Ar melnbaltu domu dzejas un mākslas arumā

Aleksandra Čaka muzejdzīvoklī Rīgā atklāta grafiķa Imanta Ozoliņa grāmatzīmju izstāde “Aleksandrs Čaks un viņa laikabiedri”

Autors savu pirmo Ex libris darinājis pirms gandrīz 40 gadiem, darbojies arī lietišķajā grafikā, zīmējot etiķetes. Izstādē skatītāju vērtējumam sniegts vairāk nekā pussimts grāmatzīmju, kas tapušas no 1996. gada līdz 2002. gada februārim. Turklāt dažus literātus, kam veltītas autora zīmētās grāmatzīmes, par Aleksandra Čaka laikabiedriem var dēvēt diezgan nosacīti, jo, piemēram, dzejnieces Māra Zālīte un Amanda Aizpuriete vēl pat nebija dzimušas, kad Aleksandrs Čaks jau uzrunāja no aizmūža pasaules:

Ne uzvaras,

ne cēlās slavas

Man nevajag.

Nē. Jūs tāpat.

Šīs rindas poēmā “Matīss, kausu bajārs”, iespējams, autors adresēja viņa daiļrades pēlējiem un noliedzējiem Otrā pasaules kara laikā. Kaut tikpat labi tās var attiecināt arī uz visiem dzejnieka vajātājiem pēckara staļiniskajā gaisotnē, turklāt šī vajāšana turpinājās pat pēc Aleksandra Čaka nāves 1950. gada februārī. Bet šāda attieksme jau ir raksturīga visiem totalitārajiem režīmiem.

Toties mums vajag dzejnieku arī viņa mūža 101. gadā, kad Aleksandra Čaka rakstīto lasa jau atkal jauna paaudze, kas arvien uzskata dzejnieku par savu laikabiedru. To apliecināja skatītāju pārpilnā telpa izstādes atklāšanas reizē, kad Imants Ozoliņš pasniedza savu jaundarināto grāmatzīmi arī dzejniekam Andrejam Eglītim. Mākslinieks atzinās, ka bieži vien viņš zīmē savus darbus sabiedrībā populāriem cilvēkiem, viņiem pašiem to nezinot, jo portretiem izmanto fotoattēlus. “Bet pēc tam vēl interesantāk ir viņiem šo grāmatzīmi uzdāvināt,” atzina autors.

Izstādes atklāšanā muzicēja ģitārists Andris Kārkliņš, arī viņam darinātā grāmatzīme aplūkojama izstādē līdzās Aleksandram Junkeram, Niklāvam Strunkem, Jānim Sudrabkalnam, Mirdzai Ķempei, Erikam Ādamsonam, Edvartam Virzam, Jānim Peteram, Mārim Čaklajam un daudziem, daudziem citiem kultūras cilvēkiem veltītajiem darbiem.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors