Izglītība ar Eiropas zīmi

Pēteris Bušmanis, LLU mācību prorektors, — "Latvijas Vēstnesim"

Aprīļa nogalē Somijā notika Baltijas jūras valstu 5. konference "Valsts izglītības kvalitāte". To rīkoja organizācija "Starptautiskā izglītība". Šī bija jau piektā šāda tikšanās starp Baltijas jūras reģiona valstīm. Tajā piedalījās visu desmit Baltijas jūras valstu pārstāvji no Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas, Vācijas, Polijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Krievijas.

"Starptautiskā izglītība" ( Education International — EI) ir pasaules skolotāju, t.sk. augstskolu mācībspēku, organizācija, kurai ir 300 kolektīvie biedri no 153 valstīm. Tas nozīmē, ka EI apvieno 24 miljonus skolotāju no visas pasaules. Organizācija apvieno lielas daļas pasaules valstu skolotāju organizācijas, kuras nosacīti var iedalīt divās grupās pēc ekonomiskās un sociālās attīstības. Attīstīto valstu, t.sk. Ziemeļvalstu un pārējo Baltijas jūras valstu, izglītības iespējas ir nodrošinātas, un tās ir pilsoņu tiesības jau vairāk nekā gadsimtu. Otru grupu veido valstis, kurās izglītības ieguves iespējas vēl nav pilnībā nodrošinātas. Pasaulē pašlaik 125 miljoni bērnu vispār nevar apmeklēt skolu, analfabētu skaits tiek lēsts ap 800 miljonu jeb 13 % no zemeslodes iedzīvotāju skaita. EI savā pasaules kongresā 1998.gadā nolēma izvērst vispasaules kampaņu valsts izglītības nodrošināšanai. Tajā pašā laikā tiek pievērsta uzmanība arī nepārtrauktās izglītības attīstībai visos reģionos, t.sk. Baltijas jūras valstīs.

Konferencē tika apskatīti visu izglītības līmeņu jautājumi, sākot no pirmskolas līdz tālākizglītībai. Plenārsēdēs ziņojumus par izglītības attīstības un kvalitātes jautājumiem sniedza EI vadītāji, Eiropas Savienības pārstāvji, Somijas, Zviedrijas izglītības organizāciju vadītāji. Galvenais darbs ritēja sekcijās. Vislielākais dalībnieku skaits bija augstākās izglītības sekcijā, kur no Latvijas piedalījās LU Bioloģijas fakultātes dekāns Indriķis Muižnieks, Augstākās izglītības padomes pārstāve Ārija Konstantinova un LLU mācību prorektors Pēteris Bušmanis. Pavisam notika četri atsevišķi semināri.

1. seminārs "Vai ir harmonizācija?" bija veltīts Eiropas 30 valstu izglītības ministru pieņemtās Boloņas deklarācijas (1999) "Par Eiropas kopējo augstākās izglītības telpu" īstenošanai augstākās izglītības attīstības gaitā.

Deklarācija paredz līdz 2010.gadam sasniegt šādus mērķus:

• izprotamas un salīdzināmas grādu sistēmas izveide, t.sk. Eiropas vienotā diploma pielikuma ieviešana;

• uz diviem līmeņiem (pamatstudijas un augstākās/zinātniskās studijas) bāzētas augstākās izglītības sistēmas izveidi. Pamatstudiju, t.sk. akadēmisko, diplomam jādod gan kvalifikācija darba tirgum, gan tiesības turpināt studijas augstākā līmenī;

• studentu un mācībspēku brīva pārvietošanās Eiropā;

• salīdzināmas kredītpunktu sistēmas (ECTS) izveide; studiju priekšmetu aizvietošana, bet ne tikai pielīdzināšana; kredītpunktu ieguve un uzkrāšana arī ārpus formālās augstākās izglītības, t.sk. tālākizglītībā;

• salīdzināmu augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas metodiku un kritēriju veidošana;

• Eiropas dimensiju ieviešana attiecībā uz programmu attīstību, augstskolu sadarbību, mobilitāti, integrētām studiju, pētniecības un prakses programmām.

Boloņas deklarācijas idejas īstenošana prasa visām valstīm pārskatīt savas studiju sistēmas, kursu vērtējumus kredītos, saskaņot augstskolu darbību ar darba devējiem u.c. ar mērķi nodrošināt ES un citu valstu pilsoņu brīvas pārvietošanās un darba izvēles iespējas. Pārejas valstīs šo prasību ieviešana, šķiet, ir mazāk problemātiska, jo reformu procesi turpinās. Latvijā daļa šo ideju jau ir realizētas pat pirms Boloņas deklarācijas pieņemšanas.

2.seminārs bija veltīts augstskolu finansēšanas jautājumiem. Ziemeļvalstis un Vācija orientējas uz zināmu augstskolu patstāvību finansējuma izlietojumā, piešķirot augstskolai paredzēto kopējo summu un noslēdzot vienošanos ar valdību par konkrētiem uzdevumiem (Somija). Daudzās valstīs izvirzīts jautājums par līdzdalības maksājumiem studijām. Tika atzīts, ka valstīs ar zemu labklājības līmeni vispārējas studiju maksas ieviešana pasliktinās augstākās izglītības ieguves iespējas. Arvien lielāka loma ir līdzekļu piesaistei pētniecības veikšanai un darba devējiem. Tomēr vērojama tendence pārejas valstīs (Krievija, Polija, Latvija) šo līdzekļu daļu pakļaut stingrai valsts uzskaitei un sadalei, un tas bremzē augstskolas iniciatīvu. Būtisks bija atzinums, ka kvalitāti bez atbilstoša finansējuma nevar nodrošināt.

3. seminārs bija veltīts jautājumam "Kā sagatavoties iestājai Eiropas Savienībā?". Faktiski bija divas jautājuma daļas: kā gatavoties ES un kādas būs sekas pēc iestāšanās ES. Pirmām kārtām ir jāsakārto visas lietas, jānodrošina izglītības kvalitāte, ieviešot akreditāciju u.c. Diskutabls ir jautājums par privāto augstskolu īpatsvaru, tas ir aktuāls atsevišķās valstīs (Polija, Igaunija, Latvija). Grūtības ir sekmīgi konkurēt ES projektos, īpaši zinātnes jomā. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā varētu būt aktuāls jautājums par akadēmiskā personāla migrāciju uz valstīm ar krietni augstāku atalgojumu.

4.seminārs "Mobilitāte vai smadzeņu noplūde?" bija veltīta darba tirgus jautājumiem gan attiecībā uz augstskolu beidzējiem, gan jo īpaši akadēmisko personālu.

Vērojama vispārēja mācībspēku novecošanās tendence un tiek domāts par to atjaunošanu. Bieži vien augstskolas nespēj konkurēt darba tirgū, lai arī Ziemeļvalstu mācībspēku darba alga ir vismaz 10 reizes lielāka nekā Latvijā. Tiek veikti pasākumi jaunās akadēmiskās paaudzes ienākšanai (Vācija, Dānija). Satraukumu visās valstīs rada arvien pieaugošā mācībspēku slodze, jo studentu skaits aug, bet mācībspēku skaita palielinājums ir neliels. Attiecībā uz vecumu līdzīgi ierobežojumi ir praktiski visās valstīs. Pārejas valstīs arvien aktuālāks kļūst jautājums par spējīgāko speciālistu izceļošana uz attīstītajām valstīm.

Kopumā, salīdzinot pārmaiņu procesus augstākajā izglītībā Latvijā un pārējās Baltijas jūras valstīs, vērojams, ka:

• pārmaiņas notiek visās valstīs, analogs ir risināmo problēmu loks, tikai ir atšķirīgi līmeņi vai starta pozīcijas;

• rietumvalstīm, kurās augstākās izglītības sistēmas ilgstošā laika posmā stabilizējušās, jūtama lielāka problēma sekot Eiropas vienotās mainības prasībām nekā "jaunajām" valstīm, kurās kardinālas reformas risinājušās pēdējos desmit gados un pārmaiņu procesi liekas izprotamāki;

• akadēmiskās pēctecības, t.i. mācībspēku atjaunošanas nodrošinājums prasa īpašus pasākumus arī no valsts puses;

• finansējuma, t.sk. studiju maksas ieviešana, saistāma ar sabiedrības labklājības līmeni, tam ir ļoti būtiska sociālā nozīme;

• rietumvalstis virzās uz augstskolu darbības decentralizāciju un autonomiju, Latvijā pašlaik vērojami pretēji procesi — centralizācija un augstskolu autonomijas ierobežošana;

• attīstītajās valstīs augstākās izglītības attīstība un darbība ir bāzēta uz tirgus saimniecību, turpretī pārejas valstīs šos procesus nodrošina galvenokārt akadēmiskā personāla intelektuālais un morālais potenciāls.