Par valsts sociālās politikas plusiem un mīnusiem

Vakar, 28.februārī, Labklājības ministrijā tika prezentēta virkne sociālās politikas 2001.gada pētījumu. Šādi pētījumi tiek veikti katru gadu un ir atzīti par svarīgu sociālās politikas analīzes un arī izstrādes instrumentu ministrijas darbā, jo sniedz nozīmīgu informāciju par sociālās politikas attīstību, panākumiem un neveiksmēm, dod ierosmes pārmaiņām.

Vakar žurnālisti un citi interesenti tika iepazīstināti ar sešu pētījumu rezultātiem un secinājumiem — “Iedzīvotāju izpratne un attieksme par dzimumu līdztiesības jautājumiem”, “Sociālā apdrošināšana Latvijā: komunikatīvās un informatīvās kampaņas par sociālo apdrošināšanu sagatavošana un novērtēšana”, “Jauniešu sociālās problēmas rehabilitācijā no atkarības vielu lietošanas”, “Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un izmantošana trūcīgo iedzīvotāju vidū”, “Iedzīvotāju imunizācijas pret ērču encefalītu kavētājfaktoru apzināšana un profilakses pasākumu veicināšana Latvijas Republikā un “Sociālo garantiju nodrošināšana pašvaldībās bez vecāku gādības palikušajiem bērniem pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas”. Turpinājumā neliels ieskats dažos no veiktajiem pētījumiem.

Par dzimumu līdztiesību

Runājot par dzimumu līdztiesības jautājumiem mūsu valstī, pētījuma autori — sabiedriskās domas pētījumu centrs “SKDS” — uzsver, ka ir jāapzinās un jāsaprot: paralēli juridiskajai dzimumu nevienlīdzībai pastāv reālā nevienlīdzība. Latvijas normatīvajos aktos garantētās vienlīdzīgās tiesības vīriešiem un sievietēm visās dzīves sfērās reāli bieži vien nedarbojas. Pētījums ļauj ieraudzīt faktu, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata: valstī pastāv reāli tiesību ierobežojumi vecuma, veselības stāvokļa, tautības un arī dzimuma dēļ, kaut teorētiski — likumdošanā — viss ir kārtībā. Aptuveni vienāds aptaujāto skaits (mazliet pāri 40 procentiem) gan piekrīt, gan noliedz viedokli, ka vīrietis mūsu sabiedrībā tiek vērtēts augstāk nekā sieviete, ka dzimumu līdztiesības jautājumiem tiek pievērsta pārspīlēta uzmanība, ka sievietes pašas ir vainīgas, ja pret viņām izturas kā pret zemākām būtnēm.

Par jomu, kurā visai bieži vērojama nevienlīdzība dzimuma dēļ, tiek nosaukta ekonomika — darba un karjeras iespējas, atalgojums. Vairāk nekā trešdaļa aptaujāto atzīst, ka vīriešiem ir lielākas izredzes sākt uzņēmējdarbību, virzīties pa karjeras kāpnēm, ka sievietēm ir grūtāk atrast darbu vispār un saņemt par to labu atalgojumu.

Pētījums apstiprina arī to, ka Latvijā joprojām ir visai stingri noteikti priekšstati par “sieviešu” un “vīriešu” profesijām, ka vīrieši dod priekšroku darbam ar lielāku atalgojumu, bet sievietes — darbam, kas dod lielākas sociālās garantijas.

Par vīriešu tiesības ierobežojošu apstākli aptaujā tika minēts fakts, ka tēvs šobrīd nevar reāli izmantot atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas, kas ir svarīgi gan sievietēm (71,7 procentiem no aptaujātajām), gan vīriešiem (56,8 procentiem). Trīs ceturtdaļas aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka saņemt materiālu palīdzību bērna audzināšanai šķiršanās gadījumā un vispār audzināt bērnu šādā situācijā sievietēm ir lielākas iespējas nekā vīriešiem. Pētījumā pat izskanējuši viedokļi, ka pēc vecāku šķiršanās vīrietis nereti tiek izstumts no līdzdalības bērna audzināšanā.

Par informācijas apriti sociālajā apdrošināšanā

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis ir nodrošināt sociālo stabilitāti un drošību iedzīvotāju vidū. Būtisks uzdevums mērķa sasniegšanai ir maksimāla iedzīvotāju līdzdalība visos sociālās apdrošināšanas procesos, izpratnes un atbildības veicināšana par savu materiālo nodrošinājumu. Pētījumu par iedzīvotāju informētības līmeni par sociālās apdrošināšanas jautājumiem un par to, cik veiksmīgi ir bijuši dažādi informatīvie pasākumi, veicis Baltijas Sociālo zinātņu institūts.

Aptaujas rezultāti parādīja, ka Latvijas iedzīvotāju uzticība valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai pēdējos gados nav būtiski mainījusies — kā uzticamu to vērtē 35 procenti, bet kā neuzticamu - 50 procenti aptaujāto. Joprojām lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju (84 procenti) par netaisnīgu uzskata pensiju sistēmu. Lai gan pētījuma rezultāti liecina, ka vairāk nekā trešā daļa Latvijas cilvēku uzskata, ka viņu zināšanas par sociālās apdrošināšanas jautājumiem pēdējā gada laikā ir uzlabojušās un 7 procenti iedzīvotāju pat uzsver, ka zināšanas ir kļuvušas krietni labākas, kopumā attieksme pret sociālās apdrošināšanas sistēmu nav uzlabojusies.

Par jauniešu sociālo rehabilitāciju

Kādas ir alkoholisko dzērienu un narkotiku varā nonākušo jauniešu sociālās rehabilitācijas vajadzības, un cik lielā mērā tās spēj apmierināt pašvaldības, kurām pienākumu nodrošināt šādu personu sociālo rehabilitāciju uzliek likums “Par sociālo palīdzību” — tas ir galvenais jautājums, uz kuru pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma atbildi mēģināja rast SIA “Attika E”.

Lai gūtu atbildes un pārskatāmu ainu par sociālās rehabilitācijas vajadzību un piedāvāto risinājumu atbilstību, visām Latvijas pašvaldībām tika izsūtītas aptaujas anketas. Atbildes saņemtas no 305 pašvaldībām. Lielākā daļa lauku un rajonu pilsētu pašvaldību norāda, ka to teritorijās jauniešu ar atkarības problēmām nav. To, ka šādi jaunieši ir un pastāv arī viņu rehabilitācijas problēmas, atzīst tikai 8,8 procenti no lauku pašvaldībām un 33,3 procenti no rajonu pilsētu pašvaldībām. Par būtiskākajiem faktoriem, kas traucē pilnvērtīgu sociālās rehabilitācijas nodrošināšanu jauniešiem, kas cieš no alkoholisko un narkotisko vielu atkarības, pašvaldības nosauc nepietiekamos līdzekļus, ko pašvaldības no sava budžeta var atvēlēt šim mērķim, pašu jauniešu neieinteresētību un pat naidīgumu pret iespējamo risinājumu piedāvājumiem, kā arī kvalificētu sociālo darbinieku un vispusīgas metodiskās literatūras trūkumu.

Pašvaldību darbinieki kā nozīmīgu apgrūtinājumu pietiekami kvalitatīvas palīdzības sniegšanā min arī faktu, ka nav neviena normatīvā akta, kas tieši norādītu jauniešiem sniedzamā atbalsta veidus un apjomu. Ir tikai likums, kas deleģē funkcijas, neko sīkāk nepaskaidrojot. Līdz ar to pašvaldības dara, ko māk un spēj, taču nereti šī pakalpojuma sniegšana tiek uzskatīta arī par papildu apgrūtinājumu pašvaldības budžetam.

Savukārt paši jaunieši, kas atrodas rehabilitācijas procesā, uzsver, ka viņiem nepieciešama galvenokārt materiāla rakstura palīdzība. Par galvenajiem pamudinājumiem lietot atkarību radošas vielas jaunieši nosauc nelabvēlīgo situāciju ģimenē, nespēju integrēties izglītības un darba tirgū, kvalitatīvu brīvā laika pavadīšanas iespēju trūkumu.

Par veselības aprūpi trūcīgajiem iedzīvotājiem

Tā kā nabadzība joprojām ir viena no Latvijas aktuālākajām problēmām, pētījuma veicēju — Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta — galvenais uzdevums bija veikt kompleksu analīzi par to, cik pieejama ir veselības aprūpe trūcīgajiem valsts iedzīvotājiem.

Aptaujas laikā secināts, ka trūcīgajiem iedzīvotājiem raksturīgas hroniskas saslimšanas smagā formā, jo slimību ārstēšana vairumā gadījumu sākta ar novēlošanos. Tam, ka cilvēki neiet pie ārsta, cēlonis ir viņu ekonomiskais stāvoklis, kas īpaši aktuāls ir laukos, kur medicīnas pakalpojumus sadārdzina transporta izmaksas līdz ārstniecības iestādei. Trūkst informācijas par veselības pakalpojumu pieejamību un atvieglojumiem, ko dod trūcīgā iedzīvotāja statuss. Nereti nabadzības apzīmogotajiem ļaudīm nākas sastapties ar paviršu un nicinošu medicīniskā personāla attieksmi.

Raksturīgi, ka trūcīgie iedzīvotāji vispirms cenšas rūpēties par savu bērnu veselību, ārstēšanu un profilaksi un tikai tad par sevi.

Daudzas papildu grūtības sagādā pati veselības aprūpes sistēma. Piemēram, fakts, ka pacientu norīkot pie speciālista var tikai ģimenes ārsts, sadārdzina speciālista apmeklējumu, īpaši lauku iedzīvotājiem. Tāpat nelabvēlīga trūcīgajiem ir jaunā recepšu izrakstīšanas sistēma, kas arī prasa ģimenes ārsta papildu apmeklējumu.

Pilnu informāciju par visiem pētījumiem var iegūt Labklājības ministrijas apkopotajā bukletā “Labklājības ministrijas sociālās politikas pētījumu rezultāti 2001.gadā”. Ar pētījumiem var iepazīties arī Labklājības ministrijas mājaslapā.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore