Par ES dalībvalstu suverenitāti

Francijas vēstniece Latvijā Luīza Avona:

Pašreizējā politiskā, ekonomiskā un sociālā situācija kandidātvalstīs nosaka, ka no brīža, kopš kāda valsts ir izteikusi vēlmi iestāties savienībā un kļuvusi par kandidātvalsti, tajā nepieciešams veikt sagatavošanās darbus līdz brīdim, kad tā iestāsies ES un kļūs par pilntiesīgu dalībvalsti. Arī ES no savas puses veic darbu, kas varētu palīdzēt sagatavošanās procesā. Mēs zinām to lielo darbu, ko no savas puses veic Latvija. Taču zināmas grūtības ir saistītas ar to, ka kandidātvalstis cenšas sarunu procesā virzīties uz priekšu, cik ātri vien iespējams. Līdz ar to tām vienlaikus ir jādara daudzi un dažādi darbi, kas saistīti gan ar uzņēmējdarbību, gan lauksaimniecību, gan valsts pārvaldi un citām jomām. Tas viss ir nepieciešams, lai Latvijas likumdošanu saskaņotu ar ES likumiem un normām. Šajā ziņā Latvija tiešām ir paveikusi lielu darbu, jo jūs pašreiz esat starp tām kandidātvalstīm, kurām ir slēgts visvairāk iestāšanās sarunu sadaļu. Protams, paliek vēl diezgan sarežģītas sarunu sadaļas, piemēram, tieslietas, iekšlietas, valsts pārvalde un, protams, arī lauksaimniecība. Par pēdējo nozari sarunas pagaidām vēl nav uzsāktas, jo pašreizējām ES dalībvalstīm bija nepieciešams izstrādāt savu noteiktu pozīciju.

Tajā brīdī, kad sāksies ES kandidātu izvērtēšana likumdošanas jomā, tiks vērtēta ne tikai likumu teksta atbilstība, bet arī tas, kā šie likumi ir ieviesti praksē.

Mēs uzsveram, ka tiešie maksājumi lauksaimniekiem ir tikai viens no elementiem, kas ir saistīti ar ES lauksaimniecības politiku. Tāpēc nevar runāt tikai par vienu aspektu, bet jāaplūko viss mehānismu kopums, kas ir saistīts ar palīdzību lauksaimniecībai.

Visbeidzot Francija uzskata, ka skaidrības labad ir jāievēro Nicas līgumā noteiktie termiņi – ceļa karte – ,bet diskusiju laikā par tiešajiem maksājumiem nevar tikt atvērta ES vienotās lauksaimniecības politikas sadaļa. Saskaņā ar iepriekšnoteiktajiem termiņiem diskusijām par vienoto lauksaimniecības politiku jānotiek tikai pēc 2006. gada. Tad tajās varēs piedalīties arī tās jaunās dalībvalstis, kas līdz tam brīdim būs iestājušās ES. Līdz tam diskusijas un oficiālā lauksaimniecības politikas sadaļas atvēršana nav iespējama.

Ja aplūkojam desmit kandidātvalstis, kuras pašlaik ir sarunu procesa priekšgalā, un ja tās iestājas Eiropas Savienībā, tad lauksaimniecībai derīgo zemju platības savienībā palielināsies par 46 procentiem, lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits palielināsies par 134 procentiem, bet lauksaimnieciskās ražošanas kopprodukts pieaugs par 54 procentiem. Te nu redzam, cik nozīmīgs ir šis jautājums.

Francijas varas iestādes savu pozīciju ir definējušas kā tādu, kas nepārstāv ne vienu, ne otru galējību. Mūsuprāt, ES nebūs federāls veidojums – Eiropas savienotās valstis. No otras puses, ES nav arī tikai nacionālo valstu apvienojums, lai izveidotu savstarpēji pieņemamus tirdzniecības un ekonomikas principus. Tas tomēr ir kaut kas vairāk nekā tikai Eiropas brīvās tirdzniecības zona.

Jā, mēs rūpējamies par nacionālo suverenitāti. Tas ir viens no aspektiem, kas mūs vieno ar Latviju, kurai arī rūp savas valsts valoda. Bet, pat esot ES, Francija uzskata, ka ir iespējams atsevišķos punktos atteikties no savas suverenitātes, ja tas nāk par labu Francijai un franču tautai. Kā labs piemērs ir eiro ieviešana. Jau no paša sākuma Francija bija ļoti aktīva šajā ziņā, lai gan kopējās valūtas ieviešana tomēr ir atteikšanās no kaut kādiem savas suverenitātes elementiem.

Runājot par debatēm, kas pašlaik notiek par ES nākotni, pilnīgi skaidrs, ka nākotnē, kad tur būs 25 vai 30 valstis, tā nevarēs funkcionēt tāpat kā tad, kad ES ir 15 valstis. Līdz ar to ir nepieciešams noskaidrot tos jautājumus, kuros ES dalībvalstu kopējās intereses ir primāras, un tos jautājumus, kuros valstis var saglabāt savu nostāju un pozīciju. Taču jāpatur prātā, ka ES nav ideāla konstrukcija šodien un tā nebūs arī ideāla konstrukcija rīt. ES celtniecības darbs turpināsies, lai mēs, dzīvojot vienotā Eiropā, saglabātu savu identitāti, kultūru, vēsturi un pagātni.

“LAUKU AVĪZE”