Par referendumu un valsts valodu

Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš:

Foto: A.F.I.

Grozījumus Satversmē izstrādāja valdības darba grupa, un tās virsuzdevums bija radīt priekšnoteikumus, lai nevis valdība vai Saeima, bet gan tauta izlemtu būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā. Uzskatījām, ka tautai jāizsaka sava piekrišana arī tad, ja tiek būtiski mainīts ES līgums, kā arī, lai tauta var lemt par Latvijas izstāšanos no ES. Arī šādi grozījumi iekļauti Satversmes grozījumu projektā, kaut gan neviena valsts no ES līdz šim nav izstājusies. Lai man pārmet, bet es domāju, ka jāņem vērā mūsu bēdīgā pieredze: ilgus gadus mēs jau bijām vienas savienības locekļi, no kuras normālā, legālā ceļā izkļūt nevarējām, tāpēc tagad drošības pēc kaut kādu izstāšanās mehānismu vajag paredzēt.

Strīds darba grupā bija par to, cik cilvēkiem jānobalso, lai referendums par iestāšanos ES būtu uzskatāms par notikušu. Patlaban Satversme paredz, ka, lai izdarītu tajā grozījumus, referendumā par to jānobalso pusei no valsts balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Mēs piedāvājām noteikt, ka par dalību ES ir jānobalso lielākajai daļai, kuri referendumā piedalījušies. Kā tas jau šobrīd ir noteikts Satversmē gadījumos, kad tiek lemts par tautas nobalsošanai nodotu likumprojektu. Kāpēc? Nopietni pētījumi ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā pierāda, ka cilvēku politiskā aktivitāte krītas: balsstiesīgie maz piedalās referendumos un vēlēšanās. Ar šo grozījumu Satversmē vēlējāmies novērst iespēju, ka par dalību ES lēmumu varētu pieņemt tie, kuri referendumā nemaz nepiedalītos. Īrijā referendumā par ES paplašināšanos un Dānijā par pievienošanos eirozonai jautājumu būtībā izšķīra vēlētāju neaktīvā daļa. Tāpēc nolēmām, ka pie mums lēmumu par iestāšanos ES pieņems tie, kuri reāli piedalīsies referendumā.

Esam iestrādājuši Satversmes grozījumu projektā arī noteikumu, kas paredz: ja tad, kad mēs jau būsim ES, notiks kādas būtiskas izmaiņas ES līgumā, tad pēc puses Saeimas deputātu priekšlikuma tauta varēs balsot, vai Latvijai vajag pievienoties šīm līguma izmaiņām vai ne. Es te domāju tik nozīmīgas izmaiņas, kā, piemēram, tagad, kad ES pāriet uz vienotu valūtu. Dānijā par pievienošanos eirozonai rīkoja referendumu un tauta nobalsoja pret. Zviedrija un Anglija arī tai vēl nav pievienojusies.

Šāds pants bija nepieciešams tālab, ka ES notiek paplašināšanās process un patlaban nav skaidrs, kāda ES būs nākotnē. Šodien tā nav federācija, tajā apvienojušās suverēnas valstis, kaut arī atsevišķas kompetences ir deleģētas savienības struktūrām, bet viss var mainīties. Vai arī var mainīties Eiroparlamenta kompetence. Šodien tas būtībā lēmumus nepieņem, bet ar laiku tas varētu kļūt par likumdevēju.

Es personīgi uzskatu, ka valodas prasību nevajadzētu ņemt ārā no vēlēšanu likuma. Saprotu, ka ir starptautiskais spiediens, taču man šķiet, ka ir jāskaidro reālā situācija, kas mums neļauj pašreiz grozīt vēlēšanu likumu. Varbūt, ka mēs to varētu darīt pēc gadiem desmit, piecpadsmit, kad lielākā daļa cittautiešu latviešu valodu būs apguvuši. Mums ir liels daudzums cittautiešu. Bet jāatceras, kādā veidā šī masa te ir nonākusi. Protams, arī līdz 1940. gadam te bija pietiekami liela krievu diaspora, taču cittautiešiem, kuri te dzīvo jau daudzas paaudzes, parasti nav problēmu ar latviešu valodu. Viens otrs no viņiem latviski runā labāk par dažu labu latvieti.

Runa par vēlēšanu likuma grozījumiem sākās ne no tā gala. Par nepieciešamību grozīt likumu būtībā tika paziņots ultimāta veidā. Vispirms bija nepieciešams konsultēties ar politiskajiem spēkiem, kas acīmredzot netika darīts.

“LAUKU AVĪZE”