par zāļu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu dzīvniekos, barībā, produktos, dzeramajā ūdenī vai virszemes ūdenī, inspektors turpmāko 12 mēnešu laikā pastiprina šo produktu, barības, dzeramā ūdens vai virszemes ūdens uzraudzību un kontroli.

43. Ja neatbilstība prasībām, kas noteiktas šajos noteikumos un normatīvajos aktos par obligātajām nekaitīguma prasībām vai par zāļu atlieku maksimāli pieļaujamo daudzumu produktos, konstatēta Latvijā ievedamajiem dzīvniekiem, barībai vai produktiem, valsts sanitārajam robežinspektoram ir tiesības aizliegt attiecīgo dzīvnieku, barības vai produktu ievešanu, kā arī:

43.1. aizturēt kravu iznīcināšanai un uzraudzīt līdz brīdim, kad uzraudzību pārņem dienests, — ja pastāv draudi cilvēku un dzīvnieku veselībai, dzīvībai vai videi;

43.2. nosūtīt kravu atpakaļ, ja tā nav bīstama cilvēku un dzīvnieku veselībai, dzīvībai vai videi;

43.3. pēc kravas ievedēja pieprasījuma lemt par kravas pārstrādi, iznīcināšanu vai izmantošanu citiem mērķiem (ne cilvēku uzturam) saskaņā ar dienesta norādījumiem — ja risks nav liels;

43.4. pastiprināt no attiecīgās valsts ievedamo dzīvnieku, produktu un barības uzraudzību un kontroli.

44. Izdevumus, kas saistīti ar kravas iznīcināšanu, piespiedu pārstrādi vai transportēšanu uz pārstrādes vai iznīcināšanas vietu, sedz kravas ievedējs. 

III. Noslēguma jautājums

45. Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.aprīli.

Ministru prezidents A.Bērziņš

Zemkopības ministrs A.Slakteris

 

1.pielikums
Ministru kabineta
2002.gada 26.februāra
noteikumiem Nr.87

Atliekvielu kontroles programmā iekļaujamās atliekvielas, kuru klātbūtni nosaka dzīvniekos, barībā, produktos, dzeramajā ūdenī un virszemes ūdenī

I. A grupa — aizliegtās zāles un augšanas stimulatori

1. Stilbēni, stilbēnu atvasinājumi, to sāļi un esteri.

2. Tireostatiski līdzekļi.

3. Steroīdi.

4. Rezorcilskābes laktoni, arī zeranols.

5. Beta agonisti.

6. Produktīviem dzīvniekiem aizliegtas zāles, kas satur dapsonu, dimetridazolu, hloramfenikolu, hloroformu, hlorpromazīnu, kolhicīnu, metronidazolu, nitrofurānus un ronidazolu. 

II. B grupa — veterinārās zāles* un vides piesārņotāji

1. Veterinārās zāles:

1.1. antibakteriālie līdzekļi, arī sulfanilamīdi un hinoloni;

1.2. antihelmintu līdzekļi;

1.3. kokcidiostatiskie līdzekļi, arī nitroimidazoli;

1.4. karbamāti un piretroīdi;

1.5. sedatīvie līdzekļi;

1.6. nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi;

1.7. citas farmakoloģiski aktīvas vielas.

2. Vides piesārņotāji un citas vielas:

2.1. hlororganiskie savienojumi, arī polihlordifenili;

2.2. fosfororganiskie savienojumi;

2.3. toksiskie elementi;

2.4. mikotoksīni;

2.5. krāsvielas;

2.6. citas vielas. 

Piezīme.

*Arī zāles, kas nav iekļautas veterināro zāļu reģistrā, bet varētu tikt lietotas dzīvnieku ārstēšanā.

Zemkopības ministrs A.Slakteris

 

2.pielikums
Ministru kabineta
2002.gada 26.februāra
noteikumiem Nr.87

Atliekvielas, kuru klātbūtni nosaka dzīvniekos, barībā, produktos, dzeramajā ūdenī un virszemes ūdenī

1.tabula

A grupa — aizliegtās zāles un augšanas stimulatori

Nr. p.k.	Nosakāmās vielas	Dzīvnieki, barība, produkti, dzeramais ūdens un virszemes ūdens
		govis, aitas, kazas, zirgi	mājputni	akvakultūras dzīvnieki	piens	olas	trušu un medījumu* gaļa	medus
1.	Stilbēni	x	x	x			x
2.	Tireostatiskie līdzekļi	x	x				x
3.	Steroīdi	x	x	x			x
4.	Rezorcilskābes laktoni	x	x				x
5.	Aizliegtās zāles	x	x	x	x	x	x
6.	Beta agonisti	x	x				x

2.tabula

B grupa — veterinārās zāles un vides piesārņotāji

Nr. p.k.	Nosakāmās vielas	Dzīvnieki, barība, produkti, dzeramais ūdens un virszemes ūdens
		govis, aitas, kazas, zirgi	mājputni	akvakultūras dzīvnieki	piens	olas	trušu un medījumu* gaļa	medus
1.	Antibakteriālie līdzekļi	x	x	x	x	x	x	x
2.	Antihelmintu līdzekļi	x	x	x	x		x
3.	Kokcidiostatiskie līdzekļi	x	x			x	x
4.	Karbamāti un piretroīdi	x	x				x	x
5.	Sedatīvie līdzekļi	x
6.	Nesteroīdie līdzekļi	x	x		x		x
7.	Hlororganiskie savienojumi	x	x	x	x	x	x	x
8.	Fosfororganiskie savienojumi	x			x			x
9.	Toksiskie elementi	x	x	x	x		x	x
10.	Mikotoksīni	x	x	x	x
11.	Krāsvielas			x

Piezīme.

*Savvaļas medījumu gaļā nosaka tikai toksiskos elementus.

Zemkopības ministrs A.Slakteris