“Ja apzināmies, kāds ir mērķis, ir jārīkojas, lai to sasniegtu”

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Intervija Latvijas Radio 28. februāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Paldies visiem klausītājiem, kas ir zvanījuši un uzdevuši jautājumus, paldies, ka jūs pirms brauciena uz Palangu pa ceļam esat iebraucis Latvijas Radio atbildēt arī uz mūsu klausītāju uzdotajiem jautājumiem. Sāksim ar Rīgas domes lūgumu Ministru kabinetam. Rīgas domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs ir aicinājis jūs un vispār valdību nodot Rīgas pašvaldībai vismaz pāris procentu akcijas “Rīgas siltumā”, kas šobrīd ir valsts pārziņā, jo Bojārs uzskata, ka kontrolei pār “Rīgas siltumu” būtu jābūt pašvaldības rokās, jo galu galā dome ir tā, kas vairāk vai mazāk atbildīga par šādām lietām. Jūs pats vēl savulaik, kad bijāt Rīgas mērs, griezāties ar līdzīgu lūgumu pie valdības, un toreiz es saprotu, ka nekāda kustība nenotika. Kā jūs reaģēsit tagad?

Andris Bērziņš: — Labs jautājums. Vispirms — Gundars Bojārs vēl nav atsūtījis nekādus materiālus, tas tātad pagaidām ir mutisks pieteikums par to, ka viņš tā rīkosies. Otrs — “Rīgas siltumā” ir četri akcionāri, un šiem akcionāriem, protams, ir jālemj par “Rīgas siltuma” tālākās attīstības stratēģiju. Mēs tiešām savulaik lūdzām Privatizācijas aģentūrai, lai tā atdod mums divus procentus “Rīgas siltuma” akciju, taču jāsaka, ka šobrīd arī likumdošana ir nedaudz mainījusies, teiksim, mazo akcionāru interešu aizstāvība ir būtiski pastiprināta, un pat tie akcionāri, kuriem ir desmit procenti akciju, var bloķēt svarīgus lēmumus — tādus kā budžeta pieņemšana. Ja runājam par kontroli “Rīgas siltumā” atbilstoši šāsdienas likumdošanai, tad kontrolei — tas nozīmē budžeta sastādīšanu, peļņas sadali, faktiski amatpersonu iecelšanu — ir nepieciešami 75 procenti. Ja Gundars Bojārs iesniegs šos dokumentus, mēs tos izskatīsim.

— Jūsu personiskā nostāja?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka ir iespējams runāt par šo kontroles akciju procentu atdošanu, bet kontroles prēmija parasti vienmēr maksā pietiekami dārgi. Domāju, ka Rīgas pilsēta varētu mēģināt piedalīties privatizācijas procesā un nopirkt šos divus procentus varbūt speciāli tēmēti, kādēļ ne.

— Tātad jautājums par privatizācijas procesu — “Rīgas siltums” varētu tikt privatizēts?

A.Bērziņš: — “Rīgas siltumu” nav paredzēts privatizēt. Kaut gan tās akciju daļas, kas atrodas Privatizācijas aģentūras pārziņā, tīri teorētiski kādreiz acīmredzot būs privatizētas.

— Kad tas varētu būt, jūsuprāt?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt, neesmu dzirdējis pagaidām par šādiem plāniem.

— Šogad ne?

A.Bērziņš: — Neesmu dzirdējis.

— Bet, ja jums nāksies dzirdēt tādus plānus, tad kā jūs redzat to?

A.Bērziņš: — Es neesmu pret privatizāciju.

— Jūs varētu pieļaut tādu iespēju?

A.Bērziņš: — Protams.

— Un tad šos divus procentus lai nopērk Rīgas dome?

A.Bērziņš: — Redziet, pašvaldība nevar tieši piedalīties privatizācijas procesā, taču pašvaldība var nopirkt šos divus procentus. Pieņemsim, Tranzītbankas rīcībā ir tie paši divi procenti. Es domāju, no Tranzītbankas Rīgas pilsēta varētu atpirkt, no viena no akcionāriem.

— Bet no valsts?

A.Bērziņš: — Arī no valsts varētu, runa ir par to, ka mēs varētu ko mainīt, varbūt valstij nepieciešams kāds īpašums valsts funkciju nodrošināšanai, mēs varētu mainīt, skatīties, bet tad šis jautājums tā ir jāformē.

— Jūs pieļaujat varbūtību tirgoties par šiem diviem procentiem?

A.Bērziņš: — Protams, protams.

— Ejam pie nākamajiem jautājumiem. Pagājušajā reizē mēs pievērsām lielu uzmanību repatriācijas lietām. Man zvanīja Siliņa no Ventspils, viņa ir atgriezusies Latvijā 1994.gadā kopā ar dēliņu, kuram septiņi gadi. Viņa atgriezusies no Kirgīzijas un devusies uz Ventspili. Ventspilī viņai nav dota dzīvojamā platība, un Lemberga kungs ir vienmēr tad, kad bijusi saruna, pieprasījis, ka vismaz 16 gadi jānodzīvo Ventspilī un tad tikai var pārcelties uz šejieni, nekādu dzīvokli šai sievietei nav devis, nekādi pārcelšanās izdevumi viņai nav atmaksāti, jo tajā laikā tāda situācija vēl bija. Turklāt Daugavpilī muitā ir atvērts viņas tā saucamais konteiners, kur bija viņas mantas, un visas šīs mantas izlaupītas, ir ierosināta krimināllieta, vainīgie nav atrasti, viņa palikusi arī bez mantām. Viņa saka — arī darba nav, viņa dzīvo kādā pamestā armijnieku mājā, situācija samērā bezcerīga. Jūs pagājušo reizi runājāt par šīm repatriācijas lietām tik skaisti, bet aina īstenībā ir pavisam citāda.

A.Bērziņš: — Protams, katrā konkrētā gadījumā ir kādas problēmas, taču es neticu, ka Lemberga kungs būtu tā teicis, jo tas ir pretrunā ar likumu.

— Lemberga kungs vienmēr esot prasījis 16 gadus nodzīvot Ventspilī …

A.Bērziņš: — Likumdošana šādu nodzīvošanas cenzu nepieļauj, un vienkārši ir jāpilda likums. Cita lieta, ka dažkārt pašvaldībās nav brīvas apdzīvojamās platības, kuru uzreiz piešķirt. Taču es vienkārši aicinātu par šo ļoti komplicēto jautājumu uzrakstīt uz manu biroju, kaut vai vēstuli uz mana vārda. Es apsolu, ka pats personīgi pārbaudīšu visu soli pa solim, un, ja būs nepieciešams, mēs kādu rīcību veiksim.

— Kāds cits klausītājs jautāja tā: Gailis, bijušais Ministru prezidents, braukā pa jūru jau ilgāk nekā gadu, kas viņu sponsorē? Mēs stāstot, ka naudas Latvijā nav, bet vai viņš nenotērējot galu galā “Bankas Baltija” vai valdības naudu?

A.Bērziņš: — Pilnīgi droši varu pateikt šī jautājuma uzdevējam, ka nekādas valsts naudas tur nav un valsts šo pasākumu nesponsorē. Iesaku tad, kad kārtējo reizi būs Gaiļa kunga ziņojums par to, kurā vietā pašlaik jahta “Milda” atrodas, uzmanīgi pierakstīt, jo tur pašās beigās, man liekas, titros, ir redzami visi sponsori.

— Tad arī varēs uzzināt, kur tā nauda nāk.

A.Bērziņš: — Jā.

— Vairāki jautājumi ir bijuši par NATO lietām, cilvēki ir pietiekami satraukušies, viens no jautājumiem ir tāds: vai nevar būt tā, ka tās prasības, ko NATO izvirza, un te mēs runājam par vēlēšanu likuma grozījumiem un varbūt arī vēl ko tālāk, ka tās ir Putina direktīvas, ko viņš caur NATO mēģina realizēt.

A.Bērziņš: — Jā, es saprotu, ka cilvēkiem ir vēlēšanās pierakstīt dažādas īpašības dažādām amatpersonām. Protams, Krievijas prezidents Putins ir ļoti, ļoti nopietns un ar ļoti lielu varu apveltīts cilvēks un ļoti daudz dara Krievijas atjaunošanā, taču tik lielas ietekmes, lai diktētu un teiktu NATO dalībvalstīm, kas tām ir jādara un kādas prasības tām jāizvirza, viņam nav, un es ceru, ka tuvākā laikā un arī tālāk nebūs. Katrā gadījumā šis jautājums ir viens no tā sauktajiem politiskajiem kritērijiem, kur lords Robertsons teica ļoti skaidri — ja pilsoņi, tad visi pilsoņi ir vienlīdzīgi savās tiesībās gan vēlēt, gan būt ievēlētiem. Ja jūs vēlaties šīs valodas prasības padarīt stingrākas vai kaut kādā veidā specifizēt atbilstoši starptautiskiem standartiem, dariet to nevis vēlēšanu likumā, bet kādos citos likumos. Un mēs koalīcijā esam vienojušies vai gandrīz vienojušies par to, ka mēs visi kopā varētu nākt klajā ar priekšlikumiem — papildināt Latvijas Republikas Satversmi, nostiprinot tur latviešu valodu, un tad, kad tas būs izdarīts, es domāju, nevienam nebūs nekādu šaubu par to, ka kāds kaitējums vai kādi draudi varētu tikt attiecināti uz latviešu valodu un uz tās turpmāko pastāvēšanu, un tad acīmredzot varēs runāt arī par to, kā mainīt šo likumu.

— Publiski koalīcijas partneri ir pauduši izbrīnu — jūs esot solījis, ka tas varētu notikt vēl līdz Prāgas sammitam šajā rudenī.

A.Bērziņš: — Beigsim spēlēt paslēpes vai “aklās vistiņas” un skatīsimies patiesībai acīs: ne jau mūs kāds velk uz šo NATO, ne jau mūs kāds ir tur speciāli aicinājis. Mēs esam tie, kas gribam būt NATO, gribam nodrošināt ar to savai valstij ilgtermiņa drošību, drošību saviem bērniem, saviem vecākiem, stabilitāti valstī, uzplaukumu, un NATO mums ir līdzeklis, lai nodrošinātu to. Tātad, ja mēs skaidri saprotam un apzināmies, kāds ir mērķis, tad mums ir jārīkojas, lai šo mērķi sasniegtu, un šī politiskā prasība jeb politiskais kritērijs ir viens no tiem jautājumiem, kurš mums ir jāatrisina līdz brīdim, kamēr NATO dalībvalstis lems par NATO paplašināšanos.

— Cilvēki satraucas — vai tā maksa nav pārāk liela?

A.Bērziņš: — Mēs vispār tur neko nemaksājam, ja mēs latviešu valodas statusu nostiprinām Satversmē, tas ir daudz stiprāk nekā ar latviešu valodu, kas ir nostiprināta vienā atsevišķā likumā, kuru var mainīt ar vienkāršo balsu vairākumu. Satversmi var grozīt tikai ar divām trešdaļām no deputātu skaita, nevis no klātesošo deputātu skaita, kā tas ir likuma gadījumā. Tātad tur ir pavisam cita aizsardzība un cita drošība. Tātad sakārtojot šos jautājumus, mēs noņemam jebkuras bažas par to, ka kāds varētu mēģināt ko grozīt vai darīt citādi, nekā tas ir valsts interesēs.

— Cilvēki, protams, uztraukušies, vai tās ir pēdējās prasības, zvanīja kāds klausītājs un jautāja: vai nav tā, ka NATO grib varbūt mūs pavedināt uz soli, lai mēs paši atsakāmies no NATO, kā saka, ar pašu rokām beigās atrisināt to problēmu, lai Latvija neiestātos NATO?

A.Bērziņš: — Es jau vairākkārt esmu teicis, faktiski valstis nosacīti var sadalīt trijās grupās — valstis, kas ir tā sauktajā pelēkajā zonā jeb pārejas periodā, kad tās it kā mēģina vai nu izrauties no šīs zonas, vai atkrist atpakaļ. Ir bagātākās valstis, pie kurām neapšaubāmi ir jāpieskaita visas NATO dalībvalstis un arī Eiropas Savienības valstis. Un tad ir valstis, kas faktiski no tās pelēkās zonas ir izkritušas laukā un Apvienoto Nāciju Organizācijas statistikā tiek pieskaitītas pie trūcīgām valstīm. Mums ir jāizšķiras, ko mēs gribam darīt — ilgi atrasties šajā pelēkajā zonā un mēģināt pašiem saviem spēkiem izsisties, kļūt bagātākiem, atkrist atpakaļ to nabadzīgo valstu grupā un saņemt palīdzību, atbalstu no bagātākajām valstīm, ātri kļūt pašiem bagātākiem un pēc tam varbūt palīdzēt kādām citām pelēkajā zonā vai nabadzīgo valstu grupā esošajām valstīm tikt ārā no savām ikdienas problēmām.

— Vēl viens jautājums par NATO. Ja būs kreisa valdība, un te ir runa par to, ka būs vēlēšanas, vai tad neiznāks tā, ka pati valdība (ja būs kreisā) atteiksies no šī mērķa?

A.Bērziņš: — Es šobrīd negribētu prognozēt par kreisu, labu vai centrisku valdību. Daudzos gadījumos tās ir vienkārši definīciju problēmas. Daudz svarīgāk ir tas, kādus mērķus valsts attīstībai izvirza tie vai citi politiskie spēki, ja politiskie spēki saka — tirgus ekonomika, ja politiskie spēki saka — Eiropas Savienība, NATO, tas nozīmē, ka faktiski nekāda kursa maiņa Latvijas valstī nenotiks.

— Mums ir viens politiskais spēks, kurš saka “nē” NATO, un tas ir “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā”.

A.Bērziņš: — Jā, šobrīd tā tas ir, bet priekšvēlēšanu laikā mēs daudzas interesantas lietas droši vien piedzīvosim, redzēsim dažādus atšķirīgus solījumus un atšķirīgas pieejas, tā ka jāskatās uz šo jautājumu tā. Katrā gadījumā ir tāds precedents, piemēram, Slovākijas gadījumā, kur ir diezgan skaidri teikts tā — ja pie varas nāk kreisā valdība, tad iespēja saņemt uzaicinājumu kļūs problemātiskāka. Attiecībā uz Latviju šādi neviens nav paudis, bet jāsaka, ka tādas sarunas ir dzirdamas kuluāros vismaz.

— Pagaidām gan neizskatās, ka “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” varētu saņemt 51 procentu Saeimas deputātu mandātu.

A.Bērziņš: — Latviešu tautai piemīt veselais saprāts.

— Tāds ir jūsu viedoklis, protams.

A.Bērziņš: — Ja viņi balso par stabilitāti, par paliekošām pārbaudītām vērtībām.

— Zvanīja kāds klausītājs un sacīja tā: kontrabandas lieta ir bijusi pietiekami skaļa, tur tās lietas ir notikušas, nav neviena notiesātā, ir atkal pilnīgs klusums, tātad vainīgos neatrod.

A.Bērziņš: — Jā, nu mēneša vai pusotra laikā nevienā valstī nevienu nenotiesā. Prokuratūra strādā, gatavo apsūdzības, tad tās tiek virzītas uz tiesu, tā ka visi šie procesi notiek. Ministrs Segliņš visus šos jautājumus nopietni koriģē.

— Jūs vienā no iepriekšējiem raidījumiem sacījāt tā, ka 99 procenti no visiem procesiem, kas notiek valdībā un valstī, ir atklāti, mēs runājām par konfidencialitātes lietām. Klausītājs saka: bet es vienalga dzirdu — “Rīgas siltums”, “Latvijas kuģniecība”, “Lattelekom” — konfidenciāli, konfidenciāli… Kur tad tie 99 procenti?

A.Bērziņš: — Valdībā mums ir tiešām vairākas lietas, kuras pagaidām ir konfidenciālas, tās nav slepenas, nav sevišķi slepenas, neviena slepena vai sevišķi slepena lieta mums faktiski nav skatīta. Ir konfidenciālas lietas, piemēram, kādas divas trīs tiesu lietas, kurām ir svarīgi saglabāt konfidencialitātes statusu līdz brīdim, kamēr šīs lietas gūst kaut kādu risinājumu— pozitīvu vai negatīvu, un tad konfidencialitāte tiek noņemta un dokumenti ir publiski pieejami. Tas ir nepieciešams konkrēti tiesu gadījumā pašas tiesvedības sakarā, lai nebūtu nevajadzīgas informācijas.

— Bet, piemēram, viens no gadījumiem, kur Saeima grasās sasaukt ārkārtas sēdi, ir par šo mierizlīgumu “Lattelekom” lietā.

A.Bērziņš: — Tur šis konfidencialitātes līgums ir noslēgts ar advokātu firmu, kura apkalpo Latvijas valsti, kurai noslēgts līgums Ekonomikas ministrijas uzdevumā caur Privatizācijas aģentūru. Ministrs bija tas, kurš ierosināja konfidencialitāti, un Ministru kabinets šo konfidencialitāti atbilstoši likumam ir uzlicis, tā ka es pieļauju — pat ja būtu tāds Saeimas nolēmums, mēs nevarētu lauzt šo konfidencialitātes līgumu, kurš ir ar advokātu kompāniju, nesamaksājot milzīgi lielu soda naudu.

— Bet šīs bažas par to, ka tur notiek atkal kaut kas… kāpēc tauta nevar zināt, kāds tas līgums ir?

A.Bērziņš: — Katrā gadījumā nekāda līguma jau vēl nav, nav diskusiju dokumentu, par kuriem katrā konkrētā reizē tiek lemts, un arī visi šie dokumenti pēc tam, kad šis jautājums būs tā vai citādi atrisināts, būs publiski pieejami.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā