"Šķēršļi meklējot kopsaucējus"

Vislabāk man patīk zīmēt līnijas. Brīvi vilkt tās ar ūdenī un krāsā mērcētu mīkstu otu uz papīra. Vilkt līnijas, kas atgādina kādu dzīvnieku, putnu vai ideju. Reiz, pētot uzvilkto līniju, es aptvēru, ka nevilšus esmu uzzīmējusi to, par ko domāju jau labu laiku — Eiropas kontūru. Līniju, kas Eiropas rietumos un dienvidos ir koši zila, bet tā, virzoties uz ziemeļiem un nokļūstot pie Baltijas valstu robežām, zaudē savu intensitāti un kļūst blāvāka — neziņas un šaubu krāsā, kam tomēr cenšas izlauzties cauri arvien platāks cerību impulss... Tālāk uz ziemeļiem, pie Somijas un Zviedrijas robežām, līnija ir atkal zila, savā lokā iekļaudama Rietumeiropu un ietecēdama Vidusjūrā, kas atrodas pašā Eiropas kultūras sirdī...

Eiropa, pretrunīgais kontinents, kas nes Zeva nolaupītās Feniķijas valdnieka meitas vārdu. Eiropa, kas pēc postītājiem kariem beidzot spējusi radīt un iemiesot ideju — Eiropas Savienību (ES) — valstu vienotāju to dažādībā...

Kāpēc arī Latvijas robežu vēl nevar vilkt ES kontūru krāsā? Vai tad Latvija kopš aizlaikiem nav bijusi pilntiesīga Eiropas daļa? Jo Eiropas ceļi un neceļi uz Latviju un tai cauri gājuši jau kopš grieķu Dzintara ceļa. Tad vikingu maršruti, kristianizācija. Vai daudzi Eiropas impulsi šeit nav atbalsojušies ar pārsteidzoši uzņēmīgu gatavību? Viens no šādiem Latviju un Eiropu saistošiem pavedieniem bija (un tā sekas joprojām ir) Reformācija. Un kā lai nemin to, ka varbūt visu laiku viseiropeiskākais gara darbs — I.Kanta "Tīrā prāta kritika" — savu pirmizdevumu piedzīvo Rīgā? Mūsu Latgale, lai arī skaļi saukta par visatpalikušāko reģionu šaipus zilajām kontūrām, ir viskoncentrētākās Eiropas kultūras nesēja Latvijā. Ezeru zeme, kurā sastopas eiropeiskais katolicisms ar pareizticību — ticību, ko slāviem deva Bizantijas grieķi. Bizantijā dzimusī ticība dzīvo Latgalē...

Pēc Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām Latvijā, tāpat kā pārējās Eiropas valstīs, izveidojās parlamentāra valsts iekārta un pat Ulmaņa vienvaldības izveidošanās (protams, atbilstoša tajā laikā Latvijā valdošajiem apstākļiem) sakrita ar politiskajiem procesiem daļā Eiropas valstu. Tā, šķirstot Latvijas vēstures lappuses, tur rakstītais pastāvīgi ir sasaucies, savijies ar Eiropas vēstures gaitu. Tomēr ir šķēršļi, pārmija, kas pavērsa mūsu vēsturi citā virzienā. Pārmija, kas daudzu latviešu likteņceļiem lika izbeigties izsūtījumā Sibīrijā, kas lika bezcerībā aiziet no dzīves daudziem latviešu virsniekiem, redzot, ka viņi nekad necīnīsies zem sava — sarkanbaltsarkanā — karoga, bija 1940.gada 17.jūnijs. Pēc mana ceļojuma uz Somiju radi, kas dzīvo ārzemēs (šīs pašas pārmijas dēļ), teica, ka Somijā es varējusi redzēt to, kāda varētu būt Latvija, ja nebūtu šī drausmīgā 1940.gada 17.jūnija un visa tā, kas tam sekoja. Toreiz šie vārdi mani kaitināja. Un kaitināja vēl jo vairāk tāpēc, ka sirds dziļumos es sapratu, ka tā ir taisnība.

Šobrīd ir skaidrs ne tikai mums, latviešiem, bet arī nācijām Eiropā un citur pasaulē, ka Latvijas logam uz pasauli dzelzs priekškars tika piekārts varmācīgi un ka tāpēc mūsu valsts gāja citu attīstības ceļu. Piecdesmit gadu regresa, kultūras deģenerācijas, faktiskās atpalicības un atpalicības apziņas — okupācijas ceļu. Taku tumsā un melos, uz kuras atstātās pēdas vēl mīt Latvijā un latviešos. Braucot pa lauku ceļiem, bieži vien visneiedomājamākajās vietās skatiens atduras pret agrāko laiku godības nožēlojamām paliekām — sabrukušas vai pussabrukušas lielfermu ēkas; cilvēki, kas tajās strādājuši, tagad slīgst bezcerībā un nabadzībā, jo viņiem ar niecīgo izglītību, kuras pietika, lai strādātu fermā par slaucēju vai traktoristu, mūsdienās ir gandrīz neiespējami sagādāt iztiku, un arī pārkvalificēšanās ir gana grūta un sarežģīta, ja pietrūkst līdzekļu izdzīvošanai. Un ticības sev un savai valstij arī nav. Tomēr brūkoši mūri un cilvēku likteņi nav vienīgais, ko Padomju Savienība mums atstājusi...

Dažkārt es Latviju iedomājos kā kuģi. Kā mazu, izturīgu kuģīti, kura vadība nodota cita kapteiņa, stūresvīra, bocmaņa un citas komandas rokās. Kuģis ir daudz izturējis, tam nepieciešama labošana, taču tā jāizdara esot ceļā, jūrā, jo vienu ostu kuģis nule atstājis, nevēlēdamies tur vairs atgriezties, un nu dodas uz citu, kas, kaut gan vēl blāvi, tomēr saskatāma pie apvāršņa. Mūsu kuģa labošana, sakārtošana jau notiek. Un darāmā ir daudz! Jāsaved kārtībā kuģa — Latvijas tiesu un izglītības sistēma, jānodrošina, lai, piemēram, Latvijas jaunie ārsti varētu konkurēt ar pārējo Eiropas valstu ārstiem; jāsakārto likumi atbilstoši ES prasībām. Jā, jādara vēl daudz, taču daudz jau ir padarīts, sakārtots. Latvijas pensiju sistēma tā ir viena no modernākajām Eiropā, taču Latvijai vēl nav tik daudz līdzekļu, lai nodrošinātu tās pilnvērtīgu darbību.

Tomēr šie šķēršļi nav vienīgie, kas mazajam kuģim — Latvijai — liedz iebraukt Eiropas Savienības ostas ūdeņos. Šķēršļi, barjeras, pretestība aug arī kuģa komandas prātos. Piecdesmit gadus kuģis ir gulējis tumšā, slēgtā ostā, piecdesmit gadus latvieši ir, kaut arī negribot, piederējuši citai vērtību sistēmai, kurā dominēja meli, iedzītas bailes runāt skaidru valodu, divdomība. Ir grūti, daudziem pat neiespējami, pārorientēties. Kuģim ir vieglāk mainīt kursu, nekā tā komandai pierast un aptvert kursa maiņu. Vai tiešām arī latviešiem, lai atrastu savu apsolīto zemi, paaudžu ilgumā būtu jāklīst pa tuksnesi?

Manuprāt, šķērslis ir tas, ka mēs, latvieši, vēl tā īsti nespējam pieņemt Eiropas vienotības ideju, to, ka mums, kas tik tikko atbrīvojušies no vienas savienības — PSRS, jau jāstājas nākamajā — Eiropas Savienībā (kas gan no pirmās ir ļoti, ļoti atšķirīga). Latvija par maz ir izjutusi savu suverenitāti, savu spēju pašai pieņemt lēmumus; latvieši pārāk īslaicīgi ir bijuši kungi paši savā valstī — arī tā ir viena no Latvijas gadsimtu gaitā augušās vēstures īpatnībām... Daudzu mūsu kuģa komandas locekļu prātos ir vēl kāds šķērslis. Iespējams, ka komanda baidās noslīkt ES zilumā. Latvieši baidās zaudēt savu etnisko identitāti, nacionālo piederību. ES informatīvie bukleti un brošūras runā par vienotību dažādībā. Jā, tas skan labi, jauki, cerīgi, tas pieļauj prievīšu, Lielvārdes jostu, rakstaino sagšu, auseklīšu un Dziesmu svētku saglabāšanos, taču — cik ilgi? Var jau teikt, ka tik ilgi, kamēr mēs paši, latvieši, to vēlēsimies, bet vai šajā milzīgajā dažādībā mūsu oriģinalitāte nepazudīs? Es nezinu, mēs nezinām, un tas biedē.

Arī pagātne ceļ šķēršļus. Pareizāk sakot, līdz mūsdienām saglabājušies pagātnes liecinieki, ēnas. Piemēram, kādreiz tik varenā Krievija, valsts, ar kuru mēs esam tik cieši saistīti gan ar mūsdienu (un ne tikai mūsdienu) ekonomiskajām, gan ar pagātnes vēsturiskajām saitēm. Šī lielvalsts, kas kādreiz sevī ietvēra tik daudz dažādu nāciju, apspieda tik daudz dažādu tautu gribu, kultūru un brīvību, nevēlas saprast, ka Latvija, ilggadēja Krievijas impērijas (un vēlāk PSRS) sastāvdaļa, province, Pētera I cirstais logs uz Eiropu, nu ir neatkarīga, autonoma, ka logs Latvijā ir aizvēries tikai uz Krievijas pusi; Latvija arvien vairāk attālinās (politiski) no Krievijas, un nākotnē Latvijas robeža ar Krieviju būs ES un NATO robeža. Vai pietiekams pierādījums visam iepriekšminētajam nav tas, ka Krievija neatbalstīja (un joprojām neatbalsta) ES paplašināšanos? Vai Eiropa var justies droša, ja tai ir tāds drauds kā nesakārtotā Krievija un tās atomieroči? Krievija, kuras prezidents ilgu laiku bija tikai ēna, politisku spēku balstīts manekens, kas savu varu gadsimtu mijā atdeva kādam, ko pasaule nepazīst, kādam, kura rīcība un tālākie plāni ir vēl mazāk prognozējami kā pēkšņi siseņu baru uzbrukumi... Tie ir šķēršļi mūsos un pagātnē...

Tomēr vai šī osta, kas blāvo tur, tālumā, maz ir gatava uzņemt mūs savos zilajos ūdeņos (manuprāt, tagad ir, bet pirms neilga laika nepavisam ne)? Ir arī šķēršļi, kas vēl nav nojaukti (vai arī nav tik viegli nojaucami?) Eiropas apziņā.

Jā, mēs dzirdējām, mums teica, ka Latgale ir visnabadzīgākais Eiropas reģions, un mēs ne tikai dzirdējām, mēs arī saņēmām subsīdijas, naudu, lai celtu dzīves līmeni Latgalē. Saņemsim subsīdijas... Arī tad, kad būsim iestājušies ES. Saņemsim tāpat kā nabadzīgākās ES dalībvalstis — Portugāle, Grieķija, kuras, starp citu, nemaz tik ļoti neatbalsta ES paplašināšanos. Jo tad to valstu, kurām nepieciešami pabalsti, loks paplašināsies un nauda būs jāsadala vairākām palīdzību lūdzošām plaukstām... Osta, kurā mēs vēlamies nokļūt (un iespējams drīzāk), pati šobrīd atrodas lielu pārmaiņu priekšā — ES paplašināšanās, kam nav vēsturiska dubultnieka, vadības pārkārtošanās —, un tikai nesen paziņojusi par savu lēmumu vērt vaļā ostas vārtus arī mazajam kuģim Latvijai. Jo šī osta mums ir jāsasniedz.

Lai nebūtu vairs karu un okupāciju, kas dzelzī kaltajos zābakos soļoja pāri Latvijai, izpostīdami dzīves. Lai man nebūtu jāstāsta saviem mazbērniem tas, ko mana vecmāmiņa stāstīja man: par pratināšanu čekas pagrabos spoža prožektora gaismā, par sliežu klaboņu zem lopu vagonos esošo cilvēku smaguma, par vēstulēm no tāluma, to ceļam apsīkstot asaru straumītē, par garumgarām rindām pēc paša nepieciešamākā, par to, kā ir, kad nevari teikt to, ko domā, baidoties no netaisnīga soda, par to, kā ir, kad jādzīvo ar aizdomām pat pret tuvāko draugu... Un arī — lai mani mazbērni zinātu, dzīvodami tagad tik tālajā nākotnē, ko nozīmē piedalīšanās Dziesmu svētkos, lai sajustu, ka ir kaut kas, kas mūs atšķir no nāciju simtiem, lai neaizmirstu iedegt Jāņu ugunskuru tieši vidū Eiropeiskajai Steigai...

Par visu to es domāju, velkot zilas līnijas ar ūdenī un krāsā mērcētu otu uz baltas papīra lapas un cerot, ka kādudien to valstu robežas, kas pašlaik blāvo cerību un ilgu gaišajā krāsā, kādreiz leposies koši, koši zilas visapkārt ne tikai Vidusjūrai, bet arī Baltijas jūrai. Mazais kuģis, kam kopš aizlaikiem Latvijas vārds, sasniegs ostu, uz kuru tas dodas.

Ilze Ramāne,  Limbažu 1.vidusskola