Latvija, drošība, NATO un XXI gadsimts

29. aprīlī Rīgā norisinājās Latvijas Transatlantiskā jauniešu kluba (LTJK) un Aizsardzības ministrijas kopīgi organizētā konference "Latvijas drošība XXI gadsimtā". Konferences mērķis bija aktualizēt drošības jautājumu Latvijā un informēt Latvijas jauniešus par Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO). Konferences dalībnieku vidū bija galvenokārt studenti, kā arī dažāda līmeņa drošības jautājumu eksperti un speciālisti no Latvijas un ārvalstīm. Tās gaitā lektori, kuru vidū bija Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, BALTBAT komandieris Guntis Porietis, kā arī augsta ranga amatpersonas no Dānijas un Norvēģijas, klātesošos informēja par tādām tēmām kā militārā un diplomātiskā drošība, izlūkošana un pretizlūkošana, NATO un Krievijas attiecības un dažādi aspekti Latvijas ceļā uz NATO. Konference bija vēl tapšanas stadijā esošās organizācijas — Latvijas Transatlantiskā jauniešu kluba — pirmais organizētais pasākums. Kluba galvenais mērķis ir informēt, diskutēt un skaidrot gan jauniešiem, gan pārējai sabiedrības daļai to, cik drošības jautājumi ir svarīgi gan visai Latvijai kopumā, gan katram cilvēkam atsevišķi. Tuvākajā laikā LTJK iecerējis rīkot vairākus seminārus Rīgā un Latvijas novados, jo organizācijas mērķis ir aptvert pēc iespējas lielāku auditoriju pēc iespējas lielākā teritorijā.

Atklājot konferenci, LTJK locekle Ilze Salaka uzsvēra drošības nozīmi mūsdienu pasaulē un Latvijas — mazas valsts bez lielas un spēcīgas armijas — nepārprotamo nepieciešamību integrēties starptautiskajās kolektīvajās struktūrās un pirmkārt NATO.

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis savas uzstāšanās laikā analizēja Latvijas centienus tuvināties NATO un informēja par virkni ārējo grūtību un iekšējo nesakārtotību šajā procesā. Ministrs norādīja, ka Latvijai nereti trūkst sistemātiskuma sadarbībā ar NATO, kā arī to, ka pati NATO iekšējā sistēma ir ļoti komplicēta un aptver milzīgu jautājumu loku. Jau pašlaik Latvijai ir 61 partnerības mērķis sadarbībai ar NATO struktūrām, un būs nepieciešami vairāki gadi, lai šos mērķus spētu realizēt. Kā galvenās prioritātes ceļā uz NATO Ģ.V.Kristovskis izvirzīja valsts pašaizsardzības celšanu un Latvijas militārās sistēmas arvien augstāku savietojamību ar alianses principiem. Vēl aizsardzības ministrs norādīja uz budžeta lielo nozīmi militārā potenciāla palielināšanā. Kā zināms, dalība NATO ir ļoti dārgs process, bet tieši finansiālā varēšana ir viens no galvenajiem kritērijiem dalībai aliansē. Šajos Latvijai tik smagajos ekonomiskajos apstākļos ir ļoti sarežģīti pierādīt citām institūcijām drošības jautājumu lielo nozīmi un sasniegt NATO noteiktos 2% no valsts iekšzemes kopprodukta, kas būtu jāatvēl militārajam budžetam, norādīja Ģ.V.Kristovskis. "Aizsardzībai tērētie finansu līdzekļi nebūt nav tikai militārajām vajadzībām domāti, bet efektīvi spēj kalpot arī civilajām vajadzībām dažādu dabas katastrofu un citu ekstremālu situāciju gadījumā."

Nesen izveidotās Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) priekšsēdētājs Toms Baumanis vairāk pievērsās diplomātiskās drošības jautājumiem un uzsvēra mūsdienu diplomātijas lielo nozīmi konfliktu mierīgā noregulēšanā. T.Baumanis atzina, ka pašreizējā pasaules drošības sistēma ar NATO priekšgalā darbojas diezgan efektīvi, bet nav skaidrs, cik ilgi šāda sistēma spēs pastāvēt, jo jau vairākkārt pierādījusies NATO un citu starptautisko organizāciju nespēja pietiekami efektīvi atrisināt dažāda mēroga konfliktus. Runājot par nākotnes vīzijām Eiropas drošībā, T.Baumanis pauda pārliecību, ka veidojas Eiropa, kurā vairs nebūs nekādu sadalošo līniju, sanitāro kordonu jeb buferzonu, un ka pilnīga drošība nav iedomājama bez Baltijas valstu dalības šajā drošības sistēmā un NATO. Analizējot Latvijas virzību uz NATO, LATO priekšsēdētājs uzsvēra, ka Latvijai ir jākļūst pašpārliecinātākai un drošākai savās vēlmēs un mērķos saistībā ar NATO. Konstruktīvi un pārliecināti jāformulē savi mērķi, jo svārstīšanās un nenoteiktība Latviju tikai padara vairāk iekārojamu pasaules lielvaru un īpaši mūsu "lielā kaimiņa" – Krievijas — acīs.

Turpinot tēmu par Krieviju un tās ietekmi uz NATO paplašināšanu, politologs Andris Sprūds savā referātā analizēja Krievijas un NATO attiecību attīstību pēdējo desmit gadu laikā un Latvijas iestāšanās centienu atkarību no Krievijas ietekmes NATO. Ja deviņdesmito gadu sākumā Krievijas attieksme pret NATO bija visai labvēlīga un pat tika runāts par Krievijas iespējamo dalību šajā aliansē, tad jau sākot ar 1993.gadu Krievijas un NATO attiecības ir diezgan asas un konfrontējošas. Ņemot vērā Krievijas pragmātiski nacionālo politiku, kas īpaši attīstījusies pēdējo gadu laikā, arvien vairāk tiek uzsvērta Krievijas interese par Baltiju un citām bijušajām PSRS republikām. Kā norādīja A.Sprūds, Krievijas faktors ir spēlējis un arī nākotnē spēlēs nozīmīgu lomu Baltijas un NATO attiecībās. Neraugoties uz Krievijas un NATO samērā saspīlētajām attiecībām, pēdējās Krievijas politikas tendences rāda, ka Krievija cenšas stiprināt savu sadarbību ar NATO un citām pasaules drošības struktūrām, kas ASV un citām rietumu lielvalstīm liks rēķināties ar Krieviju un zināmā mērā respektēt tās viedokli arī jautājumā par NATO paplašināšanu Krievijas virzienā. Tomēr, kā uzsvēra A.Sprūds, Latvijai un pārējām Baltijas valstīm ir jācenšas stiprināt savas pozīcijas un pierādīt savu vēlmi un spēju līdzdarboties rietumu drošības aliansē NATO.

Viens no konferences ārvalstu viesiem Norvēģijas Atlantiskās komitejas ģenerālsekretārs Kris Prebensens dalījās Norvēģijas pieredzē dalībā NATO un sadarbībā ar Baltiju. Viņš norādīja, ka Norvēģijas sabiedrība kopumā atbalsta NATO paplašināšanos, bet ir būtiski, lai paplašinoties netiktu zaudēta transatlantiskās organizācijas pašreizējā efektīvā darbība. Runājot par sabiedrības viedokli un atbalstu valsts drošības politikai un dalībai NATO, gan K.Prebensens, gan Dānijas Atlantiskā līguma organizācijas ģenerālsekretārs Troels Frolings uzsvēra nevalstisko organizāciju lielo nozīmi šī viedokļa veidošanā. T.Frolings norādīja, ka dāņi ir sapratuši nevalstisko organizāciju nozīmi un iespējas un šodien ir grūti sameklēt dāni, kurš nebūtu iesaistījies kādā nevalstiskā kustībā.

Ja skandināvu viesi galvenokārt pievērsās atklātībai un sabiedrības informēšanai, tad Satversmes aizsardzības biroja pārstāvis Uldis Dzenītis runāja par sabiedrībai nepieejamo informāciju jeb valsts noslēpumu izlūkošanu un pretizlūkošanu. U.Dzenītis informēja, ka NATO slepenā informācija tiek dalīta četros slepenības līmeņos, turpretim Latvijā slepenās informācijas pieejamības līmeņi ir tikai trīs. Tomēr, kā norādīja U.Dzenītis, šīs sistēmas ir savietojamas, tās spēj veiksmīgi sadarboties. Arī citos aspektos, kas saistīti ar slepenās informācijas glabāšanu un valsts izlūkdienestu darbību, NATO necenšas uzspiest savu vienīgo pareizo modeli. Galvenais nosacījums — lai valstī būtu stingri noteikta sistēma, kura sekmīgi darbotos un pildītu savas funkcijas.

Atšķirībā no pārējiem konferences dalībniekiem, kas runāja galvenokārt par Latvijas un NATO sadarbību nākotnē un teorētisko tuvināšanos starptautiskajiem miera spēkiem, BALTBAT komandieris Guntis Porietis pastāstīja au par reāli notiekošo sadarbību un latviešu kareivju līdzdalību dažādās misijās. Jau kopš 1995. gada latvieši piedalās starptautiskajās misijās, un līdzšinējie rezultāti ir atzīstami. Kā galvenās problēmas Latvijas pilnvērtīgai līdzdarbībai starptautiskajās militārajās vienībās G.Porietis izvirzīja latviešu kareivju sliktās angļu valodas zināšanas un budžetu, kas salīdzinājumā ar starptautisko misiju fantastiski dārgajām izmaksām ir ļoti mazs.

Konferences noslēgumā norisinājās diskusija, kurā piedalījās drošības un NATO jautājumos kompetentas personas: Latvijas institūta direktors un bijušais Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Kalniņš, politoloģe Žanete Ozoliņa un Saeimas deputāts Jānis Jurkāns. Diskusijas tematika bija Latvijas ceļš uz NATO — paveiktais, darāmais un nākotnes izredzes. Kā norādīja Jānis Jurkāns, ir milzīga atšķirība starp vēlēšanos un vārdos izteikto apņēmību darīt visu iespējamo, lai iekļūtu NATO, un reālo darbību, ko veic Latvija, lai šos augstos mērķus realizētu. Dalība NATO šobrīd Latvijai ir daudz par dārgu, un nezin vai būtu lietderīgi izšķiest spēkus diviem lieliem mērķiem, nevis koncentrēties uz vienu prioritāti – Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Asa viedokļu apmaiņa notika arī jautājumā par NATO vēlmi uzņemt Latviju un citas Austrumeiropas valstis savā struktūrā, jo, neraugoties uz Polijas, Čehijas un Ungārijas neseno iekļūšanu šajā organizācijā, nav īsti skaidra iespējamā Latvijas vieta un funkcijas šajā "milzīgajā drošības aparātā". Arī skaļi sludinātā atvērto durvju politika praksē nedarbojas. Diskusijas laikā tika analizēta jau iepriekš aplūkotā tēma "Krievijas un NATO attiecības" jeb Krievijas ietekme uz NATO paplašināšanos (nepaplašināšanos) Baltijā un citās bijušajās PSRS republikās.

Konferencei noslēdzoties, konferences dalībnieki vienojās par kopējas rezolūcijas "Par Latvijas dalību NATO" parakstīšanu, kurā tika pamatota NATO lielā nozīme Eiropas un visas pasaules drošības veidošanā un Latvijas nepieciešamība kļūt par šīs alianses locekli. Parakstītās rezolūcijas kopijas tika iesniegtas Latvijas Republikas Valsts prezidentei, Ministru prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors