Par valsts pārvaldes reformu

Foto: A.F.I.

Saeimas deputāts Guntars Krasts:

Vēl pirms dažiem gadiem, kad saziņas līdzekļos visai asi runāju par valsts pārvaldes ieilgušo vājumu un dažu institūciju hipertrofēto lomu mūsu izpildvaras sistēmā, tās pakļaušanos ekonomisko un politisko grupējumu spiedienam, daudzi to uztvēra kā pārspīlējumu, kā krāsu sabiezināšanu personisku politisko mērķu sasniegšanai.

Taču pēdējā laikā mūsu valsts pārvaldes mazspējas un tās ietekmējamības piemēru ir kļuvis vēl vairāk. Starptautisko institūciju un ekspertu vērtējums ir licis uz šo problēmu paskatīties kā uz sistēmisku kaiti.

Valsts pārvaldes vājuma, ietekmējamības un korupcijas piemēri Latvijas sabiedrībā rada negatīvu attieksmi pret valsts institūcijām kopumā. Taču, lai šī attieksme pāraugtu konkrētā rīcībā minēto negāciju likvidēšanā, vispirms ir vajadzīga problēmas apzināšanās, cēloņsakarību izpratne, sapratne par to, no kurienes šī kaite radusies un cik dziļi tā skārusi mūsu valsts administratīvo mehānismu.

Sociologs Tālis Tisenkopfs kādā no savām publikācijām runā par «briestošajām pārmaiņām» valsts pārvaldes jomā, kas «nebūs ne revolūcija un arī kontrrevolūcija ne, bet gan pāreja no individuāli definētās politiskās rīcības uz savstarpēji saskaņotām demokrātiskām procedūrām».

Problēmas apzināšanās palīdz to saprast, tomēr valsts pārvaldes mazspējas problēma nevar tikt atrisināta pati no sevis, balstoties tikai uz ierēdņu un politiķu apzinīgumu, kā arī vēlētāju apzinīgajām prasībām. Nepieciešama politiska griba un ilgtermiņa rīcība valsts pārvaldes reformas mērķu sasniegšanai. Nepieciešama strikta likumu vide, kas nozīmē ne tikai to, ka likumi ir, bet arī to, ka likumi tiek ievēroti.

Likumiskās vides problēmu kā vienu no būtiskākajām, visām Austrumeiropas valstīm kopīgu, norāda arī nesen iznākušās grāmatas “Building Capitalism” autors, pārejas valstu eksperts Anders Aslunds: «Jautājums pašlaik ir par to, cik lielā mērā likumi ir ieviesti. Šajās valstīs ir notikusi privatizācija, liberalizācija un finansu stabilizācija, un pašlaik aktuāls ir jautājums par to, vai īpašuma tiesības un komerctiesības ir patiešām sekmīgi ieviestas.»

Ja ir šī likumiskā vide un tā darbojas – tādā gadījumā pastāv arī mehānisms T. Tīsenkopfa minēto demokrātisko procedūru īstenošanai. Savukārt likumiskās vides esamība ir atkarīga no valsts institūciju spējas panākt likumu un normatīvo aktu ieviešanu. Izveidojas apburtais problēmu loks, no kura var iziet tikai ar politisko gribu, veicot valsts pārvaldes reformu.

1998. gada rudenī, atstājot premjera amatu, biju parliecībā, ka reformu process turpināsies. Visu nepieciešamo likumu labojumu termiņš bija 1999. gada 1. februāris. Taču sākotnējais termiņš tika vairākkārt pārlikts, līdz pazuda no divu nākamo valdību darba kārtības. Lai gan Eiropas Komisija pastāvīgi ar savu pārstāvju starpniecību atgādināja par valsts pārvaldes reformu nepieciešamību un bija pat gatava uzņemties daļu no tehniskā darba, reformas apstādināja birokrātiskā pretestība un politiskā vienaldzība.

Tikai pēc diviem gadiem, kad ES un citas institūcijas jau tieši norādīja, ka šī joma ir saglabājusies kā galvenais kavēklis integrācijā ES, valsts pārvaldes reforma parādījās valdības darba kārtībā.

Valsts pārvaldes reforma nozīmē pāreju no pašreizējā lēmumu pieņemšanas un izpildes haosa uz skaidru sistēmu. Šī pāreja nav iespējama bez dažādu politisko spēku gribas konsolidācijas, pārvarot ekonomisko grupējumu un inertas birokrātijas pretestību.

Lai gan tieši privatizācija noteica irdenā un viegli ietekmējamā valsts pārvaldes aparāta izveidi, arī otra alternatīva – uzņēmumu atstāšana valsts īpašumā – neglābj no valsts pārvaldes vājuma kaites. Tie spēki un cēloņi, kas neļauj valdībām efektīvi privatizēt uzņēmumus, paši kavē arī valsts uzņēmumu pārvaldi. Un otrādi.

Valsts pārvaldes stiprums vai vājums nosaka to, cik lielā mērā valsts spēj īstenot savas pamatfunkcijas – makroekonomisko vadību, sociālās programmas, likuma un kārtības ievērošanu, valsts aizsardzību. Viens no svarīgākajiem valsts administrācijas kapacitātes rādītājiem ir spēja iekasēt nodokļus, tādā veidā nodrošinot materiālo bāzi minēto funkciju izpildei.

Aplūkojot situāciju šajā jomā Latvijā pēdējos gados, kopš 1998. gada vērojama visai negatīva tendence, proti – pieaugot ekonomikas attīstības tempiem pēc Krievijas krīzes, samazinās iekasēto nodokļu īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu, lai gan nodokļu likmes šai laikā nav samazinājušās.

Valsts pārvaldes mazspējas cena ir daļa no tās summas, kas katru gadu, proti, miljoniem latu, tiek izlietota dažāda līmeņa valsts iestāžu pasūtījumos, un kuras izlietošanas efektivitāte bieži vien rada šaubas saistībā ar konkrētiem projektiem un pasūtījumiem. Tie ir izdevumi, kurus valstij ir un būs jāmaksā dažādu starptautisku un vietēju tiesas procesu rezultātā kā maksa par ierēdņu un politiķu savulaik pieņemtajiem, labākajā gadījumā nekompetentajiem, lēmumiem. Domāju, ka pēc gada vai diviem līdzīgus aprēķinus varēsim veikt par Latvijas kuģniecības tankkuģu iegādes projektu, par to, cik lielā mērā tas nav atmaksājies.

Valsts pārvalde ir demokrātijas nodrošināšanas instruments, kas garantē likumiskās vides pastāvēšanu un darbību, jo tieši valsts pārvaldes kapacitāte ir tā mēraukla, kas nosaka demokrātijas un brīvās iniciatīvas sabiedrības īstenošanas iespējas praksē. Jo stiprāka valsts pārvalde, jo lielākas iespējas Latvijā iedibināt patiesu demokrātiju. Vāja valsts pārvalde kompromitē pašu demokrātijas ideju un sabiedrībā rada vēlmi pēc autoritārisma, pēc «stingras rokas politikas». Tikai stipra valsts pārvalde var sekmīgi risināt dialogu ar sabiedrību, pietiekami kompetenti un uzticami izskaidrojot tai vienu vai otru politikas soli.

Stipra un demokrātiska valsts pārvalde arī nodrošina labvēlīgas biznesa vides pastāvēšanu. Kā raksta Austrumeiropas eksperts, Karletonas universitātes (Kanāda) profesors Jirži Meliks, ir grūti noticēt, ka brīvā tirgus sistēma spēj kļūt pietiekami laba pati no sevis, bez noteiktas sociāli ekonomiskās vides, uz kuras tā var balstīties. Tas nozīmē, ka daudzām lietām un institūtiem jau jābūt «savās vietās», lai šī sistēma strādātu. Tieši valsts pārvalde ir tā, kam tas jānodrošina.

Pretējā gadījumā sabiedrības ekonomiskās aktivitātes un iesaistītības līmenis tirgus saimniecībā, ko vislabāk parāda mazā biznesa attīstība, joprojām būs zems. Nepieaugs arī ārvalstu kapitāla ieplūde, kas ir otrs būtisks biznesa vides indikators. Turpināsies fragmentāra, nevienmērīga izaugsme, nepāraugot plašā un sistēmiskā attīstībā. Uzņēmēju zināšanas, prasmes un darbaspējas joprojām būs mazāk nozīmīgas nekā to birokrātiskie un politiskie sakari.

Turpretī valsts pārvaldes kapacitātes palielināšana nodrošinās arī mērķtiecīgāku un efektīvāku sociālo programmu īstenošanu. Gan labākas nodokļu administrēšanas rezultātā palielinot sociālajām programmām novirzāmo līdzekļu apjomu, gan nodrošinot godīgāku šo līdzekļu sadali.

Taču valsts pārvaldes vājums neizzudīs pats no sevis. Latvijas sabiedrība turpinās maksāt augstu cenu par valsts pārvaldes mazspēju.

Jo vēlāk mēs uzsāksim valsts administratīvo spēju kāpināšanu, veicot valsts pārvaldes reformu, jo tas prasīs arvien vairāk laika, pūļu un naudas.

Sabiedrība ir uztvērusi, ka nacionālās intereses vajadzēs aizstāvēt arī starptautiski. Taču kvalitatīvu un motivētu ierēdņu izglītošana nevar notikt viena gada laikā, pat ja tā tiktu uzsākta jau rīt, rezultātus mēs labākajā gadījumā varētu sagaidīt pēc 3–4 gadiem. Jau pēc apmēram trīs gadiem Latvija varētu iegūt pilnu ES dalībvalsts statusu, bet pilnu institucionālo atbildību un institūciju rīcībspēju no Latvijas prasīs uzreiz pēc dalībvalsts statusa iegūšanas.

Valsts pārvaldes reforma nav atliekama, gaidot labākus laikus un labāku politisko situāciju. Latvijas politiskajiem spēkiem valsts pārvaldes reforma ir jāpaceļ tādā pašā prioritārā konsensusa statusā, kādu ir ieguvuši Eiropas Savienības un NATO jautājumi.

Pagaidām mūsu stabilitāte, mūsu demokrātiskās valsts un tirgus ekonomikas statuss vēl ir trausls. Ja mēs gribam to nostiprināt, pievienojoties attīstītu demokrātisku un tirgus ekonomikas valstu grupai, tad mēs nevaram atļauties saglabāt līdzšinējo pieeju valsts pārvaldes jautājumiem, tās nostiprināšana ir neatliekams uzdevums.

“NEATKARĪGĀS RĪTA AVĪZES” pielikums “BIZNESA LAIKS”