No Saeimas tribīnes:

Boriss Cilevičs:

(..) Lielākā daļa no mums, klātesošajiem šajā zālē, ir pietiekami veci cilvēki, lai atcerētos 1985.gadu un Gorbačova cīņu pret alkoholismu. Un man šķiet, ka viss jauns ir labi aizmirsts vecais. (..).

Jo patiešām, jūs domājat, ka, ja nebūs iespējams pirkt alkoholu, tad cilvēki nedzers? Es domāju, ka dzers. (..) Ja ir pieprasījums, tad būs arī piedāvājums. Bet šis alkohols būs apšaubāmas kvalitātes. No tā, protams, nemaksās absolūti nekādus nodokļus, tātad mēs neko neatrisināsim, bet tikai zaudēsim. Neaizmirsīsim mūsu kaimiņu igauņu bēdīgo pieredzi, tepat mūsu robežas tuvumā vairāki cilvēki nomira. Tieši tāpēc, ka viņiem acīmredzot nebija iespējas naktī nopirkt salīdzinoši kvalitatīvu alkoholu.

Kā tas ietekmēs narkotiku lietošanu? Ja mēs zinām, ka mums ar narkotikām šobrīd ir pat lielākas problēmas nekā ar alkoholu un tur nekāda legālā tirgus vispār nav.

Tātad, apgrūtinot iespējas dabūt legāli, teiksim, tādu vieglu narkotisko vielu — alkoholu, vai mēs nemudināsim jaunos cilvēkus tomēr aktīvāk iesaistīties tajā pilnīgi nelegālajā narkotiku tirgū? Ir kādi pētījumi, vai kāds par to ir domājis? Vai tas ir tikai tāds populistisks gājiens, kā Gorbačovam bija? Jau toreiz... es gribu atgādināt...patiešām avīzē “Pravda” pēc pāris mēnešiem publicēja tādas ļoti priecīgas atskaites, ka alkohola lietošana pazeminās, ļoti būtiski samazinās, tajā pašā laikā speciālisti rakstīja par to, ka cukura patēriņš pieaug, nu ne jau tāpēc acīmredzot, ka cilvēki šņabja vietā dzēra tēju ar cukuru. Skaidrs, ka tur kandžu taisīja, un tā tālāk. Bet tas pats būs arī mums tā, kā tas jau bija desmitiem reižu… Tur visādas valstis, un nekādi līdzīgi pasākumi nekādu panākumu nenodrošināja.

Un vēl viens aspekts, kas patiešām ir specifisks Latvijai. Mēs ļoti labi zinām, ka šobrīd notiek nu, teiksim tā, mazumtirdzniecības tirgus pārveidošana. Liela daļa no tiem mazajiem veikaliem, kas pieder mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, bankrotē, viņi nevar izturēt konkurenci ar lielajiem supermārketiem, ar tiem tīkliem, kas šeit ienāca un attīstās. Tie mazie veikali, kas vēl izdzīvo šobrīd, lielākoties tie izdzīvo tieši tāpēc, ka viņi saņem peļņu, legālu peļņu ar nodokļiem vai aplikto peļņu tieši no alkohola tirdzniecības nakts laikā, ko lielie surpermārketi nedara. Tātad faktiski šie pasākumi novedīs pie tā, ka šie mazie un vidējie uzņēmēji bankrotēs. Mēs zaudēsim darbavietas, mēs zaudēsim nodokļus. Mēs paaugstināsim kriminālo alkohola un narkotiku apriti. Un tas viss tikai tāpēc, lai tīri populistiski pirms vēlēšanām izskatītos, ka mēs rūpējamies par cilvēkiem un mēs gribam cīnīties pret alkoholismu. Es tomēr aicinu cienījamos valdošās koalīcijas locekļus būt atbildīgiem politiķiem un domāt ne tikai par vēlēšanām, bet arī par savu lēmumu sekām, un noraidīt šo priekšlikumu. (..)

Pēteris Tabūns:

(..) Mēs atkal atgriežamies pie tēmas, kura ir tikpat veca, cik cilvēce. Un jautājums faktiski ir lieks — dzert vai nedzert. Cilvēki ir dzēruši un dzers! Vienīgi... redziet … bet vajag paklausīties... Bet cilvēce allaž ir runājusi un runā, un mēs turpinām runāt par to, vai dzert ar mēru, vai līdz baltām pelītēm. Un vēl: vai dzert normālu alkoholu vai draņķi, no kura saslimst un iet bojā. Redziet, jums izsauc jautrību tas, ko es saku, bet šī tēma, šī tēma tiek cilāta visu cilvēces mūžu. Un arī Saeimu laikā. (..) 6.Saeimā debates bija vēl ilgākas, vēl karstākas, un toreiz deputāti nebija dumjāki par mums, šajā Saeimā sēdošajiem, un nolēma šo normu, kuru tika... kura tika ierosināta... es nezinu, vai tas jūs bijāt vai kāds cits, neatbalstīt. Un kāpēc? Tāpēc, ka šoreiz, atbalstot šo normu, komisija ir izšķīrusies par nodzirdīšanu. Par nodzirdīšanu ar draņķi! Jūs varat aiztaisīt šodien šajā ārprātīgajā dzeršanas mānijā visus veikalus dienu un nakti. Cilvēki dzers — tikai dzers draņķi, surogātu, kandžu! Un tādēļ 6.Saeima izšķīrās par to, ka pagaidām neierobežot šādā veidā, jo tādā veidā tiek... jo saprotiet, pašlaik, klausoties mūs, šie alkohola tirgoņi — pagrīdes, vārtrūmju un tā tālāk, berzē rokas, berzē rokas un priecājas. Viņiem būs ienākumi vismaz 2–3 reizes lielāki! Jūs saprotiet? Es esmu absolūti un kategoriski par tautas nenodzirdīšanu! Par to nevar būt nekādas runas! Bet nedrīkst atbalstīt šos tirgoņus, kuri ir desmitiem tūkstošu, tie nav tikai simti un tūkstoši, tie ir desmitiem tūkstošu — katrā pilsētā, katrā vārtrūmē gandrīz un dzīvokļos, simtos un tūkstošos, pie mums bija pagājušo nedēļu iekšlietu ministrs Segliņa kungs, un es viņam teicu: “Paklausieties, katra tantiņa un onkulītis, kuri pat nedzer, arī katrs piecgadīgs puika zina, ka uz šīs ielas tādā un tādā dzīvoklī, tādā un tādā vārtu rūmē pārdod alkoholu pagrīdē. Bet policisti šajā iecirknī nezina! Kāpēc?” Zina, bet policisti ir ieinteresēti diemžēl viena daļa, jo dalās ieguvumā. Un, lūk, 6.Saeima izšķīrās toreiz par, lūk, ko: ķerties pie šīs nelegālās tirdzniecības apkarošanas. Apkarot, iznīdēt šo tirdzniecību, un tikai tad, lūk, nākamais gājiens ir šis aizliegums naktī tirgot.(..)

Gunārs Freimanis

(..) Pirms pārtraukuma gāja runa par dzeršanu un par mēra izjūtu. Un tādā sakarībā man atmiņā ir viens tautas teiciens, kurā teikts tā: “Cilvēks jau nav lops, izdzer spaini un paprasa otru, jo lopam, tam nav valodas, tas nevar paprasīt.” Lai gan, taisnību sakot, arī cilvēks pēc spaiņa izdzeršanas tas pats lops jau vien paliek.

Bet, ja runājam normāli tātad par alkoholismu kā problēmu un tā apkarošanu, tad apkarošanu varētu iedalīt divās lielās daļās, kas ir pieprasījuma samazināšana un piedāvājuma samazināšana. Pieprasījuma samazināšanu mēs tikko noraidījām 7.priekšlikumā, kur bija runa par izglītību un tā tālāk, lai cilvēki mazāk dzertu. Tātad mums paliek apspriešanai otra daļa — tātad piedāvājuma samazināšana. Un šī daļa atkal sadalās divās daļās — tātad piedāvājuma samazināšana telpā un laikā. Piedāvājuma samazināšanu telpā mēs arī noraidījām iepriekšējos priekšlikumos. Tātad paliek tikai jautājums — vairs par piedāvājumu samazināšanu laikā. Tabūna kungs teica: “Dzēra, dzers un tā tālāk!” Varētu pilnīgi piekrist šim viedoklim, ja mēs sabiedrību uzskatām par vienveidīgu masu un ar vienādām interesēm un vienādām tieksmēm. Es gribētu teikt, ka sabiedrību varētu nosacīti sadalīt trijās daļās attiecībā uz alkohola lietošanu.

Tātad viena neliela daļa ir tā, kuru šis likums neskar tādēļ, ka viņiem interese par alkoholu nav un problēmas nekādas nerada.

Trešā tāda pati, varbūt liela daļa, varbūt nedaudz vairāk vai mazāk ir tāda, kura dzēra, dzers un atradīs vienmēr, kur piedzerties. Arī uz tiem mūsu likums nekādu ietekmi neatstās.

Bet vislielākā sabiedrības daļa ir tāda, kur izdzer, ja ir pa rokai, un pārtrauc dzeršanu, ja nevar viegli paņemt kaut ko, vai turpina dzert, ja ir viegli pieejams šis produkts. Un tieši šī ir tā daļa, uz ko tēmēts mūsu likums. Un tas var dot zināmu efektu. Valmiera ir tā pilsēta, kur labu brītiņu jau ir ierobežojums laikā. Jāsaka gan, ka tie argumenti, ko bieži mēs dzirdam no Valmieras, par to, ka tur automašīnu vadīšana dzērumā samazinās naktī un tā tālāk, nav pamatoti, jo tie, kas arī ir šoferi, kuri vienmēr gribēs piedzerties, tieši otrādi, vēl dzērumā naktī brauc vairāk. Taisnība ir arī tā, ka palielinās slimnīcā ar alkohola psihozēm nokļuvušo cilvēku skaits sakarā ar nelabvēlīga alkohola lietošanu. Bet pilnīgi skaidrs ir tas, ka policijai “točkas” ir pilnīgā uzskaitē. Un tikai no policijas gribas tās “točkas” likvidēt vai nelikvidēt šodien ir atkarīga nakts alkohola tirdzniecība. Es saprotu, ka policijai varbūt... es negribu nemaz teikt, ka viņa nelikvidē šīs “točkas”, saņemot papildu ienākumus. Pilnīgi iespējams, ka šīs “točkas” tiek turētas kā informatori, lai atklātu noziegumus, jo tur apgrozās tas kontingents, kurus ir jāmeklē. Bet tad mums ir jāizvērtē, vai šī te palīdzība, ko dod “točku” īpašnieki policijai viņu darbā, salīdzinot ar negatīvo, ko dod, nodzirdot tautu, vai tas ir adekvāti. Tādēļ es lūgtu jūs tomēr vismaz šo ierobežojumu laikā atbalstīt. (..)

Dzintars Ābiķis:

(..) Cienījamie kolēģi! Es jums gribu atgādināt, ka, pateicoties spēkā esošai likumdošanai, valsts iestādes šobrīd ir Opera, visi Latvijas profesionālie teātri, izņemot Liepājas teātri, valsts iestādes ir arī... vai pašvaldību iestādes ir arī kultūras nami. Mēs ļoti labi zinām, kādā situācijā materiālā ziņā ir mūsu teātri, piemēram, Dailes teātris vai Nacionālais teātris. Mēs zinām, ka šie teātri, lai papildinātu savu ļoti trūcīgo budžetu, rīko savos teātros jaungada pasākumus, kuros ierodas cilvēki, un diemžēl tā nu tas ir, ka Jaungadā lielākā daļa tradicionāli tomēr lieto šampanieti. Līdzīgus pasākumus rīko arī Opera, rīko kultūras nami.

Cienījamie kolēģi! Es ļoti šaubos, vai mums vajadzētu šo apakšpunktu atbalstīt, jo es nezinu, cik priecīgi būs teātru direktori, cik priecīga būs tā lauku sieva, kurai varbūt vienreiz gadā... kad vienreiz gadā atbrauc izsalušā autobusā uz Rīgu uz teātri, un starpbrīdī — varbūt tas ir vienīgais gadījums trīs gadu laikā, kad vīrs atļaujas sievai izmaksāt glāzi šampanieti vai balzamu pie kafijas. Tā ka, cienījamie kolēģi, es aicinu balsot šo priekšlikumu pa daļām un ļoti rūpīgi izvērtēt šo 5.apakšpunktu. Man ir bail, ka mēs paliksim smieklīgi. Manuprāt, šobrīd ir daudz svarīgāk panākt, lai tiktu pildītas tās normas, kas jau ir šobrīd spēkā, lai pasaules hokeja čempionāta laikā mūsu Vecrīgas restorāni nebūtu... un kafejnīcas pilni ar iedzērušiem Rīgas skolēniem, kuri mācās 9., 10., 11. un 12.klasē. Diemžēl uz šiem faktiem pašvaldības policija... Rīgas pašvaldības policija izliekas tos neredzam. Es domāju, ka jācīnās ir ar tādām lietām, kur reāli tas ir jādara, bet nevajadzētu aizliegt Operas bufetē Jaungada pasākuma laikā aizliegt tirgot šampanieti.(..)

No sēdes stenogrammas