Valodas attīstība un nostiprināšana ir nemitīgs un pastāvīgs darbs

Prof. Jānis Sīlis, Valsts valodas komisijas loceklis, Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes dekāns, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Valsts valodas komisija 27. februāra sēdē pieņēma Latviešu valodas attīstības valsts programmas koncepcijas projektu, kas izstrādāts laika posmam no 2003. līdz 2013. gadam. Tajā paredzēti četri galvenie darbības pamatvirzieni: juridiskais, pedagoģiskais, lingvistiskais un informatīvais. Prof. Jānis Sīlis darbojas Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktora prof. Jāņa Valdmaņa vadītajā latviešu valodas attīstības apakškomisijā, kuras ziņā ir latviešu valodas zinātniskā izpēte, latviešu literārās valodas standartizācija un valodas normu kodifikācija (lingvistiskais pamatvirziens).

— Pēc jūsu ierosinājuma latviešu valodas attīstības apakškomisijas darba plānā tika iekļauts uzdevums nodrošināt optimālu latviešu valodas tulkojamību Eiropas Savienības oficiālajās valodās, šai nolūkā veicot Latvijas nacionālo reāliju tulkojuma standartizāciju. Vai jūs savā praksē esat sadūries ar kādām problēmām un vai to risināšanai jau tiek kaut kas darīts?

— Jā, gan savā tulkotāja un tulka praksē, gan nu jau četrus gadus strādājot Ventspils Augstskolā, esmu nācis pie atzinuma, ka dažādām mūsu nacionālajām reālijām, jau sākot ar valsts kanceleju, diemžēl pastāv dažādi nosaukumi — vairāki, kaut arī pareizi varianti. Iekļaujoties dažādās Eiropas institūcijās, ir nepieciešami standartizēti nosaukumi. Un jāsāk ir ar latviešu valodas materiāla standartu izstrādi.

Mēs Ventspils Augstskolā esam izstrādājuši shēmu, kā būtu risināms jautājums par Latvijas nacionālo reāliju standartizētiem nosaukumiem angļu, vācu, franču un krievu valodā. Pētnieciskajā daļā reāliju atlase un kārtošana tematiskās grupās: valsts pārvalde, pašvaldības, citas institūcijas, kā baznīcas, politiskās partijas, bankas, biržas, fondi, muzeji, galerijas.

Tāpat tiek veidotas šādas tematiskās grupas: valsts svētki, nauda, masu mediji, etnogrāfija, kā tautastērpi, mūzikas instrumenti, nacionālā virtuve u.tml., vēsture, sākot ar seno cilšu nosaukumiem, darbarīkiem, kariem un citiem vēstures notikumiem, ģeogrāfiskie nosaukumi, dzīvnieki, augi, sporta veidi un spēles. Tālāk būs nepieciešama praksē lietojamo tulkojumu apzināšana un izvērtēšana, jo būs gan labojami un saskaņojami, gan akceptējami un pilnīgi jauni tulkojumi. Šīs pētniecības daļas vainagojums būs tā sauktā “Latvijas vārdnīca” — mūsu nacionālo reāliju skaidrojumi. Organizatoriskajā daļā kā projekta koordinatore un atbildīgā izpildītāja minēta mūsu augstskolas Tulkošanas studiju fakultāte un norādītas projekta izpildē iesaistītās organizācijas. Tās būs attiecīgas Saeimas, Valsts kancelejas un Ārlietu ministrijas struktūras, Latvijas Universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes fakultātes un institūti, Latvijas Nacionālās bibliotēkas nodaļas u.tml.

— Ventspils Augstskola un personiski jūs rosīgi piedalījāties Eiropas Valodu gada norisēs. Šķiet, arī šis Valodu gads veicinājis mūsu akadēmiskās valodnieku saimes saliedēšanos un sabiedrisko aktivitāti.

— Profesore Ina Druviete, kas bija Eiropas Valodu gada Latvijas nacionālās komitejas galvenā koordinatore, mani aicināja iesaistīties Valodu gada atklāšanas sarīkojumā Latvijas Universitātes Lielajā aulā, un mūsu sadarbība turpinājās līdz pat svinīgajam noslēgumam Ventspils muzejā. Tā īsti savu misiju un pienākumu pret savu tautu un kultūru mūs mudināja apzināties Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kad viņa pagājušā gada 11. aprīlī mūs, tādu krietnu pulciņu filologu un valodnieku, pirmo reizi uzaicināja Rīgas pilī uz sarunu par latviešu valodas attīstības perspektīvām

— Uz jums, nākamo tulku un tulkotāju sagatavotājiem un audzinātājiem, šķiet, gulstas īpaša atbildība par latviešu valodas kvalitāti rīt un nākotnē. Vai jums izdodas pievērst vajadzīgo uzmanību šim aspektam?

— Pirms Ventspils Augstskolā ķēros pie mācību programmas izstrādes, man bija jau mazliet bēdīga pieredze no darba gadiem Latvijas Universitātē, kur lasīju lekciju kursu par tulkošanas teoriju un praksi. Tas bija 80. gadu pirmajā pusē, varbūt tagad stāvoklis ir labāks. Bet tai laikā semināros, kad studenti tulkoja no angļu valodas latviski, man arvien nācās pārliecināties, ka angļu valodu viņi četros piecos gados bija diezgan labi apguvuši, bet latviešu valodu — vai nu pamatīgi aizmirsuši vai varbūt vidusskolā nebija tik labi iemācījušies. Toreiz mums svešvalodu fakultātē latviešu valodai bija paredzēts tikai viens semestra kurss. Tad nu mēs Ventspilī esam centušies atvēlēt latviešu valodai lielāku stundu skaitu, kaut arī tas ir nepietiekams. Profesore Maija Baltiņa divus semestrus māca latviešu valodas stilistiku, ir arī fakultatīvie valodas kultūras un tekstu rediģēšanas kursi. Vēl vairāk palielināt latviešu valodas īpatsvaru neļauj ļoti piesātinātās mācību programmas. Tiesa, tulkošanas nodarbībās vienmēr, kad analizējam tulkojumus, tiek pārrunāti dažādi latviešu valodas aspekti.

— Piesātināta programma jūsu augstskolā droši vien ir ne tikai studentiem, bet arī jums, mācībspēkiem. Jūs abi ar profesori Maiju Baltiņu nu ik nedēļas mērojat ceļu uz Rīgas pili. Vai bijāt rēķinājušies ar tik lielu slodzi?

— Prezidente jau mūsu pirmajā sēdē sacīja, ka komisijai jāgatavojas nevis uz sprintu, bet uz maratonu. Un es viņai pilnīgi piekrītu. Par valodas kopšanu, aizsardzību un attīstību jāinteresējas un jāgādā pastāvīgi. Pašlaik komisija izveidota uz trim gadiem, bet es domāju, ka tās darbībai jāturpinās bezgalīgi. Varbūt šādu komisiju vajadzēja radīt jau agrāk, bet ir labi, ka tā tagad mums ir. Laimīgā vai nelaimīgā kārtā tā dzimusi vienlaikus ar sabiedrības emocijām un diskusijām sakarā ar ierosinātajiem Vēlēšanu likuma labojumiem. Mūsu komisija nav paredzēta šādu un līdzīgu jautājumu risināšanai, kaut arī mēs nevaram norobežoties no sabiedrībai aktuāliem un sāpīgiem jautājumiem un savu viedokli mēs varam paust. Bet mums jābūt struktūrai, kas nav iesaistīta politikā, jo valoda, tāpat kā tauta, ir tādas kategorijas, kas nav saistāmas ar īslaicīgām politiskām interesēm.

Laiku darbs komisijā, protams, atņem. Bet ir taču vērts upurēt savu personisko komfortu tik labu mērķu vārdā. Pēc manas pārliecības, mūsu komisijai valodas kopšanas un aizsardzības darbā nav jākļūst par vagaru, uzraugu vai nemitīgu kontrolētāju, bet jākoncentrējas uz labo un pozitīvo, ja tā var teikt — uz jauncelsmi un attīstību.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore