Par lauku tūrismu un lauku vidi

Foto: A.F.I.

Asociācijas “Lauku ceļotājs” prezidente Asnāte Ziemele:

Lauku tūrisms Latvijā patlaban ir uz attīstības viļņa. Statistika liecina, ka pagājušajā gadā atpūtnieku skaits laukos palielinājies aptuveni par 20%, turklāt, tūrisms kā peļņas avots pašlaik ir vairāk nekā 500 saimniecību. Daudzi laucinieki, redzot citu veiksmi, arī sāk prātot par tūrismu kā perspektīvu saimniekošanas veidu.

Lauku tūrisms pastāvēs tikai tad, ja lauki būs lauki, nevis apbūvēti ciemati ar kotedžām un viesu mājām. Lauku tūrismam ir vajadzīga lauku vide, kur notiek ražošana, kaut kur tālumā dudina traktors un mauj govis, kur lauku cilvēki stāda, audzē un sēj.

Pašreiz gan es vēl nedomāju, ka būtu ļoti jāuztraucas par šo tendenci, jo konkurence arī pieaug. Nav jau nemaz tik viegli uztaisīt saimniecību tādā līmenī, kā tūrists to prasa. Aizvien samazinās to saimniecību skaits, kas piedāvā vienu vai divas guļamistabas ar sauso tualeti un kur pat nav iespējams nomazgāties.

Lauksaimniecības panīkums? Es negribu piekrist arī tam. Panīkums ir lielā daļā mazo zemnieku, kurus tiešām māc izmisums, ja viņiem nepasaka priekšā, kas ir jādara un kā jāsaimnieko. Bet... Manai mammai ir lauku māja, viņa bieži meklē palīgstrādniekus, taču nevar tos atrast.

Es domāju, ka ir jāskatās valstiskā mērogā, kura vieta ir vairāk piemērota lauksaimniecībai un kura – tūrismam, lai gan es negribu teikt, ka tāpēc, ka Zemgalē ir ļoti labas lauksaimniecības zemes, tur nevarētu būt lauku tūrisms. Tur ir pat ļoti labs pieprasījums. Ir arī vairākas perspektīvas vietas, kuras tūrists nāk un prasa, bet mums nav ko piedāvāt.

Patiesībā piedāvājumam ir jābūt visā Latvijā. Nedrīkstētu būt, ka kaut kur ir tikai viena lauku māja vai viesnīca, kur palikt pa nakti, bet tādas vietas joprojām ir. Nepietiekams piedāvājums ir starp Ventspili un Kolku, arī Alūksnē un Krāslavā – pie Latgales ezeriem un pie Igaunijas robežas. Dienvidigaunijā ir viens no bagātākajiem lauku tūrisma piedāvājumiem, bet Latvijā pie robežas tā, var teikt, nav vispār. Arī ap Skrundu lauku tūrisms ir diezgan maz attīstīts.

Kāda mums tā sezona ir, tāda ir, vienkārši jāņem vērā šīs īpatnības. Sezona trīs mēnešus ir tad, ja jums ir kempings, kas nav apsildāms, ja tajā nav pirts un kamīna. Datu bāzē var atrast ļoti daudz lauku māju, kur visu gadu ir aizņemtas visas sestdienas un svētdienas. Tas nozīmē, ka ir pareizs piedāvājums. Cilvēki arī ziemā grib braukt ārā no Rīgas. Kad bija tas briesmīgi dubļainais laiks, mums pašiem bija jābrīnās: nu kur tu ellē ratā tagad trieksies uz kaut kādiem laukiem? Bet cilvēki brauca. Labi, varbūt ne 200–300 kilometru, bet, ja ir labs piedāvājums, arī šis attālums mūsdienās nav nekas traģisks. Mēs neesam saules pielietā Spānija, kur sezona ir ļoti gara, un tur galvenokārt pelna ar tūrismu. Mēs nekad nedzīvosim tikai no tūrisma, bet tas var būt labs papildienākumu avots.

Infrastruktūra ir numur viens, kā laukos pietrūkst. Sākot ar ceļa zīmēm un beidzot ar telefona sakariem. Es vienkārši esmu izmisumā par to, ka manā lauku mājā 50 kilometru attālumā no Rīgas es nevaru ievilkt internetu un man nav pieejams e–pasts. Infrastruktūras lietas laukos ir tik nesakārtotas, ka tās absolūti bremzē tūrisma attīstību. Ceļu jautājums, starp citu, ir viens no tiem, ko uzņēmējs pats nokārto. Iet uz pagastiem un izsit, ka to ceļu sataisa. Tādu lauku māju, kur tūristi nevar iebraukt, faktiski vairs nav. Sakārtot var visu. Jautājums vienīgi ir, vai to dara plānveidīgi vai vienkārši noplāta rokas – naudas nav, nekā nav. Kaut vai tie paši ES projekti infrastruktūras attīstībai, kas tagad ir pieejami. Cik daudz ir pašvaldību, kas pie tiem strādā? Ir grūti uzrakstīt projektu, to aizstāvēt un gaidīt veselu gadu, kamēr to apstiprina, bet mēs nevarēsim iztikt bez palīdzības, jo mums pašiem naudas nav.

Jā, Zemgale vienmēr pelnīs ar lauksaimniecību. Tur nav jāuztraucas par to, ka varētu būt nabadzība. Bet Latgalē tiešām ar to ir problēmas, jo tur jau vēsturiski ir bijusi citāda situācija ar citāda lieluma zemēm un citādiem uzņēmējiem. Toties tur ir fantastiska daba, un pieprasījums pēc Latgales vasarā ir milzīgs. Piedāvājums gan tur ir daudz mazāks, bet pamazām attīstās. Latgalē ir ezeri, kurus joprojām nav nopirkuši bagāti cilvēki un apvilkuši tiem riņķī žogus. Tur aizvien vēl ir tā unikālā, neskartā daba, ko var atrast tikai Latgalē.

Šis ir ekotūrisma gads, un mums ir mazliet žēl, ka nepaspējām šo jautājumu izvirzīt valstiskā mērogā, jo Latvijā jau nu ir ko šajā ziņā piedāvāt. Mēs šo gadu iezīmējam ar jaunu projektu. Gada laikā tiks izvēlētas četras demonstrācijas saimniecības, kam tiks piešķirts ekosertifikāts. Pievienosimies arī ļoti plašam Eiropas Savienības “Life” programmas atbalstītam projektam, kur tiks apvienoti visi ekosertifikāti Eiropā. Tas ļaus Eiropā pazīt mūsu sertifikātu, un tādējādi tiks popularizēta arī pati valsts un lauku tūrisms. Man ir liels prieks, ka mums izdevās šos kontaktus atrast un ka ārvalstu organizācijas mūs uzņem kā pilnvērtīgu dalībnieku. Man aizvien vēl ir tā latviešu mazvērtības izjūta – nu ko tad mēs, ko tad pie mums te brauks skatīties? Un katra reize, kad mums liek saprast, ka mēs nemaz neesam sliktāki, man ir kā brīnums, par ko vēl ilgi priecāties un plānot jaunas lietas plašākos mērogos.

Vēl es domāju, ka šis gads būs interesants informācijas tehnoloģiju attīstības jomā – ne tikai lauku tūrismā, bet tūrismā vispār. Lauku tūrismā, ieviešot informācijas tehnoloģijas, ir milzīgas grūtības. Kaut vai tā pati rezervācijas sistēma, kas aviokompānijām darbojas jau gadiem. Kāpēc lauku tūrismā tā joprojām ir tik nepopulāra un kāpēc to ir tik grūti ieviest, ja reiz mums ir tādas smadzenes programmēšanas jomā? Tāpēc, ka mēs visur saskaramies ar jau iepriekšminēto infrastruktūras problēmu. Nav jau problēma nopirkt datoru. Lauku ceļotāja katalogā no vairāk nekā 40 igauņu saimniecībām varbūt tikai divām nav e–pasta. Latvijā no 150 saimniekiem tas ir tikai 40. Tas ir daudz par maz. Turklāt lielākoties tas ir pilīm, viesnīcām, arī lielākajām viesu mājām, bet ne lauku mājām. Bet tas taču būtu vislētākais veids, kā sazināties, nevis mocīties ar tālsarunām. E–pasts varētu būtu saziņas līdzeklis numur viens, bet to laukos gandrīz vai nevar ievilkt.

Es varbūt esmu tāda naiva utopiste ar rozā brillēm, bet man šķiet, ka katra nozare var izcīnīt sev pietiekamu uzmanību, ja vien pie tā strādā. Es neticu, ka Igaunijā valdība ir daudz gudrāka par mūsējo, bet tā pirms gadiem saskatīja Igaunijas tūrisma iespējas. Kāpēc mūsējā to neredzēja? Vai tikai vaina nav pašā industrijā? Igaunijā industrija ir daudz vienotāka un daudz vairāk kopā strādājusi, lai to panāktu.

Privātās struktūras ir gatavas ieguldīt naudu mārketingā, lai reklamētu Latviju kā ceļojuma galamērķi. Domāju, ka viens no šīs organizācijas mērķiem ir panākt, lai valdība klausās un liek pretī arī savu naudu, jo ieguvēja būs arī valsts. Arī asociācija iegulda naudu mārketingā, un es gribētu, lai valsts, redzot, ka privātie regulāri iegulda tūrismā, piešķirtu vairāk naudas tūrisma mārketingam un valsts atpazīstamībai. Mārketings ir tas, ko uzņēmēji tiešām gaida visvairāk.

Lauku tūrismā vietējie tūristi parasti ir ļoti liela daļa, piemēram, Vācijā tie ir 98%. Mums, protams, varētu būt vairāk ārzemju tūristu. Viesnīcām, lauku mājām, ēdienam un visam pārējam mums ir konkurētspējīga cena un atbilstoša kvalitāte, bet, lai nokļūtu Latvijā, jebkuram ārzemju cilvēkam ir stipri jāsaņemas, jo aviobiļete no Kopenhāgenas uz Rīgu maksā pat vairāk nekā no Andalūzijas Spānijā līdz tai pašai Kopenhāgenai. Nav arī nekādas iespējas internetā sameklēt kaut kādus speciālos piedāvājumus vai akcijas, kuru laikā būtu iespējams vismaz kādu reizīti atbraukt uz šejieni par saprātīgu cenu. Varbūt pēc tam iepatiksies, un tad cilvēks brauks vēlreiz un būs gatavs maksāt arī to lielo cenu. Man šķiet, ka aviobizness un biļešu cenas Latvijā ir pilnīgi nesakarīgas, un tāpēc mēs zaudējam lielu daļu no tā, ko varētu saņemt no tūrisma.

“NETKARĪGĀS RĪTA AVĪZES”  pielikums “BIZNESA LAIKS”